Tikumība - kas tas ir? Un ko ar to darīt mūsdienās?

Psihoanalīzes pamatlicējs Zīgmunds Freids secinājis, ka tikumība faktiski ir tieksmju ierobežošana. Tā paģērē iekšēju un ārēju askēzi, sevis kontrolēšanu domās, vārdos un darbos. Jocīgi, ka pēdējā laikā tikumības tēma pēkšņi aktualizējies Latvijā, kur līdz šim par to īpaši nediskutēja. Pēkšņi sarosījās Saeimas deputāti, kas veica grozījumus Izglītības likumā, uzsverot jaunās paaudzes tikumiskās attīstības nepieciešamību. Drīz vien sekoja skandāli, proti, kādā Rīgas skolā aizliedza radīt netikumīgu filmu, citā – izteica skolotājai aizrādījumu par netikumīga dzejoļa izvēli. Jāsecina, ka cīņa par tikumību tikai sākusies, un vēl nav zināms, kā tā beigsies.

Nepieklājīgie mākslas darbi

Kā liecina vēsture, cīņa par tikumību notikusi visos laikos, visbiežāk tā izpaudusies kā nosodīšana, cenzēšana un aizliegšana. Tikumības cenzūrai tikuši pakļauti pat pazīstami mākslas darbi. Piemēram, tikumības aizstāvjus ļoti mulsināja un, iespējams, joprojām mulsina vēl pirms mūsu ēras tapusī sengrieķu mīlas dievietes Afrodītes skulptūra. 1853. gadā Vācijas pilsētā Manheimā skulptūra tika vainota neķītrības veicināšanā, kā dēļ tika novākta no sabiedrības acīm. 1911. gadā Bufalo pilsētas domnieks un vietējais katoļu draudzes garīdznieks uzstāja, ka pilsētā izveidotajām Afrodītes statujas kopijām noteikti jāaizklāj krūtis. Pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados Afrodītes reprodukcijas tika izmantotas šampūnu reklāmās, kurās statujas krūteža tika aizsegta ar melniem punktiem.

Līdzīgs liktenis piemeklējis tēlnieka Mikelandželo veidoto marmora skulptūru Dāvids. Ar savu atkailināto locekli Dāvids nokaitinājis ne vienu vien tikumīgu mākslas baudītāju. Skulptūrai regulāri uzbrukuši puritāniski noskaņoti ļaudis, jo tās izskats šķitis pārāk piedauzīgs. Kad 1939. gadā skulptūras kopiju izstādīja kādā Kalifornijas kapsētā, Dāvida intīmo zonu aizsedza ar vīģes lapu.

1969. gadā Sidnejā policija kādam veikalniekam no skatloga lika izņemt plakātu ar Dāvida skulptūru, pašu veikalnieku apsūdzot neķītrībā. Notikušais izsauca tik plašu ažiotāžu un izsmieklu, ka apsūdzību drīz vien atsauca. Vēl joprojām daudzviet turpinās diskusijas, vai Dāvida statuja, piemēram, baznīcās un skolās, jāattēlo ar vīģes lapu vai bez tās. Interneta veikalos nopērkamas Dāvida statujas kopijas gan ar, gan bez vīģes lapas. Tā teikt, dāvidi visiem – gan tikumīgajiem, gan netikumīgajiem.

Vēl pavisam nesen cenzūru piedzīvoja Mikelandželo skulptūra Apollons. Ķīnas televīzija CCTV, rādot Ķīnas Nacionālā muzeja simtgadei par godu notiekošo izstādi, Mikelandželo skulptūrai aizmigloja kājstarpi. Pārraidītais sižets ātri kļuva par sociālo tīklu sensāciju, liekot televīzijas amatpersonām skaidrot, kāpēc viņi nolēma cenzēt 16. gadsimta šedevru. Pēc saceltās ažiotāžas jau atkārtotā televīzijas sižetā skulptūra tika parādīta pilnībā. 

Šā gada novembrī vairākos televīzijas kanālos tika cenzēts itāļu gleznotāja Amedeo Modiljāni par 170 miljoniem ASV dolāru izsolītais meistardarbs Nu Couche. Tajā attēlota kaila sieviete, kas atgūlusies uz sarkana dīvāna ar zilu spilvenu. Ziņojot par izsoli, vairāki ASV televīzijas kanāli, tostarp CNBC un Bloomberg TV, pārraidēs izplūdināja gleznā attēlotās sievietes krūtis un intīmo zonu. Līdzīgi notika šā gada maijā, kad par 179 miljoniem dolāru izsolīja spāņu kubista Pablo Pikaso gleznu Alžīras sievietes. Amerikāņu telekanāls Fox bija tik tikumīgs, ka aizsedza mākslas darbā attēloto sieviešu krūtis.

