Hartmaņu ģimenes stāsts: pēc 10 gadiem Norvēģijā atgriezties mājās un kļūt par saimniekiem

Guntars un Jana ir dzimuši liepājnieki, iepazinušies vēju pilsētā, kopā pabeidzot Draudzīgā aicinājuma 5. vidusskolu. “Vispirms nokļuvām līdz Rīgai, nodzīvojām kādu laiku galvaspilsētā. Krīzes periodā Latvijā viss sabruka, bet mūsu mājas tobrīd atradās Ādažos – bija darbs un kredīti, kā jau daudziem. Latvijā strādāju par tirdzniecības pārstāvi, bet nācās meklēt jaunus variantus izdzīvošanai,” sarunā ar "Kas Jauns Avīzi" atceras Guntars.

Lielas algas, lieli izdevumi

Starp Norvēģiju un Lielbritāniju izvēle krita uz Skandināvijas valsti. Pirms tam Guntars bija to nedaudz iepazinis, kad devies līdzi kalnā kāpēju braucienā un ļoti iepatikusies Norvēģijas daba.
“Tomēr pati valsts, tur dzīvojot, man īpaši sirdī neiekrita, bet dzīvesbiedrei savukārt ļoti iepatikās, pat negribēja braukt mājās,” atzīst Guntars, kurš iesākumā strādājis kādā uzņēmumā par šoferi.

Daudziem šķiet, ka citur gan ir lielas algas, taču Guntars atgādina, ka vienmēr ienākumiem jāliek pretī izdevumi, jo Norvēģija ir ļoti dārga valsts: “Lai īrētu māju vai pat tikai dzīvokli, mēnesī jārēķinās ar 1000 līdz 1200 eiro bez komunālajiem maksājumiem. Un pārtika arī ir dārga.”

Jana strādājusi parfimērijas veikalā un bijusi apmierināta, saņemot 1400 līdz 1600 eiro. Guntars atrada jaunu darbu sporta klubā, kur viņu bez īpašām valodas zināšanām pieņēma vispirms uz nelielu likmi, bet, kad iemācījās valodu, sāka strādāt pilnu slodzi. Pamazām Guntars pierādīja, ka latvieši prot strādāt un ir uzticami.

Bez valodas karjeru neuztaisīt

“Mani paaugstināja amatā par servisa un pārdošanas nodaļas vadītāju, beigās biju atbildīgs par klientu apmierinātību un to noturēšanu (ar vidējo algu 2200 eiro). Man darbs kopumā patika, bet bija dažādi apstākļi, kādēļ vairs nevēlējos tur strādāt. Latvijas vilinājums pat nebija galvenais, drīzāk apstākļu sakritība, un darbu uzteicu. Ne vienmēr Norvēģijā viss notiek pilnīgi godīgi. Ja ir mutiski solījumi, vadība var arī tos nepildīt. Tas rada nepatīkamas sajūtas, rūgtums paliek šad un tad,” izjūtās dalās Guntars.

Darbs sporta klubā gan bijis interesants, viņš strādājis ar klientiem, risinājis dažādas problēmas, slēdzis līgumus. “Valodu zināju labi, bez tās šo amatu nebūtu ieguvis. Uzņēmums bija liels, viss notika plūstoši lēni un mierīgi. Varbūt man vairāk vajadzēja prast pielāgoties. Ja man būtu vienalga, kas apkārt notiek, es tur, iespējams, vēl strādātu. Bet beigās ar darba devēju draudzīgi šķīrāmies. Un gribējās atpakaļ uz Latviju,” teic Guntars. 

Dēls pagaidām jūtas kā norvēģis

Jana gan gribējusi palikt, jo ļoti paticis darbs un arī Norvēģijas skolu sistēma, it sevišķi sākumklasēs, kur bērnus māca draudzēties, iemāca cieņu, cenšas ielikt izziņas kāri – proti, bērni grib daudz ko uzzināt un ar prieku nāk uz skolu. Piespiedu mācīšanās nav. Bērniem līdz pat 7. klasei neliek atzīmes, neviens necenšas būt labākais.

Ir dažādi testi un pārbaudes darbi, pēc kuriem konstatē zināšanas. Norvēģijā skolās ir ļoti daudz integrēto priekšmetu. Pirmajās klasēs sports bija apvienots ar angļu valodu, kuru skolēni sāk mācīties ar spēļu starpniecību.

“Sliktāko tur klasē nav. Negatīvi vienīgi tas, ka matemātiku gan māca mazākā apjomā un to lēnāk apgūst, bet matemātika ir būtisks priekšmets un veicina loģisko domāšanu. Ir plusi un mīnusi, kā jau visur,” klāsta Guntars, par Norvēģijas izglītības sistēmas priekšrocībām piekrītot sievai.

Dēls Roberts piedzima vēl Latvijā, aizbraucot uz Norvēģiju, viņam bija tikai divi gadi un daži mēneši. “Roberts sirsniņā vairāk jūtas kā norvēģis, tur palika draugi, skolasbiedri. Viņam bija grūti pārcelties, un viņš īsti nav iejuties Latvijā. Dažādi palīdzam dēlam tikt tam pāri,” atklāts ir tētis.

Vasarā puika bija nometnē Atklāj sevi ar Austrumu cīņu ievirzi, jo viņš jau četrus gadus ar tām nodarbojas. Tas ir viens no bērna audzināšanas stūrakmeņiem – socializēties, atrast draudzīgas attiecības ar citiem.

Atvaļinājumā lētāk uz Spāniju

Desmit gados Norvēģija ir nedaudz apbraukāta, tomēr ceļošana nav lēta arī pašiem vietējiem. Ir gana daudz maksas ceļu, degvielai augstas cenas – benzīns šobrīd maksā apmēram 1,70 eiro, dīzelis mazliet lētāks.

