Pasliktinās aku ūdens kvalitāte: neviens to nekontrolē, atbildīgs pats ūdens smēlējs

Lauku cilvēki aizvien biežāk izsaka savu satraukumu par lauku aku ūdens kvalitāti. Pēdējos pāris gados Latvijā bijis zems gruntsūdeņu līmenis, līdz ar to arī akās saruka ūdens, bieži tās kļuva pilnīgi sausas. Bet cilvēkus satrauc ne tikai ūdens trūkums, bet arī tā kvalitāte. Sociālajos tīklos par to atrodams ne viens vien ieraksts:

Sarmīte Kolāte: „Akās organiskais mēslojums nokļūst gana viegli - no kaimiņu saimniecībām, kaut vai no paša mazmājiņas”.

Zane Oja: „Lauku dzīves prieciņi. Pasūtījām akas ūdenim analīzes. Arī 12 metru dziļumā ūdenī ir daudz fosfātjoni un amonija joni. Paldies lauksaimniekiem un viņu minerālmēsliem!”

Kaspars Funts: „To zina ikviens, kam ūdens pildās no nepareizi izraktas akas betona grodu kušanas/lietavu ūdeņiem. Tajā ūdens smaržā pavisam niansēti vēdī it viss - stirnu urīns, noslīkušas ķirzakas un tamlīdzīgi. Tāpēc no akas tikai tehniskais ūdens dārzam un tas, kas termiski jāapstrādā, uzturam pērku”.

Santa Anna: „Šovasar pārbaudījām akas ūdens kvalitāti lauku teritorijā. Izsniedzot rezultātus, vairākkārt pārjautāja vai ūdens ir ticis iesniegts tīrā traukā, jo rezultāti neticami slikti - nevārītu lietot nedrīkst vispār. Traukam nebij’ ne vainas, diemžēl”.

No akām cilvēki smeļ netīru, duļķainu un smirdīgu ūdeni, kuru ne tikai bail lietot pārtikā, bet pat izmantot dārza laistīšanai un lopu dzirdīšanai.

Jauns.lv interesējās, vai vispār pie mums tiek veikta lauku aku ūdens kvalitātes kontrole, kas pie vainas sliktajai aku ūdens kvalitātei? Izrādās, ka neviens nevar pateikt, kāda ir situācija ar Latvijas aku ūdeni. Atbildīgās institūcijas spēlē teju vai riņķadanci, sūtot no viena pie otra.

„Tā nav mūsu kompetence”

Pārtikas un veterinārā dienesta (PVD) Sabiedrisko attiecību daļas vadītāja Ilze Meistere: „PVD nekontrolē krānu/aku ūdeni. Tas būtu jājautā Veselības inspekcijai”.
  
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) Preses dienests: „Par šiem jautājumiem jāinteresējas Veselības ministrijā un Zemkopības ministrijā. Jautājumi par dzeramo ūdeni nav ministrijas kompetencē – tā kvalitātes kontroli veic Veselības ministrija (Veselības inspekcija), nosacījumus (dzeramā ūdens kvalitātes normatīvus un citas prasības likumdošanā iestrādā Zemkopības ministrija”.

Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra (LVĢMC) sabiedrisko attiecību speciāliste Sanita Pelēķe: „Uz šiem jautājumiem var atbildēt kompetentās iestādes, Veselības inspekcija un Pārtikas un veterinārais dienests, kuras nodarbojas pārtikas un iedzīvotāju veselību ietekmējošo vides faktoru uzraudzību. Kā, piemēram, Veselības inspekcijas viens no uzdevumiem ir: „kontrolēt dzeramā ūdens nekaitīguma un kvalitātes nodrošināšanas prasību izpildi publiskajos dzeramā ūdens apgādes objektos no ūdens ņemšanas vietas līdz patērētājam, kā arī kontrolēt dzeramā ūdens ņemšanas vietu aizsardzības prasību izpildi, organizēt un veikt dzeramā ūdens un peldvietu ūdens kvalitātes monitoringu”.

LVĢMC nenodarbojas ar iedzīvotāju veselību ietekmējošo vides faktoru uzraudzību, vai to pārbaudi un tā tālāk, mūsu mērķis ir ilgtspējīga ūdens resursu izmantošana, lai nodrošinātu ūdens izmantošanas iespējas līdzīgā kvalitātē un apjomā kā šodien, tā arī nākotnē”.

Zemkopības ministrijas Preses un sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāja Dagnija Muceniece: „Ministru kabineta 2017. gada noteikumi Nr. 671 “Dzeramā ūdens obligātās nekaitīguma un kvalitātes prasības, monitoringa un kontroles kārtība” 3.3 punkts nosaka, ka noteikumi neattiecas uz dzeramo ūdeni, ko iegūst atsevišķās ieguves vai piegādes vietās, kuras izmanto mazāk par 50 personām vai kurās ieguves apjoms nepārsniedz 10 kubikmetru diennaktī, ja dzeramo ūdeni neizmanto pārtikas apritē vai sabiedrisko ēku ūdensapgādei vai nepiegādā, sniedzot sabiedrisko ūdenssaimniecības pakalpojumu atbilstoši Ūdenssaimniecības pakalpojumu likumam.

