Viņa piedzimšana nebija pat reģistrēta. Daži mazāk zināmi fakti par jauno prezidentu Levitu

Oficiālā biogrāfija liecina, ka Levits dzimis 1955. gada 30. jūnijā Rīgā, pretpadomju disidenta, ebreja Jonasa Levita un viņa sievas, Tukuma vācietes Ingeborgas (dzimušas Bargās) ģimenē. Bet Levits savu etnisko piederību definē kā „latvietis”. Mācījies Rīgas 2. vidusskolā līdz 1972. gadam, kad emigrēja uz Vāciju, jo PSRS daļai ebreju ģimeņu - sevišķi antikomunistiski noskaņotajiem - pirms ASV prezidenta Ričarda Niksona vizītes Maskavā atļāva izceļot uz Rietumiem.

Levitu par Latvijas prezidentu vēlējās redzēt jau 2007. gadā

Vācijā Levits absolvēja Minsteres Latviešu ģimnāziju, jo pirms ieceļošanas Vācijā vācu valodu praktiski nezināja. Vācijā viņa ģimene apmetās, jo tur dzīvoja mātes radi. Pēc tam viņš studēja Hamburgas Universitātes Tiesību fakultātē un Filozofijas un sabiedrisko zinātņu fakultātes Politikas zinātnes nodaļā. 

Atmodas laikā Levits piedalījies Latvijas trešajā Atmodā, bija Latvijas Tautas frontes domes un Pilsoņu kongresa loceklis, 1990. gada 4. maija Deklarācijas par Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanu autors.

Jau 2007. gadā Egilam Levitam piedāvāja kandidēt uz Latvijas Valsts prezidenta amatu, bet viņš atteicās no savas kandidatūras virzīšanas, neredzot tai pietiekamu atbalstu. 2013. gadā kā Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisijas priekšsēdētājs Levits izveidoja Latvijas Satversmes preambulu uzsverot, ka Latvija ir mērķtiecīgi radīta valsts un latviešu identitātei ir divas saknes - latviešu tautas dzīvesziņa un kristīgās vērtības. 2015. gadā Nacionālā apvienība viņu atkal izvirzīja kā kandidātu Valsts prezidenta vēlēšanās, kurās Levits sasniedza fināla balsojumu, zaudējot Raimondam Vējonim.

Patiesība par „čekas komisāru”

Izceļot no Latvijas PSR Levitam tēvam piedāvāja tādēļ, ka viņš bijis antikomunistiski noskaņots disidents. Kā izpaudās viņa pretpadomju darbība, īsti dokumentēts nav. Levits kādā intervijā vien teicis: „Mans tēvs bija konsekvents padomju režīma pretinieks. Viņš man īsti nestāstīja, ko dara, bet atceros, ka reiz māte bija ļoti satraukusies, jo viņš bija izsaukts uz čeku. Pats viņš teica, ka man par to nekas neesot jāzina”. Par savu pagātni nu jau mūžībā aizgājušais prezidenta tēvs daudz neesot runājis.

Skeptiski un sazvērnieciski noskaņotie gan pacentušies atgādināt, ka Levita tēvs bijis „padomju komisārs” un it kā boļševiku rokaspuisis. Pēc Latvijas okupācijas Levita tēvu marionešu valdības finanšu ministrs iecēla par valdības pilnvarnieku Muškes tirdzniecības uzņēmumā Rīgā. Patiesība gan varētu būt citādāka – Levits Muškes uzņēmumā strādāja par inženieri, bijis draugos ar īpašnieku, kas viņu arī lūdzis uzņemties pilnvarnieka pienākumus, lai pasargātos no iespējas, ka pār uzņēmumu kontroli pārņem kāds iebraucējs no Padomju Savienības.

Levita tēva radi bojā gājuši bojā holokausta laikā un viņam no tēva puses radu neesot. Viņam ģimenes saknes saistās ar mātes – Tukuma vācietes senčiem.

