Haosā bērni nedzimst, norāda demogrāfs Mežs

Uz ANO Starptautiskās migrācijas organizācijas vadītāja vietu Ilmārs esot uzvarējis piecdesmit pretendentu konkurencē. Viņš ir no slavenās ģeogrāfu mafijas, bet ar kvēlu interesi par visu latvisko. Viņš, piemēram, bija viens no šovasar izdevniecības Upe TT izdotās grāmatiņas Viena zeme, vieni ļaudis, nevienāda valodiņa autoriem. Tai pievienotajos diskos atrodami izlokšņu paraugi, kurus pirms daudziem gadiem vienkāršā kasešu magnetofonā ierakstīja students Mežs. Laikā, kad Latvijai tuvojas bēgļu straumes un sabiedrība saraujas kā pirms paredzama cunami trieciena, tik augsta līmeņa demogrāfa viedoklis ir ļoti svarīgs.

– Mana darba iestāde ir ļoti liela, biroji gandrīz visās pasaules valstīs – 9000 kolēģu. Viens no virzieniem ir nelegālās migrācijas samazināšana – caur brīvprātīgās atgriešanas programmu. Tā skar cilvēkus, kam nav tiesību uzturēties Latvijā – nav vīzu, netiek piešķirts patvērums, viņi bijuši studenti un vairs nevar samaksāt par mācībām, gadās, ka laulāts pāris pašķiras, un otrai pusei, kas ir ārzemnieks, netiek pagarināta atļauja uzturēties. Ir tādi, kas pārgājuši zaļo robežu. Diezgan daudz gruzīnu dodas uz Latviju, cerot, ka te varēs strādāt par labām algām... Daļa piekrīt atgriezties. Nopērkam biļeti līdz mājām, iedodam 100 eiro – pirmā mēneša iztikai, jo bieži šie cilvēki ir vienīgi ar to, kas maisiņā. Tagad būs jaunās plūsmas, ne tik daudz no Sīrijas kā citām valstīm, kam arī vajadzēs mūsu palīdzību, lai atgrieztos mājās.

– Bēgļi sasniegs Latviju – jūs uz viņiem skatāties kā uz potenciālajiem brīvprātīgās atgriešanas klientiem vai redzat, ka daļai tiks piešķirts politiskā bēgļa statuss?

– Gan, gan. Latvijā iespējams iegūt bēgļa statusu jau septiņpadsmit gadus. Bet pieteikumu izskatīšana vienmēr ir ļoti skrupuloza. Ja kāds saka, ka viņš tiek vajāts, ne vienmēr tā ir. Bet – ja pret kādu ģimeni no Sīrijas Latvija būtu noraidoša un nedotu patvērumu, un kļūdoties aizsūtītu atpakaļ, ir liela iespēja, ka tuvākajā laikā tā ietu bojā. Mēs nedrīkstam bāzt galvu smiltīs – sakot ne mana cūka, ne mana druva. Protams, lielajā migrācijas straumē ir abas daļas – gan bēgļi, gan cilvēki no nabadzīgām valstīm, kuri meklē labāku dzīvi. Arī tādi var ieceļot Latvijā, bet to nedrīkst darīt, ejot cauri purviem, mežiem vai ar viltotu dokumentu. Darba tirgum jāaizsargā vietējie, tāpēc uzceltas pamatotas barjeras. Zemgalē viens otrs laukstrādnieks labprāt izmantotu lētu darbaspēku no Bangladešas, maksātu 100 eiro mēnesī, turpat kādā kopmītnes tipa mājā izmitinātu – viņi būtu apmierināti, strādātu no saules līdz saulei. Par mūsu bezdarbniekiem varu teikt – ja vesels cilvēks nav ar mieru sevi kaut daļēji piepūlēt, tad nav normāli, ka pārējā sabiedrības daļa viņu atbalsta. Par migrantiem – cilvēkiem, kas tiešām mūk no kara un nāves, domāju, jābūt vienalga, kādos apstākļos viņi tiek uzņemti.

Mūsu mājasdarbs

– Jā. Turēja vairākus gadus un gandrīz kā lopus pārbaudīja – muskuļus taustīja, zobus skatījās, slimības meklēja – un derīgākos uz grūtākiem darbiem ņēma. Tāpēc nedomāju, ka kāds varētu pieprasīt, lai Latvija sniedz vairāk nekā savas valsts mazturīgajiem. Galvenais noteikums – lai cilvēks strādā. Šā brīža likumi neļauj būt legāli nodarbinātam, kamēr esi patvēruma meklētājs. Tas ir mūsu mājasdarbs, gribu cerēt, ka atlikušajos mēnešos tas tiks novērsts.

