"Ik pa laikam kādam palika slikti..." Ultramaratonists Matīss Vecvagaris atklāj, kā tas ir - skriet 24 stundas no vietas

Matīss Jauns.lv atzīst, ka sacensības bija izaicinošas, jo dienas laikā gaiss uzkarsa līdz +25 grādiem. Tieši šī iemesla dēļ viņam nācās atteikties no sava nospraustā mērķa - 270 kilometriem, kas reizē būtu bijis arī jauns Latvijas rekords. "Cepurē turēju ledu, bet kaut kā netiku galā. Galva uzkarsa, pulss uzkāpa pārāk augstu un sapratu, ka vēlamo rezultātu nesasniegšu," norāda Vecvagaris.

"Tomēr man vismaz nesagrieza vēderu, kā citiem dalībniekiem," pozitīvi skrējienu vērtē ultramaratonists. Viņš norāda, ka uz Franciju bija devušies vairāki ļoti spēcīgi dalībnieki, kuri sacensību laikā veselības likstu dēļ bija spiesti izstāties. "Kļuva slikti arī vienam latvietim, kuru aizveda uz hospitāli un pielika pie sistēmas. Bet tur jau vairākiem skrējējiem tā gadījās," atzīst Vecvagaris.

Tāpat viņš atklāj, ka trase sacensībās bija monotona - tas bija 1,5 kilometru garš aplis, līdz ar to visu laiku nācās skriet uz riņķi. Jautāts, vai šī pieredze nebija apnicīga, Matīss atbild noraidoši. "Es mūziku neklausījos, bet lūkojos uz apkārtējo ainavu. Tāpat visu laiku domāju līdzi pie tā vai mani rādītāji ir optimāli - vai neskrienu par ātru vai par lēnu, vai esmu uzņēmis 70-80 gramus ogļhidrātu stundā, u.t.t."

"Vienā brīdī," atzīst Matīss, "jutu, ka man mugurā esošais Latvijas izlases tumši sarkanais krekls iekrāsojas balts. Tas nozīmē, ka organisms zaudē sāļus un tie ir jāaizvieto, vai nu pieberot tos dzērienam, vai uzņemot speciālu sāļu tableti." Viņš skaidro, ka brīdī, kad sāļu ir par maz vai neesi pietiekami uzņēmis šķidrumu, notiek dehidrācija, kā rezultātā var aprauties urīns, vai tas var sākt iekrāsoties brūnā krāsā. "ja tas kļūst pārāk tumšs, tad situācija var beigties slikti," brīdina sportists.

Runājot par atpūtas pauzēm skriešanas laikā, Matīss norāda, ka tām katrs dalībnieks varēja atvēlēt tik daudz laika cik vēlējās. "Pagājšgad šajās sacensībās es noskrēju 12 stundas bez apstājas un pēc tam ik pēc divām stundām apstājos uz minūtēm divām, lai padzertos, kaut ko apēstu un man uzpūstu aerosolu. Kopējais atpūtas laiks bija ap 10 minūtēm. Šogad, šķiet, ka atpūtos nedaudz ilgāk. Kādas 15 minūtes, kopā ņemot," atklāj ultramaratonists.

Skriešana rada laimes sajūtu

Jautāts, kāda ir motivācija noslogot savu ķermeni ar tik radikālu pārbaudījumu kā diennakts skrējiens, Matīss atbild, ka tam esot vairāki iemesli. "Distanci veica kādi 400 cilvēki un ik pa laikam redzēju, ka kādam paliek slikti, kāds vemj, nevar pastaigāt vai pie kāda pieskrien mediķi. Tad brīžiem liekas, kam tas vispār vajadzīgs," smejot pārdomās dalās vīrietis.

