"Ja vajadzēs, dosimies aizstāvēt savu zemi ar ieročiem!" ko par Kalnu Karabahā notiekošo saka Latvijas azerbaidžāņi

Pirms divām dienām 29. septembrī Jauns.lv ziņoja, ka Rīgas centrā norit biedrības “Latvijas Armēņu kultūras centrs” gājiens, kurā sanākušie aicina nekavējoties pārtraukt kaujas Kalnu Karabahā.

Jauns.lv devās arī uz vietējās Azerbaidžāņu kopienas rīkoto publisko pasākumu, lai aprunātos ar sanākušajiem un noskaidrotu viņu domas par pretējo pusi un par to, kā vajadzētu risināt strīdu par Kalnu Karabahu.

Sanākušie ar plakātiem aicina izbeigt Kalnu Karabahas okupāciju

Akcijas rīkotāji oficiāli pauda, ka vēlas, lai tiek panākts miermīlīgs Kalnu Karabahas konflikta atrisinājums, kurā patlaban, apmainoties ar uguni, tostarp arī no smagajiem ieročiem, ir iesaistījušies Armēnijas un Azerbaidžānas bruņotie spēki.

Latvijas – Azerbaidžānas jauniešu kopiena pulcējās pie Brīvības pieminekļa pulksten 18.00, lai dotos līdz Melngalvju namam pa Kaļķu ielu Vecrīgā.

Prognozēto 100 dalībnieku vietā, pēc Jauns.lv aplēsēm, bija ieradušies aptuveni 40-50 cilvēki. Sanākušajiem līdzi bija paņemti gan Azerbaidžānas, gan Latvijas, gan Turcijas karogi.

Vairumam akcijas dalībnieku līdzi bija paņemti plakāti ar aicinājumiem pārstāt nogalināt cilvēkus, kā arī skaidrojošiem vēstījumiem, ka Kalnu Karabaha ir “Azerbaidžānas teritorija” un, ka “azerbaidžāņi tikai vēlas paņemt to, kas viņiem pieder – ne vairāk, ne mazāk”.

30 gadu ilgas sarunas ne pie kā nav novedušas

Viens no pasākuma organizatoriem Elnurs Rahimovs, kurš ir dzimis un audzis Latvijā un runā latviešu valodā, sarunā ar Jauns.lv uzsvēra, ka: “Šobrīd konflikts norisinās nevis Armēnijas, bet gan Azerbaidžānas teritorijā, ko atzīst visa pasaules sabiedrība. Kalnu Karabahu atzīst par neatņemamu Azerbaidžānas Republikas sastāvdaļu. Vēlos, tātad, skaidrot, ka Azerbaidžāna neuzbrūk Armēnijai. Mums nav nekādu mērķu attiecībā uz Armēnijas Republiku. Mēs gribam atbrīvot savas zemes, kurās jau vairākas dekādes atrodas Armēnijas spēki, nelegāli formējumi.”

Rahimovs norādīja, ka diskusijas 30 gadu garumā absolūti ne pie kā nav novedušas. Ik pa laikam notiek apšaudes un iet bojā gan militārais personāls, gan civiliedzīvotāji.

“Mēs neesam par karu. Arī Azerbaidžānas prezidents Ilhams Alijevs ir norādījis, ka konflikts ir apturams nekavējoties, taču ar nosacījumu – nelegālajiem formējumiem ir jāpamet Kalnu Karabahas teritorija,” piebilda akcijas organizators.

Pēc viņa paustā medijiem, lai arī Latvijas masu medijos diezgan precīzi tiek raksturota situācija, uzsverot, ka kopš PSRS sabrukuma Azerbaidžāna nekad nav kontrolējusi Kalnu Karabahu, taču tautas vēsturiskajā apziņā šis tagad lielākoties armēņu apdzīvotais reģions joprojām ir Azerbaidžānas teritorija.

