Baisi un briesmīgi! Naktskluba uzšķērdējs, slieku burgeri un netrūdoši līķi: mūsdienu Rīgas šausmas

Mūsu zemkopji audzē sliekas, lai tās pārdotu „Makdonaldam”, kurš no tām cep burgerus. Pie Salaspils Daugavas dzelmē mazus bērnus ierauj milzīgs sams. Līdz galam neizbūvētā Rīgas metro līnijas stacijās darbojas slepenie novērotāji. Mirušie Rīgas kapos nesatrūd gadu desmitiem ilgi, viņus ar e-vielām pārsātinātā pārtika iekonservē.

Šīs ir tikai dažas no mūsdienu Latvijas pilsētas leģendām, kas aizstājušas senās latvju pasakas par vilkačiem un ļaunajiem vagariem, teikas par nogrimušajām pilīm un inkvizitoru sacerētajiem nostāstiem par raganām, kuras govīm norauj pienu.

Jāteic, ka mūsdienu bāleliņi nemaz neatpaliek no saviem „neizglītotajiem” vecvecvecvectētiņiem. Viņi tikpat pārliecināti tic šausmu stāstiem, kā senči pirms pāris gadsimtiem vai gadu tūkstošiem. Tikai dažādu baisuļu un spoku darbības vide mainījusies – no vientuļas lauku viensētas meža ielokā līdz modernas lielpilsētas bulvāriem.

Pašreiz Latvijā cirkulējošās pilsētas leģendas radušās pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā, kad krita „dzelzs priekškars” un mēs ārzemēs radītās urbānās pasakas varējām adaptēt vietējiem apstākļiem un tās izplatīt ar interneta palīdzību.

Jāteic, ka mūsu pilsētas leģendu vēsture būtu daudz krāšņāka, ja nebūtu padomju okupācija. Rīgas urbāno leģendu pirmsākumi jau meklējami pirmās brīvvalsts laikā, kad rīdziniekus biedēja ar it kā policistu izplatīto stāstu par kādā īres namā uzieto cilvēku kautuvi, kurā sagatavoja svaigo gaļu galvaspilsētas skārņiem...

Helovīna noskaņās Kasjauns.lv piedāvā populārākās un šaušalīgākās pašmāju pilsētu leģendas.

Latviešu bērnus traumē noslēpumainā Pīķa dāma

Viena no mūsu pusaudžu populārākajām leģendām ir par kādu Pīķa dāmu, kura var pēkšņi uzrasties gan Vecrīgas ekskluzīvā dzīvoklī, gan Rundāles pagasta lauku mājā. Tikai vajag veikt noteiktas darbības, kas nav diez ko sarežģītas. Cik to ir izmēģinājuši, nav zināms.

Zināms vien, ka noslēpumainā kundze ir mistiska garīga būtne, kuru var izsaukt jebkurš. Atliek vien uz spoguļa uzzīmēt trepes, iedegt sveces un simtreiz uzaicināt pie sevis viesos Pīķa dāmu. Tad, kad viņa parādās gara izsaucēji iedzīvojas lielās ziepēs – izbīlī, traumās un nedabiskā nāvē. Šā iemesla dēļ neviens pieminēto garu neizsauc, bet gandrīz katram ir kāds paziņa, kura paziņas draugs mistiskās darbības veicis un tikai laimīgas sakritības rezultātā palicis pie dzīvības.

Pa Rīgu klejo slakteru banda, kura gaļas veikaliem piegādā cilvēka gaļu

Ja iepriekšējais stāsts nav klasificējams kā klasiskā pilsētas leģenda, bet gan kā bērnu vidē izplatīts šausmu stāsts, tad nākamais gan. Starpkaru Latvijas urbānie izdomājumi nav apkopoti. Tomēr stāsts par policistu, kurš nonācis cilvēku miesnieku nagos, joprojām tiek ik pa laikam atstāstīts. Iespējams, šī ir pirmās latvju brīvvalsts populārākā pilsētas leģenda, kurai noticēja ne viens vien simts mūsu valsts pilsoņu.

