“No Latvijas, speciāli NTV!” Kā Kremļa mediji izmanto Latvijas žurnālistus valsts nomelnošanai

Kopumā Kremļa mediju stāsti par Latvijā notiekošo vairumam ir gana labi zināmi.

Saskaņā ar tiem Latvijas politiskais kurss ir nepareizs un pie vainas ir nacionālisms, kā arī muguras uzgriešana Krievijai.

Reiz PSRS laikos varenā rūpniecība ir sagruvusi, krievvalodīgie ik dienas tiek apspiesti visdažādākajos veidos un liela daļa iedzīvotāju piecieš zemu labklājības līmeni. Principā tā vai citādi slikti dzīvo teju visi, izņemot “joprojām dzīvos, nesodītos “Waffen SS” leģionārus,” kuriem Latvijā nudien, no marta līdz martam, kremļa ruporu izpratnē, klājoties labi.

Visaktīvāko interesi par Latviju un Baltijas valstīm kopumā Krievijas mediji izrāda tad, kad pie mums valstiskā līmenī tiek runāts un lemts par lielo austrumu kaimiņu īpaši interesējošām tēmām – krievu valodas un krievu skolu jautājumiem, leģionāru piemiņas dienu, ekonomiku, ģeopolitiskajām attiecībām, kā arī Otrā pasaules kara vēsturi un Sarkanās armijas, Padomju Savienības simboliku.

Lai apkopotu vietējo korespondentu saražoto saturu Krievijas informatīvajiem un ziņu raidījumiem, Jauns.lv izpētīja internetā pieejamo pārraižu arhīvu no lielākajiem un populārākajiem Krievijas TV kanāliem – NTV, “TV Centrs”, “Sanktpēterburgas 5. kanāls”, “RenTV”, “Rossija-1”, “Rossija-24” un “Russia Today”.

Tos jau izsenis raksturo piesliešanās Kremļa īstenotajai politikai, tendenciozitāte un neobjektivitāte Latvijas un Baltijas notikumu atainošanā.

Andrejs Hramcovs, Maksims Gusarovs un Andrejs Portnovs – trīs no tā dēvētajiem speciālajiem korespondentiem, kuru vārdi itin bieži, kā tas ierasts informatīvajos raidījumos, izskan Krievijas TV kanālu reportāžu pieteikumā un noslēgumā.

Kā noprotams, šie nav Krievijā dzīvojoši korespondenti, kuri, nokārtojot dokumentus, ieceļo Latvijā kā ārvalstu mediju pārstāvji.

Viņi mīt tepat, un, sadarbojoties ar austrumu kaimiņvalsts televīziju, ar nosacītu regularitāti ir pievērsušies pašmājās sociālpolitiski un ģeopolitiski aktuālu notikumu, jautājumu apskatam.

Runājot par darbu medijos, diviem no iepriekš minētajiem šajā jomā ir īpaši raiba pagātne, taču ne mazāk interesanti un būtiski ir aplūkot, ko un kā par Latviju trijotne stāstījusi Krievijas TV ziņu raidījumos vēl samērā nesen.

Sižetā par ekonomiku eksperta lomā skandalozais Aleksandrs Gapoņenko

Andrejs Hramcovs īpaši bieži ir redzams Lielbritānijā reģistrētā krievu TV kanāla NTV un Sanktpēterburgā, Krievijā bāzētā “Sanktpēterburgas 5. kanāla” ziņu izlaidumos.

Savās reportāžās korespondents ir pievērsies tādām tēmām kā krievisko partiju panākumi Latvijas vēlēšanās, savulaik aktuālajam stāstam par igauņu ierašanos Latvijā, lai pirktu lētāku alkoholu, krievu skolu un krievu valodas statusa jautājumam, kā arī latviešu nacionālisma un latviešu leģionāru tēmām.

Hramcova sižetiem ir raksturīga gan tendenciozitāte, gan brīžiem arī klaja informācijas sagrozīšana.

