“Uzpūstas” tāmes un biznesa vietā eksotiska atpūta - par ES fondu naudu caur LTRK aizplūduši vairāk nekā 2 miljoni
Latvijas lielākās uzņēmēju biedrības Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) vadība, kas ilgstoši bijusi valdības sadarbības partneris un iestājusies par godīgu biznesa vidi, pati kļuvusi par daļu no vairāku gadu garumā notikušas Eiropas fondu naudas izkrāpšanas shēmas.
Nepilnu trīs gadu laikā caur organizāciju aizplūduši vairāk nekā divi miljoni eiro, kur lielākā daļa nonākusi 16 dažādos apakšuzņēmumos, izpētījis Latvijas Televīzijas raidījums “de facto”. Tagad atklājies, ka daļa naudas, visticamāk, izkrāpta “uzpūstās” tāmēs un nenotikušās tirdzniecības misijās.
Bezmaksas lidmašīnas biļete uz sen kārotu galamērķi kādā eksotiskā valstī. Daļa uzņēmēju, slēpjoties zem oficiālajām tirdzniecības misijām, eksotiskās valstīs, iespējams, atpūtušies nevis meklējuši potenciālos sadarbības partnerus. Šāda iespēja pavērās, jo jau vairāku gadu garumā apmēram 60 miljoni eiro Eiropas un pašu naudas atvēlēti uzņēmēju konkurētspējas veicināšanai ārvalstīs. Rezultātā, iespējams, izkrāpti vairāk nekā 600 tūkstoši eiro. To šobrīd izmeklē policija.
Piemēram, pērn janvārī nedēļu ilgā tirdzniecības misijā uz Honkongu devās 14 dažādu uzņēmumu pārstāvji. Atklājies, ka to vidū ir firmas ar vienu, diviem strādājošajiem un apgrozījumu vien dažu tūkstošu eiro apmērā. Savukārt pati programma izrādījusies fiktīva. Aizdomas, ka līdzīgas tūrisma, nevis biznesa misijas notikušas arī uz Maroku, Irānu un Jordāniju. Tās LTRK uzdevumā organizēja Eiropas fondu naudas apguves lietpratējai Lienei Melderei piederošais “Motio Biznesa Inkubators”. Kopumā trīs gadu laikā par šo tirdzniecības misiju organizēšanu Melderei piederoši uzņēmumi nopelnījuši gandrīz 700 tūkstošus eiro. Meldere gan komentēt notikušo atsakās: “Es komentārus nesniegšu šobrīd.”
Taču Melderes gadījums, visticamāk, nav izņēmums. “de facto” izpētītais parāda, ka vairāku gadu garumā virknei uzņēmumu tirdzniecības misiju organizēšana bija ienesīgs bizness.
Vēl kāds piemērs. Pirms vairākiem gadiem uzņēmumu pārstāvjus veda vienas dienas vizītē uz franšīzes izstādi tepat kaimiņos Viļņā. “de facto” izpētīja, ka tā bija bezmaksas izstāde. Turklāt uzņēmumiem it kā speciāli noorganizētā dienas kārtība vārds vārdā sakrita ar izstādes oficiālo programmu. Taču organizatori saņēma maksimālo šī projekta ietvaros iespējamo apmaksu. Trīs ar pusi tūkstošus eiro no katra tirdzniecības misijas dalībnieka. Šajā gadījumā kopumā 14 tūkstošus eiro. “Francity” valdes priekšsēdētājs Juris Roganovs uzsver ieguldīto darbu, kas neesot redzams programmā: “Mēs uzņēmumiem taisījām gan mārketingu, gan pārdošanas visus materiālus, mēs viņiem pat prezentācijas taisījām, ko varētu prezentēt.”
LTRK bija atbildīga par tirdzniecības misiju organizēšanu. Taču pati “melno darbu” nedarīja. Tā vietā saņēma komisijas maksu un misiju organizēšanu uzticēja nolīgtiem ārpakalpojumu sniedzējiem. Sistēma bija vienkārša un ieguvēji visi.
Proti. Uzņēmums X vēlējās doties tirdzniecības misijā uz kādu valsti. Tas noslēdza līgumu ar LTRK. Vienojās par cenu. Piemēram, trīs ar pusi tūkstošiem eiro. Uzņēmums X pārskaitīja šo summu kamerai. Tā paturēja sev komisijas maksu 350 eiro apmēra (komisijas maksa bija atkarīga no reģiona un tā, vai braucējs ir kameras biedrs) un starpību pārskaitīja apakšuzņēmumam. Pēc tam uzņēmums X 80% no izmaksām atprasīja no Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras.
