Skolotāja kādā Rīgas skolā audzēkņus sauc par atpalikušiem stulbeņiem. Bērnu un vecāku mērs pilns

Pēc apvainotās meitenes mātes lūguma Kasjauns.lv nepublisko ne skolas nosaukumu, ne bērnu un skolotāju vārdus (meiteņu vārdi tekstā ir mainīti), kaut gan Kasjauns.lv rīcībā ir gan audioieraksts no stundas, kurā tika nosunītas 11. klases meitenes, gan arī zināms pedagoģes un viņas audzēkņu vārdi.

Viena no šīs vidusskolas 11. klases meitenēm Kasjauns.lv pastāstīja, ka matemātikas skolotāja ne vienu reizi vien skolnieces, kurām nepadodas rēķināšana, nosaukusi par „stulbenēm” un „mazāk attīstītām”. Turklāt visas klases priekšā. Daži skolēni šos uzbraucienus laiž „gar ausīm”, bet citi atkal aiziet mājās ar lielu aizvainojuma sajūtu un pat raudādami.

 „Arī mana meita ir jutusies bezgala aizskarta, bet pēc kāda laika viņa skolotājai piedod un atkal mierīgi iet skolu. Tomēr tas nav pieņemami. Es nezinu, ko darīt,” Kasjauns.lv teica kādas meitenes mamma. Izveidojusies situācija, ka bērni vairs nevēlas doties uz matemātikas stundām pie šerpās skolotājas.

Šajā gadījumā nevar aizbildināties, ka skolotāja nejauši vai neapzināti „izspļāvusi” nicinošas piezīmes, jo viņa ir pedagoģe ar daudzu gadu desmitu stāžu, jau cienījamos gados.

11. klases meitenes māte Liene Kasjauns.lv atklāja: „Šī konkrētā skolotāja labi māca, bet savos tekstos un runā ir ļoti nesavaldīga. Šī nav pirmā reize, kad viņa rupji izrunājas, tā notiek jau diezgan sen. Vieniem viņas mācības pasniegšanas stils patīk, bet citiem ne. Es uzskatu, ka normāli cilvēki nevar izturēt viņas lamāšanos. Bērns atnāk mājās sanervozējies un tad vēl man jājūtas vainīgai, ka esmu izaudzinājusi tādu „muļķi”.

Skolotāja jau ir ļoti cienījamos gados un es nevēlos publiski nosaukt viņas vārdu. Viņa pēc dabas ir ļoti jūtīga, un ja nu viņa dabū insultu vai infarktu…? Negribu, lai mani vainotu kāda cilvēka nāvē. Bet to vairs nevar izturēt! Kaut kas ir jādara”.

Piemēram, kādā Rīgas vidusskolā, lai skolotājus sauktu pie kārtības un atturētu no rupjību paušanas, ir noteikta kārtība, ka jebkurš skolēns pēc trešās aizskarošās piezīmes, ko izteicis pedagogs, drīkst klasi atstāt un doties pie psihologa. Pēc tam vainotajam skolotājam ar audzēkni jānotur papildstunda psihologa klātbūtnē. Šāds rīkojums šīs skolas pedagogus arīdzan atturējis no neapdomīgiem izteikumiem. Tomēr minētās skolas vadība neesot piekritusi šādas kārtības ieviešanai.

Esot vairākas iespējas, kā izteikumos nesavaldīgo skolotāju saukt pie kārtības. Piemēram, neapmierinātais skolēns pēc pedagoģes kārtējā „uzbrauciena” varētu piecelties un paziņot, ka iet pie skolas psihologa, vai arī pirms stundas paziņot, ka veiks audioierakstu. Tas varētu skolotāju atturēt no rupjībām. Kasjauns.lv turpinās sekot līdzi notikumiem šajā skolā.