Piemēram, 2018. gada februāra reportāža par igauņu piekopto praksi – doties uz Latvijas pierobežu pēc lētāka alkohola, jo pašu valstī tas kļuvis ievērojami dārgāks –, pieteikta ar virsrakstu “Rīgas balzams dvēselei: Latvija traucē kaimiņvalstīm cīnīties ar dzeršanu”. Tajā stāstīts par to, ka laikā kad Igaunija un Lietuva cenšas samazināt alkohola patēriņu iedzīvotāju vidū, Latvija kaimiņiem piedāvā daudz lētāku preci.

Kamēr Baltijas medijos par togad aktuālo jautājumu diskutēja ekonomikas un politikas speciālisti, NTV sižetā, bez psihologa, kurš iesaka Baltijas valstīm celt dzīves līmeni nevis ieviest “sauso likumu” un daļēji izskaidro dzeršanu ar sabiedrības bažām par nākotni Eiropas Savienībā, runā tikai viens “eksperts” – Aleksandrs Gapoņenko.

Latvijas drošībnieku redzeslokā ne reizi vien nonākušais, skandalozais krievu tiesību aktīvists reportāžā pauž: “Tā dēvētā Baltijas vienotība nekad nav pastāvējusi, tā bijusi tikai deklarēta. Tikko kā lomu sāk spēlēt ekonomika, vienotība izirst. Tā parādās atkal tad, kad jākritizē Krievija, taču tas ienākumus, protams, nedod.” Gapoņenko, kā zināms, iejūtoties speciālista lomā, Krievijas medijos regulāri komentē visdažādākos notikumus un procesus.

“Šoks un trīsas nacistiem”

Pieminēšanas vērts ir arī 2018. gada maija NTV sižets, kurā Hramcovs pievēršas ebreju īpašumu restitūcijas jautājumam. Šī ir ilggadēja, pretrunīgi vērtēta un komplicēta diskusija par Latvijā esošu īpašumu, kas līdz Otrajam pasaules karam piederējuši ebreju kopienām un nav atgūti, atdošanu ebreju organizācijām. Taču NTV saistošais sižets ir pasniegts itin vienkārši – zem lozunga “Šoks un trīsas nacistiem”.

Reportāžā kā pretēju viedokļu paudēji atrādīti Latvijas Antinacistiskās komitejas līdzpriekšsēdētājs Josifs Korens un Saeimas deputāts Aleksandrs Kiršteins (NA). Tās izskaņā Hramcovs un ziņu raidījuma vadītāji spekulē, ka Latvija noteikti pakļausies ASV prezidenta spiedienam pasteigties ar īpašumu atdošanu kopienām, jo citādi jau nebūšot Latvijas tik ļoti kārotās ASV aizsardzības pret galveno draudu – Krieviju.

Viscītīgāk, spriežot pēc kopējā satura, Hramcovs iesaistījies sižetu gatavošanā par vēl joprojām aktuālo jautājumu saistībā ar krievu valodu Latvijas skolās.

Bijušā Ministru prezidenta Māra Kučinska laikos uzsāktā izglītības reforma, kuras ietvaros paredzēta pakāpeniska atteikšanās no bilingvālās izglītības, proti, pāriešana uz mācībām tikai latviešu valodā, NTV un TV kanāla “Sanktpēterburgas 5. kanāla” reportāžās aplūkota tikai un vienīgi kā krievvalodīgo apspiešana Baltijas valstīs. Šādu skatījumu sižetos argumentē visnotaļ kolorīti “eksperti”.

Vienā no sižetiem 2017. gada decembrī kā eksperts runā par tiesību aizstāvi nodēvētais Ruslans Pankratovs, kurš apgalvo, ka notiekošais esot “piespiedu asimilācija” un, ka “Briselei tam būtu jāpievērš uzmanība”. Pankratovs visnotaļ augstprātīgā tonī piebilst, ka zina – Latvijā kompetentu politiķu ir maz, “bet nu tomēr...”.

Labi zināmais politiķis un krievu tiesību aizstāvis Jakovs Pliners kādā citā tā paša gada sižetā piebilda: “Manā izpratnē tas ir lingvistiskais genocīds, kas pāriet etniskajā genocīdā.”

Uzmetot aci Pankratova līdzšinējām aktivitātēm, – īpaši politiskajai darbībai – gan ļoti ātri rodas šaubas par to, cik kompetents ir viņš pats.

