Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Jānis Rozenbergs. (Foto: Rojs Maizītis)

Cēsis lepni sevi sauc par Silīcija augstieni. Mēra Jāņa Rozenberga izaicinājumi

26. oktobrī 08:12
Sandra
Landorfa
| Jauns.lv
Lai gan viņš esot “no prātīgā gala”, Cēsu mēram Jānim Rozenbergam patīk arī izaicinājumi – būt vēlēšanu novērotājam Sjerraleonē, Šrilankā, Kosovā vai iejusties Lāčplēša tēlā kādā patriotiskā fotosesijā… Cēsis lepni sevi sauc par Silīcija augstieni un Vidzemes koncertzālē uzņem izcilus mūziķus. 9.novembrī tādi pulcēsies arī koncertā Draugi – Andrejam Žagaram.

Jānis Rozenbergs Rīgā ieradies, lai runātu par jauno tehnoloģiju ieviešanu Cēsīs, par investīcijām, kā arī lai sagaidītu kolēģus  lidostā, kuri Oulu pilsētiņā Somijā bijuši smelties pieredzi ceļā uz Eiropas Kultūras galvaspilsētas statusu.

Kādā senākā sarunā Jānis atzinās, ka viņa rokasgrāmata esot Mafijas menedžeris, un viņš kolekcionējot labas biznesa idejas, kuras noskatījis, braukājot apkārt pa pasauli. Līdz ar balto kreklu viņš uzvelk arī lielas ambīcijas, bet mājās risina ikdienas sīkumus, kuri tik sīki nemaz nav.

Rudens tēlo impresionistu

 

Kā klājas Cēsīm?

Vairāki izaicinājumi sagaida gan valsti, gan reģionus - plaši apspriestā novadu reforma, ekonomiskā lejupslīde vai recesija, iedzīvotāju migrācija… šie jautājumi ir arī mūsu redzeslokā, bet kopumā kurss, ko Cēsis ir uzņēmušas, turpinās. Vairākās jomās esam inovatori, arī šogad parakstījām vairākas jaunas apņemšanās. Kā pirmā pašvaldība pievienojāmies bezatkritumu kustībai Zero Waste, arī Dažādības hartai, gada sākumā parakstījām manifestu #Valsts196, lai rūpētos par digitālās ekonomikas un izglītības sektora attīstību Cēsīs. Grasāmies pretendēt uz Eiropas Kultūras galvaspilsētas statusu 2027.gadā, tas būs liels izaicinājums gan Cēsīm, gan Latvijai. Protams, ir arī ikdienas rūpes, kā jebkurā ģimenē, bet kopumā, es teiktu, uzņemtais virziens ir labs.

Daudzu redzeslokā ir koncerts Draugi – Andrejam Žagaram. Cik lielā mērā jūs esat mākslas cilvēks?

Vairāk esmu patērētāju pusē. Taču manā dzimtā ir vizuālās mākslas tradīcijas – vecaistēvs Jānis Rozenbergs ir bijis gleznotājs, krusttēvs Pēteris Rozenbergs - arī, māsīca Kristīne Rozenberga ir gleznotāja un keramiķe. Viņi, protams, nav Purvītis, Rozentāls vai Baušķenieks, bet Cēsīs un Vidzemes reģionā bija un ir zināmi mākslinieki. Pats neesmu šo ceļu aizgājis, neesmu bijis tik apdāvināts, talantīgs, bet vecāku sniegtās zināšanas, kopīgie koncertu un izstāžu apmeklējumi, ir ieaudzinājušas uzmanību pret mākslu. Nesen biju komandējumā Parīzē un pēc obligāto lietu paveikšanas, klausot tēva padomam, aizsteidzos uz muzejiem apskatīt impresionistus. Nesēdēju vis krogā, bet izmantoju iespēju redzēt pasaules grandus.

Varētu domāt, ka Cēsis burtiski uzprasās uz gleznošanu, sevišķi rudenī.

Jā… ļoti smukas ainavas. Un šis rudens ir sevišķi krāšņs.

