Vietējo mācītāju iesvētītās lietas: lifti, maizes ceptuves un pat velosipēdi

Mācītāji savu svētību dod ne tikai dzīvokļiem, mājām, pieminekļiem, bet arī liftiem, maizes ceptuvēm, velosipēdiem, gredzeniem un daudzām citām lietām. Baznīcas kārtība paredz, ka ticīgais svētību var lūgt daudz un dažādām lietām. Tomēr ir gadījumi, kad šāda svētība tiek liegta. Piemēram, brīvmācītājs Valters Korālis atteicies svētīt kāda dzērāja medību bisi, bet katoļu priesteris Rihards Rasnacis – zodiaka medaljonu.

Katoļu arhibīskaps paslepeni no „airBaltic” vadības nosvēta lidmašīnu

1. decembrī Rīgas lidostā nacionālā aviokompānija „airBaltic” prezentēja savu jauno „Bombardier” aviolaineri. Kā pavēstīja aviokompānijas korporatīvo komunikāciju viceprezidents Jānis Vanags, uz pasākumu bija uzaicināti ap 2000 viesu, tostarp arī reliģisko konfesiju vadītāji. Latvijas katoļu arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs pēc viesošanās lidostā savā tviterkontā paziņoja, ka viņš „atsaucoties uz apkalpes lūgumu, ar prieku (bez trokšņa)” nosvētījis pasaulē pirmo „Bombardier CS300” turpmākajiem lidojumiem.

Kasjauns.lv Vanagam jautāja, vai šī iesvētīšana bija paredzēta „Bombardier” prezentācijas programmā un to speciāli pasūtījusi „airBaltic” vadība? Viņš atbildēja, ka nē. „airBaltic” vadība par katoļu arhibīskapa pašdarbību uzzinājusi tikai vēlāk – sociālajos tīklos. Bet aviokompānija uz arhibīskapu nav dusmīga – tā pat ir priecīga un saka lielu paldies visiem, kas jaunajiem gaisa kuģiem vēl visu to labāko.

Bet vai arhibīskaps šai gadījumā nav pārkāpis kādas regulas, bez īpašnieka ziņas iesvētot viņa īpašumu? Izrādās, ka nē. Siguldas katoļu draudzes mācītājs Rihards Rasnacis portālam Kasjauns.lv skaidroja:

„Nekas šai gadījumā nav nepareizi. Tas ir tāpat, kā cilvēks var lūgt pasvētīt viņa īrēto dzīvokli, kurā viņš dzīvo, kaut arī tas viņam nepieder. Tāpat taksists var lūgt pasvētīt taksometru, ar kuru viņš brauc, kaut gan tas pieder takšu kompānijai. Tā ir lieta, ko viņš izmanto, un viņš var lūgt tai dot svētību. Tāpat arī šai gadījumā – piloti varēja lūgt svētību lidmašīnai, ar kuru viņi lido”.

Mode pēc pasākumiem, kurā kristieši tika nežēlīgi ekspluatēti pārgājusi

Kādreizējais Latvijas luteriskās baznīcas mācītājs, tagad individuāli praktizējošais garīdznieks Valters Korālis portālam saka, ka ticīgie ne sevišķi bieži izrāda interesi iesvētīt kādu lietu vai īpašumu.

„Nav bieži, bet gadās. Savulaik modē bija svētīt piemiņas akmeņus tam vai citam notikumam, personībai. Arī karogus - sākot no valsts līdz pat pilsētas domēm vai to iestādēm piederošos. Draudžu mācītāji (arī es) savulaik bijām ļoti noskrējušies uz šādiem pasākumiem. Tie vislielākā mērā bija politiski pasākumi, kurā kristieši tika nežēlīgi ekspluatēti ar savu cēlsirdību vai pat lētticību. Šī mode ir pagājusi, un tagad mācītāji vairāk svētī tieši konkrētas lietas. Piemēram, redzamu īpašumu - sākot no dzīvokļa, mājas līdz pat privātfirmas telpām, arī vasarnīcas, mākslinieka vai amatnieka darbnīcas, zvejas laivas, jahtas, automašīnas, traktora un tamlīdzīgi

Svētī arī pavisam pieticīgus dzīvokļus. Parasti tad, ja kāds aizgājis Mūžībā, un palicējiem šajās telpās ir kļuvis pavisam smagi dzīvot. Bieži tad tas notiek kopā ar Svētā Vakarēdiena saņemšanu. Svētība jau savā ziņā ir vispirms būt kopā un būt pazīstamākam ar to cilvēku, kas to lūdz un kopā palūgt Dievu, lai attiecīgā lieta labi kalpotu un nebūtu par grūtu nastu.

Arī manā privātpraksē šādi darbi šad un tad notiek. Visās svētīšanās vienmēr vēlos, lai klāt ir maksimāli visa cilvēku saime, kas ir ar īpašumu saistīta. Lūdzamies īpaši par iepriekšējo īpašnieku un mūžībā aizgājušo mieru.

