Īsteno projektus, lai invalīdiem būtu pieeja jūrai

Engurē maijā tika atklāts cilvēkiem draudzīgs gājēju tiltiņš ar skatu laukumu, bet Rojas pludmalē jūnija sākumā tika pacelts pirmais dabas pieejamības sertifikāta “NaaC” zaļi-balti-zaļais karogs, kas apliecina, ka Rojas pašvaldības pārraudzībā esošā pludmale pilnībā atbilst dabas pieejamības kritērijiem un to var izmantot visi – sākot ar cilvēkiem ratiņkrēslā un beidzot ar ģimenēm ar maziem bērniem.

Latvijas Zaļās kustības vadītājs Jānis Matulis Jauns.lv pastāstīja: „Pašreiz vides pieejamība ir samērā slikta. Problēma ir tā, ka daudz kas ir izdarīts, bet ne līdz galam. Ir uztaisītas labas laipas, bet tām atstarpes ir par lielām, ar ratiņiem tajās var iekrist, vai atsevišķās vietās tās šur tur ir par šauru. Vairākos Nacionālajos parkos ir uztaisītas dēļu takas, kur vispār ar ratiņiem nevar pārvietoties. Zinām arī, ka daudzās vietās ir tualešu problēmas. Cilvēks piebrauc ar ratiņiem un netiek iekšā, jo atslēdznieks rokturi, piemēram, pieskrūvējis pēc savas saprašanas, nevis pēc spēkā esošajiem normatīviem. Daudz ir izdarīts, bet ne līdz galam. Mēs ar savu projektu varam palīdzēt to visu izlabot. Galvenie objekti ir uztaisīti, bet ir kaut kur kādi sīkumi, bez kuriem vides pieejamības objektus nevar lietot.

Piemēram, Engurē esam izveidojuši divus skatu laukumiņus, lai cilvēks, braucot ratiņos pa dēļu taku neiebrauc pa tiešo smiltīs, bet varētu smuki apstāties un pavērot jūru. Joprojām ir daudz tādu taciņu, kas vienkārši beidzas smiltīs, un cilvēkam ratiņkrēslā tad vienkārši nav kur sprukt. Tā forši, ka mūsu projektu no angļu valodas vārda „Nature Accessible” varam atvasināt kā „Naac” – nāc un baudi!

Projektu īstenojam Latvijas Zaļās kustības programmas “Saglabāsim Latvijas kāpas” ietvaros, sadarbībā ar partneriem „Coalition Clean Baltic” („Koalīcija par tīru Baltiju”) un Latvijas Vides aizsardzības fondu. Lauvas tiesu no projektam paredzētās naudas – 200 000 eiro piešķir Vācijas Baltijas jūras aizsardzības fonds. Projekts tikko iesākts un to turpināsim arī nākamgad. Veidojam arī sadarbību ar citām valstīm - Lietuvu, Ukrainu un Krieviju.

Ir trīs galvenie principi: orientēties uz cilvēkiem ar kustību traucējumiem, kas pārvietojas ratiņos; veciem cilvēkiem, kas staigā ar rolatoriem; un jaunās ģimenes ar bērnu ratiņiem. Ja var izveidot infrastruktūru, kas aptver visas šīs grupas, tad mērķis ir sasniegts.

Cik konkrēti katrā objektā ir jāiegulda nauda, grūti pateikt, viss atkarīgs no veicamiem darbiem. Piemēram, uzstādīt tualeti ar minimālām infrastruktūras izmaiņām (pārmiju laipiņām) izmaksā kādi trīs četri tūkstoši. Bet lai dabūtu „Naac” sertifikātu ir jābūt visām atbilstībām – gan labai autostāvvietai, gan tualetei, kurā tiec iekšā, gan atpūtas vietai...

Pagaidām mūsu darbība vērsta tikai uz publisko infrastruktūru, jo fonds nevar finansēt privātās struktūras, un pārsvarā sadarbojamies ar mazākajām pašvaldībām, jo tur ir mazāka birokrātija un tām nav tik lielu resursu, kā lielajām – Rīgas, Ventspils, Jūrmalas – pašvaldībām”.

- Bet, kas ir jāņem vērā, lai dabas infrastruktūru pielāgotu visiem iedzīvotājiem, kas līdz šim nav ņemts vērā?

- Tie, piemēram, ir atsevišķi kritēriji par slīpumiem. Mūsu būvnormatīvos ir iestrādātas attiecīgas prasības, kas būtu jāievēro – arī durvju platums, rokturu augstums tualetēs. Ir konkrēti universāli standarti, jo pretējā gadījumā to visu nevar izmantot. Mums diemžēl ir piemēri, kur par Eiropas naudām saceltas tualetes, kur rokturi salikti pa labi un pa kreisi, bet tie nav izmantojami. Kāds pasūtījis un kaut kur pieskrūvējis, kā viņš pats to uzskata un saprot par pareizu, bet tas nav profesionāli, bez ekspertu iesaistes. Ir arī loģiskais saprāts: ja taisām šaurās taciņas, vajag padomāt, kā uz tām jutīsies cilvēks ratiņkrēslā, prasītos kāda vieta, kur būtu pārmijas, kur var apmainīties ar ratiņiem, vajadzīgas maliņas uztaisīt, lai nenoslīd zemē...