Pēkšņi no Torņakalna draudzes aizgājušie populārie mācītāji Simanovičs un Paičs nodibinājuši noētiskās veselības kopienu. Kas tā ir?
Populārie luterāņu mācītāji Indulis Paičs un Kaspars Simanovičs, kuri jūlija beigās pēkšņi beidza kalpošanu Rīgas Torņakalna baznīcā, nodibinājuši noētiskās veselības kopienu “Elizeja”, ar kuras starpniecību savu draudzi uzrunā vairs ne no baznīcas kanceles, bet gan ar video starpniecību vai klātienes lekcijās. Noētika ir paranormāla filozofiska mācība, kuras pētniecības institūtu 1973. gadā dibināja amerikāņu astronauts Edgars Mičels, kurš būdams uz Mēness piedzīvoja mistiskas pieredzes.
Jauns.lv jau rakstīja, ka jūlija beigās pēkšņi vienlaicīgi no Latvijas lielākās luterāņu draudzes mācītāja amata aizgāja Indulis Paičs un Kaspars Simanovičs: pirmais to pamatoja ar vēlmi nodoties augstskolas studijām, bet otrs ar izdegšanas sindromu. Abi mācītāji savā ziņā izcēlās ar brīvdomību, kas bieži vien bija pretrunā ar konservatīvo Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcās un tās vadītāja arhibīskapa Jāņa Vanaga konservatīvo nostāju. Tika izteiktas aizdomas, ka mācītāju patiesais aiziešanas iemesls ir saistīts ar viņu nespēju sadzīvot ar oficiālo konservatīvās baznīcas nostāju, taču garīdznieki un draudzes padome to noliedza. Tomēr reti kurš šaubījās, ka Paičs un Simanovičs pametīs savu darbību garīgajā laukā. Par to liecināja kaut vai tas, ka jau pirms aiziešanas no Torņakalna draudzes abi bija saistīti ar darbu Integrālās izglītības institūtā. Tagad viņi sabiedrībā izgājuši ar jaunu projektu – noētiskās veselības kopienu „Elizeja”.
Nu kalpošanu draudzēs pārtraukušie mācītāji (Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas mājaslapā garīdznieku sarakstā minēts, ka abi pašlaik draudzēs nekalpo) savus fanus uzrunā „Elizejas” profilā sociālajos tīklos, lasot lekcijas un stāstot par dažādiem garīgiem tematiem.
Noētiku uzskata par zinātni, empīrisku disciplīnu, kas attiecas uz procesiem, stāvokļiem un notikumiem telpas un laika reālajā pasaulē, kas savā būtībā nav pretrunā ar kristietības pamatprincipiem, bet sevī integrē arī citu garīgo mācību pieredzi. Vienkāršoti sakot – noētika ir garīgās un emocionālās veselības filozofija.
Noētikas jēdziens, salīdzinot ar citām filozofiskām mācībām, ir samērā jauns. Plašāk tas kļuva zināms 1973. gadā, kad ar kosmosa kuģi „Apollo-14” uz Mēness pabijušais amerikāņu astronauts Edgars Mičels (1930-2016) paranormālo parādību pētīšanai nodibināja Noētikas zinātnes institūtu. Jāatzīmē, ka Edgars Mičels pastiprināti interesējās par paranormālām parādībām. Pēc viņa apgalvojuma kosmiskā lidojuma laikā viņš veicis privātus ekstrasensorās uztveres eksperimentus ar draugiem uz Zemes. Piemēram, astronauts daudzkārt publiski apgalvojis, ka daudzie neidentificētie lidojošie objekti ir saistāmi ar viesiem no citām planētām un ka valdības ir kontaktējušās ar citplanētiešiem, bet tas tiek turēts slepenībā. Mičela dibinātais institūts pēta „cilvēka potenciālu”, un „noētiskais” tā nosaukumā atbilstoši institūta radītāja izpratnei ir saistīts ar intuitīvo prātu un iekšējo zināšanu.
Bet noētika jau bija pazīstama pirms astronauta atklāsmēm. Paiča un Simanoviča radītās kopienas „Elizeja” sauklis ir: „Vieglākai dzīvei. Garīga izaugsme caur atvērtību un uzticēšanos”.