Latvijas medijos šī bijušā “Saskaņas” biedra vārds visskaļāk izskanējis saistībā ar kādu nelegālu finanšu piramīdu, ko Pankratovs reklamējis, vēl būdams Rīgas domes deputāts. Pēcāk izrādījies, ka reklāmas rullītis, kurā deputāts piedalījies, daudzinot finanšu struktūru, kas vāc naudu brīnumaina ūdeņraža ģeneratora būvēšanai, filmēts nekur citur kā Rīgas domē.

Pankratovs, kuru pēc incidenta nu jau dēvēja par bijušo Rīgas domnieku, pēcāk publiski taisnojās un atvainojās par incidentu.

Gadu gaitā Pankratovs, kurš, ir arī grāmatas “Dārgakmeņu mistiskā nozīme” autors, kā rīcības “Rīcības partijas” biedrs mēģinājis tikt Eiropas Parlamentā, izplatījis medijos nepatiesu informāciju par kādreizējo sabiedroto Nilu Ušakovu, stāstījis, ka viņu mēģinājuši savervēt ASV dienesti, kā arī pēlis Latviju Krievijas medijos, kas Pankratovu, par spīti iepriekš minētajam, piesaka tikai un vienīgi kā tiesību aizstāvi un ekspertu.

Pankratovs ļoti bieži parādās tendenciozajos sižetos, ierastajā stilā komentējot visdažādākos Latvijas notikumus.

Lāčplēša dienas gājienā esot godināti nacisti

Visbeidzot jāpiemin Andreja Hramcova sižets, kurš vēl 2016. gadā izpelnījās arī vietējo mediju un plašsaziņas līdzekļu regulatora uzmanību. Tajā Hramcovs pievērsās Lāčplēša dienas lāpu gājienam, apgalvojot, ka dalībnieki tajā skandējuši “Latviju latviešiem!” un velkot paralēles ar nacistisko Vāciju. Sižeta nosaukums: “Lāčplēša dienā Latvijā godināja “Waffen SS” leģionārus”.

Arī šajā sižetā kā vienīgais eksperts uzstājies Aleksandrs Gapoņenko, sastāstot kamerā virkni aplamību par tradicionālo Lāčplēša dienas gājienu.

Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP) togad uzsāka pārbaudi saistībā ar sižetu, piebilstot, ka vērsīsies arī britu mediju regulatorā OFCOM. Par klaji tendenciozo NTV vēstījumu rakstīja arī vietējie mediji. Hramcovs gan savu rīcību īpaši nekomentēja un garās sarunās ar žurnālistiem neielaidās.

Sazagto alus pudeļu skandāls, tiesāšanās par sprāgstvielām

Runājot par Hramcova darbošanos medijos, nevar nepieminēt arī 2012. gada incidentu ar alus pudelēm. Filmējot reportāžu TV kanālam "TV3+" par kravas auto avāriju, kuras rezultātā uz ceļa tika izkaisīta alus pudeļu krava, Hramcovs un operators Juris Teivāns tika pamanīti, darbojamies ap miestiņa kastēm.

“Es zagu, un man ir kauns,” tā, LTV “Panorāmai” tolaik, atzīstot savu vainu, teica Hramcova operators. Pats Hramcovs, kurš sevis veidotajā sižetā par malaci sauc kādu Jevgēņiju, kurš zog izbirušās pudeles, savu vainu kategoriski noliedz, piebilstot, ka tikai pārkārtojis pudeļu lauskas “piefilmēšanai”.

Bez šī incidenta Hramcovs reiz arī nokļuva drošībnieku redzeslokā saistībā ar kādu sižetu, kurā pievērsās spridzekļu gatavošanas tēmai, turklāt ar demonstrāciju. Hramcovs tika apvainots neatļautā sprāgstvielu glabāšanā, taču tiesa 2013. gadā viņu attaisnoja. Sižeta autors pēcāk skaidroja, ka veidojis to ar domu pievērst uzmanību problēmai, proti, ka jebkurš, tostarp arī terorists, var īsā laikā itin viegli tikt pie sprāgstvielas.

Pirmais Baltijas kanāls, jeb – ko Kremļa mediji nestāsta?

