"Viņa laiku pa laikam nāk pie manis miegā" - Leons Briedis pirms nāves rakstījis grāmatu par nosapņoto Mariju

Ar dzejnieku sākam sazvanīties jau vasaras vidū, bet viņš cīnās ar slimību, un sarunu atliekam, atliekam… Tad pavisam negaidīti viņš atsaucas – esot Rīgā, tiekamies! Bija vērts gaidīt, jo Leons ir spara pilns, enerģisks, taču ne steidzīgs un virspusīgs. Domās, kas viņam pašam bijušas svarīgas, viņš ienirst kā atvarā. Un tad, kā mītiska stāsta varonim pieklājas, tur kādu laiku arī uzkavējas.

Izsapņots nomodā

Gribētos domāt, ka romāns "Vilcene un atraitnis" ir kaut daļēji autobiogrāfisks.

Viss šajā grāmatā ir viena vienīga patiesība, bet, no otras puses, pilnīgi izdomāts. Dzejnieks vienmēr spīd paradoksos. Protams, visa pamatā ir mana dzīve, bet ar sava likteņa epizodēm rīkojos brīvi.

Var teikt – lai gan grāmata ir prozā, tā ir tikpat metaforiska kā dzeja?

Tāda, sižetu izstāstoša, ko sauc arī par naratīvo prozu, mani ne pārāk interesē, tam domāti detektīvi. Man patīk romāni, kuros savijas dažādi plāni, mīti. Manējā pārsvarā dominē tas, ko pareizi nosaucāt par metaforu. Tā ir latviešu vai citas tautas brīnumpasaka, kurā jaunais varonis dodas pāri trejdeviņām jūrām, zemēm, debesīm. Šoreiz tas notiek trīs dienās Jāņos. Arī savā ziņā simbols – trīs kā maģisks skaitlis, kad varonis dodas iekarot pats sevi. Tas ir iniciācijas akts, kurā viņam jākļūst citam. Ir upe, kas simbolizē robežu starp dzīvo un mirušo valstību, viņš divas dienas baidās to pāriet, un tikai pēc tam… viņam izdodas šo iniciācijas aktu veikt. Vilks ir sens totēmisks dzīvnieks visu tautu mītos, galvenā varoņa pavadonis ceļā uz mirušo valstību. Viņš to atbalsta, palīdz un atgriež atpakaļ. Viņam tēlaini, simboliski jānomirst, lai tikpat metaforiski atdzimtu.

Bet tā ir tikai viena līnija. Pats neko daudz no šā romāna nesaprotu, tas man joprojām ir mīkla… Ir arī citas līnijas. Varbūt pārmērīgais puķu, putnu, koku, dzīvnieku, zivju apraksts arī kļūst par savdabīgu sižetu. Tā man gribējās. Tas ir lēns, gauss, pat apnicīgs, vienmuļš… jo man nepatīk steigties. Visu vajag padarīt mierīgi, kārtīgi un tad īstajā brīdī dot pēkšņu pavērsienu. Ko lai saka – man nav pieredzes, tas ir mans pirmais darbs.

Vai tam par iemeslu bija arī sievas zaudējums?

Acīmredzot, jā.

Jums prasījās pēc jaunas iniciācijas – prozā?

Zaudējuma rūgtums, sāpes liek cilvēkam salūzt vai arī ko apjēgt. Droši vien viņa pati man kaut kā netīšām pateica priekšā – sapnī, miegā vai… manās iedomās, iztēlē – kādus vārdus, ritmu, intonāciju. Tas lika to visu izdarīt. Atļāvos šo grāmatu nosaukt par nomoda sapni (smejas), kur realitāte savijas ar irreālo, izdoma ar īstenību. Tagad jau pats ticu, ka tas viss ir par mani. Un sieva bija kā iedvesma, iedrošinājums, mājiens.

Gandrīz ekstrasenss

Kādreiz esat staigājis pa Rumānijas kalniem un pārnakšņojis mednieku meža būdiņā?