Pagājušā gadsimta divdesmito gadu otrajā pusē cīņa par tikumību plaši izvērsās Amerikas Savienotajās Valstīs, līdz 1930. gadā tika apstiprināts speciāls morāles kodekss, kas stingri noteica, kādas mākslas filmas jāuzņem turpmāk. Kodeksa atsevišķa sadaļa bija veltīta seksa tēmai, uzsverot ģimenes nozīmi. Režisoriem tika ieteikts visādos veidos popularizēt ģimenes institūtu un tās vērtības. Filmās nedrīkstēja morāli attaisnot laulāto neuzticību un labvēlīgi attēlot krāpšanu. Nebija ieteicams attēlot kaislīgus un ilgus skūpstus, kaislīgus apskāvienus, nepieklājīgas pozas un žestus. Kaislīgas mīlas ainas drīkstēja izmantot īpaši retos gadījumos, kad citādi nebija iespējams. Bija aizliegts attēlot pavedināšanu un seksuālu vardarbību, varēja būt vienīgi mājieni, ka kaut kas tāds ir noticis. Nebija atļauti nepieklājīgi izteicieni, lamu vārdi, nepieklājīgi žesti, rupjas dziesmas un anekdotes. Bija aizliegts nepieklājīgos un rupjos vārdos nosaukt pašu filmu. Cenzori norādīja, ka pilnīgi nepieļaujama ir kaila cilvēka parādīšana. Arī daļēja atkailināšana nebija pieļaujama, ja tā bija nepieklājīga. Kodeksā bija norāde, ka nav ieteicams izmantot caurspīdīgus tērpus, jo “caurspīdīgi tērpi bieži vien izskatās vēl piedauzīgāk nekā pilnīgi kaila ķermeņa demonstrēšana.”

Pastiprinātu uzmanību cenzori pievērsa dejām. Kodeksā bija norāde: “Dejas, kas līdzinās seksuālām darbībām un tiek attēlotas, lai izraisītu auditorijā seksuālu reakciju, ir amorālas. Par nepieklājīgām tiek uzskatītas dejas ar izteiktām krūšu kustībām un tādas, kad ķermenis kustas, bet kājas paliek nekustīgas. Šādas kustības ir nepieklājīgas.” Un vēl – filmās nedrīkstēja būt tiešas vai netiešas norādes uz homoseksuālismu un veneriskām slimībām.

Plastilīna aizliegšana

Amerikas Savienotajās Valstīs morāles kodeksu sešdesmitajos gados atcēla, taču Latvijas likumdevēji uzskata, ka pie mums tikumības stiprināšanā nepieciešama cenzūra. Tikumības tēma aktualizējās šā gada pavasarī, kad Saskaņas deputāte Jūlija Stepaņenko iesniedza Saeimā priekšlikumus Izglītības likuma grozījumiem, lai aizliegtu tādus mācību līdzekļus, kas var negatīvi ietekmēt izglītojamā tikumisko, estētisko, intelektuālo vai fizisko attīstību. Šāda iecere sabiedrībā izpelnījās ļoti pretrunīgus vērtējumus. Tam tika pausts gan atbalsts, gan ironiskas piezīmes. Piemēram, komiķim Jānim Skutelim sagatavotie grozījumi šķita pietiekami kuriozi, lai par tiem uztaisītu speciālu joku raidījumu. Nestāvēja malā arī nevalstisko organizāciju pārstāvji. Papardes zieds valdes priekšsēdētāja Iveta Ķelle norādīja, ka Saeimas deputāti, kas vēlas skolās aizliegt tikumību potenciāli aizskarošus materiālus, riskē atgriezt padomju laikus, kad eksistēja cenzūra. Domubiedru grupa Cenzūrai “Nē!” aicināja Latvijas iedzīvotājus parakstīt petīciju, lūdzot Saeimas deputātus nevirzīt tālākai izskatīšanai Jūlijas Stepaņenko priekšlikumus, kuru pieņemšana veicinātu cenzūras izplatīšanos Latvijas skolās, kā arī ierobežotu nevalstisko organizāciju darbu. Viņi pauda sašutumu: “Ar šādiem likuma grozījumiem mēs demonstrējam, ka neuzticamies Latvijas mācību iestāžu vadītājiem un skolotājiem, kuri kā sava amata profesionāļi prot izvērtēt mācību materiālu saturu un pieņemt lēmumu par to izplatīšanu skolās. Mēs šobrīd ļaujam Saeimai grozīt Izglītības likumu, pamatojot šo rīcību ar atsevišķu deputātu personiskajām iedomām un bailēm, nevis ar zinātniskiem pētījumiem, kuros tiktu pierādīta noteiktu mācību materiālu neatbilstība skolēnu psiholoģiskajai sagatavotībai. Šie grozījumi ir tiešā veidā vērsti pret seksuālo izglītību skolās un balstās neskaidrā un pretrunīgā izpratnē par tikumības jēdzienu.”

