"Ko slēpj ķīnieši?" Pekinas universitātes pasniedzēja Dace Ratniece atklāti par koronavīrusa skarto Ķīnu

Dace Ratniece jau pusotru gadu dzīvo Ķīnas galvaspilsētā Pekinā un ir Pekinas Starptautisko studiju universitātes docētāja. Viņa tur māca latviešu valodu, Latvijas kultūru, folkloru, komunikācijas prasmes, tulkošanu – kopā deviņus priekšmetus.

Pirms tam viņa Latvijā 15 gadus strādāja dažādās ministrijās – Veselības, Labklājības un Izglītības un zinātnes. Viņas darba lauks bija cieši saistīts arī ar epidemioloģiju. Ratniece, piemēram, Labklājības ministrijas Sabiedrības veselības departamentā strādājusi pie imunoloģijas programmas Latvijai izstrādes, veidojusi higiēnas prasību noteikumus gan bērnudārziem, gan vispārizglītojošām skolām, rakstījusi maģistra darbu par dzeramā ūdens kvalitāti, strādājusi Pārtikas un veterinārā dienesta laboratorijā. Kaut arī viņa nav infektoloģijas speciāliste, Ratniece uz Ķīnu pārņēmušo un vēlāk arī citur pasaulē izplatījušos koronavīrusa problēmu var paraudzīties „vēsu galvu”, pie tam no tāda cilvēka skatupunkta, kurš dzīvo un strādā Ķīnā.

Ratniece gan no Ķīnas uz Latviju izbrauca 16. janvārī, kad vēl nebija iesācies koronavīrusa „trakums” (karantīnu Uhaņas pilsētā izsludināja 22. janvārī), bet vai jau pirms šī datuma Ķīnā varēja just kādas priekšjausmas par tuvojošos epidēmiju? Vai Ķīnas varasiestādes filtrē informāciju par norisēm savā valstī, un ne tikai koronavīrusa sakarā? Kā ir dzīvot tādā pēc būtības policejiskā, komunistiskā valstī? Par to arī Jauns.lv saruna ar Ratnieci.

Absolūts klusums

- Vispirms īsumā iepazīstiniet ar sevi?

- Mana pirmā augstākā izglītība ir filoloģija, bet otrā – vides zinības. Tagad rakstu doktora darbu par digitālo tehnoloģiju pielietošanu pirmā kursa universitāšu studentu motivācijai. Pēc darbiem ministrijās sāku strādāt Rīgas Tehniskajā universitātē, kur man uzradās grupa ķīniešu studentu, kuri mācījās latviešu valodu. Tad viņi aizbrauca atpakaļ uz Pekinu, un vēlāk mani uzaicināja sev līdzi. Tagad Pekinā mācu bakalauru pēdējo kursu studentiem, kuri studē latviešu valodu.

- No Pekinas izlidojāt 16. janvārī, kad vēl nebija sācies koronavīrusa „uzvaras gājiens”. Bet klīst runas, ka par draudīgo vīrusu jau esot zinājuši decembra beigās. Vai arī līdz jums šādas runas bija nonākušas?

- Bija absolūts klusums. Neko neesmu dzirdējusi, ka kaut kas jau būtu parādījies decembra beigās, lai gan sekoju līdzi gan Ķīnas, gan Latvijas, gan visas pasaules medijiem. Arī universitātē bija pilnīgs klusums. Atbraucu uz Latviju, un arī...

22. janvārī (dienā, kad Uhaņā izsludināja karantīnu – red.) Ķīnas vēstniecībā Latvijā apmeklēju ķīniešu Jaunā gada svinības. Nākamajā dienā man bija pasākums Ķīnas kultūras centrā Rīgā. Arī tur par to neko nerunāja.

- Vai ķīnieši ziņas par koronavīrusu slēpa, vai arī viņi paši neko nezināja?

- Man to grūti saprast. Esmu saistīta ar universitāti Pekinā, kura mani visu laiku par visu būtisko brīdina, momentāni ziņo. Regulāri visu pārbauda, interesējas, bet šajā gadījumā ar vīrusu līdz 24. janvārim nebija nekāda informācija.

