Skandalozās Jurašu ģimenes slavenākie klienti liek aizdomāties par notiekošo

Atklātībā nonākusi informācija, ka Jaunās konservatīvās partija (JKP) politiķa Jura Juraša sieva Alla Juraša sniegusi juridiskus pakalpojumus uzturēšanās atļauju jautājumā vienam no Krievijas ietekmīgākajiem “likumīgajiem zagļiem” Vjačeslavam Šestakovam, kā arī viņa dēlam Kirilam Šestakovam. Savukārt pats Jurašs kopā ar sievas advokātu biroju konsultējis skandalozo baņķieri Grigoriju Guseļņikovu. Kuluāros tiek mēļots, ka varbūt šādā veidā Guseļņikovs varētu būt ticis pie valsts drošības iestādēs iegūtas informācijas. Apskatīsimies, kāds tad ir bijis abu šo personu ceļš uz Latviju?

Šestakovs –  Ļubercu kriminālā grupējuma līderis

Krievijas interneta vietnēs atrodama visai plaša informācija par šo personu, jo Vjačeslavs Šestakovs ar iesauku “Sļiva” (plūme) tur ir zināms kā viena no nežēlīgāko noziedzīgo grupējumu līderis, kurš pats labprāt piedalījies arī dažādās vardarbīgās akcijās. Šestakovs, pēc tautības asīrietis dzimis 1957. gadā Brestā un pirmo reizi par sīku zādzību tiesāts jau 16 gadu vecumā. Pavisam viņam ir četras sodāmības, un kopumā aiz restēm pavadīti 13 gadi. 1992. gadā ieslodzījuma vietas kriminālās autoritātes piešķīra viņam “likumīgā zagļa” titulu.

Pēdējo reizi notiesāts uz 12 gadiem stingrā režīma kolonijā par līdzdalību triju azerbaidžāņu tautības tirgotāju noslepkavošanā, tomēr jau pēc dažiem gadiem, nokļūstot kolonijā ar vieglāku režīmu un saņemot atvaļinājumu, viņš no redzesloka pazuda.

Tikai pēc pusgada Šestakovu atrada vienā no Maskavas slimnīcām speciāli viņam iekārtotā luksusa palātā. Tomēr viņam izdevās izvairīties no aresta un izbēgt - noziedznieks tikai pēc dažiem gadiem tika atrasts Prāgā un nogādāts atpakaļ Krievijā, tomēr cietumā nenonāca, jo tika amnestēts saistībā ar Uzvaras Lielajā tēvijas karā 55. gadadienu.

Šestakovs tiek minēts, kā pietuvināta persona daudziem Krievijas zināmākajiem noziedzīgās pasaules līderiem, turklāt pēdējam no viņiem “Šakro Molodoi” Zharijam Kalašovam viņš esot nodrošinājis arī fizisko apsardzi.

Vairākus gadus "Sļiva" pavadījis arī Kanādā, ātri kļūstot par vienu no noziedznieku līderiem arī tur, taču no Ziemeļamerikas viņu deportēja saslēgtu roku dzelžos. 2009. gadā, izmantojot uzturēšanās atļauju sistēmu, ieradās Latvijā un tas, kā viņam izdevās šo atļauju šeit saņemt, vēl joprojām ir neatbildēts jautājums. Operatīvā informācija vēsta, ka arī šeit viņš ātri kļuvis par ietekmīgu personu, un vietējie noziedzīgie grupējumi bieži vērsās pie viņa kā šķīrējtiesneša dažādu strīdu gadījumos.

Tāpat kuluāros runā, ka viņš ir arī bijis atbildīgs par narkotiku kontrobandu caur Latviju uz Eiropu. Kad informācija par Šestakova uzturēšanos šeit nonāca atklātībā, iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis viņu 2012. gadā iekļāva "melnajā sarakstā", un “likumīgajam zaglim” nācās Latviju pamest, atstājot gan jauniegādāto māju Jūrmalā, gan brūno BMW markas automašīnu. 

Izmantojot Allas Jurašas palīdzību, viņš nonākšanu "melnajā sarakstā" tiesā mēģināja apstrīdēt, taču zaudēja. Nav noslēpums, ka cilvēki ar šāda līmeņa kriminālajiem sakariem savu juridisko pakalpojumu sniedzēju izvēlas ļoti uzmanīgi, izmantojot savā vidē sniegtās rekomendācijas, tāpēc šāda aizstāvja izvēle, maigi sakot, šķiet dīvaina, ņemot vērā amatu, kādu iekšlietu sistēmā tolaik ieņēma pats Jurašs.

Šestakovs katru gadu festivālā “Jaunais vilnis” tikās ar citiem Krievijas noziedzīgo grupējumu līderiem un viņa kontaktu vidū esot bijis arī Igaunijas drošības policijas darbinieks Indreks Poders, kuru par šo sadarbību notiesāja uz 4 gadiem.

