Pirmo reizi Latvijā var piemērot Krimināllikuma pantu par “reliģisko terorismu”

Šī gada maija vidū Jelgavā kādā privātmājā mājdzemdībās mira Pirmās evaņģēliskās draudzes locekle, 21 gadus vecā Līva un viņas bērniņš, jo sektas līderis, maiznīcas “Svētes maize” dibinātājs un toreiz arī tās īpašnieks Jānis Dāvids saviem adeptiem bija aizliedzis kontaktēties ar ārpasauli un apmeklēt mediķus, viņš draudzes locekļiem sevi lika dēvēt par “svēto garu” un viņus turēja gan garīgā, gan fiziskā izolētībā reliģiskās kopienas “kopmājās”.

Par traģiskajām mājdzemdībām uz Jelgavas rajona tiesas apsūdzēto sola sēdušies mirušās Līvas vīrs Renārs Jēgermanis, tēvs Valdis Simsons un “svētā gara” sieva Solvita Dāvida, kuri “asistēja” šajās dzemdībās un neuzskatīja par vajadzīgu izsaukt mediķus. Viņus tiesā pēc Krimināllikuma 137. un 141. panta 2. daļas par neatļautu ārstniecību un atstāšanu bez palīdzības, par ko draud cietumsods līdz astoņiem gadiem.

Krimināllikuma pants, kurš nekad nav ticis piemērots

Tomēr aizvien skaļāk sabiedrība pieprasa pie atbildības saukt arī “Dāvida jeb Svētes sektas” līderi Jāni Dāvidu, kurš savus piekritējus nozombējis tiktāl, ka viņi pilnībā izolējušies no apkārtējās pasaules un noraida jebkādu “neticīgās ārpasaules” iejaukšanos, tostarp pat elementāru medicīnisko palīdzību. Dāvida ietekmei pakļauti ap 200 cilvēku – gan pilngadīgi, gan nepilngadīgi Latvijas pilsoņi.

Jauns.lv tiesībsargājošās instancēs uzzināja, ka par Pirmās evaņģēliskās draudzes un tās līdera Jāna Dāvida darbību Valsts policija veic izmeklēšanu, kas var beigties ar apsūdzības uzrādīšanu Dāvidam. Uz jautājumu, vai viņam var tikt uzrādīta apsūdzība pēc Krimināllikuma 227. panta tiešu atbildi Jauns.lv nesaņēma, kas liek noprast, ka, iespējams, šāda apsūdzība arī tiek gatavota.

Krimināllikuma 227. pants “Sabiedriskās drošības, kārtības un personas veselības apdraudējums, veicot reliģisku darbību” nosaka: “Par tādas grupas organizēšanu vai vadīšanu, kuras darbība, izpauzdamās kā reliģiskas mācības sludināšana un reliģisko rituālu izpildīšana, ir saistīta ar kaitējuma radīšanu sabiedriskajai drošībai un kārtībai, personas veselībai, ar likumu aizsargātām personas interesēm, vai par personas piedalīšanos šādās darbībās - soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz diviem gadiem vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu”.

Šis likuma pants Latvijas tiesu praksē līdz šim nav zināms. Bijušais Saeimas deputāts, kādreizējais Reliģisko lietu pārvaldes vadītājs, Baznīcas tiesību eksperts, tiesību zinātņu doktors, zvērinātais advokāts Ringolds Balodis Jauns.lv teica, ka viņš nav dzirdējis, ka līdz šim mūsu valsts jurisdikcijā šis pants būtu piemērots: “Prakses nav”.

Arī krimināltiesību eksperts, Saeimas deputāts un tiesību zinātņu doktors Andrejs Judins (“Jaunā vienotība”) Jauns.lv teica, ka neatceras nevienu kriminālprocesu vai spriedumu, kas attiektos uz Krimināllikuma 227. pantu.

Pants pret islāma teroristiem

Līdz šim Krimināllikuma pants savstarpējā reliģisko kopienu un oponentu polemikā ir ticis pieminēts tikai pāris reižu, un tad arī tikai saistībā ar islāma terorisma draudiem. Tas nozīmē, ka pārsvarā šis konkrētais Krimināllikuma pants ir uzskatīts tikai kā norma, kas varētu sabiedrību aizsargāt no reliģisku fanātiķu uzbrukuma, kas draud ar teroraktiem.

2001. gadā toreizējais Reliģisko lietu pārvaldes priekšnieks Ringolds Balodis Rīgas musulmaņu draudzei “Iman” pieprasīja paskaidrot tās nostāju par draudzes locekļa locekļa Renāra Kosņikovska jeb “Omāra” naidu kurinošajiem izteikumiem. Sevi par “Omāru” dēvējošais musulmainis laikrakstā “Jaunā Avīze” bija izteicies, ka “ebreju mērķis ir citu tautu cilvēkus padarīt par vergiem” un tamlīdzīgi. Balodis uzskatīja, ka Kosņikovskis veicis nodarījumu, kas kriminalizēts Krimināllikuma 227. pantā.  Pēc pārbaudes Satversmes aizsardzības birojs nāca klajā ar paziņojumu, ka “Iman” draudzes pārstāvis nav drauds Latvijas Republikai.

Savukārt 2005. gadā Latvijas Musulmaņu biedrību savienība, atsaucoties uz 227. pantu, Latvijas Universitātes (LU) rektoram Ivaram Lācim pieprasīja no darba atbrīvot LU lektoru Leonu Gabrielu Taivānu, kurš intervijā žurnālā “Nedēļa” bija izteicis viedokli, ka genocīds ir it kā likumīgs islāma valsts veidošanas pamats. Pēcāk LU Sabiedrisko attiecību departamenta direktors Jānis Palkavnieks paziņoja, ka Taivāns žurnālā paudis personisko viedokli kā akadēmiķis un reliģiju pētnieks, un tas nav saistāms ar LU viedokli. Ar to šī polemika arī beidzās.

Savukārt 2005. gadā oficiālajā izdevumā “Latvijas Vēstnesis” Iekšlietu ministrijas Juridiskā departamenta direktora vietnieks Dmitrijs Trofimovs par 227. panta lietderību pauda: “Teroristu grupas vadītājs ir uzskatāms par šā nozieguma bīstamāko līdzdalībnieku, kas iegulda savus intelektuālos un citus resursus. Turklāt, sistēmiski analizējot noziedzīgo nodarījumu sastāvus, jānorāda (..) uz Krimināllikuma 227.pantu. Salīdzinot minēto noziedzīgo nodarījumu vadīšanas sabiedrisko bīstamību, acīmredzama ir nepieciešamība kriminalizēt teroristu grupas vadīšanu, kas izraisa vai var izraisīt smagas sekas”.