Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Jurim Zviedrānam tuvi ir lauki, un Tāši apbūruši ar savu vidi. Tikai muiža nekad nebūs gatava – vienu galu izremontē, otrā atkal jāķeras klāt. (Foto: Ģirts Gertsons)

Zviedrānu ģimene dzīvi Rīgā iemaina pret muižu Kurzemes laukos 14

Novadu ziņas
5. janvārī 07:28 2020. gada 5. janvārī 07:28
  Dace Ezera | Kas Jauns Avīze
Veca māja nekad nebūs perfekta, nekad nebūs gatava – šo patiesību ielāgojis Juris Zviedrāns, pēc profesijas celtniecības arheologs. Kopš 2005. gada viņš ir muižkunga statusā – atjauno Tāšu muižu Grobiņas novadā.

Tas nav viegls darbs, jo, kamēr atjauno vienu ēkas daļu, citā jau atkal radušās problēmas. Juris ir dzimis rīdzinieks, bet jau ceturto gadu Zviedrāni salīdzinoši vieglo dzīvi galvaspilsētā nomainījuši pret Tāšiem. Lai nebūtu garlaicīgi, ikdienai uguntiņu piešķiļ muiža, kas vairs neatrodas sabrukšanas stāvoklī, tomēr prasa nemitīgās rūpes.

Vēl pieci gadi, un paliktu drupas

“Muiža joprojām ir pašvaldības īpašums, mēs to nomājam – kā es smejos, līdz nāve mūs šķirs. Pirmoreiz uz šejieni atbraucām 1998. gadā, bet īrnieki esam kopš 2005. gada,” "Kas Jauns Avīzei" teic Zviedrāns.

Šis komplekss, atklāti runājot, esot apgrūtinājums visiem, kas ar to saistīti: gan sabiedrībai, gan pašvaldībai, gan Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldei. Kopā šeit ir astoņi vai deviņi valsts nozīmes kultūras pieminekļi.

Kad Zviedrāni atbrauca pirmoreiz, galvenajai ēkai tecēja jumts, kalpu mājā, kur pašlaik viņi mājo, jumts bija daļēji iebrucis un izsisti logi. Cēlais nosaukums kultūras piemineklis – visai nosacīts. Vēl pieci, ilgākais, desmit gadi bez cilvēka rokas, un muiža aizietu postā – paliktu tikai drupu kaudze.

Barons fon Korfs, Tāšu muižas cēlējs, galvenajā ēkā vēlējies septiņus kamīnus. Līdz mūsdienām saglabājušies trīs. (Foto: Ģirts Gertsons)

“Latvija ir skaista zeme, taču pamatīgi nodzīvota. Mēs sākumā uzņēmāmies iztīrīt ēkas, respektīvi, talkot. Man ir noderīga profesija un zināšanas – esmu celtniecības arheologs, līdz ar to spēju saskatīt un novērtēt patiesus dārgumus. Mēs bieži vien palaižam brīvsolī to, kas Latvijā un varbūt pat visā pasaulē ir vienā vienīgā eksemplārā. Tāpēc noskatīties, ka vēl viena mūsu dzimtenes vieta aiziet postā, negribējās,” atceras Juris.

Koki liecās iekšā pa logiem

Ģimene izšķīrās par pārcelšanos, kad koki un krūmi vēl liecās iekšā pa logiem. “Šobrīd kopā ar dzīvesbiedri Kristīni Veinbergu, arhitekti, pie muižas sakārtošanas esam palikuši divi. Protams, meistari palīdz, un līdzekļus mēs iegūstam mazos projektos – nelielu naudas summu ir vieglāk apgūt,” atklāj Juris.  “Mēs sakārtojām visu, kas atradās avārijas stāvoklī – jumtus, grīdas, logus, durvis. Vairāk dzinām uz priekšu kalpu māju, kas bija ļoti sliktā stāvoklī.”

Tagad šis nams kalpo kā brīvdienu māja, turklāt vasarās te sabrauc mākslinieki un arhitekti, kuriem nevajag četru vai piecu zvaigžņu apartamentus un perfektas labierīcības komfortam. “Mums ir princips, ka nevis pārbūvējam ēkas savām vajadzībām, bet pielāgojamies tām paši,” teic saimnieks.

Tā kā komplekss ir valsts kultūras piemineklis, Zviedrāni cenšas pēc iespējas mazāk pārveidot. “Tas nozīmē, ka ir arī neērtības, pie kurām jāpierod, bet cilvēks, ja vien pats vēlas, spēj pierast pie visa, turklāt ātri,” pauž Juris.

