Bailes no bēgļiem - tāda ir novājinātās Latvijas diagnoze

Kā zināms, baidās tie, kas nejūtas spēcīgi. Un, jāatzīst, mēs tiešām nejūtamies spēcīgi, lai mierīgi un bez aizspriedumiem uzņemtu bēgļus. Tādus bēgļus, kas mums ir mentāli sveši – ar citu reliģiju, kultūru un sadzīvi. Bēgļu dēļ daudzi izjūt satraukumu, jo presē par viņiem lasāmas briesmu lietas. Piemēram, ka liela daļa no šiem bēgļiem nemaz nebēg no kara, bet vienkārši izmanto situāciju. Ka starp viņiem netrūkst dažādu militāro formējumu kaujinieku, kas gatavi spridzināt Eiropu no iekšpuses. Ka šie bēgļi pieraduši nestrādāt un pieprasīt sociālos pabalstus. Ka labprāt veido savus geto rajonus un rada kriminogēnu vidi, rīko vardarbīgas protesta akcijas, dedzinot skolas, veikalus, automašīnas un miskastes. Par to mēs pārliecinājāmies, vērojot grautiņus 2005. gada novembrī Parīzes priekšpilsētās. Turklāt trauksmes zvanus dimdina arī daudzi rietumvalstu pārstāvji. Tiek norādīts, ka Eiropa aizrijusies ar pašas radīto multikulturālismu, un nav zināms, ar ko šī rīstīšanās beigsies. Ar izbīli vai Eiropas Savienības izjukšanu. Daudzi spiesti atzīt, ka multikulturālisma politika ir izgāzusies – tā ir beigta un pagalam.

Svešinieku agresija

Atgriežoties nesenā vēsturē, jānorāda, ka multikulturālisma idejas kļuva populāras pēc Otrā pasaules kara, kad Eiropa centās atgūsties no fašisma un nacisma. Tajos gados tā bija saprotama un dabiska reakcija – nevis noslēgties nacionālajā, bet gan atvērties un attīstīties citu kultūru kontekstā. Kaut sākumā multikulturālisma idejas sludināja lielākoties kreiso kustību pārstāvji, ar laiku tās kļuva interesantas arī citiem. Multikulturālisma teorijas vispirms sāka attīstīties ASV un Kanādā, vēlāk arī Eiropā. 1957. gadā jēdziens multikulturālisms tika ieļauts Oksfordas angļu valodas vārdnīcā, raksturojot Šveici kā multikulturālu zemi. 1971. gadā Kanāda sevi pasludināja par multicultural society (multikulturālu sabiedrību). Var teikt, ka 20. gadsimta nogalē multikulturālisms bija modē teju visos Rietumos.

Skaidrojot multikulturālismu, kā pretmets nereti tika minēts tā sauktais kausēšanas katls. Kausējamais katls – etniskās attīstības modelis, kurā dažādu etnisko kultūru elementi sakausējas vienā veselā kultūrā. Šāds modelis raksturīgs amerikāņu sabiedrībai. Amerikāņu nācija izveidojusies, sajaucoties dažādām tautībām, izveidojot vienotu amerikāņu nāciju. Šāds sabiedrības modelis ir pretstats multikulturālismam, kas sludina, ka neko nevajag sakausēt, tieši otrādi – katru nacionālo kultūru vajag saglabāt un attīstīt. Multikulturālisms uzsver, ka jebkuram atšķirīgajam ir tiesības pastāvēt, jo tas ir savdabīgs un unikāls. Multikulturālisms aicina jebkurā valstī, kur dzīvo vairākas etniskās grupas ar atšķirīgām kultūrām, veicināt toleranci, iecietību un radīt labvēlīgus apstākļus jebkuras kultūras attīstībai. Tomēr realitāte mums zīmē pavisam citu ainu. Eiropā skaidri ir saskatāms etniskās un reliģiskās spriedzes pieaugums. Nacionālisms, reliģiozā neiecietība jau kļuvusi par radikālo grupējumu ideoloģisko bāzi. Rodas bažas, ka milzīgas migrācijas plūsmas, kas, visticamāk, pastiprināsies, izmainīs visas Eiropas pierasto dzīvesveidu un izskatu. Ar nacionālo spriedzi saskaras arī attīstītākās un labklājīgākās valstis, kas agrāk lepojās ar savu toleranci. Turklāt daudzu valstu politiķi cits pēc cita paziņo, ka agrāk slavinātais multikulturālisms piedzīvojis kaunpilnu fiasko. Skaistais projekts –nodrošināt bezkonfliktu un harmonisku dažādu kultūru, reliģiju, etnisko grupu mijiedarbību – ir izgāzies. Daudzās valstīs izveidojušās noslēgtas nacionālas, reliģiskas kopienas, kas atsakās ne tikai asimilēties, bet pat piemēroties. Izveidojušies iebraucēju rajoni, kuru pārstāvji dzīvo no sociālajiem pabalstiem un nerunā valsts valodā. Un tas viss vairo vietējo iedzīvotāju neiecietību pret svešiniekiem. Turklāt vietējos iedzīvotājus šokē svešinieku agresīvais spiediens uz viņu tradīcijām un ierasto dzīvesveidu, viņi raizējas par draudiem zaudēt savas valsts nacionālo identitāti.

