Dieva dāvāts izvērtējuma laiks jeb - Kāpēc latvieši baro veļus?

Līga Kalniņa ir folkloriste. Viņa dzīvo Rīgā un uz visiem kopas pasākumiem allaž ņem līdzi savu meitu Elīzu, kura tagad ir pirmklasniece. Jau vairākus gadus veļu laikā abas dodas uz draugu lauku mājām Tukuma pusē, lai kopā ar domubiedriem ļautos brīdim gaišu skumju, kas vienlaikus ir savējo kopā būšanā pausts prieks par dzīvi.

Līga stāsta: “Kad izdevies izbrīvēt tās pāris dienas, kas veltāmas šim pasākumam, braucam uz savas kolēģes Amandas lauku sētu Tukuma pusē. Šajā mājā ir sena maizes krāsns, tāpēc veļu godināšanu apvienojam ar maizes cepšanu pēc visiem senču paradumiem: raudzēšanu ar dabisko ieraugu, mīcīšanu ar rokām, atbilstīgām tautasdziesmām. Vajadzīgas vismaz divas dienas, kamēr kukulīti var likt uz lizes un šaut krāsnī. Scenārijs nekad nav iepriekš strikti noteikts, jo Saviešu dalībnieki ir no atšķirīgiem novadiem, bet katrā no tiem veļu godināšanas tradīcijas mazliet atšķiras.

Parasti mēs darām tā: kad maizīte izcepta un pārējie sagatavošanās darbi galā, goda istabā uzklājam vakariņu galdu. Tad daļu no šiem ēdieniem – medu, maizi, raušus, zirņus, pupas, kvasu – saliekam uz šķīvjiem un sveču gaismā nesam uz pirti. Tur priekštelpā nolikts galds. Kārtojot uz lina galdauta ēdienus, nodziedam kādu ar veļu tēmu saistītu tautasdziesmu. Tad sastājamies galdam apkārt un aicinām uz mielastu savus aizgājējus. No rokas rokā tiek laists kāds zīmīgs priekšmets. Vairākus gadus tas ir olītis, apaļš kā lode, kuru Amanda atrada dārzā un saista ar cieņas apliecinājumu iepriekšējam mājas saimniekam. Kura rokās akmentiņš nonāk, tas, nosaucot sev svarīgos veļus vārdā, aicina viņus pie šā galda. Ja tajā brīdī prātā uzzibsnī kāda spilgta epizode, kas šo cilvēku raksturo, tiek izstāstīta arī tā. Ja tajā gadā aizgājuši kādi visai tautai svarīgi cilvēki, aicinām arī viņus.

Kad visi saaicināti, padziedam – gan noskaņā piemērotas tautasdziesmas, gan kādam konkrētam aizgājējam sevišķi mīļas melodijas. Ilgāk tā stāvot kājās, kļūst auksti, tāpēc dažreiz izkustamies; latviešiem ir daudz ejamo un staigājamo rotaļu. Citreiz vienkārši dziedot virzāmies aplī ap galdu. Kad viss nodarīts, svecītes nopūšam, mielastu atstājam pirtī, bet paši atgriežamies istabā pie sava saklātā galda. Norisei vienmēr seko līdzi arī bērni, taču viņi vairāk drūzmējas savā pulciņā. Rituālā līdzās pieaugušajiem iekļaujas tie, kam ir svaiga pieredze ar nesen mūžībā aizgājušiem tuviniekiem. Elīzai pavasarī nomira vecmāmiņa, un meita jau spriež, kā viņu uzrunās un aicinās pie galda.”

Sarunā iesaistās Elīza: “Vecmamma tagad ir mākoņos, bet dažreiz nāk palūkoties, kā man klājas. Citreiz viņa ar mani runā kā putniņš. Kad vasarā dzīvojām Košragā, vienreiz vecmamma atnāca kā zalktītis, un mēs parunājāmies. Bet citā dienā viņa ir glodenīte. Kad mācījos, reiz viņa ielidoja istabā kā taurenītis un nāca man palīgā izpildīt uzdevumu. Šoruden pie veļu galda viņu aicināsim abas ar mammu. To var darīt arī divi uzreiz.”

