Rīga ir vienīgā pilsēta pasaulē ar Nikolaja Rēriha ielu

“Latvija mums vienmēr bijusi tuva, gan tautas teiksmu, gan manu senču dēļ,” savulaik teica Nikolajs Rērihs (1874–1947). Šo ievērojamo, daudzpusīgo 20. gadsimta personību saistīja daudzas liktenīgas saites ar Latviju – radušās gan viņa dzīves laikā, gan pirms dzimšanas.

Vectēvs no Liepājas puses

Rēriha māte Marija Kalašņikova bija cēlusies no jauktas krievu-tatāru tirgotāju ģimenes Ostrovā, tēvs – Sanktpēterburgas tiesas notārs Konstantīns Rērihs – bija dzimis Kurzemes guberņā, taču viņa izcelsme ir strīdīgs jautājums, un ir vismaz divas pretējas versijas par to, kas tad īsti bija Nikolaja Rēriha vectēvs.

Fakts ir tāds, ka 1837. gada 1. jūlijā neprecētai kalponei istabenei Šarlotei Šūšelei no barona fon der Ropa Paplakas muižas (pie Liepājas) piedzimst dēls. Viņa dzimšana reģistrēta Krūtes draudzes grāmatā, taču ierakstā nav nekādu ziņu par zēna tēvu. Neraugoties uz to, viņam tiek dots vārds, kas ārlaulības bērnam varētu šķist pat pompozs, – Konstantīns Kristofs Traugots Glauberts. Ierakstā minēti zēna krusttēvi: ārsts Millers, pārvaldnieks Lēvalds un meldermeistars Bergs, kas, ņemot vērā tos laikus, pārstāv mātes sociālajam stāvoklim neatbilstoši augstu kārtu. Turklāt nesaprotami, kāpēc bērna kristības notika Biržu muižā pie Priekules, nevis Paplakā.

Nākamo triju gadu laikā Paplakas kalponei Šarlotei Šūšelei piedzimst vēl divi ārlaulības dēli, bet viņus par saviem atzina Paplakas muižas pārvaldnieks Frīdrihs Rērihs. Abos gadījumos kā bērna krustvecāki uzrādīti vienkārši strādnieki ar zemu sociālo statusu, un kristības reģistrētas Durbes Ziemeļu draudzes grāmatā. Tādējādi automātiski tika pieņemts, ka arī pirmā Šarlotes Šūšeles dēla – Konstantīna – tēvs bija Rērihs. Vienkārši tad viņš vēl dzīvoja laulībā ar savu sievu un slēpa šo faktu, taču izšķīrās ar viņu, visticamāk, pirms otrā dēla piedzimšanas (oficiālajā laulībā bērnu nebija).

Rērihs vai fon der Rops?

Šī neskaidrība attiecībā uz tēvu izraisījusi divas dažādas interpretācijas par Nikolaja Rēriha īsto vectēvu. 2005. gadā žurnālā Latvijas Arhīvi tika publicēts ārsta, bijušā politiķa, vēstnieka Izraēlā Ivara Silāra pētījums, kurā autors arhīvu materiālos meklējis atbildes uz jautājumiem: “Kādēļ muižas pārvaldnieks Rērihs istabenes pirmdzimto, kurš taču it kā bija arī viņa paša pirmdzimtais, uzreiz neatzina par savu dēlu? Kādēļ šis bērns 1837. gada 7. jūlijā kristīts nevis Paplakas muižā, bet Vaiņodes pagasta Biržu muižā? Kādēļ kristījis Valtaiķu mācītājs? Kā muižas istabenes ārlaulības bērns ieguva tik cienījamus krusttēvus kā Priekules dakteri, pārvaldnieku, meldermeistaru? Kādēļ šie godājamie kungi devās ceļā no Priekules uz Biržu muižu, lai kļūtu par “bandubērna” krusttēviem?!”

Ivars Silārs izvirza versiju, ka Konstantīna Rēriha īstais tēvs bija muižas īpašnieka barona fon der Ropa dēls Eduards un ka starp Paplakas muižas īpašniekiem – Eduarda vecākiem – un muižas pārvaldnieku Rērihu tika panākta vienošanās, lai dēla “grēka auglim” nodrošinātu tēvu un viņa uzvārdu. Viņaprāt, tā var izskaidrot dīvainos bērna kristību apstākļus, godājamos krusttēvus, kā arī to, ka 1849. gadā tieši fon der Rops – nevis Rērihs – pazemīgi lūdz Sanktpēterburgas Tehnoloģiskā institūta priekšniecību uzņemt 12 gadus veco Konstantīnu Rērihu savā maizē dzīvojošo pansionāta audzēkņu skaitā.