Domāju, ka informāciju jau gluži neslēpa. Viss notika Uhaņā, kas nav Pekina. Un viņi tam uzreiz jau bija sagatavojušies. Kad viss gāja plašumā un bija paziņojums, viņi tam bija gatavi – jau ir speciālie tērpi, ceļ slimnīcas... Domāju, ka viņi visu cerēja „noturēt iekšienē, nelaist tālāk”. Neviens jau neparedzēja, ka šis vīruss būs ar tik šausmīgu augšupejošu līkni.

„Sikspārņus un čūskas neesmu ēdusi”

- Vai jūs, kā cilvēks, kas zināmā mērā saistīts ar nozari un zina, kas ir vīrusi, varat pateikt – kas tas tāds koronavīruss ir un vai viss tik tiešām ir šausmīgi?

- Kas tas ir, laikam nemācēšu atbildēt, jo neesmu mediķis. Bet ļoti uzmanīgi esmu klausījusies interviju ar savu bijušo kolēģi, Latvijas Infektoloģijas centra galveno ārsti Baibu Rozentāli . Par visu to jautāju arī savam ģimenes ārstam, kurš man atbildēja: nomierinies, mums gripas epidēmija uz Latvijas cilvēku skaita ziņā proporcionāli ir daudz lielāka problēma nekā šis koronavīruss! Prasīju, vai nevajag potēties? Viņš atbildēju: nu ko tur potēties, tev 14 dienas pagāja, un viss ir kārtībā, un gripas pote jau nav gluži tas pats.

Bet poti pret šo koronavīrusu nevar izdomāt tik ātri. Rozentāle tā arī pateica – ir nepieciešams laiks, apmēram pieci mēneši, kad epidemioloģijā sastopas ar kaut ko jaunu, lai radītu pretpoti. Otrā dienā pēc pasūtījuma to nevar radīt.

- Kāda Pekinā dzīvojošā latviete man tikko izteica prieku, ka nu no koronavīrusa atveseļojušos skaits ir lielāks nekā mirušo. Tas nozīme, ka ar šo vīrusu beigu beigās tiks galā...

- Jā. Var likties, ka uz lielo Ķīnas iedzīvotāju skaita no vīrusa mirušo skaits nav nekas, bet tai pašā laikā pilnībā gribu pievienoties Rozentāles teiktajam – katram cilvēkam ir tuvinieki, un šāda situācija var gadīties katram no mums...

- Vai tik tiešām epidēmijas iemesls varētu būt pārtikā lietotie sikspārņi un čūskas?

- Šie sikspārņi un čūskas tik tiešām ir, no tām gatavo ekskluzīvus ēdienus. Pati gan tos neesmu ēdusi. Pekinā tādi arī nav populāri. Bet ir arī cits viedoklis: vīruss jau esot bijis ielaists, un tiem, kas to ielaiduši, pret to jau esot gatava pretpote.

- Tagad ieviesti īpaši piesardzības pasākumi – atcelts tūrisms, pasts un lidojumi uz Ķīnu. Vai tik tiešām tik ļoti jāuzmanās?

- Man grūti pateikt. Tikko arī kompetentas personas teica, ka viss nav tik traģiski. Korona vīruss Latvijā jau ir regulāri, tikai šai gadījumā tas kaut kādā savienojumā ir kļuvis bīstamāks. No koronavīrusa cilvēki mirst tāpat kā no gripas vīrusa, un tie ir cilvēki, kuriem jau ir kādas iekšējas slimības, veselības problēmas, novājināts organisms. Veseliem cilvēkiem to parasti izdodas pārslimot.

- Ķīnā ieviestas karantīna, izolācija...

- Jā, tur tā ir, un viss izvēršas plašumā. Man no universitātes katru dienu zvana, kādas ir manas sajūtas, viņi tā kā ir uztraukušies. Tiem, kuri dzīvo ārpus mūsu kampusa (universitātes pilsētiņas), ir nosacījums divas nedēļas pašiem ievērot karantīnu – nekur neiet ārā un regulāri ziņot par savu veselības stāvokli.

