Izcilais latviešu ārsts Gruntmanis atklāj patiesos iemeslus, kāpēc pamet Latviju
Izcilais latviešu ārsts, profesors Uģis Gruntmanis pēc gada Latvijā atkal nolēmis doties atpakaļ uz ASV. Viņa vēlme strādāt Latvijā netika atbalstīta, jo vienā no ASV prestižākajām universitātēm iegūtais profesora grāds mūsu birokrātiem neko nenozīmējot, viņam atkal no jauna esot jākārto augstskolas eksāmeni. Profesors laikrakstam „Brīvā Latvija” atklāti dalījies ar savu sāpi un absurdo sistēmu mūsu veselības aprūpes sistēmā.
Endokrinologs Uģis Gruntmanis, kurš 22 gadus strādāja ASV un kļuva par Teksasas Universitātes profesoru, pērn atgriezās Latvijā, jo vēlējās panākt labas pārmaiņas Latvijas veselības sistēmā. Tomēr dzimtenei viņš izrādījies lieks un nu pako čemodānus, lai dotos atpakaļ pāri okeānam. Profesors mikroblogošanas vietnē „Twitter” ierakstījis: „Atkal dodamies prom. Ir milzu paradokss, ka pasaules izcilākās universitātes un slimnīcas mani pieņem, bet RSU un LU kvalifikācijas ir par zemām”. Jauns.lv jau rakstīja, ka Gruntmaņa kvalifikācija formāli neatbilda Latvijā pieprasītajai kvalifikācijai un viņš tēvzemē nevarēja pretendēt uz atbilstošu amatu.
Izcils profesors Latvijā nav profesors
Gruntmanis nu dodas atpakaļ uz vienu no ASV prestižākajām universitātēm – Dartmutas universitāti Ņūhempšīras štatā, kur viņam piedāvā profesora darbu. Rietumeiropas latviešu laikrakstam „Brīvā Latvija” viņš neslēpj savu sāpi: „Latvijā diemžēl man visas durvis tika aizslēgtas. Konkursā uz padomes locekļa vietu Paula Stradiņa universitātes slimnīcā mani uzvarēja kolēģis no Lietuvas, par kura reputāciju Lietuvas prezidents un pētnieciskie žurnālisti ir pauduši bažas.
Konkursā uz valdes vadītāja vietu mani uzvarēja bijušais Veselības ministrijas valsts sekretārs, kurš daudzus gadus bijis atbildīgs par universitātes slimnīcām, bet nekādi uzlabojumi diemžēl netika panākti. Tad Paula Stradiņa slimnīcas endokrinologi parakstīja vēstuli, kas prasīja rīkot konkursu uz Stradiņa slimnīcas Endokrinoloģijas centra vadītāja posteni un rekomendēja mani šim postenim, bet tad izrādījās, ka jaunieceltais slimnīcas valdes vadītājs šo posteni pēkšņi slēdzis...
Manas kvalifikācijas arī bijušas nepietiekamas Latvijas Universitātes un Rīgas Stradiņa universitātes profesora amatiem. Tad nācās izvēlēties – vai nu strādāt privātpraksē, vai tomēr rast iespēju turpināt darbu jomā, kur savu līdzšinējo profesionālo mūžu esmu pavadījis, proti, akadēmiskā vidē, kur darbojos gan kā praktizējošs ārsts, gan esmu iesaistījies zinātniskos pētījumos - darbā ar jaunajiem speciālistiem. Mana kļūda bija tā, ka atgriezos, nenoskaidrojot, vai man Latvijā būs piemērots darbs un vai vispār būs.”
Gruntmanis saka: „Saskaņā ar Latvijas likumdošanu es formāli tiešām “neatbilstu” profesora amatam. Man ieteica aizstāvēt disertāciju, apkopojot manas publikācijas, taču es negribēju iemīt šo formālisma taciņu, jo stingri uzskatu, ka vajadzīgs izstrādāt skaidras likumdošanas normas, kas palīdz diasporas zinātniekiem atgriezties. Ja medicīnā, jurisprudencē un biznesā paliks šī prasība, tad Latvijas diasporas pārstāvji no anglosakšu valstīm neatgriezīsies, turklāt ne tikai mazās samaksas, bet arī šo šķēršļu dēļ. Taču gan jau manā gadījumā atrastos cits “piedauzības akmens”, ko aizvelt man ceļā.”