Turpretī Alvils Hartmanis, Latvijas Rēriha biedrības prezidents, pirms pāris gadiem publicēja savu “atbildes gājienu” Silāra teorijai, kurā, vēlreiz pārbaudot arhīvu materiālus, skaidroja minētos faktus no sava viedokļa. Viņš uzskata, ka Frīdrihs Rērihs pats organizēja sava pirmdzimtā kristības prom no Paplakas, lai to neuzzinātu sieva un vietējā sabiedrība, pieaicinot savu mācītāju no Valtaiķiem un – muižas pārvaldnieka – statusam atbilstošus krusttēvus, kuri turklāt bija labi paziņas. Attiecībā uz mācībām Hartmanis skaidro Patiesajai Dzīvei: “Barons neuzturēja Konstantīnu Pēterburgā, bet pēc tēva Frīdriha Rēriha lūguma nokārtoja formalitātes, tāpēc ka Ropi un Rērihi bija labi draugi. Kad Frīdrihs Rērihs slimības dēļ vairs nevarēja apmaksāt studijas, tas pats Eduards fon der Rops atkal institūtam rakstīja vēstuli par Konstantīna Rēriha izstāšanos, kas lieliski pierāda, ka viņš neuzturēja Frīdriha Rēriha dēlu. Turklāt Fridriha Rēriha bērniem, pavisam to bija 9, nevienam nav mazāk par 3 dažādiem vārdiem, kas tiek doti kristību laikā un starp krustvecākiem bija arī baroni. I.Silārs to zināja, bet noklusēja, jo pārāk daudz bija pretrunu viņa apgalvojumiem.”.

Frīdrihs tā arī neapprecējās ar kalponi Šarloti Šūšeli, bet 1843. gadā Jelgavā salaulājās ar Dorisu Porepu, ar kuru viņam vēlāk arī piedzima bērni. Nav īsti skaidrs, vai Konstantīns līdz aizbraukšanai uz Sanktpēterburgu palika pie mātes Paplakā vai devās līdzi tēvam, kurš tad jau atstāja muižas pārvaldnieka vietu.

Kamēr nav neapgāžamu pierādījumu, nevar viennozīmīgi pateikt – vai Nikolaja Rēriha bioloģiskais vectēvs bija ļoti senas un pazīstamas baltvāciešu fon der Ropu dzimtas pēctecis vai arī drēbniekmeistara Rēriha septītā bērna Frīdriha dēls. Lai kā arī būtu, pats Rērihs bija pārliecināts, ka ir senās Rērihu dzimtas pārstāvis, kuras ģerboni viņš saņēma no sava vectēva Rīgā un izmantoja uz vēstuļpapīra.

Hipnotiskais Kuindži

Pēterburga kļuva par Konstantīna Rēriha pastāvīgo dzīvesvietu – šeit viņš nodibināja savu notāra kantori, 1860. gadā apprecējās, un šeit nāca pasaulē viņa četri bērni, tostarp kā otrais 1874. gadā Nikolajs. Ģimene gan bieži pa vasarām viesojās Rīgā pie vectēva, atpūtās Jūrmalā, Majoros, ārstējās Ķemeros, apmeklēja vecos draugus Tukumā, Liepājā.

Nikolajs Rērihs pēc ģimnāzijas pabeigšanas vienlaikus iestājās Pēterburgas universitātes Juridiskajā fakultātē un Ķeizariskajā Mākslas akadēmijā, kur mācījās glezniecību pie Arhipa Kuindži. Viņa kursabiedrs bija pazīstamais latviešu mākslinieks Vilhelms Purvītis, vecākajos kursos tajā laikā mācījās izcilie latviešu gleznotāji Janis Rozentāls un Jānis Valters.

