"Baltais helikopters" nolaidies. Vai ažiotāža bija tā vērta? Vienkārša skatītāja pārdomas par jauno izrādi

Man ir vairāki draugi, kuri ļoti labi orientējās vīna pasaulē. Kopā ar viņiem baudīt vīnu ir ārkārtīgi interesanti, es klausos, mēģinu kaut ko sasmaržot un izgaršot, pamazām sāku saprast, kas man patīk, kas ne. Šeit ir tik ārkārtīgi daudz nianšu, kas atkarīgs no mūsu gaumes, dzīves pieredzes, arī atmiņām, jo kā gan tu vari sasmaržot mikla pagraba aromātu, ja neesi tādā bijis. Tas ir tik individuāli. Tik personiski.

Tieši tāpat ir ar izrādi "Baltais helikopters". Es neorientējos teātra pasaulē, esmu tikai “parastā tauta”. Bet tas nenozīmē, ka nevaru paust savu viedokli. Ļoti personisko viedokli, jo reti kuru izrādi esmu noskatījusies ar tādu iedziļināšanos un, es pat teiktu, pietāti. Kāpēc? Protams, milzīgo ekspektāciju dēļ!

4 minūšu laikā izpārdota izrāde, un tev kā preses pārstāvim ir palaimējies tikt uz ģenerālmēģinājumu! Un Mihails Barišņikovs... Jā, es esmu "Sekss un lielpilsēta" paaudze, un viņš ir mana autoritāte. Un jā, "Brodski" es neredzēju, tāpēc salīdzināšana izpaliks.

Tas maģiskais brīdis, kad atveras priekškars. Pieveru acis un sasmaržoju publiku. No vienas puses vetīvers, no otras vaniļa un pa vidu naftalīns, kas kopā raisīja tieši tikpat pretrunīgas asociācijas kā pirmā aina. Tur viņš guļ. Zem gaismas strēles, maziņš, sarāvies čokurā, bet es taču zinu, ka tas ir viņš. Nē, ne pāvests, man vienalga pāvesti, neesmu kristiete, bet Barišņikovs...

Un tajā momentā, tajā brīdī es ieraudzīju viņā cilvēku. Parastu cilvēku, vai, pareizāk būtu teikt, – parastu mirstīgo. Uz to var raudzīties no dažādiem skatu punktiem, jo ne velti šai lomai izraudzīts tieši viņš. Ģērbšanās aina, mēģinājums imitēt sportisku aktivitāti uz trenažiera un šī nespējas sajūta. Gluži vai fiziska nespēja tikt galā ar to nastu, kas viņam uzkrauta. Nu jau kā pāvestam.

Izrāde sākas itāļu valodā un tulkojumu var klausīties austiņās, taču, ja ir kaut nelielas angļu valodas zināšanas, labāk tekstu lasīt monitorā. Citādi paslīdēs garām Gunas Zariņas (Māsa Tabiana) saraustītā, spalgā vecišķā balss. Tik kolorīta, ka grūti to savienot ar pašu Gunu, lai gan kopš "Dieviņš pillā" par viņas spēju transformēties ikvienā tēlā vairs nevajadzētu būt ne mazākajam pārsteigumam. Katrs Gunas atrašanās brīdis uz skatuves ir kā maza mono izrāde lielās izrādes ietvaros. Šņaukāšanās, knibināšanās, šļūkāšana, grīļošanās -  tik skumji un komiski vienlaikus.

Arī Kaspara Znotiņa (Pāvesta sekretārs) parādīšanās uz skatuves ir ļoti kontrastaina, tieši pateicoties ātrajai itāļu valodai (man absolūti nav skaidrs, kā Kaspars to dabūjis gatavu), ko nevarēs saklausīt, ja būs austiņas. Ātrā dinamika pret lēno nosvērtību. Tieši tā arī tiek būvēts tālākais scenārijs – sekretārs kā iztaujātājs un pāvests kā atbilžu sniedzējs. No šā brīža mani neatstāj sajūta par radniecību ar pētnieciskās žurnālistikas žanru, ko es saprotu, bet neesmu droša par lielu daļu publikas.

Sākoties starpbrīdim, blakussēdētāja man saka – cerams, ka otrajā cēlienā būs kulminācija. Hmm, vai tiešām? Kulminācija? Ja to gaida no šīs izrādes, tad labāk palikt mājās. No šīs izrādes nekas nav jāgaida. Tā ir jābauda. Bet apakšā ir jābūt vai nu zināšanām, vai interesei. Vienā brīdī, to skatoties, iedomājos, kā publika uzvestos, ja Arnis Rītups ar Uldi Tīronu diskutētu par kādu filozofisku tēmu. Cik daudz un ko no tā visa mēs uztvertu?

Tāpēc Alvi Hermani šajā ziņā var uzskatīt par ļoti humānu pret “parasto tautu”. Jo, no vienas puses, - viss ir skaidrs. Vēsturiski fakti, saprotamas atbildes, gluži kā skolā. Nezini? Pajautā! No otras puses - sarunā netrūkst zemtekstu, kas jānolasa katram pašam. Tas ir brīdis, kad nepieciešamas zināšanas, tomēr man to trūkums netraucēja, gluži pretēji – mudināja uzzināt ko vairāk.

Pirmkārt, jau par pašu Benediktu XVI. Otrkārt, pārskatīt manas pašas attieksmi pret reliģiju. Jo mums katram Dievs ir citāds. Nav atšķirības, kā mēs to saucam, bet nevar noliegt, ka ikviens no mums ik pa laikam vēršas pie “augstāka spēka”. Treškārt, par reliģijas saplūšanu ar politiku un reliģiju kā manipulācijas instrumentu.

Tuvojoties izrādes beigām, uzmanību noturēt kļūst arvien grūtāk. Es saprotu Hermani, kuram, pētot šīs tēmas, rodas tik daudz jautājumu. Un es lieliski zinu, cik grūti ir stundām garu interviju ietilpināt pāris lapaspusēs. Tomēr brīžiem šķiet, ka viņš ir nedaudz pārcenties...

Tie, kas gaida kādu līdzību ar "Jaunais pāvests" (The Young Pope), vilsies. Vienīgā asociācija ar šo kulta seriālu ir baltais tērps (cepuri nost Kristīnes Jurjānes smalkās meistarības priekšā) un sarkanās "Prada" kurpes. Šo simboliku īpaši labi var novērtēt izrādes beigās, kad pāvests “pārtop” par vienkāršu cilvēku, kas, pēc manām domām, arī bija atbilde uz jautājumu, kāpēc tad īsti viņš atkāpās.

P.S. "Patīk" vai "nepatīk" ir gaumes jautājums, bet esmu droša, ka ikviens no šīs izrādes aizies ar kaut vienu atklāsmi vai atziņu. Manējo ir daudz, un tās ir pārāk personiskas, tomēr ir arī tīri praktisks “sausais atlikums” - ķeršos klāt Hermaņa Heses grāmatai "Stikla pērlīšu spēle", kas mammas grāmatu plauktā manu uzmanību piesaistījusi kopš bērnības. Beidzot ir pienācis tai laiks. Tieši tagad. Jo ikvienai lietai mūsu dzīvē ir savs laiks. Gluži kā izrādes pēdējā aina, kas manī raisīja asociācijas ar aklas ticības sekām... Vai tās ir beigas? Vai tomēr jauns sākums. Vai viņš bija pēdējais vecajā laikmetā vai pirmais jaunajā? Vai laika tilts starp veco un jauno...