Jā. Gan viens, gan kopā ar draugiem. Pirms gada ar jaunāko dēlu bijām Brašovā, netālu no Brana pils, tur ir kempings, kalnos var kāpt.

Tur lāči nākot pa miskastēm vandīties.

Ļoti! Netālu ir viens no fantastiskākajiem lāču rezervātiem Rumānijā, tur viņi brīvi klīst.  

Esat saticis?

Jā, vairākkārt.

Uz taciņas?

Ir bijis vēl kuriozāk – viņi pa šoseju ir nākuši pretī. Drusku neomulīgi ir bijis.

Jūs mākat uzvesties?

Nemāku. Bet nekad neprovocēju dzīvniekus.

Bet varbūt ne.

Varbūt ne (smejas). Es jums atzīšos – man patīk zināt trīs reizes vairāk nekā vajadzīgs, lai uzrakstītu attiecīgo teikumu. Šausmīgi nomocījos ar daudzām grāmatas epizodēm, atklāju, cik tas ir grūti – rakstīt prozu. Rakstniekam ir jāatminas pareizais vārds, īstie notikumi, cilvēki. Dzejā vajag koncepciju, iedvesmu, prozā – detaļas. Un to vajag iedvest ar vārda palīdzību, lai cilvēkam tās būtu tuvas, saprotamas. Dzejā ir citi spēles noteikumi.

Tik daudz informācijas par puķēm un putniem… Vakar, braucot cauri Maskačkai, ieraudzīju cielaviņu un atcerējos, ka rakstījāt – tātad tuvumā jābūt ūdenim. Domāju – Daugava skaitās?

Mani pārsteidz, ka Rīgā vēl ir cielaviņas.

Starp mašīnām, skvēriņā pie "Latgalītes"…. Par tām puķēm un putniem – jums šīs zināšanas tiešām ir no Karlīnas tantes?

Jā. Mana tēva māsa Karlīna nodzīvoja 93 gadus.

Viņa bija zāļu sieva?

Kaut kas līdzīgs. Viņa gan sevi tā neafišēja.

Viņa jūs audzināja?

Jā, jo vecāki bija lauku skolotāji, viņiem nebija laika ar mums, trim puikām, noņemties. Tante Karlīna mūs lika pie visiem lauku darbiem – linus mērkt, kaņepju sviestu grūst, rīkoties ar separatoru, nerunājot par govju slaukšanu, zirgu jūgšanu, ēdiena gatavošanu, kazu cirpšanu, vilnas sagatavošanu. Braucu pat ar traktoru. Bet, lūdzu, nepārspīlējiet, nekāds lielais botāniķis, zoologs vai ornitologs es neesmu (smejas).

Tieši domāju – cik var ticēt…

Ticēt var visam. Goda vārds, par to esmu pilnīgi pārliecināts – nav nevienas kļūdas. Tikai interpretācija var atšķirties. Augu Madonas pusē, bet nekādi pamesti, dziļi lauki tie nebija, apkārt mājas, birzes, upes, pļavas, meži, purvi… Laukos dzīvojot, tu pazīsti katru putniņu, es visus spīdekļus, zvaigznes pie debesīm zināju. Tagad ir aizmirsies, maz skatos debesīs. Un arī zem kājām.

Romānā sakāt, ka putni, zvaigznes, vējš un putenis ir īstā grāmata, ko nenolasīties…

Jā, paralēli šim stāstam, iniciācijas aktam, brīnumpasakai ir arī stāsts par Karlīni. Dažs mans draugs uzskata, ka viņa ir galvenā varone, ne vilcene vai es (smejas). Jo viņa spēj apburt, suģestēt, valdzināt – šī divas klases beigusī sieviete… Viņa lāgā neprata rakstīt, dzīvoja dabas pasaulē.

Viņa teica – ja jūs tā neņemtos ar grāmatām, no jums ekstrasenss sanāktu.