– Eiropas līmenī tam piekristu?

– Nav aizliegumu. Ir jādod patvērums. Kamēr tiek noteikts statuss, jānodrošina minimums kā Mucenieku izmitināšanas centrā – viena bezmaksas gultasvieta un 2,15 eiro dienā pārtikai un citiem izdevumiem.

– Eiropas pārstāvji ir bijuši Muceniekos un atzinuši, ka ar to mums viss ir kārtībā?

– Pārmetumu nav. Bet iedomāsimies – Eiropa gājusi bojā, un laimīgi esam izpeldējuši Brazīlijas krastā – mēs gribētu strādāt, paši savu dzīvi nodrošināt. Mums piedāvā džungļos ierīkot plantāciju – grūti strādāsim no saules līdz saulei un savu mazo naudiņu nopelnīsim. Bet pēc mēnešiem pieciem mums zvana, ka Brazīlijas otrā pusē varam strādāt par grāmatvežiem un saņemt desmit reizes lielāku algu. Vai mēs turp nedotos? Un sīriešiem visa Eiropa ir kā viena valsts, kāpēc lai viņi paliktu mūžam visnabadzīgākajā provincē, ja arī daudzi vietējie aizbrauc...

– Lielākā daļa meklēs labākas dzīves iespējas. Mēs taču nedrīkstam viņus piesiet pie kāda Latvijas koka...

– Varbūt jāberzē rokas, ka esam tik nabadzīgi un viņi negrib palikt?

– Vai mēs tāpat berzējam rokas, ka trešdaļa latviešu jauniešu aizbraukuši?

– Nē, tas ir bēdīgi. Jo mūsu jaunieši nav musulmaņi, kuri runā svešā valodā.

– Vispirms jāatbild uz jautājumu – ja cilvēks blakus slīkst vai deg ugunsgrēkā – vai es viņam palīdzu vai ne. Pieskrienu pie slīkstošā, ieraugu, ka viņš nav balts, nav latvietis – vai es paeju nost? Tad tiešām var lietot vārdu rasists, ja atsakāmies palīdzēt cilvēkam, kurš neizskatās kā latvietis. Bet, protams, kad esam viņu izvilkuši, pēc nedēļas viņam jāstājas darba tirgū – arī gaterī vai zivju fabrikā, visur, kur iespējams. Starp sīriešiem būs arī daudz izglītotu cilvēku, piemēram, programmētāji, kas varētu strādāt jau kopš nākamās dienas un pat par 1000 eiro lielu algu.

– Jā, lai nākotnē varētu cerēt uz pastāvīgas uzturēšanās atļauju, varbūt pat – pilsonību. Iespējams – viņš te iepazīsies, apprecēsies, būs bērni, un gribēs stabilāku statusu.

– Mēs būsim tik konstruktīvi, lai to sakārtotu?

– Tas atkarīgs no politiķu organizētības līmeņa. Valdība deklarācijā ir sarakstīti brīnišķīgi demogrāfijas mērķi, bet, ja reālpolitika – jaunais budžets – ir pret bērnu un ģimeņu interesēm, tad pēc kāda laika sagaidīsim dzimstības krišanos.

Haosā bērni nedzimst

– Jā, tas ir sliktākais pēdējo gadu budžets. Esmu apmierināts ar iepriekšējo Demogrāfijas ultimātu panākumiem – tie ne tikai palīdzējuši vairākiem tūkstošiem ģimeņu, bet saskaitīju – pa šiem trim gadiem piedzimuši par pieciem tūkstošiem vairāk latviešu bērnu. Protams, gribētos vēl vairāk, tas diemžēl nav pietiekami, lai piedzimušo bērnu skaits būtu lielāks nekā nomirušo cilvēku. Pirmais sliktais solis ir valsts atbalsta pārtraukšana bērniem, kas netiek pašvaldības bērnudārzā. Rīgā rindā uz dārziņiem ir tūkstošiem bērnu, arī mani tajā skaitā. Mātes spiestas sēdēt mājās, viņas vairs nevarēs maksāt nodokļus, nebūs pievienotās vērtības radītājas, bet pabalstu lūdzējas. No paziņām dzirdu – tuvākajā laikā būtu vēlējušies bērniņu, bet šā haosa dēļ atliek. Protams, varētu uzrīkot skandālu – pirmajā janvāra darba dienā aizvest uz Rīgas domes priekšsēdētāja kabinetu savus bērndārzniekus – nevaru lielo starpību samaksāt, pašvaldībai pēc likuma jānodrošina, lūdzu, uzraugiet! Valsts prezidents Vējonis izteicās, ka nepieciešams, lai Latvijā neviens likums vai valdības lēmums netiktu pieņemts, pirms nav pārbaudīts, kā tas attiecas uz ģimenes ar bērniem situāciju.

