Sācies ragu trakums Latvijas mežos
Katru pavasari, pienākot laikam, kad brieži, aļņi un stirnu buki atbrīvojas no vecajiem ragiem, mežos dodas desmitiem un varbūt pat simtiem to meklētāju. Izrādās, ka, zinot īstās vietas un pareizos uzpircējus, tas var būt labs peļņas avots. Sludinājumu portālā ss.com vismaz divdesmit sludinājumos piedāvā uzpirkt ragus vidēji par 18 līdz 20 eiro kilogramā.
Pēc Valsts meža dienesta datiem, savvaļā Latvijā pašreiz mīt aptuveni 60 000 staltbriežu, 20 000 aļņu un 100 000 stirnu, bet tēviņu skaits parasti ir 25 līdz 30% no kopējās populācijas – tātad ragu netrūkst, cits jautājums, kā atrast.
Īpašu vietu nav
Slīteres Nacionālā parka zoologs Vilnis Skuja, ļoti labs dabas pazinējs un izcils fotogrāfs, mežā pavada ļoti daudz laika. Viņš gan speciāli ragus nemeklē, taču laiku pa laikam tos atrast gadās.
“Tādu īpašu ragu mešanas vietu ragainajiem nav, tas notiek viņu ikdienas uzturēšanās vietās. Kad sāk augt jaunie radziņi, dzīvniekiem veco ragu pamatnes sāk pamatīgi niezēt, un viņiem vajag kokus, kur tos paberzēt,” "Kas Jauns Avīzei" skaidro Skuja.
Parasti viens rags nokrīt agrāk, un tad dzīvnieks no otra palikušā cenšas atbrīvoties maksimāli ātri, jo citādi grūti noturēt galvu taisni – viens kārtīgs rags var svērt četrus līdz piecus kilogramus. “Ja dzīvnieks ir atradis vietu, kur neviens neiztraucē un neaizbaida, var palaimēties atrast abus ragus netālu vienu no otra, bet tas gadās ārkārtīgi reti,” saka Skuja.
Vietējie pret iebraucējiem
Kurzemē, kur ir lielākā staltbriežu populācija ar kvalitatīvākajiem ragiem, šajā laikā vācēju konkurence ir īpaši liela. Šī nodarbe ir pilnīgi legāla, tāpat kā sēņošana un ogošana, ja vien meža privātīpašnieks nav noteicis aizliegumu.
Vietējie, protams, uzskata, ka ragi automātiski pienākas viņiem, un ar iebraucējiem reizēm izceļas pat konflikti. Ceļu tiešā tuvumā dzīvnieki parasti neuzturas, tāpēc vietējiem meklētājiem jānostaigā lieli attālumi, bet iebraucēji ar džipiem brauc iekšā, kur grib.
Viens no lasītājiem, kurš vēlas palikt anonīms, stāsta: “Vācu ragus jau piekto gadu, un sākumā nekādas konkurences nebija. Sezonā savācu aptuveni 200 kilogramu, tad apkārtējie sāka konkurēt, bet tagad jau vietām pavasarī automašīnu tik biezs kā rudenī sēņu laikā. Kāvies gan neesmu, bet tādiem īpaši nekaunīgiem kādreiz arī mašīnas riepas atgriežoties ir jāpumpē.”
Diemžēl ragu buma laikā bijuši arī gadījumi, kad tos cenšas iegūt nelikumīgā veidā un, uzlaužot mājas, ir izzagtas lielas privātkolekcijas daudzu tūkstošu eiro vērtībā. Cietušas arī valsts iestādes, piemēram, Rīgas zoodārza Kalvenes filiāle, kur 2018. gada martā nozaga dekoratīvā nolūkā izmantotus 17 briežu ragus.
Briežu dārzu konkurence
Latvijā ir arī visai daudz briežu dārzu, un Savvaļas dzīvnieku audzēšanas asociācijas valdes loceklis Dainis Paeglītis lēš, ka tajos pašreiz kopumā tur apmēram 12 000 līdz 15 000 briežu. Audzētavu galvenais bizness ir vaislas buļļu audzēšana un gaļa, taču arī ragi ir nozīmīga daļa. Audzētavas lielākoties ragus vairākus gadus krāj un cenšas pārdot lielākā partijā, jo tad var dabūt labāku cenu.
“Briežu dārzos parasti ragus vasarā nozāģē, pretējā gadījumā vietā, kur ir tik augsts dzīvnieku blīvums, riesta cīņu laikā dzīvnieki viens otru savainotu,” norāda Paeglītis. Savā briežu dārzā viņš gadā ievāc vidēji 400 kilogramus ragu, bet ir arī daudz lielākas saimniecības.
Tiesa gan, izcilākajiem eksemplāriem ragus nezāģē, jo tie faktiski nosaka dzīvnieka cenu. “Parasti dzīva brieža cenu nosaka tā – cik kilogramu ragu uz galvas, tik tūkstošus eiro viņš arī maksā. Mans rekords par pārdotu bulli ir bijis 11 tūkstoši,” atklāj Paeglītis.
Īstām bavāriešu pogām
Kādreiz Latvijā bija populāras no ripiņās sagriezta brieža raga darinātas brošas, kuras izdaiļoja ar dzintaru, taču plašāku attīstību šis rūpals pie mums tā arī nav guvis.
Lielāko daļu ragu no mazajiem piegādātājiem, proti, lasītājiem amatieriem, lielākoties iepērk uzpircēji no Lietuvas. Lietuvā ir divas lielas ražotnes, kurās gatavo suvenīrus, interjera priekšmetus, nažu spalus un pogas. No ragiem ražo arī graužamos kauliņus suņiem.
Līdzīgas ražotnes ir Čehijā, Slovākijā, Polijā, Vācijā un Spānijā – valstīs, kur ir labi attīstīta medību saimniecība. Īpašs pieprasījums ir Vācijā, kur briežu ragu pogas ir obligāts elements tradicionālajā bavāriešu tērpā. Kaut arī pašā Vācijā un turpat blakus Austrijā briežu skaits ir visai liels, pieprasījums pārsniedz piedāvājumu.
Pērk arī ķīnieši
Pēdējos dažus gadus bija vērojams arī ragu pieprasījums no Ķīnas. Briežu dārza īpašnieks Guntis Belēvičs, kurš pēc izglītības ir farmaceits, gan saka: “Pēc manas pārliecības, vecajiem ragiem nekādas farmaceitiskas vērtības viennozīmīgi nav. Tajos gan ir diezgan daudz kalcija, un, iespējams, ķīnieši kādu izmantojumu tiem ir atraduši. Cita lieta ir Austrumu medicīnā plaši lietoto jauno, vēl nesacietējušo briežu ragu izmantošana, bet tā faktiski nozīmē amputāciju, un Latvijā ar to vismaz legāli neviens nenodarbojas.”
Šis gads koronavīrusa dēļ Ķīnā gan varētu šajā biznesā iecirst robu, bet vācēji par to nebēdā. Briežu ragi veci nekļūst, un, ja vien tas nav vienīgais ienākumu avots, izveidotais uzkrājums būs kā nauda bankā – kamēr vien bavārieši nesāks nēsāt citas pogas.