Trīs gadu laikā komisijas maksās vien kamera nopelnīja apmēram 250 tūkstošus eiro. Ja darbu būtu darījuši paši, peļņa būtu bijusi vēl lielāka. Tirdzniecības misiju “treknajā”, 2017. gadā – caur kameru izgāja vairāk nekā 1,3 miljoni eiro. “Jebkura uzņēmēju organizācija priecātos par tik lielu naudu, lai uzaudzētu muskuļus, pieņemtu darbā ļoti augsti apmaksātus speciālistus, kas var veidot kvalitatīvu programmu. Es domāju, biedri tikai priecātos, ka kamera attīstās. Kādai jābūt loģikai, lai šo visu uzticētu kādai mazai firmai, kurā strādā tikai daži cilvēki un ļaut tai mazajai firmai nopelnīt to miljonu?” retoriski jautā Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras direktors Andris Ozols.
Savukārt LTRK valdes priekšsēdētājs Jānis Endziņš attaisnojas, ka “pašiem mums ir ierobežots cilvēku skaits un arī ierobežota kompetence to darīt, un, lai paplašinātu to loku, uz kurām valstīm var braukt, tad attiecīgi ir apakšuzņēmēji. Uzņēmumi ir ar ļoti dažādām pieredzēm, ar kuriem tika noslēgti šie līgumi. Lielā mērā, protams, mēs uzticējāmies.”
Uzraudzība no kameras puses praktiski nenotika. Sistēma darbojās kā labi ieeļļots mehānisms. Tirdzniecības misiju organizatori lielākoties par savu darbu pieprasīja maksimāli pieejamo summu šī Eiropas projekta ietvaros. Aizdomas neesot raisījis arī fakts, ka misiju organizatori lielākoties par darbu pieprasījuši maksimāli pieejamo finansējuma apmēru: “Nu, godīgi godīgi sakot, nē, tajā brīdī. Galvenais atslēgas jautājums ir, vai tas uzņēmums, kurš aizbrauca, ir apmierināts ar to pakalpojumu, ko saņēma, jo mēs neesam policija.”
Visvairāk nopelnīja Melderes firmas – nepilnus 700 tūkstošus eiro. Savukārt otrs uzņēmums, kurš ar prāvu atrāvienu no pārējiem ārpakalpojuma sniedzējiem tika pie misiju organizēšanas bija “Gateway Baltic”. Tās īpašniece “Jaunās Vienotības” politiķe Inese Andersone.
Arī “Gateway Baltic” lielākoties par darbu prasīja maksimāli pieejamo finansējumu. Taču to skaidro ar konkrētu pakalpojumu grozu, ko parasti piedāvā uzņēmumiem. Trīs ar pusi tūkstoši eiro esot standarta maksa uzņēmumam par tirdzniecības misijas noorganizēšanu uz kādu Eiropas valsti. “Mums interesē, lai mūsu klienti pie mums atgriežas. Mums nav interese organizēt tūrismu vai mākslīgas misijas. Vidēji 50 eiro stundā - konsultāciju likme. 70 stundas ir vidēji – varbūt kādā projektā ir mazliet vairāk, varbūt kādā ir mazāk,”skaidro Andersone.
Dāsnais Eiropas fondu finansējums šādām misijām bija izdevīgs visiem. Taču, lai ierobežotu iespējamo naudas izsaimniekošanu, Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra pirms divarpus gadiem vērsās Ekonomikas ministrijā ar lūgumu samazināt finansiālo atbalstu. Taču izmaiņas sekoja vien pusotru gadu vēlāk.
Ekonomikas ministrs tajā laikā bija Arvils Ašeradens. “Gateway Baltic” īpašnieces Ineses Andersones politiskais līdzgaitnieks. Pērn raidījums “Panorāma” vēstīja par to, ka Andersones uzņēmums uzvarējis divos Ašeradena vadītās ministrijas iepirkumos. Toreiz abi noliedza, ka iemesls būtu bijis partejiskā piederība. Arī šoreiz. “Te nu gan es neiesaistītos, ka kāds būtu šo te tiešā veidā lobējis. Drīzāk bija tas, ka šī pozīcija bija ļoti dāsna. Resursi tuvojas nullei, kā atrisināt šo. Otrs, kā novērst visus tos riskus, kas tur ir bijuši,” atceras Ašeradens.
Kopš pagājušā gada atbalsts krietni samazināts un uzņēmējiem pašiem jāsedz lielākā daļa izmaksu. Līdz ar to šogad Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra neesot saņēmusi nevienu maksājuma pieprasījumu par dalību Latvijas Tirdzniecības un Rūpniecības kameras organizētās tirdzniecības misijās. Salīdzinājumam – 2017.gadā tie bija 346 uzņēmumi.