Par notiekošo bēgļu krīzi dzirdēti radikāli un nesaudzīgi spriedumi – gan no ārvalstu, gan pašmāju ekspertu puses. Piemēram, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Āzijas studiju profesors Leons Taivāns pauž uzskatu, ka patiesībā notiek kristīgās un islāma civilizācijas sadursme. Viņš norāda, ka agrāk populāra bija teorija par globālām cilvēku vērtībām, kurām itin viegli var pakārtot dažādas kultūras. Taču šī teorija, izrādās, bijusi aplama. Viņaprāt, civilizāciju anklāvi otras civilizācijas teritorijā nevar ilgi pastāvēt. Kaut arī kristīgā un islāma civilizācija spēj savstarpēji viena otru papildināt, taču eksistēt zem viena jumta tās nevar un nav spējīgas.

Amizanti, ka pirms kāda laika prese vēstīja, ka Francijā un Lielbritānijā populārākais vārds jaundzimušajiem ir Muhameds. Tas vien norāda, ka demogrāfiskie rādītāji ir daudz labvēlīgāki ieceļotājiem, nevis eiropiešiem. Eksperti uzskata, ka Tuvajos Austrumos dzīvo aptuveni 400 miljoni cilvēku, kam nav dzīves resursu. Viņiem nav citas izejas, kā vienīgi doties uz Eiropu, jo Āfrikā viņus gaida ļoti slikti dzīves apstākļi, bet bagātākajās arābu zemēs viņiem ir mazas izredzes iegūt konkrētās valsts pilsonību. Vienīgais ceļš, kas ir vaļā, tā ir Eiropa un citas Rietumu valstis, kuras līdz ar to kļūst apdraudētas gan no kultūras, gan etniskā, gan demogrāfiskā aspekta. Jau agrāk izteikti drūmi secinājumi, ka kristietība Eiropā pamazām zaudē savas pozīcijas un to nomainīs islāms.

Pērn Lielbritānijas premjerministrs Deivids Kamerons diezgan kategoriski aicināja Eiropas Savienību veikt reformas imigrācijas politikā, pretējā gadījumā draudot ar Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas Savienības. Viņš ierosināja aizliegt ieceļotājiem četrus gadus pieprasīt daudzus sociālos pabalstus, ierobežot migrantu tiesības vest uz Lielbritāniju savus ģimenes locekļus un izraidīt iebraucējus no valsts, ja viņi pusgada laikā nav atraduši darbu. Kamerons uzsvēra, ka migrācijas kontrole Eiropas Savienībā ir vajadzīga ne tikai Lielbritānijai, bet visam blokam. Šis jautājums turpmāk būs britu prioritāte jebkurās sarunās par valsts dalību Eiropas Savienībā, un netiek izslēgta iespēja izstāties no tās, ja briti nepanāks gribēto. Viņš uzsvēra, ka Lielbritānija ir demokrātiska un arī multinacionāla valsts, taču imigrantu apjoms pēdējos gados rada nepaceļamu slogu sabiedrisko pakalpojumu sektoram.