Nocirpta mauriņa vietā zaļa pļava

Vasarās un rudeņos viņi ļoti maz pļauj zāli, bijušajiem rīdziniekiem gribas vairāk zaļuma. Kaimiņos mīt liepājnieki, viņiem ir rūpīgi kopts, kamēr Zviedrāniem sezonas laikā bija gara zāle.

“Tas nav ne labi, ne slikti, vienkārši man nepatīk, ka ir kādas absolūtās patiesības, kā ir pareizi un kā – nepareizi. Mūsu filozofija pamatojas skandināvu pieredzē – viņiem dzīves uztvere noteikti ir veselīgāka. Pirmoreiz Zviedrijā biju 1995. gadā. Viens muižnieks man rādīja pļavu. Es nesapratu, ko viņš man rāda – pļava, puķes… Un? Izrādās, viņiem pļava ir vērtība,” turpina zaļās dzīves piekritējs.

Muižas galvenā ēka ir celta ap 1734. gadu. Gadsimtu gaitā bijuši vairāki īpašnieki, sākot ar baronu fon Korfu. Padomju gados līdz 1969. gadam šeit atradās skola, pēc tam ēka stāvējusi tukša. (Foto: Ģirts Gertsons)

Tāšu pļavās aug pat savvaļas ķiploki un burkāni, ķimenes, daudzi neko tamlīdzīgu neesot redzējuši. Divas kundzes no Rīgas pat vāca ķiploku sēklas, lai iesētu savā dārzā. Ja visu rūpīgi nopļauj, nekā vairs nav.

Pirms daudziem, daudziem gadiem apkārt Tāšu muižai bija iekopts dārzs, un mūsdienās saimnieki tā dzīvības norisēs neiejaucas. Vecais dārzs ir mājvieta gan putniem, gan citai bioloģiskajai daudzveidībai.

“Mums pat ir neliels zooloģiskais dārzs, jo patīk dzīvnieki. Bija trīs lieli kaķi, bet tagad paņēmām klāt vēl divus. Ir suns, divi papagaiļi, savvaļā zalkši, peles, sikspārņi. Protams, bebrs kādreiz mēģina kaut ko apgrauzt, zaķis vasarā ābeles. Toties suns zaķi uztver kā savējo! Stirnas gan tas dzenā,” klāsta Juris.

Jūtu ķīmija

“Mani Tāšiem piesaista vieta, konkrētā telpa – tas ir līdzīgi, kā cilvēks izvēlas otru cilvēku. Ja divi dzīvo kopā, starp viņiem notiek kaut kāda ķīmija. Tāpat ir ar vidi. Mēs Tāšos gan īsti neesam kļuvuši par savējiem, taču par savu saucam Grobiņas novadu, jo šeit labi jūtamies. Nekad neesmu nožēlojis, ka pametu galvaspilsētu, turp gan šad tad aizbraucu,” teic Juris.
“Daudziem ekskursantiem, kuri iegriežas Tāšu muižā, stāstām par šo vietu un ar ko paši šeit nodarbojamies. Jā, uz šejieni brauc ievērojams skaits ekskursantu, tajā skaitā daudz ārzemnieku – pat nenosaukt visas valstis. Brauc arī tādi ļaudis, kuriem pieder vecas mājas, kuri grib atjaunot un veidot paši savu vidi. Viņi pie mums vēro, kā tas notiek.”

Zviedrāni cenšas izvairīties no jēdziena restaurācija, tāpēc biežāk saka – senu ēku sadzīvošana. “Atjaunošana – tā laikam skanētu labāk,” spriež Juris.

Savam laikam moderna māja

Muižas saimnieku māja savam laikam bijusi ļoti moderna – augsti griesti, plaši logi, kamīni, pat akmens plātņu grīdas – tas bijis kas īpašs, jo pirms tam Latvijas muižās konstatējama vienīgi koka apbūve. Ir četras lielākas telpas, un labajā pusē ir sešas dzīvojamās telpas, kas tā laika izpratnē nav liela dzīvojamā māja muižnieka ģimenei.

1560. gadā, kad Grobiņas novadu ieķīlāja Prūsijai, vācieši uzskaitījuši savus jaunieguvumus – Tāšu, Rolavas, Medzes, Kapsēdes, Iļģu muižas, kas atradās visapkārt. Lēņu turētāji bija apmetušies Grobiņā, viņi nedzīvoja Tāšos. Šeit bijis vienkāršs zemes īpašums, kas pēc savas būtības arī ir muiža. Tas, ko mēs saucam par muižām, ir to centri, paliekas. “Izsakoties tēlaini, tie ir tukši gliemežvāki,” smejas Zviedrāns.