Vēl pirmajos Ulmaņlaikos Rīgā sākuši pazust cilvēki tieši no ielas vai pastaigājoties pa parku. Policija sākusi izmeklēšanu. Tā viens policists – slepenais aģents apsēdies parkā uz soliņa un sācis novērot apkārtni. Pēc kāda laika viņam līdzās apsēžas kāds vīrs un uzsāk sarunu: „Jums laikam kāda nelaime? Es nevaru paiet garām redzot, ka jums bēdas. Es varu palīdzēt. Te tāda neērta runāšana, nāciet pie manis uz mājām, mēs aprunāsimies un es centīšos jums palīdzēt!” Policists ar mieru. Viņi iet, bet viņiem slepeni seko. Nonāk vienā dzīvoklī. Pa to laiku otrs policists, izsaucis papildspēkus, sagaida tos un iebrūk dzīvoklī. Un likuma sargi tur ierauga šaušalīgu skatu. Viņu kolēģi vairāki vīri izģērbuši un sasējuši, un gatavojas nogalināt, bet otrā istabā jau pie griestiem aiz kājām karājas vairāki līķi, kuriem notecina asinis. Tā nu noskaidrojās, ka banda ievilinājusi cilvēkus, lai vēlāk viņu līķus sadalītu un gaļu piedāvātu gaļas veikaliem.

Iļguciema velns laupa bērnus

Tāpat kā attīstītajās Vakareiropas zemēs, arī Latvijā ir populārs mīts par kādu garu, melnā tērptu vīru, kurš nolaupa bērnus. Ir pat zināms, ka viņš mīt Pārdaugavā un ticis arī pie sava apzīmējuma – Iļģuciema velns.

Internetā par viņu rodami vairāki pastāsti. Viens tīnis, kurš sastapies ar šo bērnu nolaupītāju, raksta: „2007. gada ziemā devos mājās ar draugu, vārdā Kristaps. Pašam bija 16 gadu, bet Kristapam 15. Dzīvojam abi Spilves ielā, tieši blakus Lidoņu ielai. Ārā bija tumšs un vēls vakars. Gandrīz nonācis pie mājām, pēkšņi sāku iet pa citu taciņu. Kristaps bija izbrīnīts: „Kāpēc tu tā ej?” viņš jautāja. Es nespēju atbildēt, jo mani bija pārņēmis šoks. Apmēram trīs metru attālumā no sevis redzēju garu un melnu siluetu”.

Ir vēl cits stāsts: „Pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu sākumā kādā vakarā kāda septiņus, astoņus gadus veca meitene no kinoteātra „Ilga” puses pa Lidoņu ielu gājusi uz mājām Iļģuciemā. Tuvojoties parādes durvīm, meitene pie mājas stūra pamanīja kādu garu, tumšu stāvu. Viņai palicis bail, jo stāvs bijis nedabiski garš. Meitene žigli iešmaukusi parādes durvīs un metusies uz savu dzīvokli. Vēl esot parādes durvju telpā, meitene pamanījusi siluetu, kas bija redzams cauri iemūrētajiem stikla blokiem. Pēc tam ilgus gadus meitene nav spējusi šo notikumu aizmirst”.

Pierīgā mazus bērnus dzelmē ierauj milzu sami

Bērniem ir jāuzmanās ne tikai no Iļģuciema velna, bet arī no Rīgas spēkstacijas ūdenskrātuvē mītošajiem milzu samiem, kuri ik palaikam notiesātā kādu nevainīgu bērneli.

Vēl joprojām šur tur kā jaunums tiek pasniegts mūžvecs stāsts par to, kā padomju laikos, peldoties Daugavā augšpus Rīgas HES, pārsteidzoši bieži sākuši slīkt cilvēki, galvenokārt bērni. Tam varēja rast arī visnotaļ racionālu skaidrojumu. Pie vainas bijis milzu sams, kuru vēlāk zvejniekiem izdevās noķert. Milzīgā sama vēderā atrada bērnu kaulus un vēl šo to, ko zivs kuņģis nespēja pārstrādāt – pirkstu nadziņus, matus...

Rīgas metro slepenie tuneļi

Arī Rīga nav pasargāta no milzu žurkām un slepenām metro ejām pazemē. Domājat, ka Rīgā nav uzcelts metro, ka savulaik rīdzinieki tā būvniecību apturēja. Muļķības! Kur tad palika tie 250 miljoni rubļu, kurus iztērēja Rīgas pazemes dzelzceļa būvniecībai? Laimdota tikai imitē, ka vada valdību. Īstenībā viņa ir metropolitēna uzraudze, kura sargā pazemes kazemātus zem Ministru kabineta ēkas.

