Arī laulāto mantiskās attiecības ir kopjamas: saruna ar Zvērinātu notāru padomes priekšsēdētāju

Uz sarunu par to devāmies pie Latvijas Zvērinātu notāru padomes priekšsēdētāja Jāņa Skrastiņa. Viņš pauž pārliecību, ka kopjamas ir ne tikai romantiskās, bet arī pāra mantiskās attiecības. No problēmām un nelaimes pasargāts nav neviens. Vai tā ir šķiršanās, ģimenes finanšu krīze, mīļotā cilvēka nāve – katra šāda situācija jau pati par sevi rada daudz pārdzīvojumu. Parūpēties par laulāto mantisko attiecību sakopšanu nozīmē parūpēties par to, lai izslēgtu vēl arī liekus emocionālus pārpratumus, stresu un strīdus.

Laulības līgums par mantas šķirtību

Šis ir Latvijā populārākais laulības līguma veids. Tā ir laulāto vienošanās, ka visa – gan pirms laulības, gan tās laikā iegūtā – manta ir katram sava, nevis kopīga. Līdz ar to laulātie katrs pats par sevi var pirkt, pārdot, ieķīlāt un dāvināt savu mantu, kad un kam vien vēlas. Ar otru laulāto sava rīcība nav jāsaskaņo, piemēram, pārdodot nekustamo īpašumu, kā tas ir tad, ja laulības līguma nav un mantiskās attiecības starp laulātajiem regulē likums.

Arī laulības šķiršanas gadījumā manta nav jādala. Katram pieder tas, ko viņš ieguvis kā pirms laulības, tā laulības laikā. Otrs laulātais nevar no tā neko prasīt, pat ja ir piedalījies attiecīgās mantas iegādē. Nekustamā īpašuma gadījumā īpašums pieder tam laulātajam, uz kura vārda tas ierakstīts zemesgrāmatā. Tāpēc, ja laulātie, kuru manta ir šķirta, nekustamo īpašumu pērk par kopīgiem līdzekļiem, viņiem tas būtu jāiegādājas kā kopīpašniekiem – tad zemesgrāmatā tiks ierakstīts, ka katram pieder ½ īpašuma domājamās daļas.

Pašlaik laulību var šķirt pie notāra, ja laulātie par to abpusēji vienojušies un viņiem nav strīdu par mantas dalīšanu. Tieši mantas dalīšanu īpaši atvieglo tas, ka pārim ir laulības līgums. Ne tikai šķirot laulību pie notāra, bet jo īpaši – tiesā.

Arvien vairāk cilvēku vēršas pie notāriem, lai noslēgtu laulības līgumu par mantas šķirtību tāpēc, ka viens no pāra ir uzņēmies lielas kredītsaistības vai sācis biznesu. Tādējādi parādi, kas uzņemti vai var rasties nākotnē, nevar tikt attiecināti uz abu laulāto kopīgo mantu vai to, kas iegādāts pirms laulības.

Tiesu izpildītājs var vērst piedziņu tikai pret to mantu, kas reģistrēta kā parādnieka īpašums, bet otra laulātā īpašumi paliek neskarti. Tādējādi laulības līgums var būt vienīgā iespēja nodrošināties, lai viena laulātā problēmu dēļ neciestu visa ģimene gadījumā, ja šīs problēmas saistītas ar mantas konfiskāciju vai kredītsaistību segšanu, atņemot īpašumu.

Laulības līgums par mantas kopību

Laulības līgumi par mantas kopību tiek slēgti retāk. Līgums par visas mantas kopību nozīmē, ka visa abu laulāto manta – gan tā, kas iegūta pirms laulības, gan tā, kas iegūta laulības laikā – ir vīra un sievas kopīgā manta. Ja viens no pāra vēlēsies kaut ko iesākt ar kopīgo nekustamo īpašumu, piemēram, pārdot, ieķīlāt vai dāvināt, vienmēr būs nepieciešama otra laulātā piekrišana.

Tipiskākās situācijas, kad pāris izvēlas šādu līgumu ir, kad kopdzīvē nodzīvoti jau vairāki gadi un kopīgi sarūpēti īpašumi, un tad pieņemts lēmums tomēr reģistrēt attiecības. Lai apliecinātu, ka viss, kas abiem pieder, ir kopīgs, pāris noslēdz laulības līgumu par mantas kopību. Tajā pašā laikā laulības līgumā par visas mantas kopību var paredzēt arī to, ka kāda manta katram laulātajam ir arī atsevišķa.

Jāņem gan vērā, ka problēmu situācijā attiecībā uz finansiālām saistībām tiesu izpildītājs, gadījumā ja ar vīra atsevišķo mantu nepietiek, var vērst piedziņu arī pret vīra daļu laulāto mantas kopībā.

Kopumā iespēju parūpēties par savas ģimenes mantiskajām attiecībām, noslēdzot laulības līgumu, Latvijā izvēlas arvien vairāk pāru. Piecu gadu laikā pie zvērinātiem notāriem noslēgto līgumu skaits ir audzis par 20%, un tagad tie ir vidēji ap 1200 gadā. Šogad pie notāriem laulības līgumu noslēguši jau vairāk nekā 600 pāru.

