foto: Vida Press
Kāds izskatījās pirmais ebreju izgudrotais mobilais telefons? Tas bija divdaļīgs: vienu pusi lika uz pieres, otru – pie bicepsa
Divi pie ķermeņa piestiprināmi melni lūgšanu kubi ar četru centimetru augstām šķautnēm reliģiskajiem jūdiem ir otra svētākā lieta uzreiz pēc Svētajiem Rakstiem.
Sabiedrība
2020. gada 27. septembris, 07:03

Kāds izskatījās pirmais ebreju izgudrotais mobilais telefons? Tas bija divdaļīgs: vienu pusi lika uz pieres, otru – pie bicepsa

Elmārs Barkāns

Jauns.lv

Par pirmo mobilo telefonu dēvētās iekārtas nosaukums fonētiski ir līdzīgs vārdam “telefons” – “tefilins”, un to izgudroja jūdi vēl pirms mūsu ēras. Laikam jau ortodoksālie ebreji zināja, ka viņiem sabatā – sestdienās - būs aizliegts lietot mobilos telefonus un tādēļ viņi izgudroja Dievam tīkamāku tā aizstājēju – tefilinu. Tas tāds joks, bet arī paši ebreji par šo iekārtu stāsta anekdotes – kā par pasaulē pirmo mobilo tālruni.

play icon
Klausīties ziņas
info about playing item

Un patiesība jau melots arī nav, jo ar tefilinu iespējams uzturēt tālsakarus ar neredzamo “abonementu” – Visaugstāko Dievu To Kungu, kas tāpat kā daudzi citi šodienas tehnoloģisko brīnumu un gudrību mājo kaut tur augstu debesīs, dēvētām par “mākoni”.

Tikko atzīmējām ebreju jauno gadu – 19. septembrī pēc jūdu skaitīšanas sistēmas iesākās 5781. gads - un tādēļ ir vērts ielūkotie ebreju svētku svinēšanas tradīcijās, kurās neatsverama loma ir tefilinam, kurš ebreju reliģisko priekšmetu kopumā ir otrā visvērtīgākā lieta uzreiz pēc Toras – Svētajiem Rakstiem (Vecās Derības).

Antenas sarunai ar Dievu

Lielajos svētkos un sabatā redzam, ka ebreju vīrieši dodas uz sinagogu ar pie pieres piestiprinātu melnu kastīti. Reliģijā neiesvaidītiem tas var likties kaut kas pārāk dīvains un nesaprotams. Bet patiesībā tā ir gadu tūkstošiem sena sakaru ierīce, ko pirmsākumos drīkstēja lietot tikai izredzētie - jūdu rabīni. Vēlākos gadsimtos to lietoja jau visi ebreju vīrieši no 13 gadu vecuma, bet, iespējams, virzoties uz priekšu dzimumu līdztiesībai, vēl pēc kādām pāris tūkstošgadēm tefilinus varēs nēsāt arī ebrejietes un zīdaiņi. Bet tā jau zinātniskā fantastika, zinot to, ka šodien tefilinus lieto tikai ortodoksālie ebreji un reliģisko ceremoniju laikā. Ikdienā Rīgas ielās diez vai sastapsiet pēc visām tradīcijām no galvas līdz kājām ietērptu ebreju vīru ar “pirmo mobilo telefonu”, kā paši ebreji nu iesaukuši melnā krāsā nokrāsotās lūgšanu kubus ar apmēram četru centimetru augstām šķautnēm. 

Tefilina – divu lūgšanu kubiņu - pielikšana pie ķermeņa savā ziņā ir augstā māksla. Viena jāpiesien uz pieres, bet otra ar īpašām siksnām jāpiestiprina pie kreisās rokas augšdelma divgalvainā muskuļa (bicepsa) ar atveri vai vāciņu uz sirds pusi, starp miesu un kastīti nedrīkst būt nekam citam, piemēram, krekla piedurknei. Tā nu pie cilvēka ķermeņa tiek piestiprinātas divas savdabīgas “antenas”, kuras pēc reliģiskiem priekšstatiem simbolizē to, ka cilvēks “sevi visu pakļauj Radītājam, apvienojot prātu, emocijas un darbību vienā veselumā”.

Sarežģītās tradīcijas: žirafe atļauta, kamielis - nē

foto: Vida Press
Tefilina instalācija ir sarežģīts process. Kļūdīties nedrīkst, savādāk sakari ar Dievu izpaliks.

Lūgšanu kastītes ietvertie mesidži jeb īsziņas nav nekāds noslēpums. Tajās ievieto tikai četrus Toras fragmentus, kas uzrakstīti uz atsevišķām lapiņām: no 2. Mozus grāmatas 13. nodaļas 8. un 9., 14., kā arī 15. un 16. panta, kas prasa ievērot bauslību un pielūgt Dievu; un 5. Mozus grāmatas 6. nodaļas 6., 7. un 8. panta, kā arī 11. nodaļas 18. un 19. panta, kas tieši norāda kā uzturama derība vai saruna ar Dievu: “Un sien tos (Dieva vārdus) kā zīmi uz savas rokas un liec par zīmi starp acīm uz pieres” (5. Moz. 6,8).