Metro tuneļi esot sākti būvēt, bet to celtniecību pārtrauca PSRS sabrukums. Tā nu visa grandiozā būve palika pusratā. Ir izbūvētas arī trīs stacijas. Viena stacija esot zem Ministru kabineta ēkas. Iekļūšana – pa ventilācijas šahtu turpat uz stūra. Ventšahta esot labi redzama novērošanas kamerās, tādēļ tur esot ļoti jāuzmanās. Otra stacija – pie Dailes teātra. Tur tas veidojums, kas atgādinot afišu stabu, patiesībā esot šahta, kas savienota ar metro staciju. Pāris cilvēku tur pat esot pabijuši. Trešā stacija esot Āgenskalnā netālu no Māras dīķa.

Lieki teikt, ka šo gadu laikā tur savairojošās milzīgu žurku ordas, kuras novērošanas kamerās novēro Satversmes aizsardzības birojs, Drošības policija un caur satelītiem krievu spiegi Kremļa pagrabos.

Vācu tanki Kurzemes dīķos un ezeros

Bet pazeme neglabā tikai padomju laika metro labirintus. Katrā kaut cik palielā Kurzemes ezerā vai dīķītī ir nogremdēts kāds vācu tanks „Tiger” no 2. pasaules kara laikiem. Un ik palaikam tie paceļas virspusē, tāpat kā savulaik senlatvju nogrimušās pilis. Teju vai katrā Kurzemes pagastā, iedzerot alu ar vietējo darbarūķi, varēsiet uzklausīt stāstu, kā viņš teju vai aizvakar no rīta sēdējis uz no ezera iznirušā „Tiger” stobra un makšķerējis līdakas.

Burgerus gatavo no sliekām

Nevienam nav noslēpums, ka tatāru un baškīru nacionālās virtuves gardumu – belašu gatavo no turpat kaimiņsētā noslaktēto sunīšu un kaķīšu gaļas. Neviens taču cūkgaļu tajos negrasās likt – musulmaņi tā nedrīkst!

Sabrūk vecas impērijas, nāk jaunas paražas un ēšanas tikumi. Latvijā saradušās milzums visādu ātro ēstuvju – makdonaldi, hesburgeri, vistiņpāŗdotuves un tā tālāk. Domājat, ka tur ir kaut kas no īstenas cūkgaļas vai vistiņas. Ne vella! Nav taču tik daudz lopu, lai ar izejvielām varētu apgādāt visus iespējamos makdonaldus.

Labi vēl, ja gaļas masā tiek iemalta kāda žurciņa, bet, pārlapojot Latvijas interneta mājaslapas, atradīsiet ne vienu vien patiesu stāstu, ka latviešu lauksaimnieki, kuri vairs necer uz Eiropas atbalsta maksājumiem, atklājuši daudz ienesīgāku rūpalu. Viņi audzē dažādus tārpus, pārsvarā sliekas, kurus pārdod makdonaldu tīklam, kurš no tārpiņiem gatavo varen gardus burgerus.

„Spicē” mazām meitenītēm nogriež bizes un viņas pārģērbj par puikām

Pirms pāris gadiem visu Latviju pāršalca baiss notikums. Tikai laimīgas nejaušības dēļ lielveikalā „Spice” dzīva palika trīsgadīga meitenīte.

Pilnā nopietnībā tika vēstīts, ka lielveikalā „Spice home” kāds nozadzis mazu meitenīti, viņai nogriezis matus un pārģērbis puiku drēbēs. Ļaundarim nogriezt matus mazajai meitenītei un viņu pārģērbt izdevies dažu minūšu laikā. Un tā esot bijis ne vienu reizi vien.

Veikalā mātes acu priekšā nozagta mazā meita, satraukti vēstīja neatkarīgie informācijas avoti. Tikai pateicoties apsardzes dienesta operatīvai rīcībai, izdevies bērnu atgūt! Internetā tika pārsūtīts brīdinājuma stāsts, kuru rakstījusi kāda sieviete: „Beidzot saņēmos uzrakstīt. Visas zinām, ka bērni ir jāsargā, bet lieku reizi atgādinājums nav par skādi. Vīram pāris dienas atpakaļ „Spice home” darbinieki izstāstīja, kas pie viņiem noticis. Mēneša laikā jau divreiz.