– Cerat, ka sadzirdēs?

– Vajag spiedienu no sabiedrības, uz citādu sadzirdēšanu sen vairs neceru. Arī Demogrāfijas ultimāts tika pieņemts tikai ar sabiedrības spiedienu. Pirms tā minimālā māmiņu alga bija 50 latu, tagad – 171 eiro, atbalsts tika pagarināts līdz pusotra gada vecumam.

– Tieši tā. Ar to mēs sitam tieši apzinīgākajai iedzīvotāju daļai, kas plāno bērniņu, grib un var strādāt, nodrošināt ģimeni.

– Par stabilitāti un bēgļu jautājumu – Somija ir pozitīvais piemērs – pirms gadiem uzņēmusi tūkstošiem somāliešu, integrējusi. Un atkal viņi atvēruši robežas, bēgļi plūst, bet viņu valdība runā par jostas savilkšanu. Kā jūs domājat – ģimenei, kas plāno bērnus, jājūtas apdraudētai? Vai bēgļu dēļ kļūsim nabagāki? Varbūt arī mums teiks – savilksim jostas!, un māmiņu algas vairs nebūs 171 eiro?

– Tik labi nepārzinu Somijas situāciju, bet man šķiet, ka cilvēku apjoms, kas Latvijai iedalīts, graujošas sekas neradīs, un bēgļu dēļ Latvijas iedzīvotāju labklājība nesamazināsies.

– Bet kāda ir alternatīva?

– Protams, jāņem, bet es runāju par ģimenes plānošanu šajā situācijā.

– Tāpēc bēgļi jāpieņem ar godīgiem noteikumiem. Ne tādiem, ka Latvijas sabiedrībai mūžīgi būtu viņi jāuztur, tas būtu netaisnīgi. Vajag sagādāt priekšnosacījumus, lai cilvēks pats var sevi apgādāt kopš pirmās dienas. Strādāt ne pārāk labi apmaksātu darbu nav aizliegts arī tiem, kas latviski neprot, – noliktavās, gateros, fabrikās.

– Bēglis pats varēs izvēlēties – ēst kartupeļus vai rīsus.... Cik naudiņas paliek pāri nabadzīgākajai daļai Latvijas iedzīvotāju – pensionāram, māmiņai ar diviem bērniem –, kad samaksā par īri, komunālajiem un medicīnas pakalpojumiem? Būtu amorāli, ja kāds bēgļiem prasītu vairāk. Uz ilgstošu dzīvi te paliks varbūt 20–30 procenti. Kad pēc gadiem pietuvosimies Eiropas labklājības zemēm un Latvija būs Francijas, Itālijas līmenī, tad situācija mainīsies.

– Latviešu emigranti iemācījās valodu, izstudēja, deva reālu ieguldījumu savai mītnes zemei.

– Toreiz bija visai skarbi noteikumi. Un tāpat jārīkojas mums – jāglābj dzīvības, jānodrošina minimāla iztika, bet par pārējo katram jārūpējas pašam.