Savukārt šīs savdabīgās sakaru ierīces, kura “darbojas” lūgšanas laikā, nosaukums – tefilins cēlies no vārda “tfila”, kas Tanahā (ebreju ivritā sarakstīta Bībele) 4. psalma 2. nodaļā tulkojams kā “lūgšana”.

Pēc senām tradīcijām tefilinam jābūt pagatavotam no košera pārtikā lietotajiem pārnadžu dzīvniekiem (piemēram, - govs, aita, kaza, alnis, gazele; pie šādiem dzīvniekiem pieskaitāmas arī žirafes, bet ebreju nacionālās virtuves tradīcijās nav pieņemts ēst žirafes gaļu), nav pieļaujams tefilinu gatavot no nekošera dzīvnieku – piemēram, cūkas, zirga, kamieļa, suņa, kaķa, zaķa – ādas.

recent icon

Jaunākās

popular icon

Populārākās

Diemžēl progress un tehnoloģiju attīstība pāris desmitu gadu laikā ienesu milzīgas korekcijas tefilina nēsāšanas tradīcijās. Interneta veikalos tagad var nopirkt lūgšanu kastīšu pakaļdarinājums no plastikāta, kas maksā vien pārdesmit eiro (īsts no ādas pagatavots tradicionālais tefilins maksā vismaz desmitreiz dārgāk).

Mozus ticīgo “mobilā revolūcija”

foto: Vida Press
Lūgšanu kastīšu kubi ebrejiem nav vienkārši reliģisko rituālu skaistumlietiņas – tās ir modernas sakaru iekārtas ar sarunām ar Dievu.

Bet modernās tehnoloģijas vispār ebreju reliģiskos uzskatus sagriež kājām gaisā, un tā nav tikai jūdu bēda vien. Mobilo sakaru operatori izveidojuši speciālas aplikācijas un videopamācības, kā pareizi uzliekams tefilins. Ieslēdz sinagogā mobilo telefonu un nodarbojies ar savu garderobes sakārtošanu! Te gan jāpiebilst, ka reliģiskos rakstos gan nekur nav minēts, tieši kādā veidā pie ķermeņa būtu jāpiestiprina lūgšanu tekstu kubiņi – kā pareizi sasienamas siksnas laika gaitā izdomājuši paši rabīni. Bet ir viena problēma - pēc reliģiskajiem priekšrakstiem sabatā nav atļauts lietot mobilo telefonu. Tomēr modernā sekularizācija arī šajā ziņā ievieš izmaiņas. 

Pirms pieciem Izraēlas Informācijas tehnoloģiju pētnieciskā institūta “Comet” vadītājs – ortodoksālais rabīns Izraēls Rozens paziņoja, ka ebreji sabatā tomēr var lietot mobilo telefonu, bet… tikai īpašos gadījumos, ne pļāpāšanas vai vienkāršu īsziņu sūtīšanai, nedrīkstot telefonu pat uzlādēt – tas jādara dienu iepriekš. Mozus ticīgie šo ortodoksāla rabīna paziņojumu pasludināja par vēsturiski revolucionāru, ko varbūt pārspēt varētu vien Bībeles pārrakstīšana. Nu tas, kas bija aizliegts, tapa atļauts, kaut arī tikai ļoti ierobežoti.

Varat mēģināt internetā iegādāties tefilinu, jo tas ir brīvā tirdzniecībā, un ebreji ir visnotaļ draudzīgi noskaņoti, Mozus ticīgie tieši būs priecīgi, ka kāds sveštautietis izrādīs interesi par viņu tradīcijām un ticību, no sinagogas nevienu ārā neraida.

Viss būs čikiniekā, tikmēr, kamēr ar pierēm nesaskriesies divi superkonservatīvi dažādo ticību pārstāvji. Viens uzstās uz to, ka Dievs lūgšanu kastīti atļāvis valkāt tikai “izredzētās tautas” vīriem, bet otrs pretī atbrēks Jēzus Kristus teikto, kas citēts Mateja evaņģēlija 23. nodaļas 5. pantā: “Bet tie dara visus savus darbus tik tādēļ, lai ļaudis tos redzētu. Tie darina sev platas lūgšanas siksnas un drēbēm garus pušķus”.

Nobeigumā citēsim pazīstamā jūdu reliģisko rakstu pārrakstītāja Šmuela Volfmana teikto pēc ortodoksālā Londonas rabīna Arjē Brodžina grāmatas “Dzīvie tefilini” izlasīšanas: “Ja vairākumam no mums tefilini bija kā tradicionāls pienākums, tad rebe Arjē tos cītīgi pēta. Un man par pārsteigumu atklājās milzums saskarsmes iespēju ar tefilinu. Tas ir kā jaunākās paaudzes mobilais telefons, kura lietotājs zina tikai par vienu tā funkciju, nenojaušot par šī priekšmeta citām fantastiskām iespējām”.