"Es arī biju bēgle!" Saruna ar mūķeni no Tibetas

Latvijā mūķeni no Tibetas uzņēmis meditācijas centrs „Ganden” un kompāniju viešņai sastāda pedagoģijas doktore Margarita Putniņa. Abas kundzes tērpušās tradicionālajās Tibetas budistu drānās un pirms sarunas Putniņa kundze brīdina, ka viņas draudzene no tālās zemes mēdz būt visai kautrīga savās atbildēs.

„Esmu dzimusi Tingri. Tas ir neliels ciemats Tibetā, netālu no robežas ar Nepālu. Manai mātei tad bija 35 gadi,” īsi par sevi pastāsta tibetiešu kundze. Sarunas laikā viņa pastāvīgi, taču neuzkrītoši demonstrē, ka viņas ciešanas un dzīve ne ar ko daudz nav atšķīrusies no pārējo Tibetas iedzīvotāju likteņiem. Tik tiešām – gluži kā tūkstošiem citu ģimeņu, arī viņas vecāki, pašai Tenzinai vēl esot vien trīs gadu vecai, nolēma steidzīgi pamest Tibetas dienvidus pēc tam, kad kļuvis skaidrs – valsti ir iekārojis Ķīnas komunistiskais režīms.

„Jau neilgi pēc okupācijas, 1959.gadā Ķīnas spēki bija tikuši arī līdz mūsu nelielajam ciematam. Savulaik, no mātes dzirdēju daudzus stāstus par to kā karaspēks ir izturējies pret mūsu tautu. Neiecietību īpaši veicināja tibetiešu sacelšanās, kura sākās tā paša gada 10. martā. Mūsu ciematā bija kāds Tibetas armijas kapteinis. Kādu dienu, tieši pusnaktī negaidīti ieradās Ķīniešu armijas daļa un viņu, kopā ar ģimeni izrāva no mājas. Ķīnas armijnieki aukstasinīgi paziņoja, ka kapteini nogalinās un nevilcinoties izpildīja solīto – tajā dienā vīrietis tika nošauts savas ģimenes, bērnu priekšā,” stāsta padzīvojusī kundze. Viņa apgalvo, ka pirms tibetiešu pretošanās īpaša agresija pret miermīlīgās valsts vāji attīstītās armijas oficieriem nav izrādīta.

„Mana māte apmuļķoja ķīniešus”

Pēc ģimenes apgādnieka aukstasinīgas nonāvēšanas, kapteiņa sieva, kopā ar bērniem devusies bēgļu gaitās, uz Indiju. Šāda iecere toreiz esot bijusi ļoti riskanta, taču citu variantu neesot atlicis. „Arī manu māti mēģināja pierunāt doties prom. Viņai teica, ka Tibetā nedz viņiem, nedz arī diviem mazuļiem – man un manam brālim nebūs laba dzīve. Tēva man tad jau nebija. Mana māte paklausīja un tajā pat vakarā tika nolemts pamest ciematu. Mūsu bēgšana bija labi izplānota – mana māte apmuļķoja ķīniešus. Naktī tika iekurta krāsns un ārā pa skursteni mutuļoja dūmi. No ārpuses likās, ka mājā pašlaik dzīvo cilvēki, taču mēs jau sen bijām prom – devāmies uz Nepālas pusi. Izkļūt no ciemata mums palīdzēja kaimiņi,” stāsta Tenzina.