Tomēr iebildumi nelīdzēja, Saeima pieņēma tik loti pretrunīgi vērtētos grozījumus Izglītības likumā. Reaģējot uz to, sākās diskusija sociālajos tīklos. Vieni ieteica dedzināt uz sārta Rukšānes grāmatas, citi – no bibliotēkām izmest Čaka dzeju. Sākās strīdi, vai jālikvidē nerātnās dainas. Kāds gudrinieks ieteica aizliegt skolās izmantot plastilīnu, jo no tā var izlipināt netikumīgas lietas. Tika spriests, ka atbilstoši grozījumiem skolās turpmāk varētu aizliegt daudzu materiālu izmantošanu, tostarp anatomijas grāmatas, brošūras par drošu seksu un reliģisko literatūru, piemēram, Bībeli, kur var atrast pantus, kas apraksta seksu un vardarbību. Žurnālists Kārlis Streips Vecajā derībā sameklēja tekstu no Ecēhiēla grāmatas 23. nodaļas: “Tad viņa iekarsa pret saviem jaunajiem mīļākajiem un turienes izvirtuļiem, kuriem locekļi bija kā ērzeļiem un sēklas izplūdums kā ērzeļiem.” Streips brīdināja, ka tā nebūt nav vienīgā vieta Svētajos rakstos, kur runa ir par seksu. Tas nozīmē, ka Bībeles izmantošana Latvijas skolās kļūst apšaubāma, jo diez vai iepriekšminētais teksts veicina skolēnu tikumisko attīstību.

Likumdevēju murgs

Ar tikumību saistīts skandāls izraisījās šā gada septembrī, kad Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas direktors Māris Brasla aizliedza skolēniem rādīt Agņeškas Holandas filmu Total Eclipse par franču dzejnieka Artura Rembo daiļradi un viņa homoseksuālajām attiecībām ar dzejnieku Polu Verlēnu. Daudzi to traktēja kā cenzūru. Brasla gan taisnojās, ka tas neatbilst patiesībai. Filmai esot vecuma ierobežojums līdz 18 gadiem, un klasē esot nepilngadīgas personas. Latviešu valodas un literatūras skolotāja Daiga Zirnīte, kas iebilda direktoram, norādīja, ka mūsdienu jaunieši internetā redzējuši daudz vairāk netikumīga nekā viņa pati, tāpēc ir svarīgi nevis aizliegt konkrētas tēmas, bet gan atrast īstos vārdus, kā par tām runāt.

Nākamais skandāls sekoja, kad Āgenskalna Valsts ģimnāzijas latviešu valodas un literatūras skolotāja Iveta Ratinīka paziņoja par saņemto aizrādījumu, izvēloties vērtēšanai kādu netikumīgu dzejoli. Viņa tviterī ierakstīja: “Izrādās, Krivades dzejoļa interpretācija stundā ir iemesls, lai es saņemtu aizrādījumu. Saeimas tikumības murgs darbojas.” Jāatzīst gan, ka izvēlētais dzejolis tik tiešām bija provokatīvs. Lūk, dzejoļa fragments: “..svētīgi sabrauktie, atpizģītie un nošautie.. visi mana rajona krievi un Mego pārdevējas svētīgas... bļaģ...” Skandālam vēršoties plašumā, visi metās lasīt Agneses Krivades dzejoli. Rīgas mērs Nils Ušakovs pat ievingrināja roku atdzejā, publicējot sociālā tīkla Facebook profilā Krivades dzejoli krievu valodā. Vienīgais vārds, ko viņš neatdzejoja, bija bļaģ. Ušakova iniciatīvu pārtvēra citi tulkotāji, un Krivades dzejolis tika atdzejots 16 valodās. Lieki teikt, ka par šādu uzmanību var sapņot ikviens dzejnieks. Papildinot notikušo, Kaņepes Kultūras centrā tika rīkots Netikumīgās mākslas vakars – ar diskusiju, lekciju un netikumīgas mākslas programmu. Vakaru organizēja Edgars Raginskis un interneta žurnāls Satori.lv.