Eiropā diezgan izteikts multikulturālisma piemērs ir Vācija, kas uzņēma ļoti daudz imigrantu, sevišķi no Turcijas. Pat dzirdētas ironiskas atziņas, ka Vācija tendēta dzīvot galējībās. Kad tā izkļuva no nacisma grāvja, tā drīz vien ieslīdēja pretējā – multikulturālisma grāvī. Pirms vairākiem gadiem lielu rezonansi izraisīja Tīlo Saracīna grāmata Vācija sagrauj sevi. Grāmata tika novērtēta kā kvalitatīvs zinātnisks apcerējums, kurā tiek konstatēts, ka imigrantu miljonu ienākšana un palikšana uz dzīvi Vācijā radījusi draudus vācu nacionālās valsts turpmākajai attīstībai. Grāmatas autors norādīja uz postošu tendenci radīt multikulturālu valstiskumu, kas atsakās no vācu vēsturiskās kultūras dominantes. Viņš brīdināja, ka šāda tendence ļoti negatīvi var ietekmēt arī Vācijas ekonomiku un ka neierobežots multikulturālisms noved pie paralēlu sabiedrību izveidošanās. Imigrantu miljonu ienākšana un palikšana uz pastāvīgu dzīvi Vācijā radījusi draudus turpmākajai valsts attīstībai. Savus pesimistiskos aprēķinus autors bija guvis no imigrācijas procesa izpētes. Piemēram, piecdesmitajos un sešdesmitajos gados Vācijā no Turcijas, Balkāniem un Dienvideiropas ieceļojuši cilvēki, kas bijuši samērā labi vai apmierinoši sagatavoti darbam modernajā ražošanā, bijuši disciplinēti un respektējuši valsts likumus, taču pēdējo 20 gados iebraucis daudz cilvēku no Tuvējiem, Vidējiem Austrumiem un Āfrikas, un viņiem ir ļoti zems izglītības līmenis. Vairāk nekā 70% ieceļotāju nav nekādas profesijas, turklāt viņi nav pieraduši pie stingras darba disciplīnas. Toties viņiem ir lielas sociālās prasības – vēlme iegūt sociālos pabalstus sev un savai ģimenei. Imigranti ātri apprecas, 90% līgavu nāk no viņu etniskās dzimtenes, jauktās laulības viņi neatzīst.

Vācijā kopš 1949. gada ar valsts atbalstu uzcelts 2600 mošeju un lūgšanas namu. Liela daļa to vadītāju imamu neprot vācu valodu, viņu reliģiskā pārliecība tapusi kā pretstats eiropeiskajam demokrātismam. Grāmatas autors arī norāda uz vācu tautas demogrāfisko lejupslīdi. Vācu ģimenēs vidēji esot tikai 1,4 bērni, musulmaņu ģimenēs – 3–4 bērni. Tātad proporcijas saglabāšanās nākotnē novestu pie Vācijas etnonacionālās pārveidošanās par musulmanisku zemi, to varot prognozēt jau 21. gadsimta otrā pusē. Vācieši kļūtu par nacionālo minoritāti savā vēsturiskajā teritorijā. Autors aprēķinājis, ka tāds imigrantu darbaspēks nodara Vācijai prāvus zaudējumus, kas ir lielāki par ieguvumiem, tāpēc šāda imigrācija nav vajadzīga. Ekonomiskās krīzes laikā aptuveni trešā daļa imigrantu kļuvuši par bezdarbniekiem, kas tagad saņem Vācijas valsts sociālos pabalstus. Aprēķināts, ka tie ir 2–3 reizes lielāki nekā vidējā darba alga Turcijā. Daudzi nemaz nesteidzas atrast jaunu darba vietu, daļa atraduši nodarbi kriminālajā jomā.

Eiropas migrācijas problēmas asi izgaismojās 2005. gada novembrī, kad jauniešu bari vairākas nedēļas trakoja Parīzes priekšpilsētās, dedzinot automašīnas un atkritumu konteinerus, demolējot veikalus un skolas. Lielākā daļa nemieru dalībnieku bija afrikāņu un arābu izcelsmes jaunieši. Grautiņu dalībnieki pauda neapmierinātību ar augsto bezdarba līmeni un sociālo izstumtību. Trīs nedēļas ilgajos nemieros tika sadedzināts aptuveni 10 000 automašīnu. Vēlāk tika aprēķināts, ka nemieri izmaksājuši 230 miljonus ASV dolāru. Vardarbība pierima, kad valdība ieviesa koloniālisma laiku likumu, kas atļāva noteikt komandanta stundu. Ik palaikam mazāka mēroga incidenti Parīzes priekšpilsētās notiek arī tagad, kad arābu jaunieši nodedzina kādu automašīnu vai autobusu. Debates par integrāciju Francijā līdz šim beigušās ar politiķu paziņojumiem, ka valstī nav minoritāšu, ir vienīgi dažādu tautību un ticību Francijas pilsoņi.

