Vidzemē ar demenci slima kundze tur spriedzē visus kaimiņus: viņa kuru katru mirkli var nodedzināt māju

Kaimiņi vēlas, lai Brigitai vecumdienās būtu nodrošināta pilnvērtīga aprūpe 24 stundas diennaktī, bet to dažādu birokrātisku un pārprastu cilvēktiesību dēļ nevar panākt, tāpēc nākas dzīvot kā uz pulvera mucas.

Darīs, ko liks televizors

Viena no nama iemītniecēm Margarita "Likumam un Taisnībai" stāsta: “Esmu šajā mājā otrajā stāvā nopirkusi dzīvokli. Pirmajā stāvā dzīvo tante, kura pēdējo trīs gadu laikā kļūst aizvien nesaprātīgāka – viņa sirgst gan ar vecuma demenci, gan Parkinsona slimību. Tas mūs ļoti uztrauc, jo Brigitas dzīvoklī ir gan plīts un krāsns, gan gāze. Piemēram, viņa televizoru uzskata par dzīvu būtni un ir pārliecināta, ka jādara viss, ko viņai tas liek. Skaļi strīdas ar politiķiem, iebilst, ka nevar iet pie viņiem strādāt, jo ir jau par vecu. Kas būs, ja televizors viņai liks aizdedzināt māju? Tā, protams, ir galējība, taču to nevar izslēgt.”

Brigita vairs neatpazīst cilvēkus, viņas dēls Artūrs diemžēl ir alkoholiķis un bieži māti atstāj vienu pat uz vairākām dienām. Viena Brigitas meita dzīvo pārdesmit kilometrus tālāk citā novada miestā, viņa atved mātei pārtiku, bet kopā ar viņu nedzīvo. Dzīvoklis pieder otrai Brigitas meitai, kura dzīvo Īrijā un Latvijā parādās ļoti reti.

Raka un raka, vārīja un vārīja

“Mūsu vislielākās bažas ir par uguni. Brigita, piemēram, kurvjos sagrābj lapas, nes iekšā un dedzina sava dzīvokļa krāsnī. Gruzdošo lapu murskuļi veļas no krāsns ārā, Brigita tās grābj uz liekšķeres un liek atpakaļ kurvjos pie sausajām lapām. Tā līdz ugunsnelaimei ir viens solis!” turpina Margarita.

Visu vasaru Brigita dārzā raka kartupeļus, uzlika vārīties, izvārītus lika ledusskapī dzesēties, tūlīt pat par tiem aizmirsa, gāja atpakaļ uz dārzu pierakt nākamo grozu, mizoja, lika vārīties... Turklāt sirmgalve dažādās mājas vietās, arī koplietošanas telpās, nenoskārstai vajadzībai noslēpj pārtikas atliekas (piemēram, reņģu galvas), par ko pati aizmirst. Un pa visu māju izplatās nepanesama smirdoņa.

“Pēc būtības Brigita ir jauks un patīkams cilvēks, taču diemžēl ir tik slima, ka viņu nedrīkstētu atstāt nepieskatītu pat uz desmit minūtēm, faktiski viņai būtu jāatrodas aprūpes namā,” saka Margarita.

Mediķi demences aprakstā norāda, ka šādu slimnieku loģiku neviens nevar ne paredzēt, ne saprast. Nevīstoša klasika ir uguns – atgriezt gāzi un aizmirst piešķilt, un vēlāk, kad istaba jau pieplūdusi ar gāzi, uzraut sērkociņu...

Formāli rīcībspējīga

Novada sociālais dienests par šo situāciju ir lietas kursā. Mājas iedzīvotāji par īpašuma un veselības apdraudējumu uzrakstīja iesniegumu pašvaldībai, bet atbildē pēc būtības saņēmuši “pliku atrakstīšanos” – nomierinieties, apgādniekus informējam, bet pret personas gribu neko nevaram iesākt.

“Un te sākas jautrība. Apgādnieks ir cilvēks, kas apgādājamajam, piemēram, pērk maizi, bet par viņa rīcību un tās sekām neatbild, tam vajadzīgs aizgādnis,” saka Margarita. “Pašvaldībā acīmredzot domā, ka mēs esam dumji un nezinām, ar ko apgādnieks atšķiras no aizgādņa. Tomēr viņai kategoriski vajadzētu aizgādni, jo, kamēr Brigitas kundzes statuss ir “rīcībspējīga”, viņa var darīt visu, ko grib, un, ja notiks nelaime, varēs tikai noplātīt rokas. Atbildīgo nebūs. Diemžēl Brigitas bērni neapzinās vai negrib apzināties, cik nopietna ir situācija.”

Kaimiņi ir pārliecināti, ka Brigitas kundzei jāatņem rīcībspējas statuss, bet tā ir birokrātiska un sarežģīta procedūra; to var izdarīt tikai tiesa. Kamēr viņa ir juridiski rīcībspējīga, viņu nevar ievietot aprūpes namā pret pašas gribu.