Drukā „Cīņu”, rediģē „Latviju”

Prezidenta vectētiņš Jānis Bargs, tāpat kā viņa divi brāļi, bija aktīvs 1905. gada revolucionārs. Un viņu dzīvoklī Pārdaugavā, Tēriņu ielā, kādu laiku atradās nelegālā latviešu sociāldemokrātu laikraksta “Cīņa” tipogrāfija. Revolūcijas laikā vectētiņš emigrēja no Latvijas, bet pagājušā gadsimta divdesmito gadu vidū atgriezās, apprecējās, nopirka lauku mājas un kļuva diezgan turīgs jaunsaimnieks, par ko viņu un vecmāmiņu 1949. gada 25. martā kā budžus izsūtīja uz Sibīriju.

Kara laikā Levita māte nokļuva Austrumberlīnē, bet 1946. gadā sarkanarmieši viņu saņēma ciet un nosūtīja uz atpakaļ uz Latviju. Arī Levita māte bija 1949. gadā izsūtāmo latviešu zemnieku sarakstā, bet kad viņa pie sava Rīgas dzīvokļa durvīm ieraudzīja milicijas mašīnu, viņa dzīvoklī nedevās iekšā un tādā veidā izvairījās no izsūtīšanas.

Tad mātes draugi, viņai ieteica iepazīties ar kādu vīru, ar kuru viņa vēlāk arī apprecējās, kurš var izgatavot pagaidu, viltus dokumentus. Māte dzīvoja puslegālā statusā un, lai nevajadzētu atklāt savu identitāti, mazo Egilu dzemdēja mājas un oficiāli nereģistrēja. Tikai Hruščova atkušņa laikā – 1959. gadā, kad vairs īsti nevajadzēja baidīties no izsūtīšanas uz Sibīriju, māte dēlu reģistrēja milicijā.

Levita māte bija studējusi Latvijas Mākslas akadēmijā un pēc dabas bija ar māksliniecisku dvēseli, rakstīja dzeju. Lai arī viņu uzskata par vācbaltu dzejnieci, viņa rakstīja latviešu valodā (viņas lirika pārsvarā publicēta trimdas izdevumos). Pēc ierašanās Vācijā, viņa arī kādu laiku bija viena no ārzemju latviešu lielākā laikraksta „Latvija” redaktore.

Veiksmīgs jurists un biznesmenis

Pats Levits pēc universitātes beigšanas strādājis par zinātnisko līdzstrādnieku Ķīles Universitātes juridiskajā fakultātē, kā arī Vācijas Šlēsvigas-Holšteinas parlamentā un Bundestāgā. Kad Latvijā sākās Atmoda, Levits vairs nebija noturams Vācijā. Viņš devās uz dzimteni, kur aktīvi iesaistījās 4. maija deklarācijas rakstīšanā.

Arī tai laikā nav noticis bez detektīvsižeta cienīgiem notikumiem. Kad 1990. gada aprīļa beigās Levits caur Maskavu ar lidmašīnu devās uz Rīgu, padomju drošībnieki viņu neielaida PSRS. Lidostā viņu aizturēja un izsūtīja uz Stokholmu. Tikai pēc valsts neatkarības atgūšanas Levits varēja atkal brīvi būt Latvijā.

1993. gadā viņu no „Latvijas ceļa” ievēlēja Saeimā, tad par tieslietu ministru un Ministru prezidenta biedru. Bijis arī Latvijas vēstnieks Vācijā, Austrijā, Ungārijā un Šveicē. No 1995. līdz 2004. gadam - Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesnesis, bet kopš 2004. gada līdz nesenam laikam - Eiropas Savienības tiesā. Levits bez atalgojuma vadījis Valsts Prezidenta konsticionālo tiesību komisiju, izstrādājis vai piedalījies neskaitāmu likumprojektu un zinātnisku atzinumu izstrādē, Latvijas tiesību sistēmas veidošanā.

Tai pašā laikā Levits nav arī uzskatāms par trūcīgu, pēc Latvijas mērogiem viņu var uzskatīt par miljonāru. Savā deklarācijā viņš norādījis, ka kā fiziska persona nodarbojas ar privātu saimniecisko darbību ar finanšu instrumentiem, veicot ieguldījumus vērtspapīru un investīciju fondos. Maijā šīs saimnieciskās darbības publiski pieejamā bilance bija vismaz 0,8 miljonus eiro.