Nepieskaitāmie

– Domāju, vienā otrā gadījumā viņi te atradīs sev otro pusīti. Latvijā ir daudz brīnišķīgu sieviešu, kas vēlas ģimeni, nopietnas attiecības, bērnus, bet ir nepietiekami daudz līdzvērtīgu vīriešu. Tad viņām ir izvēle – dzīvot vienai vai skatīties ārpus Latvijas. Varētu teikt, ka daba mazliet ieprogrammējusi – sievietes ir izturīgākas, dzīvo ilgāk, veselīgāk. Mums joprojām vidējais mūža ilgums sievietēm un vīriešiem atšķiras nenormāli – par desmit gadiem, lai gan bioloģiski atšķirība ir tikai trīs, četri, tā ieprogrammēts, ka vīrieši ir mazliet uzņēmīgāki pret slimībām un nomirst mazliet ātrāk. Bet klāt nāk nopietns faktors – dzīvesveids. Ja cilvēks noslīkst, nositas ar motociklu, ielec no tramplīna bīstamā vietā un lauž sprandu vai iet bojā auto negadījumā – tā notiek galvenokārt ar jauniem vīriešiem. Bet arī citādi vīrieši Latvijā ir ļoti bezatbildīgi pret savu un citu veselību – ēd un dzer visādus draņķus un bieži vēl spēka gados – ap piecdesmit, sešdesmit – ir kopjami vai pat mirst. Mums bērna radīšanas, ģimenes veidošanas vecums vairs nav divdesmit gadi, bet tuvojas trīsdesmit, un šajā vecuma grupā jau ir vīriešu trūkums. Turklāt arvien vairāk ir nepieskaitāmo – tādi, kas paši sevi nav spējīgi uzturēt, dzīvo pie vecākiem. Vai tādi, kam pudele svarīgāka par visu pasaulē, arī sievu un bērniem. Šī briesmīgā dzeršanas mānija ir ļoti nogalinoša – sievietei visu mūžu jācīnās ar dzērāju. Pasaules Veselības organizācijas skaitļi ir skarbi – sestā daļa Latvijas vīriešu ir alkoholiķi, sievietes – piecas reizes retāk. Viņi paši saviem spēkiem nav spējīgi dzīvot – ja nav stingrā sievas vai mātes sāna, kas izvelk no zaņķa – regulāri, visa mūža garumā, tad viņš ir bomzis jau trīsdesmit gados. Uz šā fona jauni cilvēki no Tuvajiem Austrumiem vai Indijas ir simpātiski. Paskatieties uz Hosamu Abu Meri – vai viņš nav brīnišķīgs vīrs? Nevaram, protams, cerēt, ka visām latviešu sievietēm tiks piegādāti vīri. Ķīnā un Indijā pēdējos desmit gadus ļoti izteikti ir aborti uz meitenēm, saglabāti tikai zēni. Līdz ar to Āzijas reģionā ir vairāki desmiti miljonu jaunu vīriešu, kam nebūs iespējas dabūt dzīvesbiedri savā valstī. Mēs ar prieku varēsim absorbēt ģimeni gribošus vīriešus no Āzijas valstīm, kas būs gādīgi tēvi eiropiešu un arī latviešu ģimenēs mūsu dzērājveču vietā.

– Kāpēc viņi tiek vaļā no meitenēm?

– Jo viņu kultūras tradīcijās galvenā vērtība ir dēls. Arī mums no tāliem laikiem skaitās, ka dēls ir vērtīgākais, mantinieks...

– Tas ir savijies. Tas vērojams Kurzemes jūrmalā, vēl ekstrēmāk – Igaunijas salās, piemēram, Kihnu. Tur vīrieši it kā neeksistē, lai gan ģimenes ir, bērni rodas, bet visu salas dzīvi nosaka sievietes, interesantā veidā – staigā tautiskos brunčos, dzied, dejo, vada saimniecību. Vīrieši kaut kur zvejo, dažbrīd virtuāli – pie datora vai alus glāzes.

– Ir viedoklis, ka Vācija ņem pretī bēgļus, domājot par pensijām.

– Tas attiecas uz Eiropu kopumā – dzimstība un imigrācija ir vienas nūjas divi gali. Valdība, kas pieļauj tik zemu dzimstību, pasūta imigrantus no ārzemēm. Ja nav nodrošināta tautas dzīvā spēka ataudze, reāli ekonomika pieprasīs viesstrādniekus, papildu darba rokas. Tie būs bēgļi, imigranti.

– Jā. Nākamajos desmit gados pensijas vecumu sasniegušo būs divreiz vairāk nekā jauniešu, kas stāsies viņu darba vietās. Ik gadu pensijā dodas 20–30 tūkstoši. Varbūt uz imigrantu rēķina samazināsim bezdarbu. Varbūt papildu tūkstošus tautiešus izlūgsimies no ārzemēm atpakaļ. Bet tas nebūs pietiekami. Mums nebūs tāda labklājības līmeņa, lai cilvēki ar ģimenēm vairumā atgrieztos, uz to cerēt ir naivi. Sanāk, ka mūsu valdība, pieņemot demogrāfijai nedraudzīgu budžetu, pasūta – lūdzu, pēc 20 gadiem ik gadu dodiet mums 10 000 imigrantu! Ne visi šie pārmetumi ir tikai politiķiem. Droši vien arī pati sabiedrība ne vienmēr izprot, kāpēc tik svarīgs ir, piemēram, bērnudārza jautājums. Tautas balsojumam tas nodots portālā Mana balss, un pa nedēļu tikai tūkstotis cilvēku ir apgrūtinājuši sevi ar parakstu!