Galvenajā muižas ēkā ir plaša viesistaba – skaisti iekārtota, netrūkst arī klavieres. Zviedrānu pāris šajā telpā regulāri rīko koncertus nelielam klausītāju lokam. (Foto: Ģirts Gertsons)

Galvenais muižā ir zeme, un Tāšiem bija 2330 hektāru. Tāšos ir salīdzinoši mazas mājas, taču muižniekiem bija lielas ģimenes. Bērni dzima no vairākām dzīvesbiedrēm, jo nāve dzemdību laikā bija ierasta.

Ēku pasūtītājs bijis Fridrihs Heinrihs fon Korfs. Visi Korfi Latvijā cēlušies no Priekules, bet šeit bijis viens dzimtas atzarojums.
“Brīdī, kad būvēja, Fridrihs Heinrihs bija ļoti bagāts cilvēks.

Viņam piederēja mājas Liepājā, Kēnigsbergā, Jelgavā, vairākas muižas gan Kurzemē, gan Prūsijā. Viņu neskāra problēmas, kas saistītas ar Ziemeļu karu vai naudas trūkumu. Savu dzīvesbiedri viņš apņēma no Prūsijas. Ap 1730. gadu Kurzemē sāka būvēt pirmās mūra kungu dzīvojamās mājas. Tāšu saimnieku māja izcēlās starp citām celtnēm, līdz pat mūsdienām ir saglabājušies trīs kamīni. Būvniecības laikā bija septiņi. Kāpēc nepieciešams tik daudz kamīnu, nav saprotams, jo parasti mājā ir pa vienam kamīnam. Fridrihs Heinrihs fon Korfs gribēja izcelties,” spriež Zviedrāns.

Muižnieki, skola, pamestība

Dzīvojamā mājā nekad nav bijusi virtuve, tā izbūvēta atsevišķā ēkā, bet nu jau aizgājusi postā. Kad galvenā ēka bija pabeigta, 1746. gadā nomira Fridrihs Heinrihs, līdz ar to mājā ilgstoši neviens nedzīvoja.

18. gadsimta beigās un 19. gadsimta sākumā to atkal sakārtoja un apdzīvoja līdz 1840. gadam, taču tad tā atkal stāvēja tukša. Bagātiem muižniekiem piederēja vairākas muižas, tāpēc vajadzēja izvēlēties, kurā dzīvos, uz citām tikai atbrauca pārbaudīt savu saimniecību.

Ģimenei patīk dzīvnieki, un no patversmes paņemti pieci kaķi, paņemti. Viens no murrātājiem nopozē fotogrāfam. (Foto: Ģirts Gertsons)

Tāšu muižas galvenajā ēkā ļaudis atsāka dzīvot 1910. gadā, kad to pārdeva fon Šrēderiem, pa vidu vēl bija Kaizerlingi, kuri gan te nedzīvoja. Fon Šrēderi veica remontu un šeit dzīvoja līdz Pirmajam pasaules karam. Pagājušā gadsimta 20. gados līdz 1969. gadam muižā atradās skola, pēc tam ēka bija tukša.

Akmens laikmeta liecības

“Mēs pētām pagātni, vēlamies zināt, kur esam nokļuvuši. Kādreiz šurp brauca un dzīvoja arheologi. Viņi pētīja Ālandes upes senlejas malas, kas bija apdzīvotas kopš akmens laikmeta. Stādot kokus, esam atraduši krama priekšmetus, pareizāk sakot, to atliekas. Tikko nokusa ledāji, uz šejieni pārcēlās cilvēki. Senatnē te dzīvojuši kurši, kad Grobiņā mita skandināvi, arī viņi,” izpētījis Juris.  

Tepat atrodas Jāču skandināvu senkapi. Vēstures avotos šai vietai rodams kursiskais nosaukums Telse, Tāši ir latviskotais vietvārds, kas varētu būt radies 18. gadsimtā.

Telse ir arī senais Ālandes upes nosaukums, tam ir divas nozīmes – tecēt, urdzēt. Latviešiem bijusi Telse, vāciešiem – Ālande. “Mēs reiz atradām Grobiņas karti, kur nebija atzīmēta Ālande, bet Telse. Pirmajos rakstveida avotos Ālande parādījusies tikai 14. gadsimtā, turklāt iespējams, ka paralēli bijuši divi nosaukumi – arī Telse,” skaidro Zviedrāns.