Turpina Līga: “Kad veļi saaicināti, ļaudis atgriežas istabā un gaiša smeldzīguma noskaņās izbauda vakara dāvāto iespēju būt kopā, padziedāt un no sirds izrunāties. Ļoti cenšamies, lai sarunas nepārvēršas mirkšanā asarās vai vaimanāšanā par grūtajiem laikiem, bet vairāk saistās ar atziņām, ko ļāvusi saprast mūsu mīļo aiziešana. Nekad nebiju domājusi, ka mammas nāve manī raisīs tik spēcīgu viļņošanos – kļūs par tādu kā Berlīnes mūri, sadalot dzīvi pirms un pēc tā krišanas. Tādās reizēs ļoti viegli iekrist sevis sāpināšanā un šaustīšanā, bet tas neko labu nedod. Jāmācās saukt viņus palīgā dzīvi vairāk griezt uz gaišo pusi.

Kad vakarēšana galā, dodamies pie miera. Bet pirms brokastīm – bariņā prom uz pirti, kur ar enerģisku tvērienu raujam durvis un logus vaļā: paldies, ka bijāt, bet tagad – prom, prom, visi prom! Pietiek, laukā! Dažreiz pakvēpinām telpu arī ar kadiķīti.

Par izrīkošanos ar veļu ēdienu vienota ieskata nav. Dažviet Latvijā veļu galdu saklāja klētī un pēc tam tur arī atstāja. Atnāk pelīte un ēdiena bojāšanos novērš. Savukārt Mazsalacas pusē atsevišķs veļu galds nemaz nav klāts, bijis tikai saviesīgais, pie kura aicināti arī viņi. Saliek uz galda ēdienus, sasauc visus dzimtai vai katram atsevišķi svarīgos aizgājējus, tad uz brīdi iziet laukā – palūkoties zvaigznēs, paiet rotaļās vai vienkārši pastaigāties. Pēc laiciņa atgriežoties, palūdz veļus iet prom, un paši turpina goda mielastu. Manuprāt, šis piegājiens mūsu šaurajiem dzīvokļiem ir ļoti piemērots, jo cilvēku, kam nav lauku, kurp aizbraukt, ir pārpārēm.

Mēs veļu mielasta ēdienu esam gan atstājuši kaķiem un putniņiem, noliekot turpat aiz pirtiņas, gan apēduši paši. Katrs dara, kā uzskata par pareizu. Galvenais taču ir tas, ko tajā brīdī saka priekšā paša sirds. Tāpēc arī tautastērps nav obligāts. Brunči gan, nevis garās bikses. Un kāda spēka zīme rotaslietās.”

Grozies, kā gribi, bet dzimtas lietas jāsakārto

Sarmīte Strautmane ir psiholoģe, pirtsskolas Dziedaris dibinātāja un viena no Kurzemes tautskolas Dzieveris izveidotājām. Dzieveris ir saprecinātājs, un šīs skolas mērķis – saprecināt cilvēku ar garīgajām zināšanām, arī ar tām, kam saistība ar veļu laiku.