Vēl šī gada martā TV kanālā NTV bija vērojams sižets par Pirmā Baltijas kanāla ziņu dienesta likvidēšanu. Tā autors – Maksims Gusarovs.

Sižets sākas ar padomju laikos Zaķusalā būvētā Rīgas radio un televīzijas torņa daudzināšanu. Tas esot garš, iespaidīgs, Rīgas ainava bez tā esot neiedomājama un tornis ar TV un radio signālu apgādājot vairāk nekā pusi valsts iedzīvotāju. “Taču drīz daudziem tas būs neaktuāli,” sižeta patiesajai tēmai sāk pievērsties autors.

Pirmā Baltijas kanāla ziņu dienesta beigas Gusarova sižetā pasniegta kā bēda daudzajiem krievvalodīgajiem TV skatītājiem, kuri nu ir spiesti iztikt bez ļoti populāriem informatīvajiem raidījumiem, kurus TV kanāls tiem piedāvājis 16 gadu garumā.

Runājot par TV kanāla ziņu dienesta likvidēšanas iemesliem, galvenokārt tiek piedāvāts Pirmā Baltijas kanāla īpašnieka “Baltijas mediju alianses” viedoklis. Iemesli esot ekonomisks un politisks spiediens.

Nostāju sižetā pauž arī kāda vecāka kundze, kura klāsta, ka kanāla ziņu dienesta likvidēšana esot valdības pirksts, un, ka tā baidoties no patiesības, kas Latvijā esot “ļoti rūgta”. Piebiedrojas arī Bijušais TV kanāla žurnālists, propagandas medija Sputniknewslv.com autors Aleksejs Stetjuha, apgalvojot, ka amatus zaudējušie žurnālisti meklēs darbu citos krievu medijos, savukārt krievvalodīgie skatītāji – meklēs citus, līdzīgus ziņu avotus, tostarp arī internetā.

Sižetā par Pirmo Baltijas kanālu, cenšoties vilkt paralēles, iepīts arī stāstījums, ka 2019. gada beigās pieņemtajam lēmumam reorganizētā LNT ziņu dienestu un pašu kanālu “arīdzan bijis ekonomisks raksturs”.

Reportāžā nav ne vārda par to, ko, saistībā ar Pirmo Baltijas kanālu, gada sākumā ziņoja Latvijas mediji – Valsts drošības dienesta veikto kratīšanu uzņēmumā “Baltijas mediju alianse”.

Kā šī gada februārī ziņoja raidījums “De facto”, kratīšanas bijušas saistītas ar darījumiem, kuros ar finanšu resursiem nodrošināts Krievijas prezidenta Vladimira Putina paziņa, miljardieris Jurijs Kovaļčuks, kurš jau vairākus gadus atrodas Eiropas Savienības (ES) sankciju sarakstā. Viņa saikne ar Krievijas TV kanāliem gan pierādīta salīdzinoši nesen.

NATO, šprotes un Spilvas lidostas sūrais liktenis

Kādā citā 2019. gada marta sižetā Gusarovs pievēršas Nacionālo bruņoto spēku militārajai bāzei Ādažos un tolaik tur nule atklātajam daudznacionālajam NATO divīzijas štābam “Ziemeļi”.

NTV sižetā štābs cita starpā pasniegts, kā “NATO propagandas mašīnas” produkts, kā to nodēvē “militārais eksperts” Jurijs Melkonovs. TV kanāla stabulē pūš arī pašmāju sabiedrisko attiecību speciālists, vairāku politiķu kādreizējais padomnieks Kristians Rozenvalds, kurš ik pa laikam kā politologs pieteikts arī Sputniknewslv.com publikācijās.

Sižeta beigās savas domas pauž propagandas medijos nereti tiražētais Krievijas “militārais politologs” Andrejs Koškins, apgalvojot, ka pieaugošā NATO klātbūtne Latvijā, tostarp jauno kazarmu būvēšana, dodot pie varas esošajiem iespēju iegūt papildu finanses grantu formā, tādējādi ļaujot stabilizēt sociālo, ekonomisko situāciju valstī. Citi viedokļi saistībā ar NATO aktivitātēm Latvijā reportāžā netiek piedāvāti.