– Tas sāp vienīgi ģimenēm, kurās reāli tas rada problēmu. Esmu dzirdējusi – ko tās māmiņas bļaustās?! Jaunas – lai iet strādāt!

– Diemžēl esmu dzirdējis vēl ļaunāk – sadzemdējuši te par daudz bērnu un tad sūdzas! Bet kas maksās tavu pensiju? Man ir piemērs par divām rīdzinieku ģimenēm Purvciemā – ģimene ar diviem bērniem, un pretī – bezbērnu pāris. Pat neiedziļināšos – vai viņi grib bērnus, bet nevar medicīnisku iemeslu dēļ, vai izvēlējušies dzīvot bez bērniem. Bezbērnu māte uzkrāj savam pensiju fondam, var pilnvērtīgāk atdoties darbam, viņai ir labākas karjeras iespējas, lielāka alga, var pilnvērtīgi rūpēties par veselību, ceļot, skaisti izskatīties. Kad viņa aizies pensijā, kaimiņu bērnu maksātie nodokļi būs viņas avots. Bet mātei, kas audzinājusi bērnus, pensija būs par 10–12% mazāka, jo valsts šādā veidā soda tās muļķes, kuras grib vairākus bērnus. Minimāli jau kompensācija ieslēdzas, bet nepietiekami. Tāpēc nedzimušo bērnu vietā varbūt būs iebraucēji.

Izvēle, protams, būs – strauji samazināt pensijas, palielināt nodokļus vai ņemt jaunus nodokļu maksātājus. Pašu bērni pirms divdesmit gadiem nepiedzima valsts tuvredzības dēļ un turpina nepiedzimt. Un tā nu migrācija būs daudz lielāka par patlaban piedāvāto bēgļu skaitu. Zinātnieki varēs sūkstīties par bēdīgo demogrāfiju un masveida imigrāciju, bet tagadējie politiķi sen būs ārā no dienas kārtības. Lai viņiem jaukas vecumdienas.

– Atmodas laikā demogrāfiskais sprādziens bija it kā iracionālu iemeslu dēļ – patriotisms, latvietības saglabāšana?

– Tas bija vienīgais brīdis pusgadsimtā, kad latvieši iznira virs demogrāfiskās nulles. Lai gan par demogrāfisko sprādzienu to varētu saukt, ja būtu kā Āfrikā, kur ģimenē ir pieci, septiņi bērni un katra paaudze dubultojas. Mums tie bija pieci, desmit gadi, kad apstājās latviešu izmiršana, kad spējām radīt vismaz tikpat daudz, cik nomira. Demogrāfijas uzlabošanās sākās jau astoņdesmito gadu sākumā. PSRS vadoņi to noteikti nedarīja latviešu glābšanas vārdā, bet savtīgos nolūkos, plānojot jauniešu sastāvu armijā, kur dominēja Vidusāzijas pārstāvji. Iestājoties neatkarībai, sociāli ekonomiskā haosa dēļ dzimstība strauji kritās. Bet te rodas jautājums – kāpēc igauņi to līkni jau pirms desmit gadiem uzdabūja augšā?