Purvītis visu mūžu atcerējās Kuindži meistardarbnīcā pavadīto laiku. Savā Dzīves aprakstā viņš saka: “Profesors Kuindži .. bija izcils cilvēks, viņš prata arī citos uzturēt gara stiprumu, kad zuda cerības.” Purvītis minēja savu vistuvāko draugu vidū tieši Kuindži darbnīcas audzēkņus – Ruščicu, Rilovu un Rērihu. Līdzīgi domāja arī Rērihs, kad rakstīja vēstulē Purvītim: “Mūsu neaizmirstamais skolotājs Arhips Ivanovičs uz visiem laikiem nostiprināja savu skolēnu vidū draudzības saites. Mēs varam būt izkaisīti pa visu pasauli un tomēr vienmēr paliksim Kuindži skolnieki.” Šīs pašas jūtas Rērihs vēlāk iemācīja arī saviem skolēniem, kad bija Pēterburgas Ķeizariskās mākslas veicināšanas biedrības skolas direktors un kompozīcijas pasniedzējs. Starp Rēriha skolniekiem šajā skolā bija latviešu mākslinieki Niklāvs Strunke, Kārlis Miesnieks, Uga Skulme, Jānis Plase un Gustavs Klucis.

Nabadzīga grieķu kurpnieka dēls Kuindži atstāja milzīgu iespaidu uz jauno Rērihu. “Varenais Kuindži bija ne tikai liels mākslinieks, bet arī izcils dzīves Skolotājs,” novērtēja Rērihs. “Viņa privātā dzīve bija neparasta, savrupa, un tikai viņa tuvākie skolnieki zināja viņa dvēseles dziļumu. Tieši pusdienlaikā viņš uzkāpa uz savas mājas jumta, un, tiklīdz nogranda pusdienlaika cietokšņa lielgabala šāviens, ap viņu salidoja tūkstošiem putnu. Viņš tos baroja no savām rokām, šos savus neskaitāmos draugus: baložus, zvirbuļus, vārnas, kovārņus, bezdelīgas. Likās, ka visi galvaspilsētas putni salaidās pie viņa un notupās uz viņa pleciem, rokām un galvas. Viņš teica man: “Panāc tuvāk, es pateikšu viņiem, lai nebaidās no tevis.” Tas bija neaizmirstams skats ar šo sirmo un smaidošo cilvēku, visu noklātu ar čiepstošiem putneļiem; tas man paliks visdārgāko atmiņu vidū... Viens no Kuindži parastajiem priekiem bija palīdzēt nabagiem tā, lai viņi neuzzinātu, no kā nākusi šī palīdzība. Visa viņa dzīve bija neatkārtojama...”

Kuindži ietekme uz Rērihu kā mākslinieku arī ir nenovērtējama. Kuindži pats fascinēja ar savu gleznu novatoriskajām, efektīgajām gaismām – izstādēs apmeklētāji sprieda, vai viņš neizmanto kādas speciālas, luminiscējošas krāsas, kā arī skatījās aiz gleznām, vai tur nav nolikta lampa. “Viņa dievs bija gaismas ilūzija, un nebija viņam līdzīga mākslinieka šā glezniecības brīnuma sasniegšanā,” kolēģi cildināja gleznotājs Iļja Repins.

Rērihs kopš 20. gadsimta paša sākuma aizrāvās ar tolaik modē nākušo hipnozi, spiritismu un citiem okultisma virzieniem, un viņa gleznām piedēvē pat hipnotisku iespaidu.

Latvijā un Rīgā 1903. gadā

Mākslinieciskās karjeras sākumā Rērihu dēvēja par viņa paaudzes vistalantīgāko Krievijas senatnes gleznotāju, šī tēma atbilda viņa interesei par arheoloģiju visa mūža garumā. Arī Rēriha mākslas akadēmijas beigšanas darbs – Vēstnesis – bija veltīts senvēsturei, un to iegādājās slavenais mākslas kolekcionārs Pāvels Tretjakovs. Studiju laikā Nikolajs Rērihs kļuva par Krievijas Arheoloģijas biedrības locekli un vēlāk vadīja arheoloģiskos izrakumus daudzās guberņās, ar saviem atklājumiem izpelnoties plašu ievērību.

1901. gadā Rērihs apprecējās ar Helēnu Šapošņikovu, pazīstama arhitektūras akadēmiķa meitu, kas kļuva par viņa uzticamu līdzgaitnieci un iedvesmotāju mūža garumā, viņi papildināja viens otru radoši un garīgi. 1903. un 1904. gadā viņi apceļoja desmitiem Krievijas impērijas pilsētu, kas slavenas ar saviem senatnes pieminekļiem, tostarp pētot Latvijas un Lietuvas teritorijās esošo kultūras pieminekļu stāvokli. No šā lielā ceļojuma Rērihs atveda gandrīz simts senās arhitektūras skiču, viņa kundze Helēna Rēriha – ap 500 fotouzņēmumu. Viņi veica arī arheoloģiskus izrakumus, pierakstīja folkloru.