Protams, atradās ļaudis, kas publiski pauda savu izbrīnu un neizpratni par notiekošām kaujām tikumības un netikumības frontē. Piemēram, dzejniece Liāna Langa atzina: “Labiem skolotājiem ir jāiemāca skolēniem domāt un literārus tekstus vērtēt pašiem – kas tajos labs, slikts, vērtīgs vai nevērtīgs. Mākslā nepastāv aizliegumi, savukārt cilvēkam ir dota izvēles brīvība vērtēt, un to nedrīkst ierobežot nedz ar liekulīgu moralizēšanu, nedz cenzūru, nedz izplūdušiem, sabiedrībai neizskaidrotiem tikumības likumiem. Noprotu, ka skolotājai, literatūrzinātniecei un dzejniecei Ivetai Ratinīkai ticis norādīts tieši uz tikumības likuma iespējamo pārkāpumu, un tas demokrātiskā 21. gadsimta Eiropas valstī Latvijā ar grandiozu, vēsturisku kultūras un izteiksmes brīvības bagāžu ir kategoriski nepieņemami.”

Vai padauza ir lamu vārds?

Neviļus nāk prātā kuriozs gadījums deviņdesmito gadu otrajā pusē, kad Rīgas domnieki nolēma veidot pilsētu pieklājīgāku un tikumīgāku. Proti, viņi Rīgas sabiedriskās kārtības noteikumos iekļāva aizliegumu lietot necenzētus vārdus sabiedriskajā transportā un dzīvojamo ēku kāpņu telpās. Par lamāšanos tika paredzēts naudas sods. Tiesa gan, nebija saprotams, kāpēc Rīgas dome dublē Administratīvo pārkāpumu kodeksa 167. pantu, kurā jau bija noteikts sods par lamāšanos sabiedriskās vietās. Toreiz Rīgas domes pārstāvji skaidroja, ka kodeksā nav ietvertas kāpņu telpas, bet Rīgas kārtības noteikumos – ir. Agrāk kāpņu telpās drīkstēja lamāties, turpmāk – vairs nevarēs. Protams, nebija skaidrības, kuri ir tie necenzētie vārdi, ko vairs nedrīkst lietot kāpņu telpās. Kad toreizējai Rīgas domes Administratīvās komisijas atbildīgajai sekretārei Mirdzai Vītolai tika jautāts, vai, piemēram, vārds dibens ir cenzēts vai necenzēts, viņa skaidroja, ka tā nozīme atkarīga no konteksta. Piemēram, ja kāds stāsta, ka viņam sāp dibens, izteikums uzskatāms par cenzētu. Taču, ja kāds nosauc citu par dibenu, tā jau ir lamāšanās.

Ne mazāk pamācošs notikums fiksēts Latvijas tiesas praksē 2007. gada 9. martā, kad Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments sprieda, vai vārds padauza ir cenzēts vai necenzēts. Konkrētā stāsta sākums meklējams 2006. gada 16. martā Liepājā, Krišjāņa Valdemāra ielā pie mājas Nr. 70, kad policisti informēja Nacionālās spēka savienības pārstāvjus, ka Liepājas pilsētas dome nav atļāvusi rīkot pasākumus leģionāru piemiņai. Pēc norādes, ka arī Valsts prezidente neiesaka pieminēt kritušos cīnītājus 16. martā, bet gan darīt to 11. novembrī, viens no uzrunātajiem sašutis iesaucies: “Prezidente, ko tā padauza iedomājas!” Par šo izteicienu viņam sastādīja administratīvo pārkāpumu protokolu, piemērojot Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 167. pantu par sīko huligānismu, kas paredz naudas sodu vai administratīvo arestu līdz piecpa­dsmit diennaktīm par lamāšanos ar necenzētiem vārdiem sabiedriskās vietās.

