Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Rojs Maizītis

FOTOREPORTĀŽA: Lapmežciema muzejam pavisam jauna dzīve

1. jūnijā 06:12
Signe
Šēnfelde
| "100 Labi Padomi"
Lapmežciema muzejs dibināts 1999. gada janvārī, šā gada janvārī – pastāvēšanas 20. jubilejā – septiņdesmitajos gados būvētajā bijušajā pagastmājā atklāja atjaunoto ekspozīciju. To veidojusi viena no spožākajām muzeju ekspozīciju un izstāžu ierīkošanas komandām Latvijā. Muzejs ir mazs, kompakts un nenogurdinošs – viss, ko vēlas modernais ceļotājs.

To, ka Lapmežciemā vajag muzeju, kas nākamajām paaudzēm stāstītu par zvejnieku sūro darbu un sadzīvi, izdomāja jau kolhoza laikā. Muzejam bijusi pat noskatīta neliela zvejnieku mājiņa netālu no kluba, kurā vadītājas vieta piedāvāta tagadējai Lapmežciema muzeja vadītājai Anitai Albertei. Toreiz viņa par to sirsnīgi nosmējusi, bet – ko tu, cilvēks, liktenim padarīsi?… Muzeja pirmsākumos gan ir aktīvā skolotāja un pionieru vadītāja Mudīte Bērziņa – viņa apkopojusi skolas vēsturi, kura nemanot, bet visnotaļ dabiski pārtapusi ciema un pēcāk arī zvejniecības vēsturē. Viņai talkā nākusi rosīgā pētniece Dzidra Legzdiņa, kura vākusi vietvārdus, maz pamazām liekot pamatus lieliskai vietvārdu kolekcijai, kas nu pārtapusi interaktīvā vietvārdu kartē. To ar patiesu interesi pēta gan skolēni, gan pieaugušie – visiem taču ir interesanti, kur uz zemes vai jūrā atrodas Kailais sils, Ķirzakas dirsenis vai Zirgu rāvenis. Savukārt Anitai Vanagai jāpateicas par plūksnu kolekciju. Kas ir plūksna? Katram zvejniekam pie tīkliem ir sava īpašuma zīme, pēc tās sazīmēja vējā jūrā izskalotos tīklus. Ne tikai katram ciemam – Bigauņciemam, Lapmežciemam, Ragaciemam – bija savas atšķirības zīmes, bet arī katram zvejniekam, viņi paši tās izdomāja un iegrieza korķkoka mizā vai – vēlākos laikos – putuplasta gabalā. Vēl tagad, nojaucot kādu šķūnīti, starp gruvešiem iespējams atrast kādu plūksnu…

Imants Ziedonis un laivas gals

Plūksnu, tāpat kā citu senu jūrniecības un zvejniecības rīku kolekcija nu ieguvusi otro elpu. Pie Lapmežciema muzeja ekspozīcijas strādājuši Db Studio speciālisti. Jāpaskaidro, ka savulaik populārās Maigo svārstību mākslinieku grupas pārstāvja gleznotāja Jāņa Mitrēvica vadītais uzņēmums iekārto muzeja ekspozīcijas un mākslas izstādes ne tikai Latvijā (piemēram, Balvu novada muzeja digitālā ekspozīcija 2015. gadā ieguva Latvijas Muzeju biedrības balvu), bet arī ārzemēs (par Gobustānas petroglifu muzeju Azerbaidžānā Db Studio saņēma Eiropas Gada muzeju speciālbalvu). Kādā intervijā viņš teicis, ka mūsdienīgam muzejam ir jāspēj konkurēt ar lielveikalu. Lapmežciemā lielveikala nav, taču ir cits spēcīgs konkurents – pludmale, vasaras laiskums un svaigi kūpinātas zivis. Taču muzejs pretim liek Imanta Ziedoņa ierunāto stāstu par to, kā viņš bērnībā ar mammu devies uz Rīgu tirgot zivis (kā zināms, Imants Ziedonis ir dzimis Ragaciemā un Ragaciema kapsētā tagad atdusas), un dzejiskas sarunas, piedāvā savulaik muzejam dāvinātās putnu olu kolekcijas interaktīvo izpētīšanu, seduma (zvejas laivu piestātne) būdiņas niedru jumtu, ko klājis Leona Pildiņa mazdēls, bet Leons Pildiņš taču ir Imanta Ziedoņa kaimiņš, kurš savulaik apjumis arī viņa Murjāņu vasaras māju. Starp citu, par šo jumtu Lapmežciema muzeja vadītājai gan nācies pacīnīties ar ierīkotājiem māksliniekiem, kuri ekspozīcijā tai nebija redzējuši vietu. Bet – kā tad bez seduma būdiņas?! Turklāt ir izaugusi paaudze, kas atkal godā ceļ seno arodu un liek niedru jumtus, – kur viņi lai mācās? Arī par laivas galu ekspozīcijā lapmežnieki drusku pacīnījušies ar rīdziniekiem – ka noteikti vajag, ka bez tās muzejs nebūs muzejs: garāmbraucēji jau nezina, ka tas kādreiz kalpojis par dekorāciju zivju apstrādes uzņēmumam Liedags, kad tas ar savu produkciju piedalījies izstādēs-pārdošanās, bet savējie nāk, lai ar acīm samīļotu.