"Bet lieta, kas man šajā skrējienā patīk ir tā, ka rezultātus var salīdzināt un vienmēr gribas pārspēt savu iepriekšējo veikumu. Mans kārdinājums ir arī Latvijas rekords, ko iepriekšējā gadā laboju [ar rezultātu 269,509 km]. Tas bija stāvējis nemainīgs 40 gadus un likās iespaidīgi, ka es savos 44 gads spēju to labot."

Viņš piemin, ka pavasarī gan rekords viņam tika atņemts [Ritvars Kalniņš diennakts laikā pieveica 270,41 km], bet šis apstāklis Matīsam sniedzis papildu motivāciju sportot un trenēties. "Citos sporta veidos liekas, ka viss jau beidzas 20 gados, bet 24 stundu skrējiens ir tāda distance, kurā labus rezultātus vari sasniegt ilgāk. Arī skrējējs, kas laboja manu rekordu ir 51 gadu vecs, un man pašam šķiet, ka arī es vēl kādus sešus gadus varētu turpināt," norāda Vecvagaris.

Tāpat viņš atklāj, ka skriešana kaut kādā ziņā rada laimes sajūtu, turklāt papildus motivāciju viņam sniedz tas, ka viņš var pārstāvēt Latvijas izlasi starptautiskā arēnā. "Lai tiktu uz olimpiādi, manuprāt, skrējējiem kilometrs jāveic trijās - trījās ar pusi minūtēs un šobrīd neviens latvietis to nevar paveikt. Bet 24 stundu skrējienā, lai labotu Latvijas rekordu, vidēji kilometrs jānoskrien 5,2 minūtēs. Un patrenējoties, šāds mērķis ir reālistisks," uzskata sportists.

Matīss uz skriešanu pavilcis arī sievu

Matīss norāda, ka viņa profesionālā darbība nav saistīta ar sportu - viņš ir fizikas skolotājs skolā. Tomēr viņš atzīst, ka sports laika gaitā ir kļuvis par neatņemamu viņa dzīves daļu. Ultramaratonists līdz šim jau ir pievarējis četrus 24 stundu maratonus un nu viņam esot "āķis ir lūpā" - viņš vēlētos šādu distanci mērot katru gadu.

Jautāts, kāda ir bijusi viņa smagākā pieredze diennakts skrējienā, viņš atzīst, ka tās bija sacensības Taivānā 2023. gadā. "Tur man pēc 11 skrietām stundām krūtīs iemetās dūrējs. Un tad es izstājos, jo man likās, ka negribas nomirt otrā pasaules malā," norāda Matīss.

Bet uz jautājumu vai skriešana un gatavošanās sacensībām neietekmē arī viņa attiecības ar dzīvesbiedri vai tuviniekiem, Matīss atbild noraidoši. "Sieva varbūt tam nepiekritīs, bet man jau liekas, ka es viņu savā laikā pavilku uz skriešanu. Bet tagad jau vairāk nekā 10 gadi pagājuši un azarts ir mums abiem - mēs kopīgi plānojam uz kādām sacensībām brauksim un arī mājās, runājot par treniņu procesu, saprotamies uz pusvārda," pauž sportists.

Laulātais pāris pasaules čempionātā nostartēja vislabāk no Latvijas izlases sportistiem. Sigita Vāce-Vecvagare ar 227,829 km sacensībās izcīnīja 24. vietu, trešo reizi pēc kārtas uzlabojot savu personīgo rekordu. Bet Matīss pieveica 249.169 kilometrus un kopvērtējumā ierindojās 28. vietā. 

Sieviešu konkurencē uzvarēja Lielbritānijas pārstāve Sāra Vebstere ar 278.622 kilometriem, otrā bija austrāliete Holija Ransone ar 274.172 km, bet trešā - japāniete Miho Nakata ar 271.987 km. Vīriešu konkurencē uzvarēja ukrainis Andrijs Thačuks ar 294.346, otrais bija Norvēģijas pārstāvis Jo Inge Norums ar 285.513 km, bet trešais - soms Matti Jonka ar 283.699 kilometriem.