Pēdējo rasu naida gadījumu policija Latvijā reģistrējusi 2013.gadā, bet vietējie ārvalstnieki atklāj ko citu

Raidījums "Panorāma" sazinājies ar dienvidāfrikāni Tatendu Sipulu, kurš Rīgā dzīvo trīs gadus un strādā par modes dizaineru. "Tas tiešām ir pārsteidzoši, ka kaut kas tāds varēja notikt, un nekas par notikušo nav atklāts. Bet ir tā, kā ir," raidījumam atklāj vīrietis. Pirms nepilna gada viņš piedzīvojis dzīvībai bīstamu uzbrukumu Rīgas centrā.

"Man uzbruka no aizmugures. Līdz pat šim brīdim es nezinu, kurš tas bija, pēc sejas nevaru atpazīt. Sitiens bija tik spēcīgs, ka es atsitos pret zemi. Tiku pilnībā "atslēgts". Nezinu, cik ilgs laiks pagāja. Pēc tam nonācu slimnīcā un, šķiet dienu vai divas dienas vēlāk tiku operēts," viņš atklāj. "Man bija ar metālu sastiprināts žoklis."

Tam, ka rasisms Latvijā būtu problēma, uzmanību ir pievērsuši pavisam nedaudzi piketētāji, bet sociologu pērn savāktie dati atklāj, ka neiecietības līmenis ir augsts. Tikai 20% jeb vienam no pieciem Latvijas iedzīvotājiem nav iebildumu, ja viņu kolēģis, ģimenes loceklis vai kaimiņš ir ar citu tautību vai izcelsmi, ziņo "Panorāma".

"Ikdienā ar to saskaroties, mēs redzam, ka negācijas, citu cilvēku, kas varbūt nav dzimuši Latvijā, nepieņemšana, ir ļoti aktuāla dažādos gadījumos," stāsta sociālo pārmaiņu organizācijas "Make Room" pārstāvniecības direktors Miks Celmiņš, kā piemēru minot turbāna noraušanu indiešu studentam tramvajā un uzprasīšanos uz kautiņiem Vecrīgā.

Sabiedriskais transports ir vieta, kur aizskarošus vārdus nācies dzirdēt indietim Abu Sohelam. Viņš šeit dzīvo jau 4 gadus un studē medicīnu, lai kļūtu par ģimenes ārstu. "Mums todien bija ārvalstu studentu diskusija. Pēc tās gājām mājās. Pienāca cilvēki un prasīja šķiltavas. Mēs atvainojāmies, teicām, ka mums nav, jo nesmēķējam," raidījumam atklāj Abu. "Tad mums pajautāja - ko vispār jūs te darāt, mūsu valstī? Es mēģināju skaidrot latviski, cik nu pratu, bet viss tikai eskalējās."

"Viņš sāka apsaukāt sliktos vārdos un tamlīdzīgi. Mēs centāmies pateikt, ka viņa izturēšanās ir rasistiska un nepareiza, ka mēs šeit, jūsu valstī, studējam, dodam ieguldījumu ekonomikā, mēs arī esam šīs valsts daļa un mīlam šo valsti, un citi ļaudis pret mums izturas ļoti labi. Mums tiešām ļoti patīk šejienes viesmīlība, un tas ir iemesls, kāpēc mēs esam šajā valstī. Viņš nepiekrita un centās iesist man un manam draugam."

Tas noticis Vecrīgā pie kāda restorāna. Neviens toreiz nav iejaucies, līdz kāds no draugiem izsauca policiju, bet tas nekādu pozitīvu atrisinājumu neesot devis.

"Man ir ļoti žēl to teikt, bet bija tā, ka policija it kā centās darīt to labāko, bet gala iznākums no policijas ziņojuma bija - viņš bija piedzēries un nekas vairāk. Bet, ko tas nodarīja man un manam draugam, par to nevienam nekas. Tā ir viena no situācijām, kas manās smadzenēs ir vēl arvien," atklāj vīrietis.

Cilvēktiesību centra vadītāja Anhelita Kamenska konstatējusi, ka Latvijā pēdējais rasistiski motivētais vardarbības gadījums oficiāli ir reģistrēts tālajā 2013.gadā. Neoficiālā informācija liecina, ka par šādiem noziegumiem ne vienmēr ziņo, un tos ne vienmēr reģistrē kā naida noziegumus, bet tai pat laikā 62% ārzemju studentu aptaujās atzīst, ka ir verbāli aizskarti transportā, uz ielas, veikalā vai citur. 61% stāsta, ka aizskāruma pamats bijusi ādas krāsa, rase vai etniskā piederība.

"Mums nav laba mehānisma, kā mēs dažādas etniskās un rasu kopienas varētu iesaistīt lēmumu pieņemšanā. Citās valstīs labā prakse ir veidot policijas vienības, kurās būtu pārstāvētas noteiktu sabiedrības grupu personas. Latvijā tā proporcija ir daudz mazāka, to būtu daudz grūtāk izdarīt," stāsta migrācijas un integrācijas pētniece Agnese Lāce. Taču, pēc ekspertes domām, tas nebūtu neiespējami.