“1903. gadā mēs ar Helēnu apceļojām vairāk nekā četrdesmit pilsētas un vēsturiskas vietas, kuru vidū mūsu ceļojums pa Latviju uz visiem laikiem palicis atmiņā,” vēl pēc daudziem gadiem Rērihs jūsmoja par mūsu zemi (apraksts Latvija, 1931). “Bez pašas Rīgas, Mītavas un Vindavas (Ventspils), mēs sīki apskatījām Livonijas Šveici – Vendeni (Cēsis), Zegevoldi – visus šos apbrīnojami gleznieciski romantiskos pagātnes pieminekļus, kuri tagad nes tādus daudznozīmīgus nosaukumus kā Sigulda, Krimulda, Jelgava. Cik daudz ievērojamu vēsturisku un dzejisku teiksmu! Cik daudz skaistu neolīta un bronzas laikmeta paraugu mums izdevās savākt! Cik reižu, apstājoties lauku mājās, mācītājmuižās, mēs klausījāmies interesantākos stāstījumus par seniem notikumiem. Un pati Rīga ar senajām celtnēm ieveda mūs savā lieliskajā pagātnē. Tika uzgleznotas vairākas gleznas un skices, kas tagad izklīdušas pa Kaliforniju un Kanādu. Tās arī kaut kur stāsta par Rīgu, par Mītavu (Jelgavu), par Zegevoldi (Siguldu) un kā labie vēstneši atgādina par Latvijas skaistumu.”

1931. gadā Ņujorkā izdotajā grāmatā Gaismas valstība varam lasīt vēl par vienu neizdzēšamu iespaidu no šā brauciena. “Kad es atceros Latviju un Rīgu, manā priekšā paceļas vesela rinda neaizmirstamu gaišu iespaidu. Es atceros, kā mūsu brauciena laikā pa svētām vietām mēs iegājām lieliskajā Domā, kur vareni lējās ērģeļu skaņas. Man neizdevās uzzināt, kas bija šis izcilais ērģelnieks, kurš līdzīgi Sebastianam Baham izlēja savu dievišķo iedvesmu, spēcīgi piepildot vēsturiskās velves augšupceļošiem un apskaidrojošiem akordiem. Mēs gājām ne vienreiz vien noteiktās stundās klausīties un pievienoties šai Gara lūgšanai. Un mūsu ikdienas dzīvē Rīga tā arī palika visupirms kā apgarots, majestātisks Dievnams,” rakstīja Rērihs. Mūsdienu pētnieki noskaidrojuši, ka 1903. gada vasarā uz Doma ērģelēm improvizēja latviešu komponists Alfrēds Kalniņš.

Kā tapa Latvijas Rēriha biedrība

Pagāja gandrīz divdesmit gadu – liktenis Rērihu bija aizvedis no Krievijas uz somu Karēliju, kur viņš ārstējās un kur, sākoties 1917. gada revolūcijai, frontes līnija viņu atgrieza no dzimtenes. Boļševiku Krievijā viņš vairs neatgriezās – viņu biedēja revolucionārās aktivitātes un “proletkulta” mākslinieki, kas sagrieza arī viņa gleznas, lai uz tām gleznotu savas. Rērihs piedalījās izstādēs Skandināvijā, pēc tam devās uz Londonu, tad uz ASV. No turienes viņš realizēja sen iecerēto ekspedīciju uz Austrumiem – Indiju, Mongoliju, Tibetu.

Un šajā laikā dzīve viņu atkal satuvināja ar Latviju – šoreiz rīdzinieka, dedzīga teosofa un indiešu kultūras pazinēja Vladimira Šibajeva personā, ar kuru viņš iepazinās Londonā 1919./1920. gadā. Atgriezies Rīgā, Šibajevs nodibināja Rēriha domubiedru pulciņu, kas studēja austrumu filozofiju un teosofisko literatūru. Pēc Rēriha lūguma Šibajevs 1924./1925. gada ziemu pavadīja Indijā, palīdzot pārrakstīt Rēriha darbus. No turienes Šibajevs atveda uz Rīgu Rēriha jaunās grāmatas Svētības ceļi manuskriptu un ideju par līdzdalību starptautiskā izdevniecībā Alatas un grāmatu tirdzniecības firmas World Service nodaļas Rīgā dibināšanu.

