Skandalozu pirmizrādi piedzīvo arī Latvijā uzņemtā filma par krievu rokleģendas Coja nāvi uz Talsu šosejas

Filma par padomju laika “spurainā” mūziķa un rokgrupas “Kino” līdera nāvi Krievijā uz ekrāniem nonāca aizpagājušajā nedēļā, bet Latvijā tās pirmizrāde paredzēta pēc kāda laika – pašā gada nogalē. Tomēr interesenti to jau ir redzējuši – tā demonstrēta gan kinofestivālā Tallinā, gan arī atrodama internetā, tajā spēlē arī latviešu aktieri – Artūrs Skrastiņš, Lilita Ozoliņa un Inga Tropa.

Filmas uzņemšana tika uzsākta pērnvasar, gandrīz trīsdesmit gadus pēc krievu rokdziedātāja Coja bojāejas netālu no Ķesterciema. Krievu režisors Aleksejs Učiteļs Coja nāves apstākļus Tukumā centās izmeklēt jau uzreiz pēc mūziķa nāves un 1991. gadā tos atspoguļoja dokumentālajā filmā “Pēdējais varonis”. Tagad režisors uzņēmis detektīvstāstu “road movie” (burtiskā tulkojumā no angļu valodas – ceļa kino) stilā. Pirmais filmas kadrs tika uzņemts Tukumā, kur tika uzsākta traģēdijas izmeklēšana.

Zīmīgi, ka pašā filmā nav paša Viktora Coja tēla. Kinodarbs vēsta stāstu no negadījumā iesaistītā autovadītāja skatpunkta un attiecībām starp Coja tuviniekiem, vedot Coja mirstīgās atliekas no Tukuma uz Ļeņingradu. “Mūsu filma nav burtisks stāsts, tā ir kinematogrāfiska mitoloģija par to, kā un kāpēc tas varēja notikt,” norādījis režisors. Izmeklētāja lomu filmā tēlo Artūrs Skrastiņš.

Rokmūziķa Viktora Coja dziesmu zemteksti un īpatnējā balss iezīmēja padomju savienības sabrukuma laiku un pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu sabiedrības kritisko noskaņojumu. Viņš bija pārmaiņu laika barometrs, kura pēkšņā nāve radīja virkni sazvērestības teoriju un minējumu, kas nav rimuši arī mūsdienās. Sausie fakti vēsta, ka Viktors Cojs gāja bojā autokatastrofā 1990. gada 15. augustā uz vecās Rīgas–Ventspils šosejas netālu no Ķesterciema, ar savu “Moskviču” iebraucot pretējā braukšanas joslā un saduroties ar autobusu “Ikarus”. Oficiālā versija – dziedātājs iemidzis pie stūres un no gūtajām traumām gājis bojā.

Krievu režisors un pedagogs Aleksejs Učiteļs, daudzu starptautisku un nacionāla mēroga kinofestivālu laureāts, 1988. gadā uzņēma pirmo rokfilmu padomju savienībā ar Coja līdzdalību. Uzreiz pēc dziedātāja nāves viņš ieradās Latvijā, cenšoties noskaidrot dziedātāja bojāejas iemeslus, uzņemot dokumentālo filmu “Pēdējais varonis”.

Vēl pirms spēlfilmas-detektīva “Cojs” nonākšanas uz ekrāniem režisoram iznākusi pamatīga saķeršanās ar Viktora Coja dēlu Aleksandru Coju, kurš par filmu teicis: “Par to man nav nekas labs sakāms, bet sliktais par to radīs tikai pastiprinātu interesi”. Coja dēls filmu par sava tēva nāvi nosaucis par “vulgāru” un vērsies pie Krievijas prezidenta Vladimira Putina, lai viņš nepieļautu Coja vārda nopulgošanu. Tāpat Coja dēls iesniedzis prasību tiesā pret filmas režisoru, jo viņam neviens nav devis tiesības filmā izmantot vārdu “Cojs”.

Arī krievu kritika filmu nav žēlojusi. Piemēram, viens no lielākajiem Maskavas laikrakstiem “Komsomoļskaja Pravda” raksta: “Ja godīgi, šādiem scenāristiem ir jānorauj rokas… Nav nepieciešams nevienu iesūdzēt tiesā, nevajag nevienu stigmatizēt un aizliegt. Pēc divām nedēļām visi aizmirsīs šo filmu”. Daudzi uzsver, ka daudz airaujošāk ir sekot skandāliem ap šo filmu, nekā skatīties pašu kinofilmu.

Krievi vērtē filmu "Cojs":

Mums atliek vien gaidīt brīdi, kad filma oficiāli parādīsies uz Latvijas kinoekrāniem. No Latvijas puses filmas “Cojs” koproducente ir studija “Mistrus media”, un filma uzņemta arī Rīgā, Engurē, Tukumā un Kuldīgā.

Jāteic, ka šī nav pirmā Učiteļa filma, kura Krievijā nonākusi skandālu krustugunīs. Pirms trim gadiem režisors uzņēma filmu “Matilde”, kura pievērsās cara Nikolaja II jaunībai, viņa romānam ar poļu izcelsmes balerīnu Matildi Kšesiņsku. Līdzīgi daudzām vēsturiskām kostīmdrāmām, kuras nepretendē uz absolūtu vēsturisko patiesību, filmas režisors pieļāva, ka Nikolaja attiecības ar daiļo balerīnu turpinājušās arī pēc viņa kāzām ar Hesenes-Darmštates princesi Alisi un pāra kronēšanas. “Krievijas patrioti” pret šo filmu izvērsa īstas raganu medības.