2018. gadā pēc viņa bijušā patrona "Šakro" nokļūšanas cietumā Šestakovs pat esot minēts kā viens no trim kandidātiem uz galvenā Krievijas “likumīgā zagļa” amatu, tomēr vēlēšanās uzvarēja Oļegs Šiškanovs. Pēc pēdējās informācijas, šajā vidē pašlaik virsroku tomēr esot guvuši gruzīnu izcelsmes “likumīgie zagļi” un jauna noziedzīgās pasaules krustēva vēlēšanas atliktas nu jau līdz 2024. gadam. Tas tiek saistīts ar to, ka Krievijas likumdošanā ieviesta norma, kas ļauj notiesāt personu tikai par “augsta stāvokļa ieņemšanu noziedzīgajā hierarhijā” un šobrīd arī netiek kronēti jauni "likumīgie zagļi".

Par Šestakova darbību pēdējo divu gadu laikā nekāda informācija atklātībā vairs nav nonākusi bet, visticamāk, neiegūstot augstāko amatu, viņš turpina vadīt ietekmīgo Ļubercu (nosaukts viens no Maskavas priekšpilsētu vārdā) grupējumu.

Baņķieris no intelektuālās spēles

Tikmēr Grigorijs Guseļņikovs pabeidzis Tomskas politehniskā institūta Ekonomikas fakultāti un jau studenta gados strādājis vairākās bankās. Viņš arī ilgus gadus ir piedalījies Krievijā ļoti populārā intelektuālā šova “Kas? Kur? Kad?” spēlēs un pat bijis iecelts arbitrāžas tiesneša postenī. Tiesa gan, tas notika pēc pārraides sponsora “Binbank” lūguma, jo viņi izvēlējās jauno censoni padarīt par bankas seju raidījumā. 2003. gadā viņš nolēma uzsākt savu biznesu un iegādājās "Vjatka–bank" akcijas.

Pirmos piecus gadus tā bija neliela banka, kas ne ar ko neizcēlās,  taču strauja augšupeja sākās 2008. gadā, kad par Kirovas apgabala gubernatoru kļuva tuvs Guseļņikova draugs Ņikita Belihs. Kā uz burvju mājienu, caur šo banku visu rēķinu un cilvēku apkalpošanu sāka kārtot visi apgabala komunālie uzņēmumi, savukārt Guseļņikovs izveidoja speciālu Beliha atbalsta fondu. Starp citu Belihs pirms vairākiem gadiem no amata tika atcelts un apsūdzēts korupcijā. "Krievijas Krājbanka", kas šos uzņēmumus apkalpoja, pirms tam bija sarēķinājusi, ka tikai viena gada laikā pazaudējusi aptuveni 400 miljonus dolāru, kas nonāca pie konkurentiem.

Vienlaicīgi Guseļņikovs sāka uzpirkt nekustamos īpašumus Londonā un par viņa biznesmeņa ķērienu liecina fakts, ka, nopērkot par 12,5 miljoniem sterliņu mārciņu veikala telpas ļoti prestižā vietā, pēc dažiem gadiem viņš tās pārdevis arābu izcelsmes uzņēmējiem jau par 22 miljoniem.

2014. gadā Guseļņikovs par 70 miljoniem eiro nopircis 83% "Norvik Bank" akciju un tajā pat gadā šī banka formāli nopirka viņam piederošo "Vjatka Bank". Tiesa gan, bankai Krievijā drīz sākās problēmas, jo tika atklāti pārkāpumi un tā pazaudēja daudz klientu. Arī  "Norvik Banku" pēc dažiem gadiem sāka vajāt finansiālas problēmas, tostarp arī 150 miljonu eiro vērtais skandāls ap vēja parka projekta īstenotāju “Winergy”, kas izrādījās krāpniecisks. Bija arī informācija, ka, pārņemot banku, Guseļņikovs visus tās brīvos līdzekļus uzreiz pārskaitījis savām ofšoru firmām.

Redzot, ka banka, kuras nosaukums jau bija mainīts uz PNB grimst, Guseļnikovs mēģināja arī šantažēt Latvijas valdību, draudot iesūdzēt tiesā un piedzīt 300 miljonus eiro, bet pēc tam parādījās arī stāsts par to, kā Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs no viņa it kā izspiedis kukuli. Pēc kuluāros dzirdamās informācijas tieši šeit, visticamāk, arī krustojās Guseļnikova un Juraša ceļi, jo KNAB rīcībā bija Rimšēviča telefona sarunas, kas Juraša darbības laikā nezināmu iemeslu bija iegūlušas arhīvā.

Šobrīd izskanējuši arī ļoti nopietni apgalvojumi par to, ka Jurašs varētu būt apgādājis Guseļņikovu ar valsts drošības iestādēs iegūtu informāciju, jo to uzrādījušas viņa iesniegtās atskaites. Visādā ziņā fakts, ka PNB piecu gadu laikā ir pārskaitījusi Juraša firmai “Immunitas” un Jurašas advokātu birojam teju vai pusmiljonu eiro, liecina, ka sadarbība ir bijusi nopietna un auglīga. Pats Guseļņikovs banku pārdeva, bet pircēji ātri vien esot konstatējuši, ka tā ir iztīrīta tukša un 2019. gadā tika pasludināta tās maksātnespēja. Pats baņķieris nu dzīvo Londonā un mēģina attīstīt jaunu banku biznesu Baltkrievijā.

Nenoliedzmi, ka šādi klienti nedara godu Jurašam, kurš vienmēr sevi ir pozicionējis kā nelokāmu cīnītāju par taisnību un pret korupciju.