“Ja grib kaut kur aizbraukt, jārēķinās ar nakšņošanu, ēšanu. Vienu vasaru, kad ceļojām, sapratām, ka mums lētāk būtu aizlidot uz Spāniju, dzīvot siltumā nekā braukt un skatīties Norvēģiju. Tomēr, šajā valstī dzīvojot, tā jāredz,” pārliecināts ir Guntars.

Hartmaņu ģimenei ziemeļu zemē bijusi īres privātmāja ar nelielu zemes pleķīti – varēja iziet ārā un vasarā pacept gaļu. Norvēģijā nav populāri pašiem kaut ko audzēt, mazdārziņu tradīcijas tur nav. “Lauksaimnieki apstrādā visu līdz pēdējam brīvajam centimetram, izspiež zemei sulu ārā un sezonas laikā novāc trīs ražas. Piemēram, salātus, ko tur visvairāk audzē, arī ziedkāpostus, galviņkāpostus. Kalnainākās vietās sastādīti augļkoki,” stāsta Guntars.

Kartupeļiem īpašs aizliegums

Ar kartupeļiem Norvēģijā ir ļoti interesanti – tos kā privātpersona neviens valstī ievest nedrīkst, tupeņi ir ievešanai aizliegto lietu sarakstā līdzās narkotikām, ieročiem un sprāgstvielām, un par likuma neievērošanu var nokļūt cietumā.

“Retos gadījumos likumsargs uz robežas var pakratīt ar pirkstu un atņemt kartupeļus, bet, ja vedīsiet pārdošanai, var nonākt ieslodzījumā. Norvēģi ļoti aizsargā savu lauksaimniecību,” teic Guntars. Visam, ko var izaudzēt Norvēģijā, ir augsta ievedmuita.  
Norvēģi paši ir dažādi – tie, kas dzīvo kalnainā vidē, ir gana noslēgti, ar viņiem īpaša saskarsme neizdosies. Lielpilsētās ir citādi. Vienojošais ir tas, ka Norvēģijā cilvēki ir uzticami un godīgi. “Piemēram, jūs brauksiet gar mazāk apdzīvotu vietu, tur izlikts galdiņš, uz tā ogas, bet līdzās trauciņš un uzrakstīts, cik maksā. Kas vēlas, paņem preci un ieliek naudu trauciņā.” Guntars gan ar nožēlu piebilst, ka austrumeiropieši bieži parāda pavisam citu attieksmi – kaut ko nozagt, kādu apmānīt.

Gribas kaut ko savu

Pirms Norvēģijas pamešanas Guntaram un Janai bijis daudz sarunu un jautājumu – vai doties atpakaļ uz Latviju, kā un ko darīt pēc atgriešanās?

“Atšķirībā no sievas man nekad nebija sajūtas, ka Norvēģijā esmu mājās. Mēs, pat tur dzīvojot, pavadījām atvaļinājumus Latvijā. Norvēģija bija vieta, kur tikai strādāju. Sievai gan bija māju sajūta, un viņa tur jutās labi, bet man domas par braukšanu atpakaļ galvā bija atkal un atkal. Vairākus gadus savā starpā par to diskutējām. Un pienāca brīdis, kad Priekules nams pats it kā mūs uzmeklēja,” priecājas Guntars.

Priekulniekiem tas bija pazīstams kā "Mūsmājas", agrāk te bijusi pansija, bet jaunie saimnieki izvēlējās pārsaukt par "Ābolu", jo visapkārt taču ir ābeles.

Sirmgalvis, kurš šeit saimniekoja, pērn aizgāja mūžībā, un mantinieces no ASV, kurām īpašums nebija vajadzīgs, izlika to pārdošanai.

“Mēs vadījāmies no mūsu iespējām, varēšanas. Gribējām kaut ko savu, nevēlējāmies braukt atpakaļ un strādāt kādam citam, bet radīt kaut ko paliekošu mums pašiem,” klāsta Guntars. Priekules izvēle nav nejauša – tuvu Liepājai, no kurienes cēlušies paši, kur mīt tuvinieki un draugi.

Ir labi būt ar māju sajūtu

Hartmaņi viesu namu pārņēma februārī un līdztekus viesu uzņemšanai ķērās pie labiekārtošanas un remonta. “Vēl daudz darāmā. Jāsakārto apkures sistēma, tas ir ļoti apjomīgs darbs. Arī mani brāļi mums daudz palīdz – ar interneta ierīkošanu un santehnikas darbos. Pašā Priekulē šis ir vienīgais viesu nams. Ir vēl tikai namiņš ar atsevišķām istabām, kur iespējams nakšņot. Novadā gan zināmi vairāki viesu nami, bet konkurenci šobrīd nejūtam,” saka Guntars.

Dārzā vēl krāšņi zied rudens puķes, tur lielu darbu ieguldījusi Guntara mamma. Līdz mājas ārpuses sakārtošanai gan vēl nāksies nogaidīt, jo darba daudz – jānomaina jumts un jāatjauno vecās mūra sienas. Līdz galam jāsakārto iekštelpas, kur daudz kas saglabājies vēl no 90. gadiem.  

“Gribam radīt iekštelpās labo auru, bet visam uzreiz līdzekļu nepietiek. Tomēr šobrīd nevienu mirkli neesmu nožēlojis, ka atgriezos. Ir labi būt šeit, redzēt cilvēkus, kuri ilgu laiku nav satikti, vienkārši – ir labi būt ar māju sajūtu,” secina Guntars.