Papildus šīm tēmām Gusarovs savās reportāžās līdzīgā manierē savulaik pievērsies arī labi zināmajam “Padomju laikos bija labāk” naratīvam, 2018. gadā gremdējoties atmiņās par kādreizējām Latvijas šprotēm un runājot par sekām, kādas atstājusi Krievijas tirgus aizvēršana, kā arī stāstot par padomju laikos grezno Spilves lidostu, kurai draud iznīcība.

Kā neveidot ziņu sižetus par Covid-19

“Covid-19 epidēmija: Latvijā un Lietuvā vecākie ļaudis ir palikuši bez medicīniskās palīdzības” – šādi NTV interneta arhīvā ir pieteikta ar šī gada 31. martu datēta Andreja Portnova reportāža.

Runājot par aplamībām, visupirms prasītos izlabot acīmredzamo kļūdu saistībā ar Covid-19 izplatības klasificēšanu. Pasaules Veselības organizācija jau 11. martā pasludināja to par pandēmiju, nevis epidēmiju, kā lasāms sižeta pieteikumā.

Divarpus minūšu garajā sižetā korespondents aši aplūko Covid-19 situāciju Baltijas valstīs. Lietuvā Portnovs pievēršas Ukmerģes pilsētai, kur martā tika reģistrēts pirmais Covid-19 gadījums Baltijā un Ukmerģes slimnīcai, kas uz laiku kļuva par slimības perēkli.

NTV apskatā tiek stāstīts par novārtā pamestiem pacientiem, jo ārsti ir devušies pašizolācijā. Tiek uzrunāta kāda blakus slimnīcai sastapta sieviete, kura krievu valodā stāsta, ka tur iekšā “esot baisi”.

Pēcāk Portnovs viesojas Rīgā, kur runā līdzīgi un piemin to, ka Latvijā jau sen pietrūcis medicīnas darbinieku. Ja situācija ar Covid-19 sarežģīsies, Latvija var netikt galā, prognozē korespondents.

Sižetā tad uzstājas Pēteris Apinis, runājot par grūtībām, kas ārstus sagaida darbā ar Covid-19 pacientiem. Apinis ir pieteikts kā Latvijas ārstu biedrības vadītājs, lai arī jau sen kā neieņem šo amatu. LĀB prezidente jau ilgāku laiku ir Ilze Aizsilniece.

Sižetā nav piedāvāti nedz Ukmerģes slimnīcas pārstāvju komentāri par notiekošo, nedz arī uzrunāti citi Lietuvas vai Latvijas veselības nozares speciālisti. Par Covid-19 situāciju Baltijā stāsta vien pats Portnovs, automašīnā pamanītā lietuviete un uz ielas intervētais, nepareizi pieteiktais Pēteris Apinis.

Normālā mediju darbā, pievēršoties aktualitātei, kas laika gaitā attīstās, ir ierasts turpināt stāstu, sekojot līdzi notikumiem ilgākā laika posmā un ziņojot par jaunumiem.

Jauns.lv neizdevās atrast vēlāk filmētas NTV reportāžas par Covid-19 no Baltijas valstīs, kur būtu minēts, ka situācija Ukmerģē būtu veiksmīgi pārvarēta un, ka Latvija ne vien tika galā, bet beigu beigās izpelnījās starptautisku atzinību par sasniegumiem pandēmijas ierobežošanā.

Šī gada jūnijā Portnovs pievērsās arī saistībā ar 9. maiju skaļi izskanējušajam stāstam par krogu “Kūriņš”, kura saimnieki atteicās apkalpot cilvēkus ar piespraustu Georga lentīti.

Sižetā figurē blogeris Deniss Barteckis, kura viedokli ik pa laikam tiražē arī Sputniknewslv.com. Barteckis izspēlē joku ar “Kūriņu”, veicot pasūtījumu pa telefonu, un tad ierodas paēst ar piespraustu Georga lentīti. Krogs apkalpošanu viņam šajā gadījumā neatsaka un piedzīvoto blogeris tad atstāsta publiski, arī NTV sižetā piebilstot: “Nauda vienmēr ir svarīgāka par principiem.”