Foto: Rojs Maizītis

Taču garāmbraucējus, kas piestājuši pie Lapmežciema muzeja, varētu pārsteigt fakts, ka muzejā glabājas vairāk nekā 5000 gadu veci priekšmeti. Darbarīku un sadzīves priekšmetu atlūzām savulaik uzdūrās netīšām, rokot grāvi uz Siliņupi. Tā nu 1954. gada arheoloģiskajos izrakumos tika atklāta Siliņupes akmens laikmeta apmetne (3.–2. gadu tūkstotis pirms mūsu ēras), kurā dzīvojuši zvejnieki un mednieki.

Šodien jāiet pie logiem

Seno darbarīku un iedzīves priekšmetu muzejā nemaz tik daudz nav. Dažas atbilstīgas mēbeles atrastas tālākos Kurzemes kaimiņos, šo to muzejs labprāt vēl iegādātos, piemēram, kaupiņu – seno koka izpalīgu zābaku vieglākai nomaukšanai no kājas. Aivis Zirnītis no Ragaciema Muzeju naktī pieturoties pie tradīcijas muzejam kaut ko uzdāvināt – pēdējās bijušas ragavas. “Vecie zvejnieki, tīrot mājas un šķūņus, daudz ko sameta ugunī… Kad Ragaciemā filmēja Ilgo ceļu kāpās – vai atceraties skatu, kur Eduards Pāvuls, pagastvecis Ozols, skrēja glābt degošās laivas –, tur dega īstās, vecās Ragaciema zvejas laivas! Iedomājies, tagad mēs te pie muzeja tās varētu savilkt pilnu laukumu! Taču mūsu pusē visiem ļoti patīk Ilgais ceļš kāpās, jo tajā redzama ne tikai jūra un celtnes, bet arī cilvēki, no kuriem daudzi nu ir jau aizsaulē. Un skats uz pludmali tagad ir pavisam cits, nekā redzams filmā, – liedags kādreiz bija plašāks, taču jūra nāk virsū, un kāpās tagad ir sastādīti vītoli,” stāsta muzeja vadītāja, Lapmežciema iedzimtā Anita Alberte. Starp citu, muzejs ir izveidojis kino pieturvietu karti, lai katrs, kurš vēlas, var izstaigāt latviešu zelta fonda filmu tapšanas vietas – te filmēti skati veselām septiņām: Ilgais ceļš kāpās, Zvejnieka dēls (1957. gadā uzņemtā), Nauris, Nāves ēnā, arī Sprīdītis (skats, kur Sprīdītis klauvē pie Sīkstuļa durvīm, uzņemts Zvejnieku ceļa sākumā, diemžēl šīs mājas vairs nav), Mērnieku laiki (skats, kur Kaspars atvadās no Lienas) un 1972. gadā Aloiza Brenča uzņemtā divsēriju muzikālā komēdija Lielais dzintars.

Foto: Rojs Maizītis

Muzeja ekspozīcijā eleganti ir apspēlēta vēl viena Lapmežciema pagastam raksturīga tradīcija – iešana pie logiem. “Mums tā skatīšanās pa logu ir tradīcija – kad ciemos svinēja kāzas, galdu klāja iekšā, bet aizkarus ciet nedrīkstēja vilkt, jo cieminieki nāca un skatījās, kas iekšā notiek, sanākušos arī cienāja caur logu. Tā arī teica: šovakar jāiet pie logiem. Pie logiem iešana beidzās, kad kāzas sāka svinēt kultūras namā. Manās kāzās, kaut arī galdus vairs neklāja mājā, bet īpaši būvētā plēves būdā, arī nāca lodzenieki. Tā kāzas svinēja viss ciems,” stāsta Anita. Un viņa pastāstīs arī par ballītēm, kurās spēlēja Rīgas jaunizceptie mākslinieki, un tām piederīgajām dūru cīņām, kad vietējie ierādīja vietu atbraukušajiem, par zvejas kuģiem, kuriem Lapmežciemā tā arī ostu neuzcēla, par mākslas izstādēm, kurām pie kultūras nama speciāli uzcēla piebūvi, lai būtu, kur rīkot mākslas darbu konkursus, par kūrīšu jeb murdiņu taisīšanas mākslu, kas tagad nevienam nav vajadzīga, jo nu visu var nopirkt, par tikko kūpinātām reņģītēm, kuras apjūsmo ciemiņi, bet vietējie nereti atzīst par vāju, lai ēstu, – tikai pajautājiet!