Otrā pusē Ālandei atrodas Talse – ciemats, kas pirmoreiz pieminēts 14. gadsimtā. “Tas, ka latvieši dzīvojuši viensētās, ir mīts. Visi dzīvoja ciematos – tā tas bija 13., 14. gadsimtā. Ciemus sāka likvidēt 17. un 18. gadsimtā,” zina teikt arheologs.
Sarīkojumi mazām, jaukām kompānijām

Zviedrāni ne tikai atjauno vecās ēkas, bet arī cenšas organizēt mazus koncertus un mākslas sarīkojumus, tas, kas pašiem patīk, priecē arī draugus. Apartamenti nav lieli, mūzika jābauda mazā kompānijā, jo liela tikai traucē. Par plānotajām aktivitātēm interesenti uzzina no mutes mutē, un ar to arī pietiek.
Ja ir oficiālāki pasākumi, top afišas. Piemēram, pērn bija vēsturisko dārzu dienas ar lasījumu par romantisma stila dārziem, ieradās pietiekami daudz apmeklētāju.

Bijušajā kalpu mājā mīt atjaunotāju ğimene. Te vasarās ir brīvdienu istabas māksliniekiem, arhitektiem un citiem radošo profesiju pārstāvjiem – tiem, kam nevajag piecu zvaigžņu apartamentus. (Foto: Ģirts Gertsons)

“Sarīkojumi nav mūsu pamatdarbs, bet gan hobijs. Laika ir tik, cik ir, būtu diennaktī 48 stundas, pat tad visam nepietiktu. Ir daudz iekavētu un neizdarītu darbu, un nedod dievs kādu nedēļu vēl noslimot! Tad vispār ir briesmas. Nav man vairs 16 gadu, un arī enerģijas nav pārāk daudz. Negribas vairs trakot,” atzīst Zviedrāns.

Vecā mājā visu laiku ir darāmais, vienā galā pabeidz, otrā jau jāsāk no jauna, piemēram, apkope restaurētajiem logiem. “Ar palīgiem arī grūti,” neslēpj Juris. “Vecie un gudrie meistari nomiruši, bet pēc izdarīgajiem jaunajiem stāv garas rindas, viņi ir ļoti pieprasīti. Līdz ar to daudz kas jādara pašiem.”
Zviedrāniem ir trīs atvases, tomēr savu aizraušanos bērniem neuzspiežot. Nāks laiks, nāks padoms.

Prakse nākamajiem meistariem

Juris Kuldīgā apmāca restauratora asistentus, un vasarās Tāšos notiek prakses – audzēkņi palīdz muižas atjaunošanā un tajā dzīvo. “Liepājas keramiķei Vinetai Trumpeniecei es palīdzu sakārtot mājas logus, bet viņa muižai dāvina keramiku. Savulaik pie mums dzīvoja Kuldīgas restauratori, kuri Liepājā atjaunoja kādu māju. Ar Grobiņas pašvaldību mums arī ir ļoti labas attiecības,” par sadarbību priecājas saimnieks.

Pie ieejas Tāšu muižā lielā puķupodā aug citrons – bārenītis, kuru no sēkliņas izaudzējis kāds Rīgas arhitekts, taču atstājis. Zviedrāni ņemot visu, kas citiem lieks – varbūt kaut ko no tā var izmantot remontam. Arī grāmatas, kas citiem kļuvušas nevajadzīgas, kādreiz vākuši skaņuplates, bet tagad tās neviens vairs neatdod, jo plates atkal ir vērtība.

Saistītās ziņas

Rudbāržu muiža, visticamāk, pārtaps par kadetu skolu 3
Popes muiža meklē pazudušos krēslus - no 10 divi jau atradušies
Par gandrīz 3 miljoniem tirgo Krimuldas muižu Gaujas senlejā 20

“Varbūt kādam vajag vecu izlietni, bet mums tās vietā ko citu. Uz Kuldīgu aizveda dekoratīvās durvis. Mēs mēģinām arī vākt mēbeles, kas raksturīgas konkrētai ēkai vai reģionam. Cenšamies pie tām tikt tieši Kurzemē, taču nākas pieķert klāt arī Vidzemi. Darbojamies līdz Daugavai, kā es saku – Kurzemes hercogistes teritorijā,” pasmaida Tāšu muižkungs.

Citi šobrīd lasa

"Es tevi turēšu cieši, bet vēl ciešāk turēšu tavu mammu". Tēta vēstule jaundzimušajam dēliņam 4
"Mani sazāļoja, izvaroja un turēja gūstā" - britu dziedātāja Dafija atklāj, kāpēc 10 gadus nozudusi no skatuves 14
"Kāpēc sevi tā jāizkropļo?" - krievu humorista Petrosjana bijusī sieva izmainījusies līdz nepazīšanai 4
Skatīt visus komentārus

«Жую и откладываю»: Елена Степаненко раскрыла секрет похудения на 42 кг

Прощание с семьей: принц Гарри вернулся в Великобританию без Меган