Varbūt. Augu kluss, vientuļš bērns, kaut dzīvoju ļoti spraigi… Nez kas ar mani bija noticis. Jau no piecu sešu gadu vecuma man ļoti patika vienatnības brīži, klusums, lauki. Agri aizrāvos ar lasīšanu, rakstīšanu, un tam vajadzīga pavaļa, brīvs laiks.

Izraidīts

Studējāt Maskavā?

Divus gadus Rīgā, tad Moldāvijā, Kišiņevā, pēc tam Maskavā. Mūža lielāko daļu aizvadīju ārpus Latvijas. Diemžēl tā sanāca.

Tāpēc, ka noprecējāt Mariju?

Nē. Arī citu iemeslu dēļ. Šodien, ejot garām Brīvības piemineklim, netiku pie jums. Uzkrita kādi pieci Moldovas žurnālisti un vēstnieks Jeudžens Revenko – iesim, runāsim, fotografēsimies! No 1972. gada ar vienu kāju esmu dzīvojis Moldovā, Rumānijā, kādas 30 grāmatas no rumāņu valodas esmu tulkojis.

Tie zālīšu nosaukumi… Es tik daudz variantu latviski nezinu.

Dažu brīdi šķiet, ka labāk runāju rumāniski, ne latviski. Mana sieva bija rumāniete. Dzīvojām Rīgā, bet katru vasaru un gandrīz katru brīvu brīdi braucām uz Rumāniju.

Viņas vecāki tur dzīvoja?

Vecāki jau sen miruši, māsas un brāļi izklīduši pa pasauli – Itālijā, Amerikā, Luksemburgā, Spānijā. Jo Moldovā ir ļoti zems dzīves līmenis, daži desmiti dolāru pensija. Puses Moldovas valsts jau vairs nav, no pieciem miljoniem trīsarpus dzīvo ārpus robežas, strādā par gastarbaiteriem visā pasaulē.

Cilvēki tika izmocīti jau tad, kad viņus atdalīja no Rumānijas.

Lieta tāda, ka Latvija, Lietuva, Igaunija un Moldova ir četras Molotova–Ribentropa pakta okupētās valstiņas.

Moldovu no Rumānijas nogrieza kā ar nazi, un vienā naktī valsts iedzīvotāji kļuva par analfabētiem.

Jā, viņiem rumāņu valodas vietā piedāvāja moldāvu. Un latīņu alfabēta vietā kirilicu.

Arī jūsu sieva to pieredzēja?

Manu sievu izveda uz burjatu Mongoliju divu gadu vecumā. 1970. gadā sāku par to aizdomāties, un tad mani izslēdza no Latvijas Valsts universitātes bez tiesībām apgūt augstāko izglītību. Antisovjetisms, nacionālisms...

Kur viņi to saskatīja?

Daļēji dzejoļos, bet arī aktivitātēs, dažādu pagānisku godu, rituālu svinību atjaunošanā, Ziemassvētku, Lieldienu tradīcijās. Nospriedu, ka laiks atkāpties no Latvijas, un atradu sev zemi, Moldovu – ar radniecīgām sajūtām, attiecībām. Abas esam ļoti sirsnīgas, atklātas tautas, poētiskā un muzikālā ziņā apdāvinātas, ar ārkārtīgi skaistu folkloru, dziesmām, dejām, tuvību dabai. Tur bija kas tāds, kas mani uzreiz piesaistīja. Viņi gan ir mazliet ekspansīvāki, spontānāki, brīvāki. Rumāņi ir drusku eiropeiskāki, tēlo lielu nāciju (smejas), bet ar moldāviem man gāja ļoti labi, iemācījos valodu, kultūru, ļoti daudz esmu atdzejojis. Bet es sev devu vārdu nekad ar tādām lietām vairs nenodarboties.

Ar atdzejošanu?

