Karina Ploka: “Bērniem pienākas galvenais – tiesības uz nākotni”

Nedaudz fona informācijas. Latvija ir Bērnu tiesību aizsardzības konvencijas, kā arī Hāgas konvencijas par bērnu aizsardzību un sadarbību starpvalstu adopcijas jautājumos dalībvalsts. To, ka adopcija uz ārvalstīm ir pieļaujama, noteic Civillikums. Valstis, uz kurām tiek adoptēti Latvijas bērni – ASV, Itālija un Francija. Ņemot vērā ne visai veiksmīgo sadarbību ar Itālijas un Francijas adopcijas aģentūrām, šobrīd dominē adopcija uz ASV. Saskaņā ar komisijas sēdei iesniegtajiem datiem, uz ASV pagājušajā gadā adoptēti 42 bērni. ASV nav Bērnu tiesību aizsardzības konvencijas dalībvalsts.

2018.gadā 30.oktobrī tika pieņemti jauni Ministru kabineta noteikumi – Adopcijas kārtība. Tie citstarp paredzēja jaunu kārtību ārvalstu adoptētājiem, proti, ka turpmāk ārvalsts adoptētājs var adoptēt bērnu, kurš atrodas bērnu aprūpes iestādē, izslēdzot no ārvalstu adopcijas bērnus, kuri atrodas audžuģimenēs. Līdz ar to politikas veidotāji, apzinoties, ka bērnam nebūtu jābūt institūcijā ar visām no tā izrietošajām sekām, ļoti apzināti lika akcentu uz to, ka ārvalstu adopcija šajos gadījumos ir pieļaujama. Īsumā – šobrīd ārvalstu adopcija nekādā veidā nav ierobežota bērniem, kas atrodas institūcijās.

Sociālajos tīklos saceltā vētra pēc komisijas sēdes lielā mērā balstīta uz mītiem. Izplatītākais ārvalstu adopcijas atbalstītāju mīts – bērnu nami ir pilni ar pusaudžiem, brāļiem un māsām, kuriem Latvijā nav nākotnes, un uz ārvalstīm adoptē tikai bērnus ar veselības problēmām. Ja tas atbilstu patiesībai, kādēļ bērnu nami nav izgrābti tukši? Kādēļ uz ārvalstīm no bērnu namos esošajiem pagājušajā gadā adoptēti tikai 42? Ja, saskaņā ar Labklājības ministrijas (LM) sniegto informāciju, bērnu aprūpes iestādēs ievietoto bērnu skaits 2019.gadā ir ~ 600?

Attiecībā uz otru mītu – par bērniem ar veselības problēmām. Saskaņā ar LM sniegto informāciju Saeimas komisijai uz ārvalstīm adoptēti 7 bērni ar veselības problēmām, turklāt nevis pagājušajā, bet gan pēdējo trīs gadu laikā. Taču šo jautājumu es vēlētos tālāk neizvērst, jo, kā mana kolēģe Karīna Pētersone to formulēja – ir nepieļaujami bērnus ar īpašām vajadzībām izmantot kā vairogu, lai panāktu sev vēlamo rezultātu.

Atreferējot komisijas sēdē runāto, sociālajos tīklos tiek stāstīts – ko visu komisija grasās liegt ārpusģimenes aprūpē esošiem bērniem. Vēl izceļot to lieliem burtiem. Un komentētāji aktīvi metas diskusijā, cik tas ir traki un kā tā vispār var. Neesot bijuši diskusijā klāt un nezinot ne patieso situāciju, ne arī pazīstot kaut nelielu daļu no bērniem, par kuriem mēs šeit runājam.

Tieši otrādi. Šiem bērniem pienākas. Pienākas tiesības netikt šķirtiem no savas ģimenes. Pienākas tiesības netikt ievietotam institūcijā. Pienākas tiesības uz likumā noteiktajos termiņos pieņemtiem lēmumiem. Pienākas tiesības nebūt atkarīgam no laimīgas sagadīšanās. Un pienākas galvenais – tiesības uz nākotni. Un par šo nākotni pienākums parūpēties ir mums, pieaugušajiem. Man nav šaubu par ārvalstu adopcijas piekritēju patiesajiem nolūkiem – es gribu ticēt, ka tie ir tādi paši kā vietējās adopcijas atbalstītājiem – ļaut katram bērnam uzaugt ģimenē. Vienlaikus paturot prātā arī ārvalstu adopcijas piekritēju bieži izmantoto argumentu – katram gadījumam nepieciešama individuāla pieeja un risinājums. Un šī individuālā pieeja un risinājums nozīmē, ka adopcija nav vienīgais veids, kā bērns var iegūt ģimeni. Jo dziļākajā būtībā jau stāsts ir par attiecībām, un arī šeit atļaušos apgalvot, ka adopcija nav vienīgais veids, kā izveidot bērna un vecāka attiecības, tāpat kā adopcija pati par sevi automātiski nenozīmē, ka šādas attiecības izveidosies. Turklāt jāpatur prātā, ka adopcija, kā to saprot ASV, nebūt nav tā pati adopcija, ko mēs saprotam Civillikuma izpratnē.