“Kāpēc mūsdienās, kad dzīvesstila ievirzi nosaka tehniskais prāts un materiālās intereses, vērts runāt par tik arhaisku un šķietami netveramu jēdzienu veļi – veļu laiks, veļu barošana, veļu godināšana?” Sarmīte uzdod retorisku jautājumu un pati paskaidro. Tāpēc, ka psihologi un citi garīgās stabilitātes stiprinātāji aizvien biežāk tiek lūgti sniegt padomu ļaudīm, kas jūtas pazaudējušies un izjukuši. Pusmūžs nodzīvots, materiālo labumu gana, taču laimes sajūtas nav. Arī ar stabilas ģimenes veidošanu neveicas. Cilvēki padzīvo brīdi kopā, tad vīlušies dodas katrs uz savu pusi. Stingra pamata vietā trauksme, pamestības, nedrošības, nestabilitātes un neaizsargātības izjūta. “Gandrīz vienmēr atklājas, ka šādos ļaudīs gruzd vai nu aizvainojums pret kādu no vecākiem, vai moka stāsts par ārdošu nemīlestību, lāstu vai nodevību no kāda tuvinieka puses, kam piedēvēta melnās avs loma. Izrādās, ka tā met ēnu arī uz citu dzīvēm. Jaunākie dzimtā, būdami neaizsargātākie, bieži kļūst par enerģētiskā atsitiena punktu,” izklāsta psiholoģe. Nezinot savas saknes un dzimtas spēka avotus, cilvēks jūtas bez aizsardzības un spēka – nelaimīgs, lai arī cik veiksmīgs šķistu ārēji. Tālab grozies, kā gribi, bet agrāk vai vēlāk dzimtas lietas jāsakārto. Šādos gadījumos tikt pie skaidrības pārliecinoši palīdz Helingera sistēmiskā ģimenes izvietojuma teorija un citas psiholoģijas metodes, savu risinājumus piedāvā ezoterika. Diemžēl bieži aizmirstot, ka viedo gudrību – negodāsi tēvu, māti, pie laimes netiksi – dziļi atskārta un ikdienā praktizēja arī mūsu senči. Šīs zināšanas katram šajā reģionā piederīgajam jau ieliktas šūnu atmiņā, tās tikai jāpamodina.

Sarmīte uzsver, ka latviskā dzīvesziņa pārliecinoši vēsta, ka cilvēka mūžs nav tikai dzīvības vienbrīža uzliesmojums nebūtības tumsā. Ikkatram, kurš ienāk šajā PASAULĒ, līdzi tiek dota tā mūžības daļa, kas ir dievišķa – DVĒSELE. Nāves brīdī cilvēka augumu atdod zemei, bet dvēsele atgriežas Mājās, pie Dieva – aiziet uz VIŅSAULI, kur sagaida piemērotu brīdi nākamajai inkarnācijai. Vidū starp dievišķo un iznīcībai (zemes klēpim) lemto atrodas VELIS jeb vēlmju ķermenis, kam ezoterikā ir dažādi nosaukumi – astrālais, mentālais, spirituālais, kauzālais ķermenis. Velis nes līdzi visu informāciju, ko iekopējušas pasaulīgās dzīves laikā nepiepildītās vēlmes. Dvēseles ceļš, jaunā inkarnācijā atgriežoties uz zemes, ved caur aizsauli, kur tā atkal savienojas ar savu vēlmju ķermeni, un notiek skaistais brīnums – pasaulē piedzimst kāds bērniņš. Tautasdziesmā par to teikts: “No debesu nosalaida sidrabiņa ķēdītēs.” Pie jaunajiem vecākiem nekad nenoplanē balta lapa, bet ierodas jau noformējies raksturs ar daudzo iepriekšējo dzīvju nepiepildītajām vēlmēm bagāžā. Dvēsele pasaulē ienāk ar konkrētu uzdevumu, ko papildina jau izietajos mūžības lokos neīstenotās vēlmes, un bioloģiskais ķermenis paklausīgi pakārtojas, lai tos īstenotu. Ceļš, sākts vienā dzīvē, turpinās nākamajās, jo: “Tēvu tēvi laipas meta, bērnu bērni laipotāji.” Nevis tēva tēvs vai mātes māte, bet tēvu tēvi un bērnu bērni. Tātad mūsos jau ir iekodēts, ka tam, lai dvēsele piepildītu savu sūtību atgriezties atpakaļ dzimtā – pabeigt iesāktās lietas un izlabot aplam sastrādāto –, paredzēta septiņu vijumu spirāle. No tēvu tēviem līdz bērnu bērniem ir septiņas paaudzes.