Jā, pietiek! Jāraksta tikai pašam, citādi neko nepagūšu. Tulkošana, atdzejošana nav pateicīgs darbs, prasa ārkārtīgi daudz pūļu un enerģijas cita cilvēka vārdā... Kišiņevā apguvu spāņu valodu, itāļu, portugāļu valodu – visas romāņu valodas aiziet viegli. Ja zini vienu, tad zini visas. Un tā man ir liela bagāža. Vienīgais, ar ko es lepojos, – ar valodu zināšanām.

Tikai drusku pārspīlēts

Jūs ar sievu tiešām restorānā iepazināties?

Ta ne jau!

Cik vispār jūsu stāsts ir patiess? Vai taisnība, ka viņa teica, ka jūs nemīlot?

Gan jā, gan nē. Pamēģini saprast sievietes… Man bija svarīgi rādīt atmosfēru, attiecību nemitīgo mainību. Jo nekas taču pasaulē nav skaistāks par diviem cilvēkiem. Par cilvēcisko attiecību skaistumu. Man gribējās to rādīt netradicionālu, netriviālu. Tādu, kam… noticētu. Vispirms jau es pats. Taču vienā gan atzīšos – šo grāmatu jau labu laiku, kopš 24. jūlija, kad Rakstnieku savienībā to prezentēja "Dienas grāmata", vairs rokās neesmu paņēmis.

Tieši domāju – kāda ir pēcgarša…

Pats joprojām brīnos, nesaprotu – kas te noticis? Kāpēc man to visu vajadzēja? Prasījāt par sievu – viņa pirmā būtu pārsteigta.

Lai gan sakāt, ka pačukstēja...

Kaut ko tomēr laikam pie auss pačukstēja pirms savas aiziešanas.

Pirms?

Vai pēc. Bija kas tāds… Ja es jums to stāstīšu, domāsiet, ka esmu traks (smejas).

Nemaz…

Gluži traks es neesmu. Man lēnītiņām rakstās grāmata, ko saucu "Nosapņotās Marijas". Viņa laiku pa laikam nāk pie manis miegā. Kādas piecas sešas ļoti spilgtas epizodes ir bijušas. Dīvaini, nesaprotu – mirušo pasaules klātbūtne vai kaut kā tā. Koeksistence, kāda ļoti cieša tuvība.

Jums tiešām ar to privātklīniku tā izgāja, vai arī tas ir izdomāts?

Nu, kaut kur noskatīts, izdomāts, piefantazēts. Mazdrusku mana nelaime varbūt ir tāda, ko pašam sev gribas pārmest, – es pārspīlēju.

Bet uzmešana biznesā?

Ir bijušas tādas situācijas, tikai ar citiem cilvēkiem. 1992. gadā mēs ar sievu nodibinājām SIA, izdevām žurnālu "Kentaurs" un grāmatas, tādas nerentablas lietas. Astoņpadsmit gadu darbojos privātbiznesā, tā ka šo lietu pārzinu perfekti. Sākumā jau viss liekas ļoti vienkārši, lēta nauda ātri sagroza prātu, gribas palīdzēt. Tikai tad, kad tā kārtīgi dabū pa kaklu, sāc saprast. Kur agrāk bija Poligrāfiķu klubs, es gribēju to iegādāties, izveidot savu izdevniecību, ko nodot tālāk bērniem. Tur man būtu pašam sava tipogrāfija, kafejnīca, kur lasīt un pirkt, zāles, kur uzstāties. Plāni bija milzīgi, es nemitīgi riskēju. Vispār esmu cilvēks, kurš mīl riskēt.

Bet draugs ir jūs tā nodevis, kā aprakstāt?

Jā. Bet es nedusmojos, piedodu.

Jums tas ir izdevies?

Nezinu, ceru, ka jā (smejas). Es šobrīd stāvu jūsu priekšā.

Te nav nevienas grāmatas!

Dzīvojat Jūrmalā – pie kāda no dēliem?

Nē, viens pats.