Domubiedru pulciņš 1930. gada 13. oktobrī oficiāli tika reģistrēts kā Rēriha biedrība, šī biedrība ir vecākā no visām tām, kuras viņš izveidoja dažādās pasaules valstīs, tāpēc tai ir īpaša vieta mākslinieka dzīvē. Rēriha Svētības ceļi bija pirmā grāmata, ko izdeva Latvijas Rēriha biedrība. Vecrīgā tika atvērts veikals, kur viņa grāmatām līdzās bija arī Helēnas Blavatskas, Vivekanandas, Ramakrišnas darbi. Rēriha idejas par mieru, kultūru sadarbību saistīja visdažādākos veikala apmeklētājus.

Rērihiešu vadību 1928. gadā pēc Šibajeva aizbraukšanas pie Rērihiem uz Indiju pārņēma Fēlikss Lūkins, kurš bija iesaukts par labo dakteri, jo bieži vien ne tikai atteicās no honorāra, bet arī slepus palīdzēja nabadzīgiem pacientiem. Fēliksa Lūkina ārsta prakses uzgaidāmajā telpā uz galdiņa ierasto lēto žurnālu vietā bija filozofiska literatūra, pie sienām – Rēriha gleznu reprodukcijas.

Biedrībai bija piecas sekcijas: Filozofijas un Dzīvās Ētikas, Zinātniskā, Mākslas, Sieviešu un Miera Pakta sekcija. “Iepazīstoties ar visu laiku un tautu personību dzīves aprakstiem, varam redzēt, cik seni ir pamatlikumi,” Rērihs rakstīja uz Rīgu, īpaši uzsvērdams nepieciešamību, lai filozofija un ētika būtu “dzīvas”, saistītas ar ikdienas dzīvi.

Starp Rīgu un Himalajiem

Starp biedrību Rīgā un Rērihiem Indijā noritēja intensīva sarakste. “Tagad ziedošo koku un Himalaju sniegoto virsotņu vidū mēs pastāvīgi atceramies Latviju ar viņas valodu, tik tuvu sanskritam,” biedrībai rakstīja Rērihs, kurš vēl studenta gados piefiksēja lietuviešu un latviešu valodas, seno tradīciju, domāšanas, ētikas tuvību Austrumiem. “Tāds lielisks mantojums nevar paiet bez pēdām. Tur jāmeklē arī latviešu folkloras dzejas, dziesmu, tērpu bagātības avots. Tauta, kurai ir tādas neatņemamas bagātības, kas apzinās tādu pagātni, moži strādās arī nākotnei.”

Kad pēc pēkšņās Lūkina nāves 1934. gadā biedrības vadību uzņēmās viens no tās aktīvajiem biedriem, rakstnieks Rihards Rudzītis, sadarbība vēl vairāk nostiprinājās. Rērihi cienīja Rudzīti kā zinātnieku un dzejnieku, piebilstot, ka “šāds savienojums ne tik bieži sastopams”. Astoņu gadu laikā, līdz Otrā pasaules kara sākumam, Rudzītis saņēma ap 170 vēstuļu no Nikolaja Rēriha, 68 – no Helēnas Rērihas, desmitiem – no abu dēliem Jurija un Svjatoslava, kā arī 160 no Rēriha sekretāra Šibajeva.

Latvijas Rēriha biedrībai bija sava izdevniecība Uguns, kas izdeva ap 50 grāmatu. 1935. gadā Rudzītis publicēja savu darbu Nikolajs Rērihs. Kultūras ceļvedis, kas faktiski bija pirmā pamatīgākā grāmata par Rēriha darbību 20.–30. gados. 1957. gadā, atgriežoties dzimtenē, Rērihu vecākais dēls – zinātņu doktors, austrumu pētnieks Jurijs Rērihs – nodeva Rudzītim mātes vēlēšanos, lai viņš uzrakstītu par Nikolaja Rēriha daiļradi kosmiskā aspektā. Rudzītis sāka rakstīt Kosmiskās stīgas Rēriha daiļradē, tomēr pret šo darbu izturējās ar tik lielu pietāti, ka līdz savai aiziešanai 1960. gadā nepaguva šo grāmatu pilnībā pabeigt.