“Veļu manifestēšanās, barošana un ar to godāšanu saistītie rituāli ir Dieva dotais laiks, kad vēlmju ķermenim ir tiesības ienākt materiālajā pasaulē un apskatīties, ar ko būs jārēķinās nākamajā atgriešanās reizē,” turpina Sarmīte. “Tāpēc tautasdziesmās ir pieminēta veļu, nevis dvēseļu mielošana, jo dvēselei jau barību nevajag, tā ir daļa no Dieva – pilnība pati par sevi. Turpretī vēlmju ķermenim visu laiku kaut kas vajadzīgs”. Kamēr dvēsele ir viņsaulē, vēlmju ķermenim, veļu laikā ierodoties agrākajās dzīvesvietās pie savas dzimtas piederīgajiem, dažreiz ir iespēja pārliecināties, ka viņa nepiepildītā vēlme tomēr īstenota. Piemēram, cilvēks visu savu degsmi ielicis mājas celtniecībā, taču kari ieceres īstenošanu pārcirtuši. Ja mazdēls atgriežas dzimtas sētā un gan māju pabeidz, gan klēti uzceļ, gan apkārtni sakopj, vectēva velim ir iespēja pārliecināties, ka uz šejieni vairs nav vērts atgriezties ēku dēļ. Tas jau ir izdarīts. Viņa nepadarīto darbiņu saraksts kļūst par šīs vēlmes tiesu vieglāks, un, ierodoties pasaulē nākamreiz, viņš jau var darīt kaut ko dvēselei nozīmīgāku. “Vēlmju ķermenis ir dvēseles palīgs to Dieva likumu apgūšanai, kas nepieciešami, dzīvojot uz zemes fiziskajā veidolā. “Nāc, Dieviņi, man palīdzi, šo darbiņu padarīt. Tev ir spēks, tev varīte, Tev gudrais padomiņš,” noskaita Sarmīte, vēlreiz atkārtojot zināmo – vienīgi saprotot Visuma likumus un paļaujoties uz dievišķajām enerģijām, mēs pamazām kļūstam līdzīgi radītājiem – līdzradītāji. Tikai tad, kad mācība apgūta, vēlmju ķermenis, atbrīvots no visām materiālajām tieksmēm un interesēm, kļūst tik viegls un tīrs, piepildīts un apskaidrots, ka lielā mīlestībā un gaišumā var no zemes aiziet.

“Ja cilvēks nācis pasaulē kādā konkrētā vietā, valstī, ģimenē, viņa mērķu piepildīšanai vispiemērotākā ir tieši viņa dzimtas enerģija. Senlaikos, kad vecākais dēls pašsaprotami palika saimniekot dzimtas mājā, stingri noregulētajā dzīves ritmiskumā to saprast un pieņemt bija krietni vienkāršāk nekā mūsdienās, kad savu nespēju nodrošināt bērna garīgajai izaugsmei vajadzīgo uzmanību un mīlestību daudzi vecāki mēģina kompensēt ar kārtējo datoru vai jaunu telefonu. Vairāku pēdējo gadsimtu gaitā esam attālinājušies no Dieva, metoties materiālo interešu un mistikas virzienā. Lai būtu iespējama atgriešanās, daudziem patlaban galvenais uzdevums ir dzimtas enerģiju sakārtošana,” uzskata tautskolas dibinātāja. “Tiklīdz sākam domāt par dvēseli kā ceļotāju, kam, atrodoties dažādos fiziskajos ķermeņos, jāiet cauri neskaitāmiem mūžiem, laikiem un laikmetiem, vairāk jādomā arī par dievišķo pasauli, par to atbildību, kas ietverta vienkāršajā teicienā: ko sēsi, to pļausi.”

 Veļu barošana vai veļu piesaukšana visos laikos bijusi ar trīskāršu mērķi – gan pieslēgšanās priekšgājēju enerģijai, lai rastu papildu spēku, gan padoma smelšanās dzimtas pieredzē, gan viedākās un darbībā mērķtiecīgākās dvēseles aicināšana atgriezties dzimtā.