Jums pēdējais laiks bija diezgan smags – operācija…

Ir tā.

Likās, ka grāmatai jābūt kā pašterapijai, bet acīmredzot fiziskais ķermenis dzīvo savu dzīvi.

Lai kā arī būtu, darbs – vienalga kāds, roku vai cits – ārstē, un rakstniecība ir vislieliskākais pašterapijas līdzeklis. Tāpēc arī tautasdziesmas tika dziedātas. Mūsu senči ne tikai apbrīnoja visas ētiskās un estētiskās vērtības, bet tā bija palīdzība, kas viņus atspirdzināja, neļāva tā nogurt, kuļot rijas. Dziesmai piemīt spēks, kas cilvēka sirdi nes uz priekšu. Nevis nomāc, sabradā vai nomoka, bet paceļ.

Nav noslēpums, ka dziesmas un vārda spēks iedarbojas arī fizioloģiski, hormonu līmenī.

Redziet nu – pilnīgi piekrītu!

Jums ir izdevies to iemācīt bērniem vai sekotājiem, jauniem cilvēkiem?

Par sekotājiem – nezinu, vai man tādi ir. Dēliem neko neesmu mācījis. Reiz pārrados mājās, bija astoņdesmitie, un biju ļoti izbrīnījies – nez kāpēc viens no dēliem bļodā mazgā kreklus. Prasu sievai, kas notiek. Viņa saka – bet ko tu pats dari? Arī mazgā savus kreklus, gludini, šuj pogas. Tā ka esmu mācījis, bet ne tīšām. Kā nu man ir iznācis. Bieži vien galīgi šķērsām. Bet man ir ļoti labas attiecības ar dēliem, īpaši ar jaunāko, sazināmies trīs četras vai pat desmit reizes dienā.

Viņš jūs uzmana vai ir tāda saikne, nepieciešamība?

Jā, ir saikne, nepieciešamība. Arī ar vecāko dēlu. Kad neliek mani mierā, saku – nu, vismaz vienu dienu ļaujiet man atelpoties! Bet viņi – kā tev iet? Ko dari?... Mums tomēr ir tādas sirsnīgas, jaukas attiecības. Jaunākais dēls pie visām savām universitātēm ir pabeidzis arī Kultūras akadēmiju, izstudējis spāņu valodu, angļu, zina rumāņu, krievu valodu, pats raksta, ir lugu krājums gatavs, trīs dzejas grāmatas izdotas, sacer dziesmas ar Kukuvasu. Viņi abi ir Adriani.

Radošais gars ir no jums?

Es negribētu tikai sev tādas tiesības piesavināties. Iespējams, arī no sievas, vides, kurā dzīvojām. Reiz vecākais dēls, vēl bērns, ienāca istabā, kad sēdējām diža kompānija, visādi rakstnieki, dzejnieki, un sāka vilkt grāmatas ārā no plauktiem: “Tēti, tev mājās nav nevienas grāmatas!” Bet man bija ap desmit tūkstošiem! Apvainojos – kā nav? Esot tikai dzeja, dzeja, dzeja, neviena normāla krimiķa... Varbūt viņiem tas nepatika, bet bija spiesti augt vidē, kur sarunas no rīta līdz vakaram grozījās par literatūru vien. Protams, runājām arī par politiku, ekonomiku, ekoloģiju. Droši vien nekad dzeja Latvijā vairs neizteiks tik daudz kā 60., 70., arī 80. gados. Bet tas ir normāli, nevajadzētu satraukties, jo literatūras vieta mainās. Neviens nezinām, kurp tā iet, par ko pārvērtīsies un kādai tai jābūt. Ir cits laiks. Citi cilvēki, reālijas, iespējas. Nedrīkst vienu šablonu uzlikt.

Jaunos palasāt?

Lasu, protams.

Redzat, kā mainās domāšana vai jūtu pasaule?