– Protams. Bērnudārzi ar minimālām rindām. Mēs priecājamies par minimālo māmiņu algu 171 eiro, Igaunijā tā ir 355–390 eiro. Tām, kas strādājušas, – simtprocentīgā algas apmērā, un to maksā daudz ilgāk – 19 mēnešus. Mums ikmēneša pabalsts par pirmo bērnu ir 11 eiro, viņiem – 45, drīz būs 50 eiro. Mūsu Demogrāfijas ultimāta panākums ir otram un trešajam bērnam šo summu dubultot un trīskāršot (līdz 34 eiro), bet igauņiem par trešo maksā 100 eiro. Pēc mūsu mājokļu politikas ar noliktajām atslēgām varbūt 20–30% turīgāko latviešu ģimeņu ar bērniem spēj kvalificēties kredītam, Igaunija panāca, ka arī mazāk turīgas ģimenes to var. Turklāt daudzbērnu ģimenei valsts uzdāvina 6500 eiro – tā var būt pirmā iemaksa vai daļa no tās, maksa par remontu vai pat par šo naudu var nopirkt lauku viensētu sliktā stāvoklī. Kad es šo stāstu mūsu politiķiem, viņi smejas un saka, ka tas nav reāli. Kāpēc tas ir reāli Igaunijā, bet ne Latvijā? Varētu arī turpināt – viņiem brīvpusdienas ir visās klasēs, mums tikai 1.–4. klasei. Mums it kā ir nodokļu atlaides nekustamajiem īpašumiem, bet sanāk – tikai turīgākajiem, jo lielākajai daļai daudzbērnu ģimeņu nekas nepieder.

Ir desmitiem veidu, kā valsts var palīdzēt, ritenis nav jāizgudro. Galvenais – jāmazina netaisnīgais nabadzības risks, kurā ģimene atrodas vienīgi tāpēc, ka tai ir vairāki bērni. Šajā ziņā esam pirmajā negatīvajā vietā starp Eiropas Savienības valstīm. Sanāk, ka valsts soda ģimenes, kuras vēlas vairākus bērnus, ar mūžīgu nabadzības risku. Un es nerunāju par sevi, tikai pateicoties darbam, kuru esmu izcīnījis. Mūsu Finanšu ministrija bērnus uzskata par luksusa preci – kā dārgu jahtu, jaunākā modeļa mašīnu vai ekskluzīvu īpašumu.

– Jā. Muļķis biji, ja gribēji vairākus bērnus. Lielākā daļa Eiropas valstu šo politiku sen ir pārveidojušas. Minot Angliju, Skandināviju – var teikt, tās jau bagātās valstis, bet arī igauņi, mūsu brāļi un kaimiņi, to ir sapratuši. Vai viņiem nebija, kur naudu likt? Nē, viņi labi apjēdza – lai arī pēc simts gadiem Igaunijā būtu igauniski runājošu cilvēku pārsvars, par to jādomā tagad. Ja būsim mazāk par vienu miljonu, ekonomika trūkstošo miljonu vienmēr varēs dabūt. Bet vai tāpēc šī valsts sauksies Latvija? Kas runās latviski, dziedās dziesmu svētkos?

Senas dziesmas atklājējs

– Jā. Mani interesē viss, kas saistās ar latviešiem. Jau vidusskolas laikos meklēju pēdējos lībiešus, ar klasesbiedriem braucu uz Abreni, latviešu koloniju Lauros. Ar sievu vairākas reizes esam bijuši Sibīrijā, latviešu ciemā Amerikā.

– Jums esot bijusi smalka aparatūra, ar kuru teicējus ierakstīt. Tādas neesot bijis pat daudziem valodniekiem, kas devušies ekspedīcijās.

– Nu, tas ir pārspīlējums! Tā kā biju “Skandiniekos”, reizēm Dainis Stalts aizdeva vienkāršāko kasetnieku, kas sen jau aizmests. Astoņdesmito gadu beigās, esot students, nedēļas braucienā devos ar divām kasetēm, jo vairāk par savu stipendiju nevarēju nopirkt. Teicējas dziedāto “Aijā manu vieglu prātu” pierakstīju Sventājā, iedevu Mārim Muktupāvelam, to paņēma Mielava grupa, un tad tā aizgāja pa visu Latviju.