Vēl 2016. gadā Barteckis jokojās, izveidojot internetā petīciju par Latvijas pievienošanu ASV, kam sekoja Valsts drošības dienesta interese par puiša aktivitātēm, aizturēšana un krimināllieta saskaņā ar 82. panta 1. daļu – par publisku aicinājumu likvidēt Latvijas Republikas neatkarību. Barteckis pēcāk skaidroja, ka šādi vēlējies norādīt uz nesamērīgo sodu, kurš “par šādiem jokiem” sākotnēji piespriests Maksimam Koptelovam. Viņš savulaik izveidoja petīciju par Latvijas pievienošanu Krievijas Federācijai, un sākotnējais iecerētais sods puisim bija pusgads cietumā. Pēcāk abi jokdari gan izpelnījās vien piespiedu darbu.

Bez Bartecka sižetā figurē arī iepriekš minētais tā dēvētais tiesību aizstāvis Ruslans Pankratovs un kolorītais jurists Alvis Pīlāgs, kura eksperta viedoklis korupcijas jautājumos līdz šim parādījies arī Sputniknews.ru. Pankratovs skaidro “Kūriņa” incidentu ar latviešu naida izvirdumu, kas sakrājies pret krieviem, savukārt Pīlāgs veic līdzīgu eksperimentu, pasūtot kafiju.

Sižetā neparādās krodziņa saimnieku viedoklis par notikušo, nav arī izsmeļoši minēts, ka saimnieki būtu atteikušies sniegt komentāru. Trūkst arī sīkāka skaidrojuma par Georga lentītes simboliku un vēsturi. Vēstījums ir – Georga lentīte ir simbols uzvarai pār fašismu, bet latviešu nacionālisti katru gadu 9. maijā tā vai citādi uzbrūk šai apziņai.

Iepīts kukuļdošanas skandālā

Andreja Portnova vārds pirms aptuveni desmitgades medijos izskanēja saistībā ar kādu 2007. gada kukuļošanas skandālu, kurā bija iesaistīts uzņēmuma SIA “Ovi” valdes priekšsēdētājs Vladimirs Oderovs, dzīvesviedrene Jeļena Šuškevica un viņas toreizējais preses sekretārs – Andrejs Portnovs.

Saskaņā ar publiski pieejamo informāciju Oderovs tika apsūdzēts par kukuļdošanas organizēšanu, savukārt Šuškevica un Portnovs – par kukuļdošanu. Tobrīd uzņēmuma valdes priekšsēdētāju interesējis kāds Aizsardzības ministrijas iestādes dokuments saistībā ar SIA “Ovi” piederoša tankkuģa “Matalobos” atrašanās vietu un laiku.

Skandāls beidzās 2011. gadā. Oderovs un Šuškevica tika attaisnoti, savukārt Portnovam tika piespiests 5000 latu naudas sods.

Ko saka paši sižetu veidotāji?

Publikācijas tapšanas ietvaros Jauns.lv visdažādākajos veidos mēģināja sazināties ar Andreju Hramcovu, Maksimu Gusarovu un Andreju Portnovu.

Mērķis bija nevis pieprasīt taisnošanos, bet iesaistīt korespondentus diskusijā, lai noskaidrotu viņu viedokli par pašu veidotajiem sižetiem, to saturu, pārmetumiem par tendenciozo pieeju, kā arī sīkāk izjautātu sižetu veidotājus par darba organizēšanu, sadarbojoties ar Krievijas medijiem.

Telefonsaruna ar Andreju Hramcovu bija īsa. Hramcovs atbildēja, ka negrib runāt par lietām, ar kurām viņam vairāk nav saistības, paskaidrojot, ka krievu medijos nestrādā jau vismaz trīs gadus.

Tam gan ir ļoti grūti noticēt, jo viens no iepriekš aplūkotajiem Hramcova sižetiem ir tapis 2018. gadā. Turklāt, ja cītīgi pameklē, var atrast arī daudz nesenākas liecības, kurās Hramcovs redzams darbojoties ap kamerām un intervējamajiem.

Labs piemērs ir TV kanāla “RenTV” sižets par leģionāriem, kas kanāla mājaslapā datēts ar 2020. gada 16. martu. Kadrā ar publicistu Visvaldi Lāci iepeld arī pats Hramcovs. Viņa vārds starp sižeta autoriem gan neparādās.