Laulāto mantošana un laulātā daļas izprasīšana

Pārdzīvojušais laulātais manto no mirušā neatkarīgi no tā, kāds mantisko attiecību veids pastāvējis starp laulātiem laulības laikā. Ja laulība šķirta vai atzīta par neesošu, tad, protams, bijušie laulātie viens no otra vairs nemanto.

Laulātais saņem bērna daļu, ja gribu mantot izteikušo bērnu skaits ir mazāks par četriem, bet, ja gribu mantot izteikušo bērnu skaits ir četri vai vairāk – ceturto daļu.

Ja mirušam laulātam nepaliek ne lejupējo, ne adoptēto vai ja minētās personas atraida mantojumu jeb atkrīt, pārdzīvojušais laulātais saņem pusi no mantojuma un dzīvokļa iekārtu. Ja mirušam laulātam nepaliek ne lejupējo, ne adoptēto, ne augšupējo, ne īsto brāļu vai māsu vai to bērnu, ne pusbrāļu vai pusmāsu vai to bērnu vai ja visi minētie atkrīt, tad visu mantojumu dabū pārdzīvojušais laulātais.

Starp citu – dzīvokļa iekārta vienmēr piekrīt laulātajam. Tas nozīmē, ka laulības laikā iegādātās mēbeles, tehnika, aprīkojums u. c. lietas, kas atrodas kopīgajā dzīvesvietā, automātiski pienākas laulātajam.

Ja mantojuma masas sastāvā ietilpst laulāto kopīga manta, kas nav reģistrēta kā laulāto kopīga manta, tad laulātais savu laulātā kopīgās mantas daļu var prasīt izdalīt. Tas nozīmē, ka to mantu, ko laulātais prasa izdalīt no kopējās tā dēvētās mantojuma masas, savā starpā nedala visi aizgājušā mantinieki.

Taču tad – gadījumā ja starp laulātajiem pastāvējušas likumiskās mantiskās attiecības (nav bijis laulības līguma), laulātā kopīgās mantas daļas izdalīšanai jāsaņem piekrišana no visiem mantiniekiem. Ja tie ceļ iebildumus pret laulātā kopīgās mantas daļas izdalīšanu, laulātā kopīgās mantas daļa ir izdalāma prasības kārtībā – tiesas ceļā.

Tipiska situācija, lai atainotu šo principu ir tāda, kurā mūžībā aizgājis vīrs un pēc viņa palikusi sieva, bet ir vēl bērni no iepriekšējās laulības. Abi gadiem ir kopīgi iekārtojuši un uzturējuši savu dzīvi un ikdienu, iegādājušies īpašumu un to iekārtojuši, taču bērniem ar tēva otro sievu nav labu attiecību, un viņi nepiekrīt, ka no šīs kopīgās mantas tiek izdalīta viņas daļa, kas mantošanai netiek pakļauta.

Un sievai nākas noskatīties, kā vīra bērni no iepriekšējās laulības, viņai sveši cilvēki, iesaistās abu laulāto kopīgi gādātās mantas sadalīšanā, un pašai no tā visa atliek, piemēram, tikai ceturtā daļa (ja ir trīs bērni).

Ja jau dzīves laikā ir zināms, ka esošajam laulātajam ar bērniem no iepriekšējās vai pat vairākām iepriekšējām laulībām vai kopdzīvēm nav izveidojušās labas attiecības, ir vērts izdarīt tā, lai šādas situācijas mīļotajam cilvēkam nebūtu jāpiedzīvo. Tāpēc vērts apsvērt kā laulības līguma noslēgšanu, tā testamenta taisīšanu vai mantojuma līguma noslēgšanu.

Savstarpējais testaments

Divi vai pat vairāki cilvēki ar kopīgu testamentu savstarpēji var iecelt viens otru sev par mantinieku. Savstarpējam testamentam ir arī paveids – korrespektīvs testaments, kurā vienas personas iecelšana par mantinieku notiek ar nosacījumu, ka jāpastāv un jābūt spēkā arī otras personas iecēlumam un viens iecēlums var būt vai nebūt spēkā tikai kopā ar otru. Šo testamenta paveidu visbiežāk izvēlas laulātie.

Savstarpējs testaments, izņemot gadījumus, kad no paša tā satura skaidri redzams pretējais, nav uzskatāms par mantojuma līgumu, un tāpēc katrs testators var to vienpusēji atsaukt.

Ja nekorrespektīvu savstarpēju testamentu atsauc viens testators vai ja viņa rīkojums kā citādi zaudē spēku, tad tas neietekmē citu testatoru rīkojumu spēku.

Korrespektīvā testamentā viena testatora izdarīts atsaukums pilnīgi atceļ arī otra rīkojumu, izņemot tikai gadījumu, kad pēdējais būtu dabūjis zināt par pirmā atsaukumu un tomēr ar nodomu atstājis negrozītus savus rīkojumus.