“Un rīcībspēju var atņemt gan pilnīgi, gan daļēji. Piemēram, ja rīcībspēju atņem daļēji, viņa nedrīkst pirkt un pārdot īpašumu, bet, rupji runājot, māju aizdedzināt drīkst. Iznāk, ka mums jāsēž un jāgaida, kamēr viņa mūs uzlaidīs gaisā, taču mēs negribam dzīvot gaidīšanas režīmā un uz to visu noskatīties!” sašutusi ir Margarita.

Ar katru dienu sliktāk

Nama iedzīvotāju iesniegumā pašvaldībai rakstīts: “Iepirkties un apieties ar naudu Brigita nespēj jau vismaz pusgadu, bet mūs kā mājas iemītniekus uztrauc viņas darbošanās ar gāzes un malkas plītīm, bīstamas situācijas jau ir novērotas, un stāvoklis ar katru dienu pasliktinās.

Esam šo jautājumu vairākas reizes pārrunājuši ar Brigitas meitu Ilzi, taču vienīgais viņas piedāvātais risinājums – Brigitas dēls Artūrs kā aprūpētājs – nav apspriežams. Artūrs regulāri atstāj māti vienu ne tikai uz vairākām stundām, bet arī dienām, turklāt viņa aprūpētāja spējas ir, saudzīgi sakot, diskutējamas. Atkārtotie Ilzes apgalvojumi, ka turpmāk Artūrs aprūpi veiks apzinīgāk, neiztur nekādu kritiku, tāpēc, izvērtējot reālo situāciju, mēs pilnībā noraidām ideju par Artūru kā mūsu drošības garantu.

Ir acīmredzams, ka Brigitas tuviniekiem nav pietiekamu zināšanu par demenci un tās progresu, tāpēc arī trūkst izpratnes par stāvokļa nopietnību. Šobrīd nav neviena, kurš būtu atbildīgs par šo situāciju un tās eventuālajām sekām, tāpēc, ja tuvinieku bezdarbība turpināsies, mēs neizslēdzam prasības celšanu tiesā.

Lūdzam maksimāli operatīvu un tūlītēju sociālā dienesta palīdzību situācijas risināšanā.”

Jāvēršas policijā

Undīne Šulca, Veselības ministrijas preses sekretāre, Likumam un Taisnībai skaidro: “Ārstniecības likuma 67. pants paredz, ka psihiatriskā palīdzība balstās uz brīvprātības principu, un stacionāro palīdzību slimniekam sniedz psihiatriskajā ārstniecības iestādē vai ārstniecības iestādes psihiatriskajā nodaļā, ja slimnieka veselības stāvokļa dēļ to nav iespējams veikt ambulatori vai dzīvesvietā. Personu var stacionēt psihiatriskajā ārstniecības iestādē ar viņa rakstveida piekrišanu, pamatojoties uz konstatētajiem psihiskajiem traucējumiem un psihiatra motivētu lēmumu par psihiskās veselības izmeklēšanas, ārstēšanas un rehabilitācijas nepieciešamību psihiatriskajā ārstniecības iestādē.

Ārstniecības likuma 68. pants nosaka gadījumus, kādos pacientam ar psihiska rakstura traucējumiem sniedz psihiatrisko palīdzību bez viņa piekrišanas, piemēram, ir draudējis vai draud, centies vai cenšas nodarīt sev vai citai personai miesas bojājumus, ir izturējies vai izturas varmācīgi pret citām personām, un ārstniecības persona konstatē, ka pacientam ir psihiskās veselības traucējumi, kuru iespējamās sekas varētu būt nopietni miesas bojājumi pacientam pašam vai citai personai. Līdz ar to situācijās, kas izpaužas kā apdraudējums pret sabiedrību, aicinām nekavējoties vērsties policijā.”

Likumsargi patrulēs

Zane Vaskāne, Valsts policijas Vidzemes reģiona pārvaldes preses sekretāre, "Likumam un Taisnībai" saka, ka likumsargi neesot zinājuši par konkrēto situāciju: “Par šo adresi neko nezinājām, bet nu tā iekļauta patrulēšanas maršrutā (tas gan neglābj no Brigitas darbībām ar krāsni – Red.). Sazinājāmies ar pašvaldības sociālo dienestu. Diemžēl datu aizsardzības dēļ gan neko vairāk nevaram izpaust. Tomēr pašvaldība apliecināja, ka situācija tiks atrisināta.

Valsts policijas uzdevums ir novērst apdraudējumus, un mēs varam arī cilvēku, kurš apdraud sevi un citus vai ir bojājis īpašumu, nogādāt aprūpes iestādē. Tādi gadījumi jau ir bijuši. Bet, lai nozīmētu piespiedu ilgstošu ārstēšanos, ir vajadzīgs mediķu atzinums.”