Hramcovs kopā ar operatoru un kameru ieraugāms arī “Latvijas Krievu savienības” oficiālajā “Facebook” kontā šī gada 22. jūnijā publicētajā fotogrāfijā no ziedu nolikšanas Uzvaras parkā, pieminot Lielā Tēvijas kara sākumu. Tās pašas dienas vakarā TV kanālā “RenTV” arī parādījies īss sižets no Rīgas.

Maksims Gusarovs telefonsarunā atbildēja, ka ir sadarbojies ar NTV dažas reizes. Esot arī veidoti sižeti ar partneriem Šveicē, Igaunijā un Viļņā. Saņemt konkrētus jautājumus par tēmu e-pastā Gusarovs gan atteicās, laipni paskaidrojot: “Man nav jums ko teikt.” Sarunas laikā Gusarovs, runājot par vietējiem, kas sadarbojas ar Krievijas TV, nosauca arī Hramcovu un citus vārdus, vaicājot vai ir zināms par šiem korespondentiem.

Andreju Portnovu nedz sazvanīt, nedz uzrunāt ar e-pasta un sociālo tīklu palīdzību tā arī neizdevās.

Par pastiprinātu pašmāju korespondentu iesaisti, veidojot sižetus par Latviju Krievijas TV kanāliem liek domāt arī apstākļi, kādus radīja Covid-19 ierobežošanas aizliegumi. Ceļošanas ierobežojumu dēļ ir grūti iedomāties citus veidus, kā Krievijas TV kanāliem varētu tapt sižeti par Baltijas valstīm.

Krievijas ārpolitikas eksperts: “Tā nav uzskatāma par žurnālistiku”

Hramcova un citu vietējo iesaiste Krievijas mediju sižetu veidošanā nav uzskatāma par žurnālistiku, jo tā ne par soli neiziet ārpus Maskavas noteiktajiem propagandas rāmjiem, sarunā ar Jauns.lv pauž politologs, domnīcas Austrumeiropas politikas pētīju centrs dibinātājs, Andis Kudors, kurš specializējies Krievijas ārpolitikas un drošības politikas pētniecībā.

Pētnieks norāda, ka, viņaprāt, Latvijas žurnālisti tiek šādā veidā iesaistīti, lai atvieglotu Krievijas mediju praktisko darbu un vairotu vēstījumu leģitimitāti Latvijas krievvalodīgajā auditorijā. “Arī Krievijas auditorijā Latvijas žurnālistu dalība ziņās ir mērķēta uz ticamības veidošanu, jo “ja jau paši baltieši to saka, tad tā ir patiesība”,” apsver Kudors.

Viņš norāda, ka oficiālās Krievijas propaganda par Latviju tikusi izplatīta jau 1992.-1993. gados, saistībā ar padomju armijas pensionāriem un krievu it kā diskrimināciju Latvijā, taču par reālu pagrieziena punktu var uzskatīt 1998. gada pensionāru protesta mītiņu Rīgā.

“Maskava pasniedza to kā krievu diskrimināciju, nevis sociālu problēmu. Minētais visdrīzāk notika, jo 1997. gadā Latvija atteicās no Krievijas varas piedāvātajām drošības garantijām, ko piedāvāja premjers Viktors Černomirdins un prezidents Boriss Jeļcins. Latvijas izvēle par labu NATO izmainīja Kremļa politiku attiecībā uz mums. Ap 2002.-2006. gadiem priekšplānā iznāca vēstījumi par Latviju kā drošības patērētāju, nevis vairotāju pirms un uzreiz pēc iestāšanās NATO. Vēstot, par Latvijas iestāšanos ES, tika akcentēts, ka Latvija neatbilst ES demokrātijas standartiem,” skaidro Kudors.

Pēc pētnieka novērojumiem, 2020. gadā tiek turpināts viss iesāktais, mainās tikai konkrētas tēmas atbilstoši taktiskai nepieciešamībai: “Pēdējos gados sociālās platformas ir informācijas kara lauks, ko izmanto Krievijas troļļi un dezinformatori.”

