Ne tik pozitīva recenzija par filmu “Jelgava 94”

Es tiešām gribēju, lai šī filma man ļoti patiktu. Arī es līdz pilngadībai un pieaugušo dzīvei tiku ar metāla mūzikas un subkultūras palīdzību, taču nedaudz vēlāk. Tad, kad no “lielā sprādziena” – no deviņdesmitajiem, kad pie mums Latvijā viss šis veidojās un ieplūda –, pāri bija palikusi vien atbalss.

“Jelgava 94” savos treileros un mārketingā stāstīja, ka par to laiku nu ir uzņemta filma, kas tad arī pamudināja manu interesi. Vizuālajā identitātē, skaņās un reklāmas tekstos viss tiešām lika ticēt, ka filmas veidotāji ir uztvēruši “to vaibu”.

Un tā arī bija. Filmas veidotājus tik tiešām var uzteikt par aktieru atlasi (Gunita Groša). Teju vai katras lomas atveidotājs/a, nemaz nerunājot par aktiermākslas talantu, ar sejas vaibstiem vien liek noticēt. Filmēšanas vietas – dzīvokļi, skolas telpas, namu pagalmi – izteiksmīgo detaļu dēļ noķer uzmanību.

Piebildīšu, ka neesmu līdz galam izlasījis grāmatu, tādēļ īpaši aizrauties ar stāsta komentēšanu nevaru. Taču filmas skatīšanos ļoti traucēja tas, kā šis stāsts ir pasniegts...

Grāmata ir grāmata, filma varētu būt filma

Jau pirmās ainas filmā “Jelgava 94” radīja iespaidu, ka tās veidotāji kameru uzticējuši kādam, kurš prot. Filma ir tapusi Jura Podnieka studijā, un par kinematogrāfiju atbildīgs bijis, kā arī operatora pienākumus godam pildījis Aigars Sērmukšs.

Godam pildījis, arī neraugoties uz vienu filmas veidotāju apšaubāmu radošo ideju, kura it kā ir sīkums, taču ļoti traucē baudīt visādi citādi vizuāli gardu, viegli uztveramu materiālu.

Runa ir par teicēju... Par teicēju, kurš neliekas mierā un vidēji teju katras 15 minūtes iesoļo kadrā kā filmas galvenā varoņa – pusaudžu vecuma Jāņa Joņeva – pieaugusī versija un gudri spriedelē par “bērnībā piedzīvoto”, dažviet ar karoti bāžot skatītājam mutē katras ainas nozīmi un jēgu, tā vietā, lai meistarīgi nodotu iecerēto vēstījumu ar kameras un aktiermākslas palīdzību. Citos kadros Jānis Joņevs no nākotnes ieplūst bez jebkādas nepieciešamības, vienkārši novēršot uzmanību no mirkļa, kurš tiek rādīts.

Šis ir subjektīvs viedoklis, taču viens liels šīs filmas mīnuss ir tas, ka tās veidotāji ir izvēlējušies tieši šādu “instrumentu” stāsta virzīšanai – filmā "mazā Jāņa Joņeva" piedzīvojumus kā kaitinošs blakussēdētājs kinoteātrī nemitīgi komentē "lielais Joņevs" Kaspara Aniņa atveidojumā.

Nebūtu tik traucējoši, ja "lielais Joņevs" ar zināmu regularitāti uzrastos vien kā balss. Taču nē – filmā pieaugušais rakstnieks kā nomaldījies un pēc visām “kreatīvo tipu” klišejām saģērbts rēgs “Dunlop” brillēs klīst pagātnē – starp sevi un saviem tā laika vienaudžiem.

Viņš ložņā aiz muguras un slēpjas gar sienām, neizprotami koncentrētu skatienu veroties sevī un apkārtējos, kā arī nemitīgi kā no grāmatas lasa to, ko šajā “coming-of-age” filmā varētu parādīt.

Par šādu izvēli stāsta stāstīšanā skatītājam tiek paziņots jau pašā filmas sākumā. Kamerai slīdot cauri klusam, miglas pārņemtam nekoptu daudzdzīvokļu namu rajonam, tiek stāstīts, kā galvenais varonis rīta agrumā velk mugurā džemperi, kurš kož kaklā, kā mamma uz pannas gatavo omleti ar vakardienas cepeša pārpalikumiem. “Jā, tie bija deviņdesmitie...” šķiet, mums vēsta filmas radītāji.

Taču man ir jautājums – kādēļ šīs ainas tika nolasītas no lapiņas tā vietā, lai tiktu parādītas vizuāli?

Šāds ļoti detalizēts ieskats galvenā varoņa ģimenes rīta rosībā (neforšs džemperis, uz nolietotas pannas sprakšķoša omlete tipiskā to laiku dzīvokļa virtuvē), būtu ideāls rīks, ar kura palīdzību iedabūt skatītāju filmā, likt viņam iegrimt, savilkt paralēles ar pašam reiz zināmo vidi, kļūt ieinteresētam un pieļaut, ka turpmāko stundu ar pusi viņa uzmanību un līdzi jušanu iegūs filmas varoņi un to piedzīvojumi.