Biedrības veiksmīgo darbību aprāva 1940. gads, kad Latvijā ienāca padomju karaspēks un citu biedrību vidū likvidēja arī Rēriha biedrību – pēc desmit gadu pastāvēšanas. Daudzi tās biedri nākamajos gados tika represēti – divi nošauti, ap 40 arestēti un ievietoti lēģeros. Tikai 1988. gadā Latvijas Rēriha biedrība tika atjaunota.

Rērihu gleznas Rīgā

Nikolajs Rērihs jau 1931. gadā rakstīja: “Rīgā ir jābūt ne tikai biedrībai, bet arī muzeja nodaļai. Šim nolūkam no Ņujorkas tiks atsūtītas dažas manas gleznas, sākumā kādi 10–12 darbi”. Gleznas tika atsūtītas, taču ne no Ņujorkas, bet gan Indijas. Tā tika ielikts pamats Rēriha muzeja kolekcijai. Kad 1937. gadā notika biedrības muzeja oficiāla atklāšana, tajā bija jau 55 gleznas (45 Rēriha un 10 viņa dēla Svjatoslava).

Rēriha dāvinātās gleznas Latvijai atspoguļo viņa Indijas perioda daiļradi, iekļaujot meistardarbus Ceļš, Kuluta, Līdzcietība un citus. Viena no ekspozīcijas skaistākajām gleznām ir Nikolaja Rēriha diptihs: Medības-Līdzcietība (1936). Līdzcietība, kurā attēlots, kā tibetiešu lama uztver mednieka bultu ar savu roku, tā glābjot stirniņas dzīvību, bija Helēnas Rērihas mīļākā glezna, viņa to nosūtījusi speciāli Rīgas Rēriha muzejam un tā vadītājam Rihardam Rudzītim.

Portāla Delfi un Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) kopīgajā projektā par 100 dārgumiem kolekcijā mākslas eksperti kā 74. dārgumu izdalīja vienu no 37 Nikolaja Rēriha temperas gleznām – Ceļš, kas pieder pie mākslinieka daiļrades brieduma perioda un ietver tās stilistiskās un tematiskās iezīmes, ko var saukt par Nikolaja Rēriha vizītkarti.

Varam tikai pateikties liktenim, ka Latvijā, par spīti kritiskajiem apstākļiem, ir saglabāta gandrīz visa Rēriha dāvinātā bagātība.

1940. gadā padomju vara likvidēja Rēriha biedrību līdz ar muzeju, gleznas tika nodotas Rīgas pilsētas mākslas muzejam. 1941. gada jūnijā Latviju okupēja vācu karaspēks, un gadu vēlāk Rēriha gleznas tika izņemtas no muzeja, lai izgreznotu kara komisariātus. To uzzinot, biedrības pārstāvji vērsās pie Nikolaja Rēriha, kurš atsūtīja notāra apstiprinātu telegrammu, ka gleznas ir viņa īpašums. Tad 46 saglabājušās gleznas tika atdotas biedrībai un izvietotas biedres Mildas Līces mājā. Vācu okupācijas laikā astoņas gleznas pazuda bez vēsts, viena no tām pēc 2000. gada atradās Maskavā.

Atgriežoties padomju varai un 1948. gadā sākoties rērihiešu arestiem, gleznas tika konfiscētas un nodotas Valsts muzejam. Sešus gadus tās atradās muzeja krātuvē, tikai 1956. gadā krievu mākslas nodaļā tika izstādītas 11 Nikolaja Rēriha un viena Svjatoslava Rēriha glezna.

Rēriha gleznu kolekcija, kas kļuvusi par Latvijas kultūras vērtību neatņemamu sastāvdaļu, ne tikai dāvā iespēju iepazīties ar viņa daiļrades brieduma perioda spilgtākajiem piemēriem, bet arī atgādina par to, ka šie mākslas darbi ir draudzības un cieņas apliecinājums mūsu zemei un tautai.