Sarmīte secina, ka mūsdienu cilvēkam raksturīga patērētāju domāšana – jebkuru norisi, arī mītisko, gribas atvilkt līdz praktiskajai ikdienai un samērot ar jautājumu, kāds labums man no tās tiks. “Veļu laika nozīmes apzināšanās, ja vien tā sniedzas dziļāk par kārtējā izklaides pasākuma līmeni, ļauj iegūt vērtības, kas nav nopērkamas veikalā: drošības, papildu spēka un atbalsta izjūtu. Pateicības augšupceļošo iedarbību, jo katram ir pamats pateikties gan saviem vecākiem par iespēju ierasties šajā pasaulē, gan visiem senčiem par tām dievišķajām zināšanām, ar kurām viņi papildinājuši cilvēces pieredzes apcirkņus. Tāpēc veļu laikā bez steigas, bez naida vai aizvainojuma, tikai ar tīru mīlestību un goddevību jāpasaka paldies visiem dzimtas aizgājējiem, arī tiem, kurus vārdā nepazīstam. “Cilvēks, kurš zūdās, ka viņam nav kam un par ko pateikties, ir iedomīgs un garā nabags, tādam tikai var izteikt visdziļāko līdzjūtību,” pārliecināta psiholoģe. “Materiālajā pasaulē un sociālajās attiecībās rīkojamies ar naudu, bet Kosmosā vienīgais maksāšanas līdzeklis ir pateicības enerģija. Jo dāsnāk dievišķajā bankā maksājam ar pateicību, jo atvērtāki kļūstam, lai saņemtu Visuma pārpilnības enerģiju, kas plūst arī pa dzimtas spēka kanāliem. Sievietes paldies noteikti attiecināms arī visiem pie vīra dzimtas piederīgajiem.”

Sarmīte precizē, ka veļu godināšana galvenokārt ir vīrišķo domu, vīriešu rituālu laiks, kurā sievietei ir vairāk pakārtota loma, viņa tikai palīdz vīrietim piekļūt dzimtas enerģijai un sadarboties ar šo spēku. Tas tālab, ka no rudens saulgriežiem sākas vīrišķais – sidraba jeb prāta – laiks. Rudenājos, kad Dievs dod iespēju atnākt uz zemi un redzamā veidolā manifestēties senču veļiem, tieši ar prātu, nevis emocijām, vieglāk analītiski izspriest, kāda jēga bijusi šim gadam (šim mūžam), cik tas produktīvi aizvadīts. Un, ja padoma pietrūkst, nonākt kontaktā ar senču vēlmju ķermeņu apziņu, lai saņemtu apskaidrību caur dzimtā uzkrāto pieredzi. Kur ņemt naudu, lai tiktu galā ar visām kredītsaistībām? Vai vajag mājai likt jaunu jumtu? Vai riskēt un braukt darbā uz ārzemēm? Tie tomēr visos laikos bijusi lielie vīriešu jautājumi.

“Veļu laiks ir piemērotākais brīdis ne tikai pateicībai senčiem par dzimtas spēka un gadu tūkstošos uzkrātas pieredzes saņemšanu, bet atvērts arī viedākās, gudrākās un mērķtiecīgākās dvēseles pieaicināšanai atgriezties atpakaļ dzimtā. Sieviete, ķermeniski to akceptējot un iznēsājot savā klēpī bērniņu, pasakās vīra dzimtai un nodrošina tās turpinājumu. Tieši tāpēc, ka sieviete šajā pasaulē ienāk kā pilnība, viņai tiek uzticēts grūtākais uzdevums – ar savu ķermeni dzēst vīra dzimtas karmu, arī negatīvo,” skaidro psiholoģe. “Jo sieviete morālās tikumības ziņā tīrāka, jo vērtīgāku, veiksmīgāku un mērķtiecīgāku dvēseli no vīra dzimtas viņa spēj piesaistīt. Tomēr Dieviņš tā iekārtojis: ja sieviete nav gana tikumiska, dzemdēt veselu – morāli un fiziski harmonisku – bērnu viņa nespēj. Pat tad, ja bērna dvēsele pie viņas atnāk ļoti tīra, netikumiska sieviete tās iemiesojuma bioloģisko daļu ar savu ķermeni var sabojāt.”