Iespējams, ka daudziem tas liksies dīvaini, bet ir bijuši gadījumi, kad ir svētīti tieši zīmoli - redzami vēstījuma elementi par firmu.  Zinu, ka Japānā uz tempļiem puiši pat nes svētīt savus personiskos datorus. Vienreiz man pagāja gandrīz visa diena ar kvēpināmo vīraku apbraukājot apkārt lielus, vairākus simtus hektāru, meža īpašumus, ko īpašnieks bija mantojis.

Vienreiz esmu atteicies svētīt medību ieroci. Bet drīzāk jau tāpēc, ka lūdzējs pats bija „kunga dūšā” un man likās, ka tāda svētīšana tāpat nekur pie laba nenovedīs, ja tik daudz dzers. Es svētīšanas ceremonijā cenšos runāties ar cilvēku un palūgt viņam izlasīt vismaz vienu evaņģēliju no Jaunās Derības, pirms mēs, ko svētam. Ir jau, protams, katram mācītājam kādi iekšējā ētika vai pieņēmumi, kad ir vai kad nav kaut kas jāsvēta.

Nav nekāda konkrēta honorāra vai cenrāža par šo svētīšanas aktu. Par visu vienojamies no gadījuma uz gadījumu. Daudz ko nosaka attālums. Strādāju visā Latvijā un, ja nepieciešams, tad arī ārpus.

Parasti jau manu darbu baznīcu štata mācītāji kritizē, ka , lūk, vispirms esot jābūt cilvēkam draudzē un tad tikai saņemama svētība. Bet, ja tā, tad Latvijas katoļu virsgana piemērs skaidri parāda, ka nekā! Jo neticu, ka daudz  „airBaltic” valdes dalībnieki būtu ik svētdienas praktizējoši kristieši konkrētās draudzēs. Domāju, ka arī vairums no jauno svētīto lidmašīnu pilotiem ne. Tas pats jau bija ar abu - luterāņu un katoļu - virsganu svētīto Dienvidu tiltu Rīgā. Šie un daudzi citi gadījumi vēl bez kādas personiskas peļņas ir baznīcu politiski akti. Jo baznīcām jau valsts finansējumu par sprediķiem vien nepiešķir. Tas viss ir sūri, grūti jāatstrādā”.

Adventistu mācītājs svētī liftu sociālajā mājā

Latvijas septītās dienas adventistu Baznīcas mācītājs Ivo Roderts par Latvijas garīdznieku materiālo lietu iesvētīšanas praksi Kasjauns.lv teica:

„Patiesībā šis ir ļoti interesants jautājums un droši vien būtu vajadzīgs daudz lielāks un nopietnāks pētījums – kā dažādi cilvēki, konfesijas, mācītāji redz/praktizē  „iesvētīšanu”. Varu atbildēt tikai kā Adventistu Baznīcas mācītājs - pie manis ar šādiem lūgumiem nevēršas ļoti bieži. Parasti tiek iesvētīti jauni dzīvokļi un mājas. Neikdienišķākais gadījums manā praksē bija iesvētīt liftu veco ļaužu sociālajā mājā.

Iemesls, kāpēc es atteiktos piedalīties kaut ko iesvētīt, būtu tāds: cilvēki patiesībā netic Dievam, bet uztver to kā savdabīgu rotaļu. Adventistu Baznīcā nav pieņemts saņemt atlīdzību par aizlūgšanu/svētīšanu”.

Svētību rituālā nav noteikts cenrādis svētību došanai

Jelgavas katoļu draudzes vikārs Agris Ruļuks portālam Kasjauns.lv sacīja: „Svētīt var personas, ēkas, priekšmetus, vietas, liturģisko un publiskā kulta priekšmetus, dievbijības izpausmes priekšmetus. Visbiežāk lūdz pasvētīt svētlietas - rožukroni, krustiņu, svētbildi un tā tālāk. Retāk lūdz pasvētīt mašīnu vai dzīvokli, māju. Īpašos gadījumos aicina pasvētīt ražotnes, darba vietas un darba instrumentus vai mašinērijas. Biežums ir atkarīgs no tā, cik bieži cilvēki nopērk vai rada jaunas lietas vai vietas, lai tās kalpotu cilvēka labumam. Protams, tas ir atkarīgs arī no tā vai īpašnieks ir katolis vai arī kristietis, kas apzinās vajadzību pasvētīt.

Man ir visai īsa priesterības pieredze - tikai pāris mēneši, tāpēc vēl nav nācies sastapties ar dīvainībām, bet ir nācies svētīt vietas vai lietas, kur cilvēki ir jutuši vai piedzīvojuši dīvainības vai ļaunumu, lai tas tiktu šķīstīts un attīrīts no ļaunuma”.