2011. gadā toreizējais Francijas prezidents Nikolā Sarkozī paziņoja, ka Francijā multikulturālisms ir cietis fiasko. “Tā ir izgāšanās,” sacīja Sarkozī. “Mūsu demokrātija pārāk rūpējas par iebraucēju identitāti, bet pārāk maz – par vietējo identitāti. Mums nav vajadzīga sabiedrība, kur kopienas eksistē atsevišķi. Ja kāds ierodas Francijā, viņam jāiekļaujas vienotā nacionālā sabiedrībā. Ja kāds tam nepiekrīt, lai neierodas Francijā. Mūsu tautiešiem, kas praktizē islāmu, jābūt tādām pašām tiesībām kā visiem pārējiem, kas pieder pie citām konfesijām. Taču šeit runa ir par franču islāmu, nevis par islāmu Francijā.”

Šariata zonas Eiropā

Multikulturālisma kritiķi norāda, ka nekontrolētās un pārspīlētās migrācijas dēļ Eiropā sāk ļodzīties daudzu gadsimtu laikā veidotie kultūras pamati un tradīcijas. Bēgļi no trešajām pasaules valstīm velk uz leju Eiropas valstu vispārējo ekonomikas un kultūras līmeni. Tāpat tiek secināts, ka multikulturālisma politikā kultūra diemžēl tikusi aizstāta ar vārdiem tolerance, politkorektums un lojalitāte. Eiropas lielajās pilsētās izveidojušies imigrantu kvartāli, iebraucēji radījuši savus rajonus un noslēgušies savā lokā. Turklāt viņi nevis vairo toleranci, politkorektumu un solidaritāti, bet gan provocē vēl lielāku rasismu, šovinismu, nacionālismu un ekstrēmismu.

Pēc Otrā pasaules kara dominēja uzskats, ka Eiropa mierīgi spēs uzņemt un adaptēt emigrantus no Austrumiem un Dienvidiem un ka Eiropa no tā iegūs – kļūs daudzveidīgāka, interesantāka un ar kultūrām bagātāka, taču realitāte ir cita – lielai daļai emigrantu Eiropas vērtības ir pie kājas, viņus interesē vienīgi sociālie un materiālie labumi.

Jau agrāk eksperti norādīja uz iespējamiem riskiem. Eiropiešu civilizācija ir novājināta ar sekulārismu un kreiso idejām. Savukārt Eiropas musulmaņi ir daudz vienotāki un reliģiski spēcīgāki. Viņi saglabā savas tradīcijas un veido savus etniskos kvartālus. Eiropiešu sludinātajā tolerances režīmā daudzus iebraucējus neizdodas ne integrēt, ne asimilēt. Viņi veido segregāciju un sava veida arābu piekto kolonnu, kuras pārstāvjiem labpatiktos sagraut Eiropu no iekšpuses. Un, lai gan ir izveidoti dažādi integrācijas mehānismi, tie aptver tikai daļu imigrantu. Eksperti uzskata, ka musulmaņu integrācija iespējama vienīgi spēcīgā un dominējošā kultūrā, bet Eiropā šādas kultūras diemžēl nav.

Pamatotas ir bažas, vai šī milzīgā bēgļu migrācija neizraisīs Eiropas islāmizāciju. Tiek izteikti novērojumi, ka arābi brauc, nevis lai izšķīstu eiropiešos, bet gan – lai izšķīdinātu sevī Eiropu. Kad viņi pamazām nostiprināsies Eiropā, viņi sāks veidot šariata zonas. Vācija aplēsusi, ka 30% patvēruma meklētāju, kas uzdodas par Sīrijas pilsoņiem, patiesībā nāk no citām valstīm. Pēdējā laikā īpaši Turcijā attīstījies viltotu Sīrijas pasu tirgus, jo nelegālie imigranti ar šādiem dokumentiem vieglāk var saņemt patvērumu Eiropas Savienībā. Multikulturālisma kritiķi, uzsverot visas samilzušās problēmas ar musulmaņiem Eiropā, arvien skaļāk piesauc kādu senu gudrību – universālu ieteikumu, kas der visu tautību un reliģiju pārstāvjiem: “Neej svešā baznīcā ar savu lūgšanu grāmatu.” Diemžēl daudzus gadus Eiropā šis princips ignorēts.