Es atzīstu, ka, lai mēs nodrošinātu mūsu bērniem visu, kas tiem pienākas, mums vēl daudz darāmā. Tas attiecas gan uz ģimenē, gan ārpusģimenes aprūpē dzīvojošiem bērniem. Taču, kamēr mēs izvēlēsimies vieglāko risinājumu – ārvalsts adopciju, tikmēr nekas nemainīsies. Jo ir jārunā ne tikai par ieguvumiem, bet arī par ārvalsts adopcijas blaknēm. Un tādas ir. Pēc adopcijas apstiprināšanas attiecīgajai aģentūrai 2 gadus ir jāiesniedz pēcapdopcijas ziņojumi. LM nenoliegs, ka ne visos gadījumos tie tiek iesniegti. Ja neiesniedz šo ziņojumu – seku faktiski nav. Ja šis ziņojums ir negatīvs, mūsu kompetentajām iestādēm nav nekādu instrumentu kā bērna likteni ietekmēt.

Un vēl, jautājums, par kuru Latvijā runā ļoti maz vai, patiesībā, nerunā nemaz – ASV ir pieļauta pāradopcija. Tādējādi, ja bērns konkrētajā ģimenē tomēr neiedzīvojas, viņu var nodot citai ģimenei un Latvija par to var nekad neuzzināt. Tādēļ būtu tikai godīgi atzīt, ka mums ir ļoti ierobežotas iespējas gan ko uzzināt par šiem bērniem pēc adopcijas apstiprināšanas ārvalstīs, gan, vēl vairāk, ko ietekmēt. Ir jauki citēt dažu uz ārvalstīm adoptētu bērnu domas, taču vēl svarīgāk būtu dzirdēt to bērnu viedokļus, kas savās jaunajās ģimenēs nav laimīgi. Un vai skarbā patiesība nav tāda, ka katram veiksmīgajam ārvalstu adopcijas gadījumam mēs varam nolikt pretī vienu neveiksmīgu.

Ārvalsts adopcijas piekritēji skaļi apgalvo, ko visu šis bērns iegūst, tiekot aizvests prom. Taču nerunā par galveno – kas viņam tiek atņemts. Viņam tiek atņemtas vienas no cilvēka pamattiesībām – tiesības uz identitāti. Tiesības uzaugt savā valstī, dzirdēt un sarunāties savā valodā. Manuprāt, ar ārvalstu adopciju mēs bērnus nododam divreiz. Vienreiz, kad viņu bioloģiskā ģimene, kam būtu jābūt īstajai videi, kur uzaugt, nav spējīga par šo bērnu parūpēties. Un otrreiz, pasakot, ka mēs kā valsts neko nevaram izdarīt un mums šiem bērniem nav ko piedāvāt.

Lai neturpinātu uzturēt mītus par adopciju, būtu jāveic pilnīga situācijas apzināšana. Cik bērnu kādās institūcijās, audžuģimenēs un pie aizbildņiem dzīvo, un, kas vissvarīgākais – kāds ir attiecīgās bāriņtiesas ilgtermiņa plāns attiecībā uz konkrēto bērnu. Jāapzinās, ka katra konkrētā bērna nākotni ļoti tieši ietekmē katra diena, katrs garumā pavilktais lēmums.

Ārvalstu adopcijas atbalstītāju lielākas bieds ir atklātība, diskusija ne tikai par ieguvumiem, bet arī sāpīgiem zaudējumiem. Savukārt vietējām ģimenēm tieša un atklāta informācijas pieejamība būtu neatsverams atbalsts, lai varētu iesaistīties ārpusģimenes aprūpē esošo bērnu uzņemšanā. Ārvalsts adopcija nevar būt sistēma. Tā pieļaujama atsevišķos gadījumos kā ārkārtas risinājums, izvērtējot katru individuālo lietu un bērna labākās intereses. Ar nosacījumu, ka mēs kā valsts esam izdarījuši pilnīgi visu, lai katrs bērns uzaugtu ģimenē šeit pat, Latvijā.