Lai arī bēgšanas laikā bijusi vien trīs gadus veca, Tenzina par mātes un pašas piedzīvoto klausījusies stāstus visas savas dzīves garumā. Ceļš līdz Nepālas robežai mērots naktī, bet pa dienu ģimene gulējusi slēpņos. Garajā ceļojumā palīdzējuši cilvēki no malas. „Visai interesants atgadījums notika pie pašas Nepālas robežas. Cilvēki kuri bija ar mums vēlējās Tibetas pusē ieturēt pēdējās vakariņas un tad doties pāri, uz Nepālu. Mana māte piekodināja visus atmest šādu ideju un šķērsot robežu pēc iespējas ātrāk, lai nokļūtu drošībā. Viņa teica, ka iepriekšējā naktī redzējusi sliktu sapni – līdz bēgļiem tikuši ķīniešu karavīri un visus cilvēkus savākuši atpakaļ,” cilvēki sievietes teikto arī ņēmuši vērā un Tibetu atstājuši nevilcinoties. Pašas Tenzinas ģimene pēcāk devusies uz Indiju, kur Tibetiešu bēgļi savulaik bijuši laipni gaidīti.

Katram darba spējīgam bēglim pēc nokļūšanas Indijā teju vai uzreiz garantēts darbs. Tenzinas māte, kā lielākā daļa Tibetiešu, kļuvusi par ceļu būvētāju, savukārt viņa kopā ar brāli Indijā uzsākusi skolas gaitas. „Viņa Svētību XIV Dalailamu Indijā uzņēma ar godu, jo viņš ir Buda Avalokitešvara (budas līdzjūtības iemiesojums). Līdz ar to līdzvērtīga cieņa tika izrādīta visiem tibetiešiem, kuri vēlējās paglābties no represijām,” Indijas attieksmi pret bēgļiem skaidro Tenzina, „Esmu dzirdējusi, ka Rietumbengālē cilvēki sākotnēji bijuši pret Tibetiešu uzņemšanu, taču, uzzinot, ka Indijā jau mitinās Viņa Svētība, acumirklī mainījuši savu nostāju. Indiešu tauta kopumā pret mums vienmēr izturējusies sirsnīgi.”

No Tibetas uz Indiju bēg arī šodien – jau 50 gadus kopš nesekmīgās tibetiešu sacelšanās. Process gan ir kļuvis sarežģītāks. Tenzina stāsta, ka savulaik vāji apsargāto robežu šķērsošana bijusi salīdzinoši vienkārša, taču šobrīd tikt pāri var vienīgi atrodot Ķīnas režīmam pietiekami nelojālus robežsargus un dāsni samaksājot tiem. Pašlaik Indijā dzīvo 1,5 miljoni tibetiešu un savulaik draudzīgā kaimiņvalsts tiem nodrošinājusi gan zemi, gan iztikas līdzekļus turklāt Indija sapratusi, ka tibetiešiem jāmācās atsevišķās skolās – tas darīts, lai pasargātu kultūru no izzušanas. Pašai Tenzinai ir arī viedoklis par šodienas bēgļu problēmu – viņasprāt, šiem cilvēkiem ir jāpalīdz gluži vienkārši tāpēc, ka visi ir pelnījuši justies droši un laimīgi.

Tenzinas ciemats iznīcināts

Par savu radinieku likteni Tenzina zina salīdzinoši maz un atpakaļ valstī savas dzīves laikā, pašsaprotamu iemeslu dēļ, nav atgriezusies. „Man ir zināms, ka daudzi tika sodīti, ielikti cietumā, sūtīti spaidu darbos – principā nolemti verdzībai. Daži pēc cietumsoda izciešanas tomēr pameta valsti un devās uz Indiju. Cik man zināms, šobrīd mans ciemats gandrīz vai neeksistē. Pa virsu tam ir sabūvēta Ķīniešu industrija – tie, kas bija devušies atpakaļ, savu ciematu neatpazina,” skumji apgalvo mūķene.

Šobrīd Tenzinai gan ir pilnas rokas – viņu interesē globālā politika, pasaules notikumi un pat sociālie tīkli. Mūķene aktīvi cīnās par savas dzimtās valsts tiesībām kļūt autonomai Ķīnas sastāvdaļai, savukārt par mūsdienu Ķīnu viņa izsakās īsi, bet cerīgi: „Cilvēki pamatā ir labi. Es ticu, ka ir daudz ķīniešu, kuri saprot mūs, mūsu ciešanas un atbalsta Tibetas ieceri.”