Tā vietā mēs jau filmas pirmajās minūtēs redzam, kā "lielais Joņevs" no mūsdienām klīst pa Jelgavas pagalmiem deviņdesmitajos un stāsta, kā toreiz bijis.

Tikko kā ir fiksēts aptuveni 10 minūšu ilgs miers no fenomena – nākotnes ieplūšanas filmas tagadnē – kadrā atkal graciozi ieslīd "lielais Jānis Joņevs" un pilnībā pārtrauc iegrimšanu filmā, filmas stāstā un uzburtajā pasaulē. Tā arī neļaujot līdz galam noticēt, ka esam deviņdesmitajos, ka esam Jelgavā, ka vērojam tos laikus un tos jaunos cilvēkus.

Šī ir filma. Saprotams, ka pēc grāmatas, bet tik un tā – filma. To visu varēja relatīvi lēti un pavisam noteikti forši uzfilmēt, parādīt “kuhņu”.

"Back to the Future: Part IV"?

"Lielais Jānis Joņevs" turpina ielauzties filmas gaitā un meistarīgi, ar izvēlēto tērpu un filmēšanas vietu palīdzību uzburtajā realitātē visā filmas garumā, taču ir divi momenti, kuros mana svētdienas kinokritiķa, dīvāna eksperta dūre sažņaudzās un piere – saraucās.

Vienā no tiem (nav pat svarīgs konteksts) "lielais Jānis Joņevs" piepeši paglābj sevi bērnībā no sadursmes ar pretim braucošu auto, paraujot malā "mazo Jāni".

Tracina tas, ka šāds moments principā var nozīmēt tikai vienu – "lielais Jānis Joņevs" no nepiemērota filmas stāsta attīstīšanas instrumenta materializējās par īstu personu – laika ceļotāju – filmā – miesa, gars un viss pārējais!

Labprāt aizceļotu pagātnē, pirms filmas pirmizrādes ballītes, un ieteiktu, ka uz to vajag noīrēt vietējo, turpat netālu no Jelgavas esošo “Delorean DMC-12” vāģi no “Back To The Future” filmām un tajā vajag momentu, kurā "lielais Joņevs" izkāpj no šā auto un aicina visus sanākušos ieņemt sēdvietas pretim ekrānam.

Es saprotu, ko filmas veidotāji gribēja parādīt ar šādu ainu, taču, manuprāt, man nav jāpaskaidro, kādēļ šādā filmā kas tāds ir absolūti lieks. Ņemot vērā filmas stāstu, ir grūti atrast nepieciešamību ko tādu filmēt. Labāk būtu nofilmējuši to virtuves ainu.

Pēdējās vaimanas un vēl šis tas labs par “Jelgava 94”

Beigas, kad "lielais Jānis Joņevs" piepeši uzsāka sarunu ar filmas galveno varoni – sevi bērnībā, vairs īsti nebija pārsteigums. Vien “loģisks” punkts viscaur filmai notiekošajiem. Un tas tiešām traucēja iegrimt stāstā, novērtēt visu labo, ko citādi paveikuši filmas veidotāji.

Deviņdesmitie, kurus ar dekorācijām, tērpiem, izvēlētajām filmēšanas vietām un sīkām detaļām uzbur “Jelgava 94”, tik tiešām ir ticami. Un varoņi, kuri tos piedzīvo, teiksim tā – tos gribas redzēt atkal, neskatoties uz iepriekš rakstīto.

Bruno Bitenieks ar savu "mazā Jāņa Joņeva" atveidojumu lika atcerēties paša pusaudža gadus, kad pēkšņi iepazītā mūzika un attiecīgā subkultūra piedāvāja daudzas atbildes un metodes, kā mēģināt izprast dzīvi.

Ja godīgi, arī Kaspars Aniņš "lielā Jāņa Joņeva" lomā izpildījās pietiekami feini – skāde tā, ka to vienkārši nevajadzēja darīt.

Alekss Tauriņš ar savu visaptverošo Nāves tēlu izcili iemiesoja visus savulaik satiktos “īstos” metālistus. Perfekts aktieris konkrētajai lomai.

Andris Keišs savā īsajā sporta skolotāja lomā bija vienkārši izcils. Alise Danovska un Elizabete Zviedre – tikpat skatāmas savās meiteņu lomās. Īpaši jau Elizabete Zviedre - pieaugt alkstošās Kristīnes lomā.

Filmu noteikti ieteicams noskatīties – tajā ikkatrs, ne vien tie, kuri deviņdesmitajos klausījās metālu, vai pazīst pašu rakstnieku, vai arī dzīvoja Jelgavā –, atradīs sev ko pazīstamu un mīļu.

Varbūt vairākumam arī netraucēs "lielais Jānis Joņevs". Kā jau iepriekš minēts – šis ir viscaur subjektīvs viedoklis no kino skatītāja (ne pārzinātāja), kurš saņēma uzaicinājumu uz mediju seansu.