– Nē, tikai trūkstošais posms starp teicēju un pārējo Latviju, kam viņa to dziesmu glabāja. Bet ir daudz, vēl simts citu dziesmu, ne mazāk skaistas – tās gaida mielavus, kas tās cels atpakaļ tautas uzmanībā. Toreiz, taupot mazo kasetīti, daudzas netika ierakstītas, un, kad jau citu reizi ar labāku tehniku aizbraucām, daudzu teicēju vairs nebija. Meklēju pēdējos kurseniekus Kuršu kāpās – vai varēs ar viņiem latviski parunāt? Ja to dara uzmanīgi, tad jau var – seno kursenieku runu diskā var noklausīties. Tā ir latviešu valoda, bet uz robežas ar lietuviešu, citi to uzskata par starpvalodu starp abām. Lielu daļu mūsdienu vārdu šie cilvēki nesaprot –  jaunieguvumus no Raiņa, Alunāna laikiem – mīlestība, dzīvnieks, pulkstenis. Prasu – kādi dzīvnieki viņu mežos dzīvo, viņi nesaprot, jo viņiem ir lopi – zaķi, brieži. Nezina arī vārdu braukt, saka – jāt, arī ar mašīnām jāj. Latvijas valsts arhīvā izraku, kurā Sibīrijas ciemā 1937. gadā vēl bijusi latviešu skola, vēlāk skolotājs kopā ar citiem pieaugušajiem vīriešiem nošauts vai pazudis. Braucu un domāju – vai tur vispār ir kāds, kas latviski runā un kaut ko atceras? Kāda Sibīrijas latviete ilgi meklēja papīros vēstuli, kas no Rīgas rakstīta 1971. gadā, lūdza, lai es viņai to izlasu. Mēs runājam brīnišķīgā latviešu valodā, bet viņa neprata latviski lasīt. Reiz Sibīrijas ciemā vīrs skatās uz mūsu grupu mugursomām plecos un saka – a varbūt jūs esat izsūtītie? Ja tā, ejiet da sātu, paliekat pie manis!

Domāju – cik strauji tas zūd, domājam, ka esam dziedātājtauta, bet cik mēs katrs dziedam? Kad mūs no Rīgas nomales skolas sūtīja uz kolhozu, kā dziedājām – Kalniņu, tautasdziesmas, Paulu, ziņģes – tā bija laba izklaide. Lai tagad bērni ekskursijā dziedātu? Labākajā gadījumā atrausies no mobilā vai planšetes, lai paskatītos, kas blakus sēž. Agrāk kāzās dziedāja līdz aizsmakumam! Ar sievu esam bijuši vedēji – tautas mūzika, dejošana, dziedāšana, līdz perfektai līksmībai, bez piedzeršanās. Labi, ka ir jaunieši, kas šīs dziesmas grib dzirdēt, mēs no saviem Sibīrijas, Sventājas vai Latgales krājumiem atkal ko izvelkam, iemācāmies.

– Plašākam. Tostarp bērniem. Bet nav tā, ka nosēdinām – tagad mācieties! –, tad būs tikai pretreakcija. Galvenais, ka bērni ir līdzi.

– Tā ir folkloras kopa?

– Ne oficiāla, drīzāk interešu grupa – draugi, paziņas un līdzīgi domājošie. Citreiz savās mājās cilvēkus pulcinām. Tagad mums mazi bērni, bijām pārtraukuši, vajadzēs atjaunot.

– Jums ir liela starpība starp bērniem.

– Divdesmit trīs gadi.

– Tā laikam ir. Bet ne tāpēc.

– Kāpēc? Liela mīlestība?

– Grūti teikt. Nav viena iemesla. Kas tad cits, ja ne mēs, un kad vēl, ja ne tagad?

– Jā. Kamēr bērniņš pavisam mazs, daudz laika ar viņu jāpavada, un dažreiz šķiet... (nopūšas) Bet, kad sāk paaugties, nu, tāpēc ir vērts dzīvot, jebkurā dzīves gājumā ir trīsreiz lielāks gandarījums – kaut kur aizbraukt, redzēt, dalīties.

– Jūs neesat piespiests pie tā nabadzības riska, par ko runājat?

– Ja būtu skolotājs, noteikti būtu piespiests. Man ir ģeogrāfijas skolotāja diploms.

– Mēs esam spiesti būt jauni. Dažreiz dīvaini – bērnudārzā vai skolā – auklējam mazo, un kāds saka – vai, kāds skaists mazbērniņš! Nu, ko es teikšu, labošu?

– Atvainojos – jums ar vienu sievu visi bērni?

– Nu, protams! Kad piedzima pirmais, sievai bija 20, tagad – 43 gadi. Un mēs būsim spiesti ilgāk dzīvot! Tas ir gandarījums – mazais bērniņš kā saulstariņš izstaro enerģiju un morālā ziņā mūs uz rokām nēsā. Atskrien septiņos no rīta – tēti, palasi! – un desmit grāmatas nokrauj. Tas piešķir dzīvei jēgu. Kādā depresijā cilvēks var nonākt, ja sēž četrās sienās, nevienam nav vajadzīgs. Viņa rokas, galva ir kļuvusi lieka. Kamēr strādā, to nemani, bet pensijā var iestāties bēdu ieleja. Mums katrā ziņā tas nedraud.