Kā godināt senču veļus mūsdienās, kad dzimtas mājas, rijas, klētis un citas veļu sasaukšanai vairāk piemērotas ēkas daudziem vairs meklējamas tikai Brīvdabas muzejā? Sarmīte Strautmane gatava dalīties desmitu gadu pieredzē.

Pirmkārt – atceroties, ka svarīgākais ir apzināts nodoms. Arī daudzstāvu nama dzīvoklī iespējams atrast vietu, kur mierīgi apsēsties un godbijībā pateikties saviem senčiem par to pieredzi, ko esam ieguvuši tikai tāpēc, ka pirms mums pasaulē bijuši viņi.

Otrkārt – tiekot vaļā no visiem rūgtumā, aizvainojumā un egoismā sakņotiem pārmetumiem vecākiem, atstājot tikai pateicību par iespēju ienākt šajā pasaulē un dzīvot dzīvi, kāda tā ir. Jo tieši tāda – tādā laikā un cilvēkos – tā ir vispiemērotākā mūsu izaugsmei. Pateikties arī tad, ja tēvs varbūt ģimeni pametis, savu bērnu pat neredzējis. Tās ir tēva un mātes savstarpējās attiecības. Svarīgi apzināties, ka līdz 21 gada vecumam vairāk vai mazāk esam vecāku enerģijā, taču pēc tam par savu dzīvi kļūstam atbildīgi paši. Ja pieaudzis cilvēks vaimanā, ka ir nelaimīgs, nav vainīgi ne vecāki, ne grūta bērnība, tikai paša neuzņēmība situāciju mainīt.

Kad pateicības jūtas gana aktīvas, var sākt veļu barošanas rituālu. Šim nolūkam pagatavo vienkāršu ēdienu, tādu, kas ātri nebojājas, piemēram, vārītus zirņus, pupas vai īpaši šim nolūkam ceptu maizi. Šajā laikā domās koncentrējas uz mērķi (vai mērķiem), kas ģimenei patlaban ļoti aktuāli, piemēram, vēlmi izbūvēt mājai otro stāvu, kaut arī vēl nav zināms, vai tam pietiks naudas, laika un materiālu, vai izdosies sarunāt prasmīgus meistarus. Ēdiena gatavošanas laikā domās pajautā senčiem padomu, kā šo nodomu īstenot, lūdz darbam viņu svētību un atbalstu.

Kad maltīte gatava, ar svērtenīša palīdzību pārbauda tās enerģiju – vēro, kā svārstiņš uzvedas, un kustību virzienu pieraksta. Tad noliek ēdienu vietā, kur vismaz nākamās astoņas stundas neviena dzīva radība – ne pele, ne cilvēks – klāt netiek. Tad aicina uz šo mielastu senču veļus. Ja tā ir mērķbarošana – palīdzība tiek lūgta kāda konkrēta uzdevuma veikšanai –, var vērsties tikai pie noteikta, ar šo jomu vairāk saistīta priekšgājēja. Taču padomu iespējams lūgt arī visiem dzimtas senču veļiem (vai daļai no viņiem), lai sasniegtu vairākus konkrēti noformulētus mērķus.

Protams, šim nolūkam piemērotākā ir dzimtas mājas pirtiņa, klēts vai cita senatnīga ēka, taču, ja tādas nav, jāiztiek ar to, kas ir. Var pat tā: pirms gulētiešanas virtuves durvīm aizliek priekšā krēslu un piekar uzrakstu, ka līdz nākamajam rītam mājiniekiem tur ieeja aizliegta.