Redzu – mainās. Un es līdz ar viņiem, par to esmu pateicīgs. Nav nekādu tiesību teikt, ka mūsu literatūra vai garīgums būtu kļuvis sliktāks. Tam jākļūst citādam, pretējā gadījumā ir rutīna, inerce, stāvēšana uz vietas. Mēs bieži vien kaut ko norokam. Ir daudz jāmācās, jāzina, un to jaunajiem gribētos ieteikt – tādu iekšēju koncentrēšanos. Lai nav kā manam vecākajam dēlam, kurš ir programmētājs un pie datora sēž augām dienām. Nu kas tā par dzīvi? Jāiet arī bumbu uzspēlēt, nopeldēties, ar meitenēm pastaigāt. Tā dzīvo jaunie – sēž viens otram pretī pie galda un sarunājas ar īsziņām.

Pateikt par sevi ko sliktu

Tā skaistā epizode, ka jums bija jāizvēlas no trim meitenēm… Tāds jaunības sapnis?

Tas ir nosapņots, protams.

Jums patika trīs un labprāt būtu gribējies, lai jūs patiktu viņām?

Kuram gan negribas…

Un cik daudz patiesības ir tajā, ka braukājāt līdzi biznesmeņiem tulkodams?

Nu, nav... Par sinhrono tulku neesmu strādājis, dažas reizes esmu tulkojis konferencēs. Muļķīgi izklausīsies, bet, kad Vaira Vīķe-Freiberga brauca uz Portugāli valsts vizītē pie Žorža Sampaiju, Portugāles prezidenta, arī es tiku ielūgts. Domāju, ka neko nedarīšu, staigāšu tik apkārt, pastāvēšu svinīgās sanāksmēs, un viss. Bet brīžos, kad vietējiem tulkotājiem kaut kas nevedās, mani piespieda (smejas) tulkot no portugāļu valodas.

Par varoni uzbūvējas tāds priekšstats…

Man negribējās atklāties…. Un vispār šis vārds "dzejnieks" kaut kā drusku kaitina. Ar ko esmu labāks par citiem? Par atslēdznieku, santehniķi, žurnālistu, viesmīli? Esmu tāds pats cilvēks, kurš godprātīgi dara savu darbu. Nozīme ir kvalitātei. Tāpēc romānā man gribējās vai nu par žurnālistu uzdoties, vai tulkošanas biroja vadītāju.

Varbūt klišeja, bet, šķiet, dzejniekiem parasti sievas pārmet ko citu – ka nav īpaši praktisks, mājās visa kā trūkst…

Negribu, lai jūs mani pārprastu, varbūt par to arī nav jāraksta, bet pēc dabas esmu ļoti ģimenisks cilvēks. Man patīk bērni, tāpēc viņiem rakstu.

Kāpēc tad galveno varoni uzzīmējāt tādu, kurš nav līdz saknei ģimenisks, kuru velk pasaule un nauda?

Man negribējās, lai šie varoņi, tajā skaitā varbūt arī es pats, būtu pārāk skaisti, kurus atdarināt, izraudzīties par modeļiem.

Gribējāt visas krāsas?

Tāpēc saku – man nepatīk, bet iznāk pārspīlēt, drusku padarīju gan sevi, gan citus sliktākus, nekā īstenībā ir. Un nenobaidījos no tā. Tieši to mani draugi visvairāk uzteica – tā ir liela uzdrīkstēšanās, ka mācēji par sevi pateikt arī ko ļoti sliktu.

Iemīlēties vilcenē

Latvietim ir labi saprotama pagāniskā saikne ar dabu, bet vai romantiskas attiecības ar vilceni – tā nav ļoti augsta pakāpe?

Kas to lai zina. Dziļā saistība ar visu dzīvo man ir ļoti svarīga, es pēc tās tiecos. Katru dienu esmu radis staigāt pa mežiem, gar jūru. Neesmu mizantrops, ļoti mīlu cilvēkus, labprāt piedalos pasākumos, cik varu.