Kad miris viens no korrespektīva testamenta taisītājiem, pārdzīvojušam ir tiesība pirms mantojuma pieņemšanas atteikties no testamentārās mantošanas; tādā gadījumā mantojums piekrīt mirušā likumiskiem mantiniekiem, līdz ar to pārdzīvojušais dabū atpakaļ tiesību brīvi noteikt par savu mantu arī nāves gadījumam.

Ja pārdzīvojušam testamentā piešķirta mirušā manta un viņš mantojumu pieņem, tad viņa mirušam par labu taisītais testaments atzīstams pēdējā nāves dēļ par dzēstu, un viņš iegūst tiesību brīvi noteikt par visu mantu, kā par savu, tā arī par to, kas dabūta pēc testamenta.

Alternatīva ir arī savstarpējs mantošanas līgums, tā nodrošinoties, lai viena laulātā nāves gadījumā otrs laulātais mantotu viņa īpašumus. Taču tad jārēķinās, ka ar savu īpašumu (arī to, kas piederējis pirms laulības ar esošo partneri) bez laulātā piekrišanas nebūs iespējams rīkoties. Piemēram, tad savu zemi cilvēks varēs pārdot tikai ar laulātā rakstveida piekrišanu vai arī abiem dodoties pie notāra atcelt mantojuma līgumu.

Testamentu tā rakstītājs var pats atcelt pie notāra vai arī jebkurā brīdī uzrakstīt citu, līdz ar to iepriekšējais zaudē spēku. Taču mantojuma līgumu ir noslēguši divi cilvēki, tāpēc to vienpusēji atcelt nav iespējams, bet tikai ar abu pušu piekrišanu.

Rakstot testamentu vai slēdzot mantojuma līgumu, vienalga jārēķinās ar neatraidāmajiem mantiniekiem. Neatraidāmie mantinieki ir bērni, arī no iepriekšējām laulībām.

Mantotāja atteikšanās līgums

Lūk, situācija. Pāris sāk attiecības jau ļoti pieaugušā vecumā, teiksim, ap 50 gadiem. Katram ir bērni no iepriekšējām laulībām. Katram ir savi jau iepriekš iegūti īpašumi. Ne vienam, ne otram nav iebildumu, ka katra īpašums pēc viņa nāves paliek mantojumā tikai katra bērniem. Kā rīkoties?

Ja laulātais nevēlas mantot no otra, ir iespējams rakstiski noslēgt mantotāja atteikšanās līgumu. Ar to viņš atsakās no mantošanas tiesības, kas viņam būtu pēc otra laulātā nāves. Savukārt otrs laulātais līdz mantojuma atklāšanās brīdim jeb savai nāves dienai bez jebkādiem aprobežojumiem var brīvi rīkoties ar savu mantu, arī slēgt pirkuma, dāvinājuma un uztura līgumus, novēlēt ar testamentu utt.

Atsakoties no savas mantošanas tiesības laulātais atsakās arī no savas neatņemamās daļas, un viņa mantošanas tiesība izbeidzas pilnībā. Tas nozīmē, ka pēc otra laulātā nāves viņam nebūs nekādu tiesību uz otra mantu.

Arī šāds līgums var būt savstarpējs, un to var noslēgt gan atsevišķi, gan pie laulības līguma.

Atstumšana no mantojuma

Stāstītais šajā sadaļā drīzāk būs darvas piliens medus podā, taču arī tā ir daļa no laulāto dzīves – situācijas mēdz būt ļoti dažādas. Kā stāsta Jānis Skrastiņš, Latvijas zvērinātu notāru praksē nemaz ne tik reti ir gadījumi, kad viens no laulātajiem interesējas par iespējām atstāt otru bez mantas pavisam. To sauc par atstumšanu no mantojuma.

Civillikums dod tādu iespēju, bet nosaka arī konkrētus gadījumus, kad to drīkst izmantot. Līdzīgi kā, atstumjot no mantojuma, piemēram, bērnus, atstājot testamentu, savu laulāto var atstumt, ja tas:

1) izdarījis noziedzīgu nodarījumu pret testatora vai viņa augšupējā dzīvību, veselību, brīvību vai godu;

2) ierosinājis apzināti nepatiesu apsūdzību pret kādu no minētām personām par noziedzīgu nodarījumu;

3) atstājis testatoru bezpalīdzības stāvoklī, ja bijis iespējams viņam palīdzēt;

4) dzīvojis izšķērdīgi vai netikumīgi;

5) nav izpildījis viņam ar likumu uzlikto pienākumu uzturēt testatoru vai viņa laulāto;

6) mēģinājis kavēt testatoru taisīt testamentu;

7) mantojuma atstājējam dzīvam esot, bez viņa ziņas un piekrišanas noslēdzis ar kādu personu līgumu par viņa nākamo mantojumu.

Papildus tam attiecībā uz laulāto Civillikums paredz iespēju atstumt viņu no mantojuma, ja laulātais pārkāpis laulību, apdraudējis otra laulātā dzīvību, veselību, sitis vai spīdzinājis viņu, kā arī ja laulība ir izirusi un laulātie vairāk nekā trīs gadus dzīvo šķirti.