Visā Latvijā pārbaudīs dzeramo ūdeni. Vai tiešām mūsu krānos tek nedzerams ūdens?

83% iedzīvotāju saņem labu ūdeni

Veselības inspekcijas (VI) analītiķis Normunds Kadiķis informē, ka lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju (83%) saņem labas kvalitātes un visām normatīvajām prasībām atbilstošu dzeramo ūdeni: „Kopš 2010. gada stabili pieaug iedzīvotāju īpatsvars, kam piegādātais ūdens atbilst nekaitīguma un kvalitātes prasībām. Ikgadējie monitoringa rezultāti liecina, ka dzeramā ūdens ķīmiskā kvalitāte ar katru gadu uzlabojas, galvenokārt ūdenssaimniecības attīstības projektu īstenošanas rezultātā, līdz ar to pieaug normatīviem atbilstošo paraugu skaits.”

Sliktākais ūdens – Zemgalē un Pierīgā

VI atklāj, ka vairākus gadus biežākā neatbilstība pēc ķīmiskajiem rādītājiem ir konstatēta Zemgales un Pierīgas reģionos, kur galvenais dzeramā ūdens kvalitātes neatbilstību iemesls ir paaugstinātas dzelzs, mangāna un sulfātu koncentrācijas. Pārējos reģionos dominē neatbilstība pēc dzelzs satura, bet Kurzemē – neatbilstība arī pēc amonija jonu koncentrācijas. „Tas ir izskaidrojams ar to, ka Latvijā dzeramo ūdeni, galvenokārt, iegūst no pazemes ūdens avotiem, kuru krājumi pilnībā nodrošina iedzīvotājus ar dzeramo ūdeni. Taču, tā kā ūdens ir labs šķīdinātājs, tas sevī uzņem dažādas vielas, ar kurām nonāk saskarē, piemēram, saskaroties ar dažāda ķīmiskā sastāva iežiem zemes dzīlēs, ūdens tiek bagātināts ar ķīmiskiem elementiem,” iemeslus skaidro VI speciālists.

Ūdens kvalitāte var pazemināties ūdensapgādes tīklā, kas ir novecojis, piemēram, kad ūdens tiek nogādāts līdz patērētājam pa ēkas iekšējo ūdensvadu. To var novērot ēkām, kurām ir novecojusi iekšējā ūdensapgādes sistēma. Šādos gadījumos ēkas apsaimniekotājam kopā ar nama iedzīvotājiem jāvienojas par konkrētu risinājumu, piemēram, par ūdensvadu cauruļu nomaiņu ēkā.

Sīkāk aprakstot dzeramā ūdens kvalitāti Rīgā, SIA „Rīgas ūdens” sabiedrisko attiecību speciālists Artūrs Mucenieks atklāj, ka pašreiz lielākā problēma saistībā ar dzeramo ūdeni arī Rīgas pilsētā ir paaugstināta Fe (dzelzs) un Mn (mangāns) koncentrācija ūdenī pilsētas labajā krastā. Tas saistīts ar šo elementu paaugstināto daudzumu ūdenī, kas iegūts no pazemes ūdens gūtves „Baltezers”. Saskaņā ar Veselības Inspekcijas atzinumu pašlaik šiem rādītājiem ir noteiktas pazeminātas nekaitīguma prasības (0,4 mg/L Fe un 0,2 mg/L Mn).

„Šajā gadā plānots pabeigt atdzelžošanas un demanganizācijas iekārtu būvi „Baltezerā” līdz ar to nākamgad dzeramā ūdens kvalitāte abos pilsētas krastos pilnībā atbildīs Ministru kabineta noteikumu prasībām, kas nosaka maksimāli pieļaujamās normas dzelzij (0,2 mg/L) un mangānam (0,05 mg/L),” skaidro „Rīgas ūdens” pārstāvis. Speciālists arī informē, ka saistībā ar ūdensvada remontdarbiem iespējami lokāli īslaicīgi ūdens uzduļķojumi atsevišķās pilsētas vietās.

Ūdenī esošās vielas bīstamību nerada

VI mierina, ka dzeramā ūdens lietošana, kura sastāvā ir paaugstināts dzelzs, sulfātu un amonija jonu daudzums, neietekmē cilvēka veselību un nerada veselības problēmas. Šādam ūdenim esot slikta piegarša un tas radot nogulsnes, taču neizraisa saslimšanas. Savukārt mangāns ir mikroelements, kurš būtiski ir nepieciešams cilvēka organismam, taču palielināta mangāna koncentrācija dzeramajā ūdenī rada novērojamas ūdens garšas, krāsas un smaržas izmaiņas, kā arī tas var ietekmēt cilvēka nervu sistēmu. Mangāna ietekme uz to gan vēl nav līdz galam izpētīta. Tiek pieņemts, ka 20% no pieļaujamā mangāna uzņemšanas daudzuma vērtības dienā var uzņemt ar dzeramo ūdeni.

Kā atklāj „Rīgas ūdens”, vēsturiski par bīstamāko situāciju Rīgas pilsētas ūdensapgādei varētu uzskatīt 2007. gada dīzeļdegvielas noplūdi Baltkrievijā, kad liels daudzums dīzeļdegvielas nokļuva Daugavas upē. Toreiz, izmantojot bonu aizsprostus, upes augštecē piesārņojums tika apturēts un nesasniedza Rīgas HES ūdenskrātuvi, no kurienes ņemtais ūdens tiek sagatavots ūdens stacijā „Daugava” un ir galvenais ūdens avots Rīgas kreisā krasta iedzīvotājiem.

Kasjauns.lv / Foto: Shutterstock