Mājās jums arī skan dzīvā mūzika – pirms dažiem gadiem stāstījāt, ka vecākais dēls Jēkabs apgūst fagota spēli…

Nu, jau, nez kādu iemeslu dēļ, ir nomainījis pret trompeti. Tas bija viņa lēmums. Vismaz šobrīd nelolojam lielas cerības, ka viņš būs profesionāls mūziķis, bet tik ilgi, kamēr varēsim atbalstīt un motivēt iet uz nodarbībām, to darīsim. Katrs mūzikas skolā pavadītais mācību gads būs viņam par labu. Muzikālā dzirde un sapratne Jēkabam ir, viņš nav no tiem bērniem, kurš stundām vingrinās, viņam viss diezgan ātri pielīp. Bet jūs jau zināt, kā ir ar 12, 13 gadus veciem puišiem - intereses mainās. Kādreiz grib noslinkot, kaut ko neizdarīt... Bet ar roku dzelžiem nav jāved, tikai kādreiz izdomā kādus mazos iemeslus, kāpēc varētu neiet, tad jāpierunā, ka mūzikas skola tomēr ir svarīgāka.

Latiņa, kurai pievilkties

Kā jums pašam ar klasisko mūziku?

Ir teiciens, ka lācis ausīm ir pārbraucis. Dziedātājs neesmu, spēlētājs arī nē, no kora mani atskaitīja 3.klasē, tur nekādu iemaņu nav. Vienkārši tādēļ, ka vecāki ir mani ņēmuši līdzi uz koncertiem, ir izveidojusies pašam sava sapratne, kas patīk, kas nē. Mums lielā mērā ir palaimējies ar Jura Žagara rīkoto Mākslas festivālu Cēsis - tur to eksperimentu ir vesels lērums. Ir arī tādi, pēc kuriem saku – Juri, kas tas bija par murgu?! Viņš smejas – nu, jā, tā tas bija, diezgan liela provokācija. Bet es tajā sameklēju arī pozitīvo. Vienu brīdi tā kā gribas celties kājās, nevar vairs nosēdēt, iet projām, bet mēs ar sievu runājam – lai saprastu, kas tev patīk, ir arī jāsaprot, kas nepatīk.

Tāds vasaras festivāls varbūt ir īstā vieta meklējumiem, provokācijām.

Jā. Domāju, viens no mākslas uzdevumiem arī ir provocēt, eksperimentēt, meklēt jaunas formas. Tāpēc to atbalstām.

Acīmredzot, veiksme ir Vidzemes koncertzāle Cēsis, kur visu gadu var baudīt labu mūziku. Juris Žagars, jūsu kolēģis domē, ir mūzikas gardēdis, droši vien atved daudz laba.

Neapšaubāmi koncertzāles projekts ir viens no Cēsu veiksmes  stāstiem un arī apjomīgākajiem projektiem. Gan ekonomiski, gan kultūras izpratnes jomā tas ir būtisks nospiedums pilsētā un reģionā. Šajā koncertzālē darbojas arī Alfrēda Kalniņa Mūzikas vidusskola, tā ir vieta, kur vingrināties un uzstāties arī mūsu tautas mākslas kolektīviem. Uz tās pašas skatuves, kur kāpj skatuves zvaigznes, kāpj arī mūsu pašdarbnieki, un tāpat domā, kā savu programmu radīt interesantu, piepildītu. Tas lielā mērā pilnveido cēsnieku kultūras izpratni. Kultūras piedāvājums Cēsīs, un vispār Latvijā, ir milzīgs. Savulaik bija bažas par koncertzāles apmeklējumu, esam nosvinējuši piecu gadu jubileju un varam teikt, ka tas turas. Varbūt mazliet mainās skatītāju izvēles, tāpēc koncertzāles vadībai jāstrādā ar repertuāru. Domāju, cēsinieks, vidzemnieks ir prasīgs klausītājs un skatītājs, tajā pat laikā cilvēki novērtē, ka tas ir blakus, nav jābrauc simtiem kilometru. Ja paskatāmies, kas notiek Liepājā, Ventspilī, Daugavpilī, Rēzeknē, Rīgā, Valmierā, Cēsīs, Siguldā – tas ir pasaules līmenis.

