OQJAV: Rīga - tā ir mikroizelpa un mikroieelpa

OQJAV – tas ir pārdomu pilns pieaugušo pops: to var sajust, noklausoties pēdējo albumu “Lapiņas, ziediņi” (2018) un visjaunāko EP “Boulinga celiņš” (2019).

Par mūziku šodien grupā atbildība dalās šādi: teksti – līderis Vadiks Koroļovs, elektronika un bass – Dmitrijs Šugaikins, romantika un klase – akadēmiskais pianists Jaroslavs Timofejevs. Kokteilis jau sešus gadus ir stiprs un reibinošs: grupa ir ieguvusi vairāku prēmiju nominācijas un statuetes: MTV Europe Music Awards (“Gada mākslinieks Krievijā”), “Zelta drakonu” par “Labāko neatkarīgo projektu” un pat “Gada debiju” pie Artēmija Troicka. Taču tie visi ir sausi fakti, un nav piemērotāka veida labākai dzīva cilvēka iepazīšanai, kā vien uzdot iespējami vairāk jautājumu par jebkuru tēmu, ieskaitot viņa svarīgākos darbus. Kā vienmēr, sāksim ar vissvarīgāko:

Rīga – tā ir?

Jaroslavs Timofejevs:

Rīga ir tiešs un precīzs vārds, līdzīgi kā Pēterbaznīcas tornis. Sakot “Rīga”, jāveic mikroizelpa un mikroieelpa. Tā es elpu pirmajā reizē, kad nokļuvu pilsētā: ārā bija mīnus 27 grādi. Domājot par gaidāmo braucienu, vēlos vēlreiz pacelt galvu un paskatīties uz torni, taču tagad dziļi ieelpot un izelpot koncertā.

Dmitrijs Šugaikins:

Rīgā esmu bijis vienu reizi un neesmu nogaršojis balzamu. Vēlos labot šo kļūdu. Redzēju romantisku pilsētu, tādēļ ceru, ka mūsu attiecībās sāksies mīļas aizraušanās laiks. Iepriekšējā reizē, šķiet, dzirkstele nošķīda. Taču koncerts, iespējams, būs par seksu, nevis romantiku. Nevar saprast, kā veidosies diena un kāds būs balzams.

Kā OQJAV raksta dziesmas?

Vadiks Koroļovs:

Visas dziesmas rodas it kā no haosa. Kaut kas tevi aizskar, un tu vai nu paspēj to fiksēt, vai arī nepaspēj. Tādēļ es nekad neesmu baidījies no tā, ka kādu garāku periodu dziesmas vienkārši nerodas. Man ir gadījies, ka kādus mēnešus trīs nerodas nekas: ne dzeja, ne dziesmas. Nu, rakstu kaut kādus ierakstus Facebook, laižu cauri krokodila asarām zobenzobu tīģerus, enerģija ir novirzīta kaut kur citu. Un sapratu, ka pienāks brīdis un izlauzīties daudz kas, līdz šim tā vienmēr ir noticis.

Visbiežāk dziesmas rakstās uzreiz, labāk ir nezaudēt noskaņu. Jo, ja zaudēsi, pēc tam, iespējams, nevarēsi atgriezties tajā stāvoklī un izdosies vai nu kas mākslīgs, vai arī … nu, izdosies kaut kādi meli.

Kā Vadiks, Dmitrijs un Jaroslavs satikās?

Vadiks Koroļovs:

2016.gada nogalē sapratu, ka OQJAV tā sākotnējā formā beidzas. Taču dziesmas tikai rakstījās un rakstījās. Jautājums bija vien par to, ar ko kopā un ar kādu vārdu turpināt. Tad uzreiz iedomājos par Jaroslavu Timofejevu, mūziķi no klasikas pasaules. Ar viņu divatā mēs arī sākām gatavot “Nodevēju” (2017.gadā tapušu minialbumu). Ar viņa klavierspēli, ar vienkāršiem bitiem, kurus es, galīgs nepraša aranžēšanā, pats sarakstīju.

Mūzika sāka plūst un plaši, taču bija acīmredzami, ka mūsu upei ir vajadzīgas krastmalas un tilti. Tad es uzrunāju “monstru”— Dmitriju Jemeļjanovu, viņš piekrita darboties kā skaņu producents, un viss izveidojās par to, kas rezultātā arī sanāca. Vasaras sākumā mēs atradām trešo — Dmitriju Šugaikinu, kurš atbild par elektroniku un basģitāru.

Kur rodas iedvesma?

Vadiks Koroļovs:

Es nekad negaidu iedvesmu, vēl jo vairāk – ikviens rituāls ir kā komfortabli apstākļi, tie ir mani ienaidnieki. Proti, ja man būs labs ādas krēsls, ozolkoka rakstāmgalds un kāds visu laiku pienesīs kafiju un vīnu, tad es patiešām neko neuzrakstīšu. Šis ir cits, maksimāli intīms process, tu šī procesa brīdī esi maksimāli viens pats, neviena nevar būt – nekādu padomnieku, nekādu palīgu, un vienlaikus esi kaut kā saistīts ar visu šo, ar visiem apkārtējiem.

