Latvijas apslēptais dārgums. Viena diena Akmeņragā
Šīsvasaras izskaņā ir vērts apvienot patīkamo ar lietderīgo un apceļot mūsu jūras piekrasti, piemēram, Akmeņragu jeb Akmensragu.
Viena diena Akmeņragā
Šīsvasaras izskaņā ir vērts apvienot patīkamo ar lietderīgo un apceļot mūsu jūras piekrasti, piemēram, Akmeņragu jeb Akmensragu.
Tiesa, pēc Latvijas mērogiem tas nav nemaz tik tuvu: ja neesi bijis tajā pusē, skaties pēc tuvākās lielākās vietas Pāvilostas (aptuveni 210 km no Rīgas un nepilnus 10 kilometrus no Akmeņraga), tad kartē atrodi Ziemupi.
Šīs vietas galvenais apskates objekts ir košā Akmeņraga bāka, tās apkārtne un cilvēku gandrīz neskartā Baltijas jūras piekraste. Šī, kā arī Ovišu un Užavas bāka ir vienīgās Latvijā, kas atvērtas publiskai apskatei; tās apsaimnieko Ventspils brīvostas pārvalde. Akmeņraga bākai ir divas bākugunis zaļā krāsā, kas iedegas reizi 7,5 sekundēs. Bākuguns redzama 18 jūras jūdzes tālu. Salīdzinoši nesen – 2013. gadā – atjaunoja ēkas iekšējo un ārējo krāsojumu.
Pie bīstamā sēkļa
Akmeņraga bākai bijis garš mūžs – 1885. gadā te pirmoreiz uzbūvēta 28 metrus augsta koka bāka, 1911. gadā to nomainīja mūra bāka, kuru Pirmā pasaules kara laikā pilnīgi sagrāva, saglabājās tikai 6 metrus augsta pamatne. Pašreizējā torņa būve pabeigta 1921. gadā. Interesanti, ka būvmateriālus pieveda pa jūru no Liepājas, pie Akmeņraga pārkrāva sekli peldošos pontonos, ar kuriem tos nogādāja uz jūrā izbūvētiem steķiem.
Pārējo vidū Akmeņraga bāka izceļas ar savu atrašanos kuģošanai vienā no bīstamākajām vietām visā Baltijas jūras piekrastē. Bākas gaisma atzīmē akmeņainu, apmēram divas jūras jūdzes jeb 3,7 km garu sēkli, kurš iesniedzas jūrā ziemeļrietumu virzienā. Jūras dziļums šajā sēklī ir tikai nedaudz virs diviem metriem. Interesanti, ka vieta, kur atrodas bāka, palikusi turpat, bet piekraste gadu gaitā atkāpusies. Neraugoties uz to, ka šeit jau kopš 19. gadsimta beigām dega navigācijas uguns, Akmeņrags pieredzējis vairākas kuģa katastrofas. No tām zināmākā ir Latvijas tvaikoņa Saratov uzskriešana uz sēkļa 1923. gadā. Šis kuģis ievērojams ar to, ka 1919. gadā uz neilgu laiku kļuva par Latvijas pagaidu valdības mājvietu.
Bākas ēka ir unikāls inženierbūvniecības paraugs – jau pie ieejas atklājas fantastiskas vītņveida kāpnes ar 166 pakāpieniem, pa kuriem iespējams uzkāpt līdz pat signālugunij.
No augšas paveras elpu aizraujošs skats uz liedagu, jūru un apkārtnes mežiem. Taisnības labad gan jāatzīmē, ka Akmeņraga bāka ir viena no visgrūtāk sasniedzamajām Kurzemes piekrastē. Vēl pavisam nesen gada lietainajā laikā te varēja nokļūt retais, bet tagad pašvaldība ar Eiropas fondu līdzfinansējumu izbūvējusi labu grants ceļu, kas nogriežas no Ventspils–Liepājas šosejas un ved tieši uz Akmeņraga ciemu.