Bērnībā to darīju katru dienu, tāpēc arī daba iegāja manī, bez liekas mācīšanās. Tikai Karlīna varbūt palīdzēja. Žēl, ka cilvēka prāts nepatur visu. Tas ir nobēdzināts dziļi smadzeņu šūnās, šī grāmata varbūt palīdzēja to izcelt. Bet vilcenes… Jūs jau zināt, kā bija ar Romas vilceni Kapitolinu.

To, kura zīdīja Romulu un Remu?

Jā, divus puikas, pirmos Romas valdniekus.

Sakāt, ka neskatāties debesīs un zem kājām… Es neticu.

Es pūlos skatīties.

Ir jāatgādina sev?

Ir jāizdara kāda garīga piepūle.

Jo cilvēks bieži vien lūkojas sevī? Tā var iegrimst savās sajūtās, iet pa mežu un neredzēt?

Grūti teikt. Ne vienmēr ieskatīties sevī nozīmē aiziet no dzīves un cilvēkiem. Varbūt reizēm tas ir ieraudzīt pasauli pa īstam. Bieži vien paskrienam viens otram garām, neiedziļinoties būtībā. Nezinu. Neesmu tas, kurš tīšām nodarbojas ar meditāciju, bet savā ziņā arī rakstniecība tāda ir. Buries un nekad nezini, kas no tā iznāks. Bieži vien tas pasaka tevi ne tā, kā varbūt to gribētu. Tad esi ļoti pārsteigts, neapmierināts, vīlies, bet vienlaikus saproti, ka tieši šis teksts ar tevi izdarīs to, ko patiešām esi gribējis. Tas ir tevī ko mainījis, atklājis, kaut netieši. Teksts sāk valdīt pār tevi (smejas), ne otrādi. Ilgus gadus man prozā nekas nesanāca, bet šeit, kaut intuitīvi, beidzot uztaustīju īsto intonāciju, ritmu. Sapratu, ka dzīve ir tāda, kāda tā ir, nevis tāda, kādai tai jābūt.

Kurš to teica grāmatā?

Es ar cita cilvēka vārdiem – Vasilija. Esmu bijis taigā pie vecticībniekiem, budistu klosterī Japānā, tur, kur vulkāni darbojas, hiacinšu laukos, kas baltas un violetas zied līdz pat apvārsnim... Tā ka nav melots. Bet viss ir samelots. Portugāļu dzejnieks Fernando Preso ir teicis – "cik savādi dzejnieka ceļi/viņš liekuļo mūžam un krāpj/un tēlo, cik sāpīgi viņam/kad viņam patiešām sāp". Man arī varbūt ir izdevies notēlot – kā man sāp! Kad man patiešām sāp.

Lamatas Milzu Lempim

Lorka savās lekcijās ir runājis par duende, spāņu garu, kas sastopams arī portugāļu fado dziedājumos. Jūs to pieminat, runājot par "Asins kāzām".

Duende ir lietuvēns. Tikai mūsējais ir ļaunāks, nešpetnāks. Duende ir ļoti saturīgs, ar ārkārtīgi daudziem slāņiem, ļoti bagātīgu saturu.

Esat mēģinājis pie tā tikt?

Cenšos… Grūti, bet varbūt reizēm izdodas. Katrā dzejolī, kā literatūrzinātniece Ruta Veidemane reiz izteicās, ir tāds kā magnēts, iekšējs enerģētisks spēks. Šis galds, kā zinātnieki ir noskaidrojuši, sastāv no daudzām mikrolīmeņa enerģijām, arī mēs esam enerģētiskas sistēmas, un šīs krūzītes, telefoni… Ja dzejolī ir iekšējs spēks, tas kā magnēts tās metāla plāksnītes – vārdus – savelk kopā un suģestē. Valdzina. Apbur. Tas arī ir tas dzejas spēks. Ļoti patika, kā viens cilvēks man teica – tas nav labi, ko uzrakstīji, šajā dzejolī nav tīģera. Ir jābūt kādai elegancei, spēkam, kas to visu savelk kopā. Arī tautasdziesmas ir enerģētiski avoti, kas uzlādē, stiprina, tāpēc cilvēki tiecas pēc tām kā svētvietām. Ja dzejolis vai teksts ir tikai kaut kā uz-rak-stīts – nu, garlaicīgi, vai ne?