Akmeņi Latvijas dīķī

Pirms kāda laika Latvijas Islāma kultūras centrs nāca klajā ar paziņojumu, ka ir norūpējies par Latvijā pieaugošo islāmafobiju, un aicina plašsaziņas līdzekļus pievērst pastiprinātu uzmanību veidam, kādā tiek pasniegta ar islāmu saistītā informācija. Centra preses sekretārs Ahmeds Roberts Kļimovičs norādīja, ka naktī uz 27. septembri tikusi apzīmēta Rīgas mošeja Brīvības ielā. Uzraksts angļu valodā uz tās vēstīja: Tavs Allāhs – tava problēma! Ej mājās! Notikušo akciju musulmaņi vērtēja kā atklāti naidīgu un agresīvu. Kļimovičs pauda uzskatu, ka islāmafobiju sabiedrībā veicinājuši arī mediji, par notikumiem pasaulē nereti vēstot vienpusēji un dažkārt pat tendenciozi.

Latvijas ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers prognozē, ka bēgļu ierašanās gadījumā atsevišķās noziedzības jomās varētu būt gaidāms pieaugums. Viņaprāt, palielinātos zādzību, laupīšanu un narkotisko noziegumu skaits. Katrā ziņā uz to jābūt gataviem. Tāpat nav izslēgts, ka, palielinoties patvēruma meklētāju skaitam Latvijā, var pieaugt arī nacionālā vai rasu naida izraisīšanas noziegumi. Tas jaušams gan no komentāriem internetā, gan dažādām citām sabiedriskām aktivitātēm.

Lai Latvijā uzņemtu paredzēto 531 bēgli, būs nepieciešami aptuveni 16 miljoni eiro. Lielākā summas daļa tiks piešķirta no Eiropas Savienības patvēruma meklētāju un integrācijas fonda. Šie fondi būs pieejami jau šogad. Tomēr Latvijai pašai būs jānodrošina infrastruktūra. Finansējums nepieciešams patvēruma meklētāju centra pārbūvei Muceniekos, latviešu valodas kursiem, veselības aprūpei un citām vajadzībām. Katram bēglim vai viņa ģimenei tiks piesaistīts individuāls konsultants, kurš palīdzēs imigrantam atrast darbu un dzīvesvietu, koordinēs latviešu valodas apmācību un, ja būs nepieciešams, nodrošinās izglītības pārkvalifikāciju, kā arī palīdzēs tikt pie sociālā atbalsta un veselības aprūpes. Tāpat patvēruma meklētājiem paredzēta veselības aprūpes apdrošināšana uz gadu.

Sabiedriskajā telpā iepretim dusmīgai kritikai izskanējuši arī samierinoši viedokļi. Piemēram, mācītājs Juris Cālītis aicina saglabāt mieru. Viņaprāt, bēgļi varētu palīdzēt Latvijas sabiedrībai ieraudzīt savus trūkumus un mainīties uz labo pusi. Lai iestātos labāki laiki, jāmainās mums pašiem. Bēgļi varētu būt tie akmeņi Latvijas varžu dīķī, kas iekustinātu sabiedrību pārmaiņām. Tāpat dzirdēti viedokļi, ka jaunā situācija varētu uzlabot attiecības starp latviešiem un krieviem.

Nevar nepamanīt, ka saistībā ar bēgļiem galvenā problēma nav vis bēgļu nacionalitāte vai ādas krāsa, bet gan viņu ticība. Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags kādā intervijā izteicās pavisam tieši: “Vediet šurp vajātos kristiešus, ar viņiem nebūs nekādu problēmu!” Arī viņš aicināja saglabāt mieru un nosvērtību. “Uz to es aicinu visas mūsu draudzes, kam vien iznāktu saskare ar patvēruma meklētājiem. Ja viņi Latvijā ieradīsies, tad daudz labāk, ja viņi sastaps mūsu draudzīgu pretimnākšanu, nevis noraidošu, baiļpilnu attieksmi, kas viņiem liktu pulcēties noslēgtās kopienās un izturēties pasīvi vai aktīvi agresīvi,” rezumēja Vanags.

Andris Bernāts, žurnāls “Patiesā Dzīve” / Foto: Edijs Pālens/LETA / AFP, EPA/LETA