Cik labi pazināt Andreju Žagaru?

Jāsaka - tā kā mums bija liela gadu starpība, kad biju tādā apzinīgā vecumā, Andrejs jau bija Rīgā, aktieris Dailes teātrī, pēc tam direktors Operā… Ar Juri, viņa brāli, man ir diezgan daudz sanācis sadarboties. Un lielā mērā tieši caur Jura pasākumiem es Andreju esmu iepazinis. Ar viņu esam runājuši par Cēsu izaugsmes vektoriem.

Andrejs bija ļoti spēcīgs vizionārs, redzēja, ko grib sasniegt Operā, tāpat kā visā, kam vien pieķērās. Vai viņš uzbūra arī kādu ainu par Cēsīm?

Mākslas jomā viņš neapšaubāmi lūkojās augstākajos slāņos, tāpat viņam bija augstas prasības pret ēdienu, vidi, cilvēku izturēšanos. Pirms gadiem desmit Cēsīs bija diezgan ierobežotas iespējas labi paēst, pavadīt laiku. Pēdējos gados, kad Andrejs brauca uz Cēsīm, gan uz festivālu, gan citā kontekstā, viņš ļoti augstu novērtēja to, ka Cēsīs parādās laba līmeņa restorāni, pilsēta sakopjas, sapošas, kultūrpiedāvājums kļūst jaudīgs - un viņš par to bija ļoti priecīgs. Kādu pusgadu, deviņus mēnešus pirms viņa aiziešanas mums bija īsa saskriešanās, un Andrejs teica – es ļoti, ļoti priecājos par Cēsīm…

Cēsīs noteikti ir arī citas spēcīgas dzimtas - jums tas ir svarīgi?

Ir. Vēsturiski spēcīgas dzimtas ir mākslas un kultūras jomā – piemēram, tēlnieki Jansoni Siļķēs. Tagad tur strādā Matiass, bet pirms tam - viņa vectēvs Kārlis un tēvs Andrejs. Ir metālmākslinieku Martinsonu ģimene, tēvs un dēls. Mākslinieku dzimta Vanadziņi - gan vecāki, gan abas meitas ir mākslinieces, Elīza un Signe Vanadziņas arī Rīgā izstāda darbus. No Cēsīm ir aktieris Juris Lisners, operdziedātājs Jānis Apeinis, arī Linda Leen nāk no šīs puses. No spēcīgām dzimtām nāk arī finansisti – Valdis Siksnis, Druvis Mūrmanis, eksprezidents Andris Bērziņš, politiķi Druvis Skulte, Jānis Endele, SAB vadītājs Jānis Maizītis… šādus cilvēkus un dzimtas varētu skaitīt vēl un vēl. Cēsis varam uzskatīt par vienu no Latvijas intelektuāļu pilsētām, ar savu vēsturisku bāzi, arī izglītības jomā Cēsis ir gana spēcīgas, jau no padomju gadiem ar Cēsu 1.vidusskolu, kas šobrīd ir Cēsu Valsts ģimnāzija, arī Draudzīgā aicinājuma ģimnāziju...

Vienu brīdi man pat bija sajūta, ka Cēsis Latvijai un Rīgai ir atdevušas ļoti daudz sava intelektuālā potenciāla - kad 90.gados bija migrācija no reģiona pilsētām uz Rīgu, jo bizness un politika notika tur.

Šobrīd man ir liels prieks – viena daļa skatās uz iespēju atgriezties mūsu pilsētā. Piemēram, Draugiem group īpašnieks Agris Tamanis, bijis cēsinieks, tagad ir uzcēlis māju Cēsīs un tur dzīvo. Arī Rolands Tjarve skatās  nekustamo īpašumu piedāvājumu, prasīja viedokli, domā par iespēju atgriezties. Jau pārcēlies ir viens no Latvijas labākajiem vadītājiem – Māris Jansons. Mobilitāte Cēsis – Rīga uzlabojas, ir vilciens – ekspresis, ceļš tiek labots. Arī jums, lai uzrakstītu šo rakstu, nav jābūt birojā, varat to darīt mājās vai pie jūras vai Gaujas. Darba kultūra mainās, un tas ļauj cilvēkiem saņemt to, ko Cēsis var dot.