Rahimovs arī norādīja, ka Latvijā dzīvojošos azerbaidžāņus (vairāk nekā 4000) satrauc tas, ka tiek izvērsta informatīvā kampaņa, kurā azerbaidžāņu puse tiek vainota uzbrukumā pie Kalnu Karabahas robežām.

Jaunieši piemin armēņu zvērības deviņdesmitajos

Jauns.lv izdevās parunāt arī ar atsevišķiem jauniešiem, kuri piedalījās gājienā. Muhameds, Zaurs un Ilkins Latvijā ieradušies pirms aptuveni 6 gadiem, lai studētu. Taču dzīve iekārtojusies tā, ka trijotne šeit palikusi uz dzīvi.

“Šīs zemes pieder mums. Mēs gribam mieru, taču jau 30 gadus mierīgā ceļā šis jautājums nerisinās – ik pa laikam norit apšaudes, ir cietušie, mirušie. Tur dzīvoja daudzi cilvēki, kuri ir bijuši spiesti doties bēgļu gaitās, taču viņi grib atgriezties. Domāju, ka mums drīz vien izdosies atgriezt šīs zemes. Esam pilnībā gatavi ar viņiem [Kalnu Karabahas armēņu populāciju] sadzīvot, taču tikai tad, kad atgūsim savu teritoriju. Šobrīd dzīvoju Latvijā, taču esmu gatavs, ja būs nepieciešams, doties uz dzimteni un palīdzēt atkarot mūsu zemes,” pauda Muhameds.

“Jau 30 gadus ilgās sarunas nekur nav novedušas, viņi [armēņu puse] nerespektē Apvienoto Nāciju Organizācijas rezolūciju (ANO) par Kalnu Karabahu [ANO rezolūcija 2008. gadā pieprasīja izvest armēņu spēkus no okupētajām Azerbaidžānas teritorijām]. Pēc PSRS sabrukuma viņi [armēņi] mums uzbruka, slepkavoja sievietes, tostarp grūtnieces, bērnus, vecākus ļaudis un pastrādāja citas zvērības, kā nacisti Otrajā pasaules karā. Cik ilgi varam gaidīt? Mums vajag, lai armēņu spēki tiek atvilkti no Kalnu Karabahas. Tad arī varēsim dzīvot mierīgi,” sacīja Zaurs.

Viņa onkulis gāja bojā Kalnu Karabahā 1992. gadā, 21 gada vecumā reģiona konfliktu dēļ. Zaurs ir nosaukts šajā vārdā par godu kritušajam onkulim.

Arī viņš vajadzības gadījumā ir gatavs nekavējoties doties atpakaļ uz Azerbaidžānu, lai stātos bruņotajos spēkos un palīdzētu karot par Kalnu Karabahu. Latvijā viņš ir ieguvis augstāko izglītību un šobrīd strādā.

Trijotne apgalvo, ka Latvijā ar armēņu kopienu komunikāciju neuztur un piebilst, ka “roku paspiest nevarētu”.

Jaunietis vārdā Ilkins, atbildot uz jautājumu, kā Latvijai vajadzētu rīkoties, ņemot vērā Kalnu Karabahā notiekošo, atbildēja: “Gluži tāpat, kā pārējai pasaulei – vajadzētu atbalstīt Azerbaidžānu centienos atrisināt situāciju šajā reģionā, kurš ir neatņemama Azerbaidžānas daļa.”

Par Kalnu Karabahā notiekošo:

Kā ziņots, svētdienas rītā uz Kalnu Karabahas faktiskās robežas sākušās smagas kaujas. Abas puses karadarbības sākšanā apsūdz viena otru.

Gan Armēnija, gan starptautiski neatzītā Kalnu Karabaha izsludinājušas karastāvokli un vispārējo mobilizāciju. Karastāvokli un daļēju mobilizāciju izsludinājusi arī Azerbaidžāna.

Krievijas, ASV un Francijas prezidenti ceturtdien aicināja nekavējoties pārtraukt uguni Kalnu Karabahā, bet Armēnijai un Azerbaidžānai sākt sarunas.