Kas bija Lāčplēša vecāki, un kā tautas varonis tika pie sava vārda?
Latviešu teikas vēsta, ka Lāčplēša viens no vecākiem bija lācis, bet otrs – parasts latviešu zemnieks. Tikai īsti nav skaidrs, vai lācis bija Lāčplēša tēvs vai māte. Tautas varoni iesākumā arī nedēvēja vis par Lāčplēsi, bet gan Lāčausi.
Lāčplēša tēls ir radies no senām latviešu pasakām un teikām par Lāčausi. Folkloras teksti vēsta, ka Lāčausis ir bijis nepieredzēti spēcīgs un stiprs vīrs. Ir vairāki tautas nostāsti par Lāčausi – vieni vēsta, ka Lāčplēša māte ir lācene, bet citi atkal, ka tā tēvs ir lācis. Otrs vecāks ir bijis cilvēks. Tā nu radies cilvēks – lācis.
Daudzas pasakas vēsta, ka Lāčausis radies no lācenes, lāču mātes, kuru kāds meža iemītnieks sev pieradinājis kā sievu. Augot tas ātri attīstījies par lielu, staltu jaunekli. No savas mātes tas mantojis lāča ausis un lielu stiprumu, tādēļ to nosaukuši par Lāčausi. Savukārt kāda Trikātā pierakstīta pasaka vēsta, ka nevis Lāčauša māte, bet gan tēvs ir lācis:
„Lubu - Ķīvzemnieka ciematā dzīvojusi kāda meita. Šī gājusi mežā ogot, bet, par nelaimi, to lācis sastapis, aiznesis uz savu migu un ēdinājis, un izturējis kā sievu. Lāča alā meitai piedzimis dēls, kas vēlāki sava stipruma labad par Lāčausi nosaukts. (..) Puisēns, septiņi gadi vecs būdams, bijis ļoti spēcīgs: tas varējis izraut koku mieta resnumā. Kad bijis 14 gadi vecs, tad izlūdzies atļauju no mātes iet uz muižu. Tur viņu sava spēka dēļ kungi ļoti apbalvojuši. Ziemu tas nesis ūdeni no ezera. Spaiņi bijuši viņam par viegliem, un tāpēc nesis ar toveriem. (..) Pēcāk Lāčausis izrādījies kā milzis kautiņos: ienaidnieku bultas tam nemaz nav kaitējušas. Par to tad esot dabūjis sava kunga meitu par sievu”. Dažas teikas atkal vēsta, ka Lāčplēsis bijis tik spēcīgs, ka plēsis lāčus uz pusēm, tā pasargādams savus labvēļus no niknā meža zvēra uzbrukumiem.
Latvju eposā „Lāčplēsis” tautas varoņtēls tiek atrasts kaut kur mežā piezīdies pie lāču mātes pupa. Vaidelotis Lāčplēsi atradis „dziļajā mežā pie kādas lācenes pienīgām krūtīm zīžot šo dīvaino cilvēku bērnu, kuram, kā teica, nolemts no dieviem par tautas varoni vēlāki palikt”. Tā nu latviešu tauta tika pie sava mītiskā varoņa, kas cīnās ar tautas ienaidniekiem. Andreja Pumpura eposs „Lāčplēsis” tika izdots 1888. gadā III Vispārējo latviešu Dziesmu svētku laikā. Tā centrā ir dievu izvēlētais varonis Lāčplēsis un viņa cīņa ar vācu krustnešiem, kuras beigās Lāčplēsis iet bojā.
Elmārs Barkāns/Foto: Rojs Maizītis, zudusilatvija.lv