Roboti palīdz

Konferencē Valsts#196, kas martā notika koncertzālē Cēsis, izskanēja ļoti patīkamas ambīcijas par to, kā pilsēta varētu pilnveidoties, būt inovatīva vieta, zināmā mērā pat Silīcija ieleja…

Vai augstiene, kā beigās vienojāmies (nosmejas).

Vai kāda no iecerēm kaut pa milimetru ir pavirzījusies uz realizāciju?

Jā! Vairākas. Pirmkārt Microsoft un Latvijas Universitāte mūsu pilsētas pedagogiem un jauniešiem trīs dienu nometnē deva pamatzināšanas par mākslīgo intelektu. Pietiekami daudz uzņēmējdarbības un valsts pārvaldes funkciju var veikt roboti vai tehnoloģijas, atslogojot cilvēkus no vienkāršām, mehāniskām darbībām. Šajā vasarā Microsoft, Tilde un Kultūras Informācijas sistēmas kopā ar Mākslas festivālu Cēsis radīja produktu Vendis, kas ir mākslīgā intelekta… varētu teikt, robots, kas izstādē Cilvēks, piemēram, varēja nolasīt, kas par bildi ir telefonā, ko tā nozīmē, kā arī ātri saprast, kurā kafejnīcā ir brīvs galdiņš, cik ātri apkalpos, kur var noparkot mašīnu. Ar partneriem spriežam, kā to attīstīt tālāk. Blakus pilsētai veiksmīgi attīstās Vides risinājumu institūts, kas ir privāta zinātnes organizācija un strādā pie neiedomājamām inovācijām - no lauksaimniecības līdz kosmosam.

Vendis ir no Venden – senā Cēsu nosaukuma?

Tā ir. Interesanta bija Microsoft akcija Strādā jebkur, uzņēmums Squalio katru mēnesi rīko seminārus par kādiem konkrētiem mākslīgā intelekta risinājumiem, un ir ļoti apmierināti, ka tos apmeklē uzņēmēji ar ļoti augstu motivāciju, vēlmi šos tehnoloģiskos brīnumus integrēt savos uzņēmumos, lai iegūtu augstāku attīstības potenciālu. Cēsu dome strādā arī ar programmu Atvērtie dati, cenšamies saprast, kuri būtu tie, kurus mēs varētu atvērt publiskai lietošanai, analīzei un secinājumu izdarīšanai. Tātad – mēs kā pašvaldība kļūstam caurspīdīgāki, ir uzņēmēji, kas, ar šiem datiem strādājot, var radīt jaunus produktus. Strādājam pie tā, lai mums būtu ļoti labi, uz klientu orientēti e-pakalpojumi. Piemēram – lai pieteiktu bērnu dārziņā, nav jānāk uz pašvaldību, bet to var izdarīt no telefona un jebkurā brīdī paskatīties, kurā vietā rindā atrodaties.

Arī jums ir rindas?

Rinda ir, bet tajā skaitās arī bērniņš, kurš aizvakar piedzima un ir piereģistrēts… 2007.gadā uzcēla jaunu bērnudārzu ar 250 vietām un likās, ka problēma ir atrisināta uz mūžiem, bet nekā - 2011.gadā pieprasījums atkal sāka kļūt lielāks par piedāvājumu. Katru gadu atvērām pa jaunai grupai, bet vienalga nespējām to apmierināt. Šogad par budžeta galveno prioritāti nospraudām atvērt trīs grupas, un izskatās, ka  vismaz šobrīd pieprasījumu esam apmierinājuši. 

Varbūt Cēsīs ir labi demogrāfiskie rādītāji?