Absolvents par kumēdiņiem, kas pie šīs šerpās skolotājas cauri negāja

Kādreizējais tagad rupjībās vainotās skolotājas audzēknis Edgars, kurš vidusskolu absolvēja gadā, kad juridiski tika atzīta Latvijas neatkarības atjaunošana, Kasjauns.lv atzīst, ka jau tajos gados pedagoģe bija pirmspensijas vecumā. „Johoho, viņa vēl māca?” izbrīnīts bija Edgars. „Vajadzētu jau tomēr tā kā doties pensijā! Daudz gadu skolā nostrādāts un daudz saprātīgu ļaužu izaudzināts. Vajadzētu prasties un dot vietu jaunajiem mācībspēkiem. Viņa taču arī atjaunotās Latvijas sākumposmā pamatīgi rosījās uzņēmējdarbībā un viņai piederēja vairāki palieli pārtikas veikali. Neticu, ka viņa joprojām skolā spiesta strādāt naudas dēļ,” teic Edgars.

Viņš uzsver, ka skolotāja atmiņā palikusi kā teicams pedagogs, kurš bez piņķerīgās matemātikas deva daudz lielāku labumu – būtībā iepazīstināja audzēkņus ar dzīvi. „Izteikumos viņa bija gana šerpa dāma, bet absolūti normas robežās, jo nekādas rupjības kaut kā man atmiņā nav palikušas. Tiešums, protams, no viņas strāvoja. Kad mājasdarbi nebija izpildīti, tad pelnītais divnieks vai vieninieks žurnālā arī tika ierakstīts, nevis kā citur varēja izlūgties – ziniet, man mati sāpēja. Šitādi kumēdiņi ar viņu cauri negāja. Bet tajā pašā laikā, ja citā dienā visu biji perfekti izpildījis – saņēmi piecinieku, un uzslavu viņai nebija žēl. Vismaz mūsu klasē nebija tā, ka viņa uz kādu audzēkni tā būtu uzēdusies, lai tur būtu asaras jālej. Fizikas učene bija tāda dullāka. Kā viņai kas nepatika, tā „duraks”, „muļķis”, „ārā no klases”.

Kas interesanti: neatminos, ka algebras un ģeometrijas skolotāja 3 gadu laikā kādam būtu dienasgrāmatā rakstījusi kādas piezīmes, kurpretī citi pedagogi tā piesmērēja dienasgrāmatu, ka maz neliekas. Viņa diezgan perfekti ar dažādām problēmām tika galā. Neskrēja neviens vidusskolnieks par sīkumiem sūdzēties vecākiem, direktoram vai mācību daļas vadītājai.

Starp citu, tajos laikos audzēkņi vēl devās vasarās uz kolhoziem un sovhoziem strādāt, lai nopelnītu brīvpusdienas skolā un kādu kabatas naudu. Tikt grupā pie šīs skolotājas bija katra audzēkņa goda lieta.,” atmiņu apcirkņos rakājas Edgars.

„Nevaru gan teikt, ka konkrēti man viņa baigi perfekti ieborēja šīs eksaktās zinības. Audzēknim, kuram vidusskolā jau ir skaidrs, ka ar matemātiku viņam turpmākajā dzīvē nekāda darīšana nebūs, taču to nemaz nevar izdarīt. Klasē, protams, bija jaunieši, kuri matemātiku urba. Pēc kā spriežu, ka klasesbiedriem, kuri to vēlējās, viņa perfekti iemācīja matemātiskās darbības? Piemēram, valsts matemātikas olimpiādēs vismaz viena klasesbiedrene saņēma godalgotas vietas, matemātikā pogas izgriežot slavētās 1. vidusskolas skolniekiem. Atzīšos, ka nebiju vienīgais, kurš no viņas norakstīja gala eksāmena uzdevumus. Bet kopumā ir jāatzīst, ka skolotāja bija pietiekami stingra un prasīga, spējot pat absolūtiem dundukiem matemātikas lietās vismaz kaut ko iemācīt. Apšaubu, vai tas man ļoti palīdz dzīvē, ka es zinu – ir tāds tangenss un kotangenss... Bet es vismaz zinu, ka tādi ir, tāpat kā spēju atšķirt rombu no trapeces un nesajaukšu tos ar konusu,” vērtē Edgars.