Māmiņa ar apmēram trīsgadīgu meitiņu blandās pa veikaliem. Pēkšņi bērna nav. Mamma sacēla traci un uzreiz par pazudušo meitu paziņoja apsardzei. Apsardze perfekti noreaģēja – momentā nobloķēja visas lielveikala durvis. Mikrofonā sauca, bildi rādīja, aprakstīja drēbes, matus un tā tālāk. Haosiņš esot bijis tā neko! Beigās bērnu atrada mierīgi sēžam maliņā uz soliņa… bet ar nogrieztiem matiem un ietērptu puikas drēbēs! Bērnu nozaga!!! Pateicoties apsardzes operatīvajai darbībai, ļaundarim bērnu neizdevās izvest no veikala”.

VID pārbauda mūsu pircēju kartes

Teju vai simtprocentīgi ticams ir stāsts, ka Valsts ieņēmumu dienestam esot īpaša programma „Rasa”, kas spēj izkontrolēt lielveikalu pircēju kartes. Viņi zinot, ko mēs pērkam un cik daudz. Turklāt šo stāstu nopietni uztver pat uzņēmēji, viņu vidū ir cilvēki, kas apzinās, ka var nokļūt VID uzmanības lokā, tāpēc, kārodami pēc veikalu īpašajām atlaidēm, lojalitātes kartes izņem ar svešu, izdomātu vārdu – dokumentus, tās izsniedzot, taču neprasa.

Vēl vairāk – arī Saeimas deputātu vidū ir zinātāji, kas apgalvo, ka VID spēj kontrolēt ikdienas tēriņus pēc veikalu lojalitātes kartēm, tāpēc viņi turas tālāk no nepatikšanām un labāk atsakās no īpašajām lojālo klientu atlaidēm un nekrāj eirocentiņus par pirkumiem.

Dienestā gan skaidro, ka nekas tāds neesot. Lai arī VIDā pastāv programma „Rasa”, tā nav paredzēta tam, lai fiksētu mūsu pirkumus „Rimi” vai „Mego”. Bet vai tad var ticēt nodokļu inspektoriem, kuru galvenais uzdevums ir no mums novilkt vismaz deviņas ādas...?

Šausmas Latvijas tīrumos: stārķi aiznes suņus

Reti, kurš nav dzirdējis kāda satraukta pieaugušā stāstu, kādas briesmas bija jāpiedzīvo viņa mazajai atvasei vai kaimiņpuikam laukos pie omītes. Ne viens vien bērns laukos esot novērojis, kā viņa acu priekšā novērots stārķis no pļavām knābī pakampj un aiznes mazus sunīšus. Lūk, viens dokumentāls stāsts no interneta dzīlēm:

„Baiss stāsts. Brīdinošs! Un tātad: ģimene iegādājas čivauvas kucentiņu un dodas uz laukiem apciemot radiniekus. Pilsētnieki priecīgi staigā pa tuvāko pļavu, lasa puķītes, elpo svaigu gaisu. Turpat zālē draiskojas mazais šunelis, bet attālāk par prieku lielajiem un mazajiem staigā stārķis, cēli sev vēderā ielasot vardes. Cilvēki jūsmo, fotografē, arī mazais suns jautri paskrienas uz lielā putna pusi. Un te pēkšņi... stārķis pakampj mazo sunīti knābī un aizlido! Tāpēc nekad, nekad nevediet savu mazo suņuku uz laukiem, kur to var apdraudēt lielie plēsīgie putni!”

Rīgas naktsklubā jaunietim izgriež nieri

Pirms gadiem pieciem visu Latvijas sabiedrību satrauca baiss atgadījums naktsklubā „Essential”. Ja tas nebūtu patiess, vai tik tiešām naktsklubs būtu drīz vien savu darbu pārtraucis...? Gan jau glaunā naktskluba bārmeņi un viesu izklaidētājas bija uz vienu roku ar nelegālajiem cilvēku orgānu tirgotājiem.

2010. gada decembrī klubā „Essential” sazāļoja kādu vīrieti, kuram pēcāk izgrieza nieri. Kā puisis „izslēdzies” viņš neatceras. No rīta viņš pamodies svešā vietā ledusaukstā vannā ar kaut kādu trubiņu mugurā un pēcoperācijas rētām. Labi, ka blakus mētājies telefons un viņš pazvanījis policistiem, kuri atsteigušies palīgā. Izrādās, ka pa nakti no jaunieša iekšām bija izņemta niere un tagad ar to droši vien staigā kāds amerikāņu miljonārs

Par notikušo bija sašutusi „Essential” vadība, kura bija gatava vērsties policijā, ja baumas par kluba apmeklētājam izgriezto nieri nemitēsies. Naktskluba pārstāvji vēlējās, lai baumu izplatītāji tiktu sodīti par neslavas celšanu. Neviens policijā nevērsās, bet klubu vēlāk slēdza. Kā saka - nav dūmu bez uguns...