Nākamajā dienā Liepājas tiesa atzina liepājnieku par vainīgu un sodīja ar naudas sodu 50 latu apmērā. Par huligānismu sodītais liepājnieks iesniedza apelācijas sūdzību, taču arī Administratīvā apgabaltiesa atzina viņu par vainīgu un Liepājas tiesas lēmumu atstāja negrozītu. Sodītais nelikās mierā, līdz viņa lieta nokļuva Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamentā, kas to izskatīja 2007. gada 9. martā. Tiesa sprieda, ka “iespējami aizskarošu vārdu lietošana pati par sevi nav atzīstama par sīko huligānismu, ja vien netiek lietoti necenzēti vārdi. Personas uzvedības salīdzināšana ar padauzu (neuzticamu sievieti) nav uzskatāma par necenzētu lamāšanos. Cilvēka uzskatus, kas var kaitēt citu cilvēku reputācijai, atbilstoši tiesību normām nedrīkst vērtēt kā necenzētu lamāšanos.” Tiesa nolēma: “Kā izriet no latviešu valodas vārdnīcas, padauza ir sarunvalodas vārds, kas nozīmē izlaidīgu, morāli pagrimušu cilvēku. Administratīvo lietu departaments atzīst, ka šis vārds ir atzīts par sarunvalodas vārdu un tādējādi tas pats par sevi nav vulgārisms. Ievērojot iepriekš minēto, Administratīvo lietu departaments atzīst, ka apgabaltiesas spriedums nav tiesisks un ir atceļams un lieta nosūtāma Administratīvajai apgabaltiesai jaunai izskatīšanai.”

No iepriekšminētā kļūst skaidrs, ka lamāšanās – tā ir smalka lieta. Lamāties ir jāprot. Jāiebilst gan – pants par sīko huligānismu jau ir mainīts. 2011. gadā Latvijas Juristu apvienība vērsās Saeimā, rosinot Administratīvo pārkāpumu kodeksa 167. pantā lietoto jēdzienu necenzētie vārdi aizstāt ar jēdzienu nepieklājīga uzvedība. Juristi norādīja, ka jēdziens necenzēts vārds Administratīvo pārkāpumu kodeksa tekstā iekļauts padomju laikā, kad bija valsts cenzūra. Savukārt Latvijas Satversmes 100. pants noteic, ka cenzūra ir aizliegta.

Uzbrukumi tikumīgajiem

Latvijā cīņas par tikumību vēl nav galā. Kļuvis zināms, ka frontes otrajā pusē iesaistījušies mākslinieki. Šā gada oktobrī Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs sāka savdabīgu akciju Paņem priekšā mākslu! Viņi laida klajā auduma maisiņu sēriju ar provokatīvu Latvijas laikmetīgās mākslas darbu attēliem. Akcijā tika izmantoti mākslinieku Ivara Grāvleja, Maijas Kurševas, Miķeļa Fišera, Ingas Melderes, Kristiana Brektes, Andreja Strokina un Arņa Balčus darbi, kuros autori izmantojuši nenormatīvu leksiku, erotiskus tēlus un divdomīgus sižetus, kas aicina pievērst uzmanību noklusētām un neērtām tēmām. Reaģējot uz dažādu sabiedrības grupu un politiķu manipulēšanu ar šauri un patvaļīgi interpretēto tikumības jēdzienu, Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs aicina piepildīt publisko telpu ar izaicinoša, necenzēta satura mākslas darbiem ikdienas aksesuāru veidā. Akcijas pārstāvji uzsvēra, ka pēdējā laika debates par grozījumiem Izglītības likumā un atsevišķu politiķu mēģinājumi cenzēt skolu izglītības programmu saturu balstās uz nespēju atšķirt māksliniecisko tēlainību no ikdienas realitātes, kā arī vāju izpratni par kultūras lomu demokrātiskā valstī. Viņi norādīja, ka ar akciju vēlas atgādināt, ka publisko telpu, kultūru un izglītību nedrīkst pakļaut subjektīvai izpratnei par tikumības normām, kas noved pie mākslinieciskās brīvības ierobežošanas un atsevišķu sabiedrības grupu diskriminācijas.

Kā noprotams, netikumīgie nemaz nedomā padoties. Uzbrukums tikumības aizstāvjiem, ja tā var izteikties, tiek gatavots arī interneta vietnē manabalss.lv. Tur tiek vākti paraksti par tikumības jēdziena izslēgšanu no Izglītības likuma. Ja par to parakstīsies 10 000 pilsoņu, tas kā kolektīvais iesniegums nonāks Saeimā. Iniciatīvas autori uzskata: “Grūti definējamā tikumības jēdziena iekļaušana Izglītības likumā paver diskusiju platformu, kurā gandrīz jebkurš mācību saturs var tikt apšaubīts no tikumības pozīcijām, paralizējot pasniedzēju darbu. Izglītības saturs jāveido saskaņā ar pedagoģiskajiem mērķiem, un tas ir jādefinē ekspertiem, nevis politiķiem.”