„Tas ir neētiski un amorāli”
Uz jautājumu „Kā vērtējat Latvijas medicīnas aprūpes sistēmu šodien, kad cīņā ar Covid-19 esam gluži vai atkal “veiksmes stāsts”?” viņš atbild:
„Pirms apmēram 10 gadiem intervijā „Latvijas Avīzei” atļāvos vērtēt mūsu valsts medicīnas aprūpes sistēmu saistībā ar pacientu apmierinātību, ar sistēmas finansiālo caurskatāmību un tā tālāk. Diemžēl jāatzīst, ka nekas būtiski nav mainījies. Attiecībā uz Covid-19 – jā, patiešām ir ļoti pareizi, ka politiķi ir ieklausījušies mediķos un epidemiologos. Mēs redzam, kas pasaulē notiek. Latvijā šie rezultāti ir tik labi arī tāpēc, ka mūsu valsts ir mazapdzīvota, ka mūsu kultūrā nav raksturīgi nemitīgi apkampties un bučoties, ka, dzīvojot samērā trūcīgā valstī, iedzīvotāji mazāk ceļo ārpus un pie mums arī mazāk ierodas ārvalstu tūristu nekā, piemēram, saulainajā Itālijā vai Spānijā. Šiem faktoriem sasummējoties, ir mūsu labie rezultāti. (..) Un vēl – valsts galvenais infektologs Uga Dumpis un epidemiologs Jurijs Perevoščikovs runā skaidru un saprotamu valodu, kas krīzes situācijās ir tik ļoti svarīgi."
Runājot par veselības aprūpes sistēmu, Gruntmanis saka: „Trīsdesmit gadus bijis pilnīgs politiskās gribas trūkums. Politiķi saka: “Sakārtojiet sistēmu, tad dosim naudu”, bet bez naudas nevar sakārtot sistēmu. Un tā “pa riņķi” - uz izdzīvošanas robežas! Politiski apķērīgākie mediķi gan iemanās “izsist resursus”. Paskatīsimies skairļus – daža ārsta un profesora ieņēmumi ir 278 tūkstoši eiro gadā, strādājot tikai valsts iestādēs, kamēr rezidentam tūkstotis mēnesī, garas stundas pavadot slimnīcā. Tā nedrīkst būt!
Vēl arī “klīnisko pētījumu sistēma”, ko apmaksā farmācijas firmas, piešķirot naudas līdzekļus ārstiem, kas pētījumos iesaista pacientus. Pats esmu tādos piedalījies un zinu, kā tas notiek Rietumu medicīnā. Proti, visa nauda nonāk slimnīcas pētnieka akadēmiskajā kontā un ar to tiek apmaksāts medicīnas personāls, kas piedalās pētījumā, konferenču apmeklējums, daļa var tikt izmantota algu piemaksām un tā tālāk. Stradiņa slimnīcā šī pētījumu naudas summa lēšama aptuveni trīs miljonu eiro apmērā, slimnīcai no tā paliek 10%, pārējais nonāk atsevišķu ārstu banku kontos vai fondos. Mums jāsaprot, ka tas tā nedrīkst būt, tā nav nekur attīstītās valstīs, jo tas ir neētiski un amorāli. To arī konkursos pateicu, ka tā nedrīkst notikt un ka to izmainīšu. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc esmu nevēlams. "
Nepieņemamā birokrātija
Gruntmanis baidās arī no jauna emigrācijas viļņa, kas piespiedīs jaunos mediķus atstāt Latviju: "Viens no galvenajiem aizbraukšanas iemesliem ir attieksme – jaunajiem kolēģiem nav pieņemams autoritārisms, neieklausīšanās viedokļos. Pieredzējušie ārsti nesaskata iespēju virzībai uz priekšu, savai attīstībai, jo vadošās pozīcijas ir aizņemtas jau desmitiem gadu. Jābūt rotācijai šajos amatos."
Par savu atgriešanās Latvijā pieredzi profesors saka: „Es tiku uzņemts kā ārsts no trešās pasaules, tātad – nav nekādas starpības, vai tu esi no Amerikas, Krievijas vai Uzbekistānas.Tu neesi strādājis ES vai Latvijā, tāpēc jākārto augstskolas beigšanas eksāmens kopā ar abitūrijas studentiem Stradiņa universitātē. Man bail domāt, cik diasporas kolēģiu sadzirdējuši šādu atbildi, pasaka: “Es nepiedalos!” un atgriežas atpakaļ. (..) Tas jau nav tikai attiecībā uz ārstiem – līdzīgas problēmas ir arī arhitektiem, inženieriem, advokātiem un citiem”.
Ar pašreizējo veselības ministri Ilzi Viņķeli Gruntmanim ir principiālas viedokļu atšķirības: „Ministram ir jāuzstāda šī politiskās ētikas latiņa pēc iespējas augstāk, jānosaka, ka, piemēram, slimnīcas valdes vadītāju neizvēlas ministrijas birokrāti, bet kolēģi (arī no diasporas, no ārzemēm), kuriem ir pieredze līdzīgu struktūru vadīšanā citās valstīs.
Ir nepieņemams interešu konflikts, ka Veselības ministrijas ierēdņi ieceļ slimnīcas vadītāja amatā savu bijušo vadītāju ministrijā, tas tiešām grūti saprotams no jebkuras godīgas pārvaldības aspekta. Šobrīd šāda veida vadība ir guvusi virsroku, un par to man ir ļoti skumji. Taču es joprojām darbojos un darbošos Latvijas labā savas kompetences un iespēju robežās. Galvenais, lai notiek pozitīvas pārmaiņas. Man ir labas iespējas un atbalsts no LĀZA (Latviešu ārstu un zobārstu apvienības) – organizācijas, kas apvieno tos mediķus, kas strādā ārpus Latvijas, kas mani atkārtoti ievēlējusi par savu vadītāju."