Pie tam tviterī taču tika publicēti gluži reāli notikuma aculiecinieku vārdi – gan Jaunā Rīgas teātra aktieri, gan Jēkabpils mēra meita. Laikam jau viņi saņēma prāvu naudiņu, lai notikumu noklusētu.

E-vielas iekonservē līķus

Ne jau velti kapos paliek aizvien mazāk vietu un Valmierā būvē jaunu krematoriju. Līķu aizņemtā platība paliek aizvien lielāka. Tagad vairs, kā senāk, apbedījumus nevar veikt vienam otram virsū, jo „modernie līķi” vairs nesatrūd. Ar dažādām e-vielām un citiem konservantiem pārsātinātā pārtika aizgājējus burtiski iekonservē. Un kur tad nu tu liksi no zemes izraktu pirms pārdesmit gadiem apglabātu līķi, kurš ir gluži svaigs...?

Lūk, pavisam reāls gadījums no Jaunciemu kapu dzīves: „Esot bijis tā. Nomirst tantīte. Protams, jārok kaps, bet kundzīte pirms aiziešanas mūžībā izteikusi vēlmi dusēt līdzās vīram, kas miris pirms gadiem pieciem. Mirušo lūgumi – svēti. Kaprači rok uzmanīgi, lai neskartu vīra zārku, tomēr, kā tur bija, kā nebija, drusku aizķer vienu maliņu. Un... no zārka parādās rozā roka. Tik labi saglabājusies, it kā nelaiķis būtu guldīts zārkā pirms pāris dienām, nevis vairākiem gadiem! Lai gan svaigas rakuma pēdas nav manāmas, kaprači izdomā, ka kāds, iespējams, ir pamanījies vīra kapā apglabāt nozieguma upuri. Izsauc pat policistus! Taču beigās noskaidrojas; ka svaigais līķis tiešām ir tas pats pirms vairākiem gadiem apbedītais nelaiķis, vienkārši, ēdot mūsdienu konservantiem bagāto pārtiku, līķi vairs netrūd!”

Noskaidrots, kā rodas vientuļās māmiņas

Nu ja cilvēks piedzimis, viņš arī tic visām šīm lietām. Tikai viena lieta gan nav skaidra, kā tad īsti cilvēki piedzimst, no kurienes ir tik daudz vientuļo māmiņu, kuras apgalvo, ka visu dzīvi nodzīvojušas jaunavības zīmē. Kā sacīt jāsaka, iesīkstējošie stereotipi ir kaitīgi veselībai. Vajag uz pasauli paskatīties atvērtām acīm!

Lūk, stāsts no kādas pusaudžu ballītes: „Vidusskolnieki ballējušies pirtī, un kāds pārītis, kamēr pārējie neredz, nodarbojies ar kaislu mīlu baseina malā. Kā jau jauniem mēdz būt, vajadzība pēc siltas miesas izkonkurē prāta skaidrību, tālab kontracepcijas līdzeklis bijis no sentēvu pūra lādes – lietota tā sauktā „pārtrauktā dzimumakta metode”. Viss nodarīts, bet sēkla tā arī palikusi neuzslaucīta uz baseina malas.

Vēlāk tajā vietā apsēdušās citas meitenes, un viena no viņām, tikla tautumeita, būdama nevainīga, palikusi stāvoklī... Tikai vēlāk izdevies restaurēt notikušā secību, un, nosakot paternitāti ar DNS analīžu palīdzību, izrādījies, ka tēvs tiešām ir puisis, kurš dzīvelīgo šķidro mantu izšļācis uz baseina malas”.

Un šis nav vienīgais gadījums, kad nevainīgas tautumeitas tiek pie bērniņa. Kādai meitenei pietiek apsēsties uz tualetes poda, kur kāds vīrišķis pirms viņas bija masturbējis. Reizēm pat pietiekot apsēsties parkā uz soliņa, lai meitene paliktu gaidībās.

Elmārs Barkāns/Foto: Ieva Čīka/LETA, Lita Krone/LETA, Vida Press