Fotografēties tikai „svētā glītumā”

- Mums portālam vietējie latvieši atsūtīja fotogrāfijas no Pekinas, kurās bija redzami tukši veikalu plaukti, kā cilvēki uniformās uz ielas pārbauda cilvēku veselības stāvokli. Bet vēlāk paziņoja, ka šos foto nedrīkst publicēt, jo Ķīnā viņus par šādu fotogrāfiju publiskošanu var apsūdzēt „panikas celšanā”. Vai tā tik tiešām ir?

- Jā. Man ir gadījies, ka no Pekinas aizbraucu uz Tiaņdzjiņas pilsētu pie jūras, ieejam muzejā, kur stāv forši jauni policisti – gan puiši, gan meitenes, kuri pieklājīgi sarunājas ar mums, un mēs ar viņiem vēlamies nofotografēties. Starp citu, ķīniešiem vienmēr ļoti patīk fotografēties, man bieži uz ielas piedāvā nofotografēties kopā ar vietējiem, jo esmu blondīne. Bet Tiaņdzjiņas policisti man saka: nē, nē, bez mums!

Tas laikam jāievēro, ka nedrīkst fotografēt cilvēkus uniformās. Tas pats arī lidostas muitas zonā, kur uzreiz klāt cilvēks, kas saka, ka nedrīkst fotografēt. Tas attiektos arī uz veikaliem. Ja viņi kaut ko pasaka, tad pilsoņi to ļoti ievēro, pakļaujas visām likumu normām. Ļoti nopietni.

Piemēram, esmu Pekinā iefiltrējusies augsta līmeņa sabiedrībā, ne jau pa partijas līniju, bet gan tādēļ, ka līdzdarbojos ANO labdarības projektos. Braucu pa visu Ķīnu uzstāties un tad notiek fotografēšanās. Un tad mūs nosēdina kopbildei, mani vienmēr nosēdina pirmajā rindā un man jāsēž rātni, kājas kopā, rokas uz ceļiem, ne citādāk, kā pie mums - kā ienāk prātā. Man tas šķiet smieklīgi, bet izskatās ļoti smuki.

Arī kad Ķīnas prezidents Sji Dzjiņpins ierodas kādā vizītē, un viņš pa valsti ceļo ļoti daudz, tad visiem sagaidītājiem, cilvēkiem jāsastājas uz tādām kā kāpnītēm. Un prezidents iet garām un ar visiem sasveicinās, pirmajā līmenī droši vien stāv tie svarīgākie. Televīzijas ziņās to rāda katru dienu.

Tas kolektīvisma gars viņiem droši vien nāk līdzi no Kultūras revolūcijas laikiem. Un šajā brīdī tas „baigi” noder. Ārsti paši brīvprātīgi dodas uz Uhaņu, viņiem ir spēcīgs patriotisma. Te es nerunāju par Honkongu. Visi mediji ārkārtīgi uzsver: „Mēs Ķīna, mēs varam, mēs uzvarēsim!”

Ārzemniekus sargā no vietējās televīzijas

- Šajās dienās esmu mazliet paskatījies Ķīnas centrālo televīziju CCTV, kas raida daudzās pasaules valodās, bet par koronavīrusu, ja tā var teikt, ir tikai „pozitīvās ziņas” – ārsti veiksmīgi cīnās ar epidēmiju, cilvēkos nav nekādas panikas, veikali ir pilni ar precēm. Īsi sakot, – noskaņojums možs un cerīgs. Ne kripatiņas kādas kritikas.

- Universitāte katru dienu pārbauda, kā man iet, bet publiski par problēmām nerunā. Tas viņiem droši vien tāds nerakstīts likums, arī televīzijā - nē, vismaz tajā, ko redz ārzemnieki.

Man dzīvoklī ir milzīgs televizors, kas sasaistīts ar universitātes serveri. Un ja nav interneta, nav arī televīzijas. Man TV programmas nodrošina šis universitātes serveris

Es neredzu tiešās TV ziņas un programmas, ko redz paši ķīnieši. Viņi ziņas un raidījumus filtrē, ieraksta video, es tās redzu tikai nākamajā dienā. Vietējiem gan ir tiešraides – viņiem ir plašs programmu spektrs, rāda pat Honkongu un seksa programmas.