Līdz ar to šis nav ministrijas kompetences jautājums. Statistika par izmeklējumiem varētu būt institūtam „BIOR”, kā arī VARAM vai LVĢMC ņemot vērā, ka viņu atbildības joma ir pazemes ūdeņu monitorings”.

Par visu atbildīgs pats akas īpašnieks

Veselības inspekcijas Vides Veselības nodaļas Sabiedrības veselības analītiķe Marta Fjodorova: „Inspekcijas kompetencē neietilpst tāda dzeramā ūdens uzraudzība un kontrole, ko iegūst no privātām akām un kuru izmanto mājsaimniecības vajadzībām. Par šādu dzeramo ūdeni ir atbildīgs pats akas īpašnieks un ūdens lietotājs. Līdz ar to neveidojam arī statistiku par privātmāju akas ūdens kvalitāti.

Gadījumā, ja ir satraukums par dzeramā ūdens kvalitāti, aicinām veikt dzeramā ūdens analīzes jebkurā akreditētā laboratorijā, kas piedāvā dzeramā ūdens testēšanu. Laboratoriju sarakstu var atrast Akreditācijas biroja tīmekļa vietnē sadaļā „Akreditētas institūcijas”. Konkrēto izmeklējumu cenas var atšķirties dažādām laboratorijām, svarīgāko mikrobioloģisko rādītāju testēšana maksās pāris desmitus eiro. Aicinām konsultēties ar laboratoriju par paraugu ņemšanas metodiku.

Lai pārliecinātos par vispārīgu dzeramā ūdens nekaitīgumu un kvalitāti, ierosinām testēt šādus rādītājus: garša, krāsa, smarža, duļķainība, ūdeņraža jonu koncentrācija (pH), elektrovadītspēja, Escherichia coli, kopējās koliformas, enterokoki, amonijs un oksidējamība.

Inspekcija var izvērtēt testēšanas rezultātus un sniegt tālākas rekomendācijas. Aku ūdens mikrobioloģisko kvalitāti ietekmē saimnieciskās darbības aktivitātes tuvākajā apkārtnē – iespējamās notekūdeņu noplūdes, sauso tualešu un mājlopu novietnes tuvums, savukārt ķīmisko kvalitāti parasti ietekmē ģeoloģiskie faktori un dabiskais grunts ūdens sastāvs, kas Latvijai raksturojas ar augstu dzelzs saturu un nereti arī paaugstinātu amonija koncentrāciju. Veselībai tas nav bīstami, bet pasliktina ūdens kvalitāti, kā cilvēks to uztver ar maņu orgāniem. Tikai retos gadījumos akas ūdenī var nokļūt piesārņojošās vielas no vēsturiski piesārņotām vietām tuvu industriālajiem objektiem, ja, piemēram, plūdu rezultātā ir skarta plaša teritorija un šis plūdu ūdens nokļūst akā. Tas pats attiecas uz iespējamo notekūdeņu nonākšanu akā plūdu gadījumā. Šajā gadījumā, ja akā nonākuši plūdu ūdeņi, to lietot nevajag, bet pēc plūdu beigām aka vairākkārt ir jāizsmeļ, no tās ir jāiztīra sakrājušās nogulsnes un aka ir jādezinficē. Ieteicams periodiski veikt akas tīrīšanu un profilaktisko dezinficēšanu ik pa 3-5 gadiem.
 
Ja akas ūdenī ir augsts dzelzs saturs, par ko netieši liecina arī ūdens duļķainums, ūdeni pirms lietošanas var izlaist cauri ūdens filtriem, vai arī vienkārši nostādināt, var arī novārīt un tad nostādināt. Ūdens vārīšana nepieciešama arī tad, ja ir aizdomas (vai arī augsts bažu līmenis) par pastāvīgu ūdens mikrobioloģisko piesārņojumu. Tomēr akas ūdens, pretstatā ūdenim, ko saņemamam no krāna pa centralizētajām piegādes sistēmām, nekad nebūs tik augstā kvalitātē, un Ministru kabineta noteikumos “Dzeramā ūdens obligātās nekaitīguma un kvalitātes prasības, monitoringa un kontroles kārtība” dotie kvalitātes kritēriji juridiski nemaz nav piemērojami akas ūdenim. Akas ūdens kvalitāte īpaši netiek normēta.  Parasti tajā būs neliels Escherichia coli un enterokoku šūnu skaits, kas nav pieļaujams centralizēti piegādātajam ūdenim, bet tas praktiski nerada draudus veselībai”.