Mūsu gadsimtā teju ik gadu Rēriha radošais mantojums piedzīvo jaunu uzmanību: tiek izdotas viņa grāmatas un gleznu albumi, rīkotas izstādes. Šogad oktobrī, atzīmējot viņa dzimšanas dienu, Rīgā notika arī dokumentāli vēsturiskās filmas Rērihs un Latvija pirmizrāde. Filmu uzņēmusi studija Gin-Dia (no Šauļiem) pēc Latvijas Rēriha biedrības pasūtījuma.

“Mākslas dailes augsto misiju cilvēces miljonu siržu labskaņošanā un sadraudzēšanā arvien apliecinājis Nikolajs Rērihs,” mākslinieku augsti novērtēja Rihards Rudzītis. “Viņš pravietiski ticējis, ka māksla patiesi apvienos cilvēci, nesīs mieru un brālību Zemes virsū, jo katrs jau savā dziļākajā būtībā jūt dailes patiesību, kas atstaro kā harmonija un mīlestība.”

Nikolaja Rēriha svarīgākais mantojums

* Uzgleznojis ap 7000 gleznu, kas glabājas vēl daudzos muzejos pasaulē, tostarp Starptautiskajā Rērihu centrā Maskavā, Tretjakova galerijā un vairākos citos Krievijas muzejos; Nikolaja Rēriha muzejā Ņujorkā; dažādos Indijas mākslas muzejos. 2013. gadā Londonas mākslas izsolē Rēriha glezna Madonna Laboris tika nosolīta par gandrīz astoņiem miljoniem mārciņu un kļuva par visdārgāk izsolē jebkad pārdoto krievu mākslas darbu.

* Rēriha literāro mantojumu – grāmatas, esejas, lugas, dzeju, publikācijas un dienasgrāmatas – lēš uz 30 sējumiem.

* Jaunībā sadarbojās ar leģendāro krievu baletmeistaru un impresāriju Sergeju Djagiļevu, radot kostīmus un skatuves iekārtojumu viņa Krievu sezonu baleta izrādēm. Rēriha vispazīstamākais darbs šajā jomā ir kostīmu un dekorāciju dizains Igora Stravinska baleta Svētpavasaris revolucionārajai pirmizrādei Parīzē.

* Divdesmitajos gados Rērihs kopā ar sievu Helēnu Ņujorkā nodibināja biedrību Agni joga, viņa idejām un Dzīvās Ētikas mācībai radās sekotāji daudzās valstīs, kas apvienojās Rēriha biedrībās un muzejos. Rērihs ir arī vairāku kultūras institūtu dibinātājs: Čikāgā – mākslinieku apvienība Cor Ardens, Ņujorkā – Apvienoto mākslu institūts un starptautiskais kultūras centrs Corona Mundi.

* 1928. gadā Rērihs kopā ar ģimeni apmetās Kulu ielejā Himalaju piekājē mazā kalnu ciematiņa Nagārā, kur nodzīvoja turpmākos 20 gadus līdz pat savai nāvei. Tur viņš nodibināja Himalaju pētījumu institūtu Urusvati (Rīta zvaigznes gaisma). Institūta aktivitāšu lokā ietilpa botāniskas un lingvistiskas studijas, arheoloģisko izrakumu izpēte.

* 1929. gadā Rērihs izvirza Miera Pakta ideju - par mākslas un kultūras vērtību saglabāšanu karadarbības zonās, kas sabiedrībā izraisīja lielu atbalstu. 1935. gadā Baltajā namā Vašingtonā pēc prezidenta Rūzvelta rīkojuma tika parakstīts Rēriha Pakts kultūras vērtību aizsardzībai kara un miera laikā. To parakstīja ASV un 20 Centrālās un Dienvidamerikas valstis. Par aizsardzības simbolu tika izraudzīts Miera Karogs kā kultūras un zināšanu simbols – uz balta fona aplī savienotas trīs sfēras amaranta krāsā, kas kalpo kā Mūžības un Vienotības simboli.

Rēriha Pakts gan nestājās spēkā kā likums, un, lai gan 1954. gadā UNESCO konferencē tika pieņemta Hāgas konvencija un Protokols par kultūras vērtību aizsardzību bruņotā konflikta gadījumā, kas daļēji ietvēra Rēriha Pakta nolikumus, tā nedarbojas mūsdienās, kad karojot demonstratīvi tiek iznīcinātas nenovērtējamas muzeju kolekcijas un senatnes pieminekļi. Tāpēc visā pasaulē joprojām aktuāla ir Rēriha Pakta atjaunošana un ieviešana valstu likumdošanā.