Tatjanas fantastiskā kolekcija
Bākas teritorijā atrodas vairākas būves, tostarp bākas uzrauga dzīvojamā māja, kurā mīt uzraudze Tatjana Vešņakova, pieskatot bāku jau trīsdesmit gadus, pēdējos piecpadsmit arī vadot ekskursijas. Padomju gados bāku apkalpoja deviņi cilvēki, Tatjanas tēvs agrāk te strādājis, un viņa te pavadījusi savus bērnības gadus. Par to atgādina trīs dzīvojamās mājas, no kurām vienā dzīvo uzraudzes ģimene, otrā – kādreizējie bākas darbinieki. Bākas apkaimē ir bijušo noliktavu būves, garāžas, pirts, kas joprojām darbojas, vecs pamests traktors, kas liecina par pagājušo aktīvo dzīvi. Pa šiem gadiem Tatjana izveidojusi interesantu no jūras izskalotu akmeņu un dzintara kolekciju.
Dažu eksponātu nonākšana viņas rīcībā ir kurioza, piemēram, ar lielu gaiši dzeltenu dzintaru tūristi spēlēja futbolu, bet, kad bija izspēlējušies, pameta turpat krastā. Tatjanas vīrs aizgājis apskatīt, ko viņi tik cītīgi spārdījuši, un atnesis mājās lielu dzintaru.
Līdz ar dzintaru jūra izskalo arī fosilijas jeb pārakmeņojumus. Tatjanas kolekcijā ir gliemežu, kukainīšu, posmkāju un citu kukaiņu fosilijas. Pirms kāda laika Tatjana sāka krastmalā vākt arī neparastus akmeņus, un tagad viņas kolekcijā ir vairāki šīm vietām neraksturīgi akmeņi – onikss, jašma, melnais silīcijs, kā arī sabiezējušas vulkāniskās lavas gabali. Tatjanai ir versija, kas spēj izskaidrot šo akmeņu atrašanos Akmeņragā, – Lielie plūdi. “Ja pieļauj Lielo plūdu versiju, tad var izskaidrot, kāpēc šeit atrodami gan dīvaini akmeņi, gan fosilijas, gan vulkāniskas izcelsmes minerāli,” stāsta uzraudze. Viņa labprāt rāda tūristiem un viesiem savas kolekcijas eksponātus, kurus var ne tikai uzmanīgi izpētīt, bet arī paturēt rokās.
Bākas uzraudze ne tikai vada ekskursijas, bet arī kopj teritoriju, mazgā un tīra bākas gaismu stiklus, kas īpaši svarīgi rudenī un ziemā, kad uz tiem salido milzum daudz kukaiņu. Tatjanas ģimene arī kopj pludmales teritoriju, tāpēc tā citu starpā izceļas ar īpašu tīrību. Uzraudze iekopusi arī dārzu un izrotājusi bākas teritorijas ainavu ar pašrocīgi izgatavotiem dekoratīviem objektiem, tostarp jūras izskalotiem.
Noderēs!
● Tūristi Akmeņragā var baudīt ekskursiju (maksā 35–80 eirocentus personai), var noīrēt telts vietu (6 eiro) speciāli aprīkotās teritorijas vietās, lai padzīvotos pie dižjūras ilgāk. Auto stāvvieta 2 stundas ir par brīvu, diennaktī – 3 eiro. Bākas darba laiks vasarā, izņemot pirmdienu, no 10 līdz 16, taču vēlama iepriekšēja pieteikšanās pa tālr. 28350899. Vairāk informācijas meklē Vērgales vai Pāvilostas novada informācijas centra mājaslapā.
● Plānojot visu dienu pavadīt Akmeņragā, ir laikus jāpadomā par pusdienām. Tuvākās kafejnīcas ir Pāvilostā vai Jūrkalnē – Zaķu krogs. Taču vajadzētu likt aiz auss, ka labā laikā tās par atpūtnieku trūkumu nesūdzas, tāpēc prātīgi ir vai nu laikus pieteikt maltīti, vai sarūpēt pikniku jūras krastā.
Pievērs uzmanību!
● Akmeņrags visos gadalaikos ir iecienīts putnu vērotāju galamērķis. Ne velti tas ir aizsargājamās jūras un Natura 2000 teritorijas daļa, kas izveidota zemūdens rifu un dzīvotņu, kā arī putnu sugu (brūnkakla gārgales, melnkakla gārgales un mazā ķīra) aizsardzībai.