Jautāts, vai viņam nācies kādam atteikt svētību, Ruļuks atbildēja: „Es savā praksē neatminos tādus gadījumus, bet pieļauju, ka tās varētu būt lietas, kas ir pret Ticību, Baznīcu un morāles jautājumiem. Visbiežāk cilvēki tādas lietas lūgtu pasvētīt savas nezināšanas vai neizpratnes dēļ. Priesteris var atteikt svētīt un dot svētību, ja tās lietas vai arī cilvēka nodoms rīcībai ir paredzētas ļauniem mērķiem.

Svētību rituālē nav noteikts cenrādis katrai vietai, lietai vai personai, ko ir iespējams pasvētīt. Tādēļ tas ir par ziedojumiem. Pēc cilvēku iespējām”.

Karš nav Dieva griba

Siguldas draudzes priesteris Rasnacis Kasjauns.lv: „Ir lietas, ko esmu atteicies nosvētīt. Piemēram, kāds pārītis gribēja nosvētīt savus laulības gredzenus, bet viņi nebija laulājušies baznīcā, bet gan „zagsā” – dzimtsarakstu nodaļā. Šādu lietu es neatbalstu – jālaulājas baznīcā. Runājāmies, skaidroju, ka jāgatavojas laulībām baznīcā. Tad pārītis piekrita iziet saderināšanās kursu baznīcā un es šos gredzenus varēju iesvētīt kā saderināšanās, nevis kā laulību gredzenus. Zinu, ka šādi gadījumi bijuši arī citiem maniem kolēģiem.

Bija vēl gadījums, kad kāds atnesa iesvētīt krustiņu un dažādus medaljonus, tostarp bija arī medaljons ar zodiaka zīmi, to nesvētīju – jo tā nav kristīga zīme. Šeit jautājums – vai nu tu tici Jēzum Kristu vai kādiem māņiem.

Katoļu baznīcā ir sava kartība, kā svētī arī transportlīdzekļus – kuģus, auto un lidmašīnas. Vienu gadu bija daudz gadījumu, kad gribēja svētīt automašīnas. Tad viens pie manis atbrauca ar velosipēdu un teica – mašīnas man nav, bet es braucu ar velosipēdu. Esmu svētījis arī motociklu.

Runājot par ieroču svētīšanu, jāsaprot, kāds ir tā mērķis – vai to izmantos saskaņā ar Dieva gribu, vai gluži pretēji. Kāpēc, lai nesvētītu medību ieroci? Medības Bībelē nekur nav aizliegtas, Vecajā Derībā ir apraksti par medībām. Savādāk tas ir ar kara ieročiem. Man šķiet, ka karš tomēr nav Dieva griba”.

Svētī pat vecvecāku Bībeli

Rīgas Anglikāņu draudzes mācītāja, luterāņu Baznīcas bīskape emeritus Jāna Jēruma - Grīnberga Kasjauns.lv pastastīja:

„Nevarētu teikt, ka ticīgie bieži izrāda interesi iesvētīt kādu lietu vai īpašumu. Paši mēs draudzē esam iesvētījuši divas daļas baznīcā pēdēja gada laikā: pirmkārt, kad pabeidza kāpņu rekonstrukcijas darbus (tās, kas ved no krastmalas uz baznīcu) iesvētījām šīs kāpnes, kas ir ceļš uz dievnamu un pie Dieva. Tad vasarā Eiropas bīskapa klātbūtnē iesvētījām atjaunotās pagraba telpas, lai izlūgtos Dieva gādību un svētību visam, kas telpās turpmāk notiks. Tāpat arī gadās, piemēram, ka dievkalpojumu vajadzībām iegādājas kaut ko jaunu – piemēram, dievgalda traukus – un tad arī tos iesvētam, lai ir skaidrs, ka tie ir īpaši trauki, kuri ir lietojami tikai svētdarbībām.

Esmu dzīvokļus un arī darba telpas svētījusi, bet faktiski nekad neko „dīvainu””.

Latvijas luteriskās baznīcas evaņģēliste, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas kapelāne Kristīne Vanaga Kasjauns.lv atklāja:

„Mani regulāri aicina svētīt telpas, kurās cilvēki nejūtas omulīgi. Esmu svētījusi arī mašīnas, krustiņus... Vienreiz lūdza svētīt Bībeli, kas bija saņemta mantojumā no vecvecākiem. Man nav honorāra par svētīšanu. Visbiežāk es to daru darba vietā darba laikā, tas ietilpst manos darba pienākumos”.

Luterāņu mācītājs Artis Burovs Kasjauns.lv pastāstīja, ka savas garīdznieka prakses laikā ir iesvētījis visdažādākās lietas - karogus, kapu pieminekļus, kapa vietas (ja bēres ir vadījis laicīgais runātājs), dzīvokļus, mājas, frizētavu un arī kafejnīcu.

Elmārs Barkāns/Foto: Valters Korālis, Agnese Gulbe/LETA, Ieva Lūka/LETA, Krists Spruksts/LETA, Evija Trifanova/LETA