Runājot par sabiedrības prasmi atšķirt propagandu no objektīvas pieejas ziņu veidošanai, Kudors norāda – izglītotā iedzīvotāju daļa spēj, savukārt mazāk izglītotā uzķeras, tostarp arī uz sazvērestības teorijām, kas nereti ir cieši saistītas ar Krievijas propagandistu centieniem ietekmēt sabiedrisko domu.

“Kamēr medijpratība netiks pietiekami integrēta Latvijas izglītības saturā, tikmēr situācija būtiski nemainīsies,” piebilst politologs, norādot, ka Latvija un rietumi kopumā ir “nogulējuši” Krievijas informācijas/dezinfromācijas ofensīvas pastiprināšanu un šo procesu pētniekos, līdz pat neseniem laikiem, ieklausījušies pārāk maz.

Nākamajā desmitgadē propagandistiem palīdzēs jaunās tehnoloģijas

Līdzīgās domās par sabiedrības spēju adekvāti reaģēt uz Krievijas propagandas izpausmēm ir NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra “Stratcom” direktors Jānis Sārts.

Viņš norāda, ka Čehijā bāzētā Kremļa ietekmes un dezinformācijas stratēģijas pētošā programma “Kremlin Watch”, kas vērtē Eiropas Savienības valstu spēju pretoties propagandai, Baltijas valstis parasti ierindo augšgalā.

Taču arī Sārts norāda, ka cilvēku spēja atšķirt kvalitatīvu ziņu materiālu nākotnē vienmēr būs atkarīga no tā, vai sabiedrībai tiks dota iespēja izglītoties šajos jautājumos: “Paši labi zinām, ka daļa mūsu sabiedrības bieži vien uzķeras. Mums ir daudz tā saucamo “vājību”, sensitīvu sociālu, politisku jautājumu, ko propagandas veidotājiem ir viegli ekspluatēt – sabiedrības sašķeltība, nevienlīdzība. Īstas problēmas, kuras Krievija izmanto.”

Sārts arī aicina saprast, ka propaganda attīstās. “Jau tuvākajā nākotnē šajā jomā lielu lomu spēlēs jaunās tehnoloģijas, tostarp arī mākslīgais intelekts,” piebilst speciālists.

Sārts gan norāda, ka jau šobrīd tiek strādāts pie tā, lai nākotnē Latvija spētu stāties pretī izaicinājumiem informatīvajā telpā. Tās pašas modernās tehnoloģijas varot izmantot arī dezinformācijas un propagandas apkarošanā, informē “Stratcom” direktors.

Cīņa ar dezinformāciju demokrātiskā valstī ir sarežģīta

Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Mārcis Balodis norāda, ka atbildes reakcija uz dezinformāciju Latvijas gadījumā ir politiski sarežģīta, jo tā skar demokrātisku valstu pamatelementus, proti, mediju neaizskaramību un vārda brīvību.

“Līdz ar to šis jautājums ir sensitīvs, vienlaikus gan veidojot pamatu uzskatīt, ka Krievijas izplatītās dezinformācijas apmēri un nozīmība līdz galam nav izprasta,” piebilst Balodis.

“[...] Ir jāstrādā pie sabiedrības izglītošanas, lai veicinātu medijpratību un uzticību kvalitatīviem medijiem. Galu galā jautājums skar arī sabiedrības integrāciju, jo sašķelta sabiedrība ir uzņēmīgāka pret manipulācijām, turklāt Kremļa dezinformācijas taktiskie mērķi ir tieši sabiedrības šķelšana. Papildus pret dezinformāciju cīnīties palīdzētu proaktīvāka Latvijas valdības rīcība, skaidrojot dažādas norises un to būtību. Tādā veidā dezinformācijas avotiem būtu mazāka iespēja izmantot sabiedrības neinformētību, lai to ietekmētu. Piemēram, Latvijā ierodoties NATO kontingentam, vajadzētu skaidrot sabiedrībai, kāpēc viņi šeit ir, uz kāda pamata un kāds ir viņu uzdevums šeit, attiecīgi tiktu samazināts informācijas vakuums, ko vērst pret Latvijas drošības interesēm,” apgalvo APPC pētnieks.