Ir pozitīva mehāniskā migrācija - uz Cēsīm no citiem novadiem un pilsētām pārnāk ģimenes, arī daudzbērnu.

Jums ir dzīvokļu fonds? Cik reāli ir pārnākt uz Cēsīm?

Dzīvokļu fonds mums šobrīd ir šaurais pudeles kakls - tas jāatzīst. Nākamajā gadā Siguldas būvmeistars plāno uzsākt privātu īres namu būvniecību. Cēsīs ir aktīvs nekustamo īpašumu tirgus, cilvēki pērk vecas mājas, zemes gabalus, būvē, atjauno, ir pat tendence pilsētas centrālajā daļā iegādāties saimniecības ēkas, veikt pārbūvi, iekārtot dzīvokļus un izīrēt. Bet joprojām brīvos dzīvokļus rauj no rokām ārā. Jāatzīst, ka interesi par Cēsīm esam radījuši lielāku, bet iespēja tajās nonākt ir mazāka.

To esat pieminējis intervijās – ka nedrīkst cilvēkus ar viltus solījumiem aicināt, lai viņu ekspaktācijas tomēr būtu reālas. Tas ir ļoti svarīgi, jo populismu, īpaši pirms vēlēšanām, dzirdēsim bieži.

Tas joprojām ir svarīgi - cilvēkus mānīt nedrīkst. Lai gan – katru teikumu var uztvert dažādi. Noteikti jau kāds ir ar vilšanās sajūtu, bet kopumā balansējam, lai mūsu uzburtais sapnis nepārsniedz dzīves īstenību. Par dzīvokļiem atzīstam - tā ir problēma un pie tās arī darbojamies.

Ar sievu Ivetu.

Bietes vai dimanti?

Esat bijis par brīvprātīgo novērotāju vēlēšanās Kosovā, Sjerraleonē, Šrilankā. Vai jums ir kāds interesants piedzīvojums no šīm vizītēm?

Kopējais secinājums ir tas, ka mēs dzīvojam labi.

Tas ir skaidrs. Bet kādas ieraudzījāt tās vietas? Piemēram – Sjerraleoni, pašu eksotiskāko, iespējams.

(domā) Tā interesanti, jā… Droši vien var skatīties dažādos aspektos. Domāju, ka 99 procenti Sjerraleones iedzīvotāju nav redzējuši neko vairāk kā savu cilti.

Dimantu raktuves.

Jā, bet tās, godīgi sakot, ir apmēram tas pats, kas grants karjeri Latvijā.

Tikai tur reizēm var izsmelt kādu ļoti vērtīgu akmentiņu...

Jā. Piecpadsmitgadīgi puiši dzīvo teltīs visu gadu un mēģina smiltīs ko atrast. Viņi nav redzējuši, kas ir aiz apvāršņa, un viņiem tā šķiet laba, pilnvērtīga dzīve. To mēs par kultūru runājām – jo vairāk tu klausies un redzi, jo vairāk saproti, kas tev patīk un nepatīk… Kas mani izbrīnīja – Sjerraleone ir uz ekvatora, un tas nozīmē, ka tur gadā varētu novākt trīs lauksaimniecības produktu ražas.

Ir tik auglīga zeme?

Ļoti! Labs klimats, visu gadu ap 28-30 grādiem.

Bet viņi ir koncentrējušies tikai uz dimantiem?

Tas ir vienkāršākais. Brauc simtiem kilometru, pa kreisi neredzi nevienu apstrādātu lauku, pa labi arī ne, un saproti, kāds potenciāls tur būtu, ja kāds ar to nodarbotos. 2011.gadā tur bija jau diezgan liela ķīniešu invāzija, viņi pirka īpašumus. Domāju, Āfrika ir jaunais attīstības centrs, neizmantots potenciāls. Ja saprotam, ka pasaulē iedzīvotāju skaits pieaug...