Piemēram, jaunā gada pirmajā dienā Ķīnas televīzija rādīja Vīnes filharmonijas orķestra jaungada koncertu mūsu diriģenta Andra Nelsona vadībā. Mani ķīniešu draugi zvana – slēdz iekšā televizoru, tagad visa Ķīna zina jūsu Nelsonu. Pārraide bija sasaistīta kopā ar ķīniešu muzikologu atzinumiem un diskusijām. Spaidu TV pulti, un koncertu nekādīgi nevaru atrast. Neko nerāda. To varēju redzēt tikai otrajā dienā. Ārzemniekiem ir gluži vai sava, cita TV studija.

- Tad jau jūs universitātē arī kontrolē?

- Auditorijās mums ir uzstādītas kameras. Vai tās vienmēr pieslēdz nezinu, bet mani tas nebaida – lūdzu, filmējiet, man patīk skatuve, neesmu korumpēta, man nav no kā baidīties, neko sliktu nemācu!

Uzlauzt Ķīnas lielo aizsargmūri

- Vai nav grūti dzīvot šādā „lielā brāļa” uzraudzībā?

- Nē, galīgi ne. Bet tagad mans sāpīgais jautājums ir digitalizācija. Latvijā ir studentu vietnes-atbalsta platforma, kurā liekam iekšā visas ziņas, lekcijas, atzīmes. Arī es digitāli ievadu visas savas lekcijas un saku, lai tām pieslēdz klāt studentus, piemēram, lai manas lekcijas varētu noklausīties arī Latvijas Universitātē. Bet viņi – nē, nē, tas tikai tāds mūsu kontroles objekts, lai universitātes administrācijas redzētu, ko darāt, bet studentiem visu turpiniet izplatīt caur vietējo Ķīnas tīklu „WeChat”.

- Ķīnā jau nav pieejams arī „Facebook”, „Google”, „Youtube”, „WhatsApp”, „Twitter”. Kā bez tā iztiekat?

- Šajos tīklos var tikt iekšā, arī es, jo es bez tiem vienkārši nevaru dzīvot. Visi gudri cilvēki, atrodoties Eiropā, sev pasūta VPN programmatūru (programma ļauj lietotājiem droši savienot datorus, kas aizsargāti ar ugunsmūriem – red.), arī es. Man ir ASV „Astrill” programma, par kuru jāmaksā 99 dolāri gadā. Šī programma savā viedierīcē jāievada esot Latvijā, un aizbraucot uz Ķīnu tā darbojas. Tomēr, ja Ķīnā tā nobrūk, es to tur nevaru atjaunot. Bet mani studenti jau ir gudri, viņi visu var dabūt gatavu!

Piemēram, man Ķīnā nācās nopirkt vietējo „Huawei” telefonu un datoru, jo manam "iPhone" nebija kaut kāda savienojuma un es ar to nevarēju izsaukt, piemēram, taksi. Atnāca studenti un man palīdzēja šajās ierīcēs ielikt VPN. Arī pašiem ķīniešiem tāda ir.

- Bet vai no Ķīnas var ieiet Latvijas lapās?

- Jā, visos Latvijas ziņu portālos var ieiet.

- Kad jums jābrauc atpakaļ uz Ķīnu.

- Nezinu, gaidu ziņas no universitātes, arī studenti neko nezina. Jaunajam semestrim bija jāsākas februāra beidzamajā nedēļā. Jau sāku meklēt aviobiļeti, bet nu reisus uz Pekinu vairs nepiedāvā ne Ukrainas, ne Polijas, ne Krievijas lidsabiedrības. 

Beidzamā informācija ir tāda, ka Pekinas Starptautisko studiju universitātes iekšējais lēmums nosaka, ka koronavīrusa ieilgstošās epidēmijas laikā, uzsākot jauno semestri, administrācija ir noteikusi, ka studiju procesa nodrošināšanai tiks pielietotas tālmācības studiju metodes, izmantojot digitālo tehnoloģiju iespējas. Līdz ar to visi docētāji, arī es, turpinās strādāt attālināti.