Kur rodas teksti?

Vadiks Koroļovs:

Visbiežāk es atnesu kaut kādu sākumu — tekstu, melodiju. Nu tā, “puiši, tad izstāstīsim šādu stāstu. Izstāstīsim?” Mēs reizēm runājam arī par tekstiem. Puiši ir jūtīgi, gudri un netikumīgi, tādēļ lielākoties neko paskaidrot nevajag, bet reizēm jautā: “Lūk, šī rindiņa – par ko tā ir?” Un man šajā procesā nepavisam nav grūti paskaidrot, jo kad tā sauktais produkts jau ir nācis klajā — tas ir pavisam kas cits. Bet, kad jūs nodarbojaties ar kopīgu daiļradi, tad ikvienam ir jāsaprot, kurp doties, un ja tur ir kāda viltīga metafora un man tā ir acīmredzama, un, šķiet, ka nekas nav jāpaskaidro, bet puiši jautā, es atbildu. Jo dziesmu muzikāli var virzīt arī citā virzienā. Un tas nekādā veidā nebūs saistīts ar sākotnējo dzeju. Bet tas jau ir kā bites pret medu.

Tu esi ne tikai mūziķis, bet arī dzejnieks. Kā tas strādā?

Vadiks Koroļovs:

Ir atšķirība starp “tūlīt dzims dzeja” un “tūlīt dzims dziesma”. Domāju, nav īpaši interesanti karināt birkas: kurš ir dzejnieks, kurš ir mūziķis, kurš ir mākslinieks, u.t.t. Kad raksti, tad tu vienkārši raksti. Dziesmas vienmēr tiek rakstītas kopā ar melodija. Melodija tevī parasti jau dzīvo, un tu kā krellītes uzver vārdus, bet dzeja ir brīva no šīs figņas un vienkārši top. Tai nav ierobežojumu, jo ir tikai viens instruments – vārds. Taču tieši tādēļ daudzi šim instrumentam ievieš ierobežojumus, piemēram, apjomu, pantmēru, visu, ko iespējams. Man šķiet, ka dzejai jābūt maksimāli brīvai. Brīvākai nekā dziesma.

Reizēm ir ļoti grūti savienot dzeju un dziesmu. Dzeja pati par sevi var būt gatava, un tev patiesībā ir tikai jāiziet laukumā un tā jālasa.

Jūsu žanru apzīmē kā “pārdomu pilnu pieaugušo popu”. Kā jūs paši to apzīmējat?

Vadiks Koroļovs:

Agrāk man, rakstot dziesmu, vienmēr šķita, ka mēs radām popmūziku, goda vārds. Savukārt popmūzika vispirms nāk no gurniem, nevis no smadzenēm. Kaut kāds teksts, kaut kāda prātā paliekoša melodija, basa, bungu un šķīvju apvienojums. Tā es saprotu popmūziku, jo kopš bērnības es pilnībā un pavisam esmu nodevies Maiklam Džeksonam, man viņš ir teju dievs. Proti, es neaizrāvos ar Nirvana, Radiohead un to nedaru arī tagad, ir tikai karalis. Pēc tam es reiz klausījos dziesmas, kuras biju uzrakstījis divus gadus pirms tam, un sapratu, ka tās ir dumji sarežģītas. Rakstīšanas procesā tās man ir skaidras un saprotamas, bet, kad putniņš aizlido — tās ir nesaprotamas, nepieejamas. Tās ir grūti dziedāt līdzi. Var, protams, taču tikai tad, ja tu jau dievini šo grupu. Šodien man ir grūti iedomāties, ka mēs braucam taksometrā, radio sāk skanēt mūsu dziesma, bet taksists dzied līdzi, jo to zina.

Sociālie tīkli – tas ir labi vai slikti?

Vadiks Koroļovs:

Mums ir grūtāk, nekā bija pirms 15 gadiem, mūs nemitīgi vērtē: vērtējam mēs, vērtē mūs, tas paņem daudz laika un destabilizē ego, proti, sociālo tīklu dēļ mēs esam nemitīgā mikrostresā. Tās ir šausmas, jā, jā, tās ir šausmas, tas bija jāpasaka divas reizes, jo tas ir vienkārši briesmīgi.

Kādēļ nepieciešami koncerti dzīvajā?

Vadiks Koroļovs:

Koncerti — apmaiņa ar publiku — ir nenovērtējams laiks. Ja cilvēki zina tēmu, ja uzreiz viss cirkulē, tad var arī nedziedāt, jo cilvēki paši dzied. Tas ir lieliski, tāda droša apmaiņa.

Ja koncerts ir izdevies, tad tu daudz atdod, taču neesi nekāds upuris — enerģētiski to var salīdzināt ar labu pēršanos ar bērzu slotiņu. Proti, tu iztukšojies, lai piepildītos ar kaut ko jaunu. Ar galvu notiek tas pats, kas ar ķermeni pēc pirts. Kaut arī ar ķermeni tas pats — mēs koncertos dejojam, tas ir neierasti un muskuļi pretojas: “Hei, džekiņ, ko tu ar mums vakar izdarīji?”