Un arvien biežāk tiek runāts par iespējamo badu…

Jā, domāju, tas ir stratēģiskais potenciāls, ko Ķīnas valdība un uzņēmēji izmanto, sāk to zemi apstrādāt. Un vēl kāda lieta, kas man pārdomas raisīja – pēdējā laikā ir aktualizējušās diskusijas par klimata pārmaiņām, piesārņojumu. Mēs Latvijā mēģinām šķirot, kompostēt, tad tur, okeāna krastā, atvainojos, ir izgāztuve – peld pudeles, vāki, plastmasa. Ir tāds kā disbalanss – vienā pasaules daļā, Ziemeļeiropā, īpaši jau Skandināvijā, cīnās, lai katru nieku pārstrādātu vai nelietotu, bet citās pasaules daļās tā nav nekāda prioritāte. Tās lietas man ir palikušas spilgtā atmiņā.

Un kāda ir viņu politika, vēlēšanas?

Ciltis…

Virsaiti izvēlas?

Nē, nē, pamatā vēlēšanas ir tādas pat, kā mums. Protams, daudzi neprot parakstīties, tad lieto pirkstu nospiedumus. Politiskā struktūra – cīņa notiek starp tautām, ciltīm.

Viņiem nav partiju?

It kā ir, bet tās veido klani. Ja uzvar konkrētais, nomainās visa ierēdniecība, tad nākamais… Pa vidu ir revolūcija, asiņaini kari. Politika ir salīdzinoši primitīvā veidā.

Jums bija miesassargi?

Nē, šoferis, kurš zināja, kur var braukt, kur nevar. Protams – drošības instrukcijas, sakari rācijās un satelīttelefonos – ja nu kas… Bet nevajag pašam izaicināt likteni, jāievēro elementāra piesardzība. Vietējie iedzīvotāji ir draudzīgi, baltais cilvēks viņiem ir Dievs – nāk klāt, mēģina pieskarties, grib nobildēties, bērni lec apkārt. Es drīzāk teiktu, ka tur jāuzmana iekšējie orgāni, lai kādu infekciju nedabū. Vienai meitenei, cēsniecei, iekoda malārijas ods, un sākās problēmas.

Pārdomas pirms…

Atgriežoties Cēsīs, jūsu pilsētiņa šķiet kā silts cimdiņš?

Jā, tas ir tas, ko es kolēģiem mēģināju teikt – mīļie draugi, vienmēr būs kādas lietas, kas nav izdarītas vai ko gribam labāk. Bet ja paskatāmies – ūdens mums ir tīrs, varam dzert no krāna, siltums, gaisma ir, bērni skolā var mācīties, uz koncertzāli aiziet varam, kādreiz aizbraukt ceļojumā, siltu pārtiku paēdam – pa lielam ir labi. Ja salīdzinām sevi ar Norvēģiju vai Šveici – nu, jā, ir vēl, kur tiekties.

Jums ir lieli izaicinājumi – Gundaram Skudriņam Mākslas un zinātnes centrs padomā, Jurim Žagaram - ūdens atrakciju parks…

Ūdens atrakciju parks būtu privāta investīcija, bet saistīta ar bērnu un jauniešu zinātnes un kosmosa centru. To plānojam Cīrulīšos, kas vēsturiski ir bijusi kūrorta teritorija, padomju laikā tur bija sanatorija. Kad sabruka tirgus, nebija tūristu, un tā vieta zaudēja aktualitāti. Tur plānojam Kosmosa centru būvēt, un tas būtu labs iemesls piesaistīt investorus ūdens atrakciju parkam vai SPA. Komplekss - Žagarkalns, Ozolkalns, Rakši, Kosmosa centrs, Gauja, pastaigu un riteņbraukšanas takas un netālā pilsēta ar savu piedāvājumu – tas būtu vērtīgi. Diezgan daudzi latvieši brauc uz Igauniju SPA baudīt un atpūsties, kāpēc to nevarētu darīt Cēsīs? Tā būtu mūsu ambīcija - smuki to tūrisma piedāvājumu nopakot. Skudriņa kungam ir savs redzējums, nākamā gada plānos – ārstniecības augu dabas muzeju atvērt, rādīt, kā ārstniecības augi mums dzīvē var palīdzēt, kaut ko apārstēt, izārstēt, novērst vai stiprināt.