Situācijas ir sarežģītas

Elvīra Grabovska, Labklājības ministrijas Sociālo pakalpojumu departamenta vecākā eksperte, atzīst: “Situācijas, kad blakus dzīvo persona ar garīgās veselības traucējumiem, kurus pati perona neapzinās, nespēj kritiski vērtēt savas rīcības sekas, vienmēr ir sarežģītas.”

Spēkā esošie normatīvie akti atbilstoši katra konkrētā gadījuma specifikai paredz atbildīgo institūciju iejaukšanās iespējas – nepieciešamības gadījumā problēmas risināšanā iesaistās gan pašvaldības policija, gan Veselības inspekcija, gan Pārtikas un veterinārais dienests, gan citas institūcijas.

Problēmsituācijas ar personām, kurām ir nekritiska attieksme pret savu veselības stāvokli un kuru uzvedības izmaiņas saistītas ar apzinātām vai neapzinātām garīgās veselības problēmām, diemžēl ne vienmēr izdodas atrisināt ātri un vienkārši.

Demences konstatēšanā un ārstēšanā ir nepieciešama ārstniecības personu – ģimenes ārsta, psihiatra, neirologa – iesaiste. Svarīgi motivēt personu, lai panāktu tās līdzdarbošanos un piekrišanu veselības aprūpes pakalpojumu saņemšanā. Slimības simptomus un progresēšanu ir iespējams mazināt ar medikamentiem.”

Kad lemj ārstu konsīlijs

Ja persona fiziski apdraud sevi vai citus, bojā mantu vai tamlīdzīgi, jāsauc policija. Policija ir tiesīga ne tikai īslaicīgi aizturēt, bet arī pavadīt uz slimnīcu, kur cilvēku var uzņemt stacionārā uz 72 stundām.

Ja cilvēks atsakās ārstēties, nepieciešams izveidot ārstu konsīliju, kas lemj par veselības stāvokli un nepieciešamības gadījumā raksta tiesai lūgumu, ka pacients ārstējams slimnīcā pret paša gribu (Ārstniecības likuma 68. pants). Tiesa, šādi gadījumi vairāk attiecas uz situācijām, kad ir izdarīts noziegums.

Saskaņā ar Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumu sociālajam dienestam ir noteikts pienākums sniegt sociālos pakalpojumus vai organizēt to sniegšanu personām, ģimenēm un personas grupām, tostarp personām, kuras aprūpē kādu no ģimenes locekļiem.

Sociālais dienests pārbauda saņemto informāciju, novērtē personas vajadzības, materiālos un personiskos resursus un lemj par sociālā pakalpojuma sniegšanu, piedāvājot piemērotākā sociālā pakalpojuma veidu, ko nosaka, izvērtējot personai nepieciešamo atbalsta pasākumu apjomu – aprūpes līmeni.

Ja personas pašaprūpes spējas atbilst 1. vai 2. aprūpes līmenim, personai ir tiesības saņemt aprūpes mājās vai citu sociālās aprūpes pakalpojumu dzīvesvietā atbilstoši pašvaldības saistošajos noteikumos noteiktajam.

Pansionātā ieslodzīt nedrīkst

Ja ar pakalpojumiem dzīvesvietā nav iespējams nodrošināt sociālās aprūpes apjomu, tostarp atbilstošu uzraudzību, persona pakalpojumu var saņemt ilgstošas sociālās aprūpes institūcijā. Ja personas pašaprūpes līmenis saskaņā ar sociālā dienesta izvērtējumu atbilst 3. vai 4. aprūpes līmenim, pakalpojumu ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā var piešķirt sociālais dienests.

Lai saņemtu ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumu institūcijā, persona papildus iesniegumam iesniedz sociālajā dienestā ģimenes ārsta izziņu par veselības stāvokli, kas var ietekmēt sociālo pakalpojumu sniegšanas kārtību. Izziņā papildus norāda rekomendācijas aprūpei un profilaksei.

Personas ievietošana ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā pret cilvēka gribu nav tiesiska.

Palīdzības vietā maksas pakalpojums

Turklāt Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 8. pants noteic, ka klienta vai viņa apgādnieka pienākums ir maksāt par saņemtajiem sociālajiem pakalpojumiem.

Ja persona ievietota ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā, par saņemto pakalpojumu pats cilvēks maksā 85% no Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras administrētajiem pakalpojumiem (pensijas un piemaksas pie pensijas, atlīdzības), bet apgādnieki – trūkstošo summu līdz pakalpojuma pilnai cenai. Vidēji Latvijā pakalpojums institūcijā pensijas vecuma personām 2019. gadā maksāja 656 eiro mēnesī.

Katrā pašvaldībā var būt arī kādi citi iepriekš neaprakstīti situācijas risinājumi.