Pēc noliktā laika ienākot telpā, pirmais pār slieksni soli sper dzimtas vecākais, viedākais vai citādi cienījamākais pārstāvis, uzsaucot: “Paldies, ja esat šeit bijuši, bet tagad laiks iet prom! Dzīvajiem dzīvo pasaule, mirušajiem – mirušo!” To vienlaikus pauž arī ar spalgu troksni, vai nu spēcīgi sasitot plaukstas vai virtuves piederumus. Folklorā ir daudz šim nolūkam piemērotu dainu, piemēram, putnu dzīšanas dziesmas.

Tad ģimenes vecākais dodas pie ēdiena un pārbauda, kā mainījusies tā enerģija. Ja šim cilvēkam paaugstinātas jutības nav, maltīti atkal pārbauda ar svārstiņu un salīdzina tā kustības ar iepriekš veiktajām piezīmēm. Ja raksts atšķiras, izmaiņas notikušas – veļi bijuši. Tad ar svārstiņa palīdzību var sākt precizēt saņemto labvēlību, uzdodot jautājumus, kas noskaidrojami, atbildot ar jā vai nē.

Iespējams arī variants, ka nekādu izmaiņu nav. Tā ir zīme, ka ar šā projekta īstenošanu nav jāsteidzas un vismaz pagaidām tas lemts neveiksmei. Tad vēlreiz jārunā ar savu dvēseli, tiekot skaidrībā par mērķa nozīmīgumu. Kāpēc īsti gribu mājai to otro stāvu? Vai tālab, lai katram bērnam beidzot būtu sava istaba, vai tikai padižošanās dēļ kolēģu acīs? Vērts arī paanalizēt, vai pirmajā reizē nav pietrūcis pateicības.

Ja arī otrajā piegājienā ēdiena enerģija nemainās, jāpieņem, ka vismaz pagaidām dzimta šo projektu neatbalsta, tāpēc labāk darbam klāt neķerties. Turpretī, ja iecerei gūts apstiprinājums, vēlams vēlreiz paust pateicību par saņemto svētību un visiem, kas iesaistīti ieceres īstenošanā, maltīti apēst. Tādam ēdienam ir mainītas vibrācijas. Ķermeniski tās uzņemot, cilvēks šo informāciju ievada savā aurā, dodot ziņu gan fiziskā, gan smalkā plāna spēkiem sniegt atbalstu projekta realizēšanā.

Bet ar kapsētu veļu, kā teic Sarmīte, laikam saistības maz, precīzāk – nav nekādas. Kapos vairs atrodas tikai pīšļiem atvēlētās mirstīgās atliekas. Un tās dvēseles, kas uz laiku iestrēgušas “pelēkajā zonā”, jo nav tikušas uz Mājām pie Dieva. Neticīgie, jo viņi, nezinot, kas ir Dievs, nesaprot, uz kurieni jāiet. Patiesi dziļo garīgo vērtību meklējumus, kas saistāmi ar veļiem, mums daļēji aizstājis kapusvētku kults. Tajā nav nekā peļama, jo pat cilvēki, kuri lielu daļu laika pavada, rušinoties pa kapiem, agrāk vai vēlāk nonāk pie atziņām, kuras ceļ virs materiālās pasaules attiecību likumiem.

Tomēr to gada sprīdi miglas vālu rudenī, kas sākas pēc pirmajām salnām un beidzas tad, kad zeme sasalst, – veļu laiku –, ikvienam no mums vajadzētu apzināties kā ļoti īpašu. Agrāk tam bija strikti noteiktas robežas, bet tagad, kad par garīgo tik daudz neizpratnes, Dieviņš nāk pretī un visbiežāk izstiepj veļu laiku ļoti garu, lai cilvēki tomēr pagūtu sakārtot savas attiecības ar Dievu, dzimtu, mūžību, sevi.

Selga Amata, žurnāls “Patiesā Dzīve” / Foto: Georgs Viljams Hibneris, Vida Press