Tā ir viena no viņa biznesa sadaļām, lai cik dīvaini neizklausītos - gan smalkās tehnoloģijas, gan ārstniecības augu plantācijas.

Jā, domāju, tas ir ļoti forši – ja nodarbojies ar uzņēmējdarbību un vari arī investēt muzejā, lai parādītu cilvēkiem dažādus augus un ko ar tiem darīt, skaidrot, ka atsevišķos gadījumos varbūt nevajag dzert ķīmiju, bet tautas līdzekļus var izmantot.

Jums rokas neniez pamēģināt savu biznesu?

Tās ir mūžīgās pārdomas, vispār domājot, kā dzīvot, cik ilgi vienā vai otrā jomā darboties. Nepilnus 20 gadus esot dažādos amatos pašvaldībā, protams, ik pa laikam rodas pārdomas, kurš būtu īstais brīdis pamēģināt ko citu. Protams, bizness ir viena no lietām, kas mani varētu interesēt, bet grūti ir steigties notikumiem pa priekšu. Pašvaldības deputātam ir jābūt gatavam, ka rīt viņš savā amatā var nebūt. Man ir lielas pārdomas par turpmāko darba cēlienu. Nākamās vēlēšanas būs 2021.gadā, ir jātiek skaidrībā, kādas izvēles izdarīt. Nenoliegšu, tādas domas man ir.

Vai vispār kandidēt?

Arī tādas.

Ir jābūt reālam plānam B, jūs taču nemestos ar galvu aukstā ūdenī…?

Nnnē… šobrīd plāna B man nav. Līdz 21.gada vēlēšanām ir vēl pusotrs gads, vēl var domāt un pārdomāt. Situācija mainās pa mēnešiem, nedēļām – tad būs novada reforma, tad nebūs... Pārdomas katrā ziņā ir. Ģimenes locekļi, vecāki un sieva, saka – kam tev to vajag? Varbūt pietiks. Mazliet vairāk laika velti sev un ģimenei.

Arī bizness ir ļoti paģērošs, īpaši sākumstadijā.

Jā, vienīgi tur laiku vari pats plānot. Domes darbā esmu ļoti pakārtots. Reizēm kā vāvere ritenī skrien, skrien, skrien, un tad vienā brīdī… piekūsti. Pēdējos gadus tā nav bijis, bet, ja tiešām izdotos mēnesi no vietas atpūsties un neko nedarīt, varbūt nagi niezētu un atkal gribētos to ritmu.

Kopā ar ģimeni.

Kā vienu no mīnusiem minējāt, ka nav tik daudz laika bērniem. Jēkabam nevarējāt kārtīgi nosvinēt dzimšanas dienu, viņš pēc dažiem gadiem būs liels puisis, kurš teiks – paldies, sviniet paši! Jums izdodas mazliet sabalansēt laiku, jo abi pārējie arī aug…

Jā, vidējā ir meita un mazajam, kuru saucam par Direktoru, tikko nosvinējām četru gadu dzimšanas dienu… Kad man bija 40 gadu jubileja, draugi vēlēja, lai mācos pateikt nē. Ja godīgi – ir reizes, kad atsaku. Reizēm neeju uz kādiem pasākumiem, ne tāpēc, ka es necienītu tos cilvēkus, bet visur nevaru paspēt un varbūt arī nevajag. Un tā es iegūstu laiku. Piemēram –  es jau otro gadu vairs nepasniedzu Vidzemes augstskolā, kas bija interesants, bet liels elements, kas paņēma manu laiku. Līdz ar to esmu ieguvis vismaz trīs brīvus vakarus, arī kādas sestdienas, svētdienas. Jebkurā gadījumā – tas ir prioritāšu jautājums – velti bērniem laiku vai nē. Tā ir plānošana, kādreiz sanāk, kādreiz nē. Šobrīd mūsu ģimenes vecākajiem bērniem Jēkabam ar Grietu absolūtais favorīts ir vakarā uzspēlēt duraku, kāršu spēli. Tās trīs partijas ir neizbēgamais lielums. Ja neizdodas, Grieta, kurai ir astoņi gadi, ir kreņķīga. Tās ir mazās lietiņas, bet vienmēr vajadzētu vairāk un dziļāk. Vakar vecāki mana dēla jubilejā teica: “Tu par maz ar tiem bērniem strādā.” Tas tā ir, es apzinos. Nu, tā dzīvē vienmēr ir - kad es augu, viņi domāja, ka par maz ar mani strādā. Tagad es bērniem mazāk veltu laiku, droši vien ar mazbērniem strādāšu. Tā nav nekāda unikāla recepte.