Labāk nebūtu vispār…

Tieši tā. Bet te piepeši – izvirdums, sprādziens! Un uzreiz kāda dzīve paveras.

Saprotat, kādam jums jābūt, lai tīģeri ievilinātu dzejolī?

Vai! Tas atkarīgs no ļoti daudz kā. Pat nezinu, no kā īsti. Bieži vien, kad liekas, ka esi viņu ievilinājis, sajūties kā Vinnijs Pūks, rokot bedri Milzu Lempim, un pats tajā iekrīti. Neko nevar darīt tīšām, tā pārvarīgi…

Ar nolūku un aprēķinu?

Jā, visvairāk laikam tiek maksāts par neviltotību, sirsnīgumu, vislabākajā nozīmē vienkāršību, vientiesību, bērnišķīgumu, neieinteresētību. Ir angļu vārds sympathy, kas nozīmē ne simpātijas, bet līdzjūtību. Kā iemantot visa notiekošā simpātijas? Tas ir ļoti grūti. Ja to spēj, tad kaut kādā ziņā jūties labi. Bieži vien svarīgāk ir nevis, lai tevi mīl, bet lai saprot.

Vai grāmata zināmā mērā ir arī mīlestības apliecinājums?

Jā! Ja tā ļoti vispārīgi – grāmata ir par mīlestību. Jo citu tēmu taču nav. Vai tad ir? Viss saistās ar to. Mīlestība ir tik daudzšķautņaina, neizsmeļama, bezgalīga, neizmērojama, ka vienmēr kādam atrodas, ko teikt (smejas). Un būs ko teikt. Ja tikai pratīs pateikt.

Pēdējās lappusēs vilcene ir atradusi sev mīlestību jauna vilka veidolā. Atraitnis stāv uz taciņas… Kā jūtat – kas notiek?

Man negribas visu pateikt līdz galam. Man patīk, ka viss tā ļoti netiek iebadīts ar pirkstu acī. Tomēr par visu ir jāmaksā. Ar kādu daļu ciešanu, sāpju, pieredzes. Ir jābūt dāsnam, devīgam, laikam tā es domāju.

Ne tikai materiāli…

Jā, arī garīgi.

Pirmīt jums teicu, ka piedodu. Ne jau tā, ka tevi kāds pagrūž, uzspļauj, uzkliedz, bet metafiziski. Tev tomēr jāstāv pāri. Pāri tai situācijai, kurā atrodies. Nedrīkst sevi pazemot, nomesties ceļos zemāk par zemi…

Cilvēks, ejot garīgās attīstības ceļu, droši vien nonāk līdz sajūtai, ka, būdams dāsns, viņš saņem tajā pašā brīdī, nav vērts neko gaidīt.

Godīgi sakot, jā. Esmu gandarīts jau tajā brīdī. Neko vairs nevajag, jau esmu saņēmis

***

Jauns.lv jau ziņoja, ka naktī uz 2020. gada 1. februāri 70 gadu vecumā mūžībā aizgāja izcilais dzejnieks Leons Briedis.

Dzejnieks, rakstnieks, literatūrzinātnieks, literatūrkritiķis, tulkotājs un atdzejotājs Leons Briedis dzimis 1949.gadā Madonas rajonā. Viņš ir vārdu autors daudzām tautā iemīļotām dziesmām. Viņš 1999. gadā tika apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.

Jauns.lv izsaka visdziļāko līdzjūtību literatūras dižgara tuviniekiem, draugiem un talanta cienītājiem.