Lai gan reti kura ģimene ik svētdienu apciemo vecvecākus. Jūsu tradīcija ir doties cauri mežiņam, viņi gaida…

Tagad, zelta rudenī, pirms tam vēl kādu stundu gar Gauju vai Cīrulīšu dabas takām izstaigājāmies, un tad - uz kotletītēm, pēc tam mājās dienas dusa – jā, tāda tradīcija ir iesakņojusies. Jauki.

Vai jūsos ir arī avantūristiskā, nesaķemmētā puse, kad gribat novilkt balto kreklu un atļauties ko traku?

Vispār ir. Nesen Cēsu meitenes, fotogrāfes, mani pierunāja piedalīties eposa Lāčplēsis projektā.

Bijāt galvenais varonis?

Jā, un bija arī Melnais bruņinieks.

Ne Skudriņš? Tad viņš būtu krietni lielāks par Lāčplēsi…

Jā! Tas būtu bīstami, un man būtu jākāpj uz bluķīša (smejas)… Par izaicinājumiem – tās ir vēlēšanu misijas valstīs, ko nosaucāt – arī tā ir izkāpšana no komforta zonas. Vairāk esmu plānotājs un prātīgā gala cilvēks, bet atļauju sevi pierunāt arī uz ko interesantu. Mani aicināja arī Cēsu teātrī paspēlēt, teicu – jā!, bet kaut kā viņi paši pazuda. Un varbūt arī labi, ka tā (smejas).

Ar slēpēm braucat arī pa sarkanajām un melnajām trasēm?

Nē, nē, man tagad patīk zilās – ātri, ar nelielu piepūli un tā skaisti. Melnajās un sarkanajās ir ļoti jāstrādā, ātri piedzen kājas.

Un baigs adrenalīns.

Jā, bet var nobraukt arī pa tādu.

Vai ar vienu acs kaktiņu vērojat dzīvesbiedri - viņai pietiek izaicinājumu un piepildījumu?

Jā, varu paslavēt. Agrāk viņa strādāja Valsts Ieņēmumu dienesta lietvedībā. Ziniet, kā cilvēkam ar 10 gadu stāžu – negribas īpaši lekt aukstā ūdenī un kaut ko mainīt, bet viņa sadūšojās, kaimiņu pašvaldībā izturēja konkursu, uzņēma darba attiecības, daudz mācījās.

Tika vadošā amatā?

Nē, nē, bija iepirkumu speciāliste. Bet faktiski viņa no iepirkumiem zināja  tik daudz kā cūka no kosmosa, bet apņēmība un vēlme bija, faktiski dažu mēnešu laikā tās lietas apguva. Šobrīd viņa jau ir citās darba attiecībās, kas ir projektu vadība, uzraudzība, kontrole un arīdzan mācās. Es teiktu, ka arī Iveta abām kājām stāv uz zemes, izvērtē, pārdomā. Tas, ka viņa ir varējusi un gribējusi pamainīt savu dzīvi un mācīties, ir ļoti jauki.

Ko jūs gribētu ar ģimeni kopā piedzīvot?

Augustā ar mašīnu bijām aizbraukuši pa Ziemeļpoliju, bet bērni vēl ir mazi - bļauj pāri otram, viens grib šito, otrs to. Kad viņi būtu tādā vecumā, ka viņiem kas interesē un varētu sarunāt, tad, domāju, jauks būtu garāks ceļojums visiem kopā.