Lieldienu pārvērtēšana: Kristus nodevējs Jūda patiesībā ir svētais varonis

Un, ja tā, tad Jūda, kurš par nožēlojamajiem 30 sudraba grašiem bendēm norādīja uz Jēzu, ir veicis cēlu misiju, radot priekšnoteikumus cilvēku – parasto mirstīgo - pestīšanas pasludināšanai. Daļa reliģijas pētnieku norāda, ka Jūdas paveiktais jāuzskata par varoņdarbu un Jūda jāreabilitē. Uz to tagad mudina arī pirms 13 gadiem atšifrētais Jūdas evaņģēlijs, kura tulkojums no senkoptu valodas tika publicēts tieši pirms 13 gadiem – 2006. gada aprīlī (arī latviski tas pirmoreiz publicēts 2006. gada 24. aprīļa žurnāla “Nedēļa” numurā).

Pasaules slavenākā nodevēja atmiņu grāmata

Jūdas evaņģēlija manuskriptu 1978. gadā atrada kāds ēģiptiešu zemnieks alā pie Nīlas, kura pirms daudziem gadsimtiem tika izmantota kā kripta. Tur starp aizgājēju kauliem viņš arī uzgāja no akmens veidotu kasti, kurā bija saglabājies senais papirusa rokraksts, kas izrādījās 3. gadsimta beigās vai 4. gadsimta sākumā pierakstītais Jūdas evaņģēlijs. Tā vecums un autentiskums nav aptrīdams – tas noteikts ar radioglekļa metodi, vēsta “National Geographic”.

Šīs papirusa grāmatas ceļojuma stāsts ir vesela detektīva dižromāna vērts. Zemnieks to pēc atrašanas par niecīgiem Jūdasa grašiem, vērtējot pēc tās vēsturiskās nozīmes,  pārdeva kādam ēģiptiešu senlietu spekulantam, kurš to gribēja par bargu naudu tālāk notirgot senvēstures pētniekiem, universitātei vai bibliotēkai. Kad tas neizdevās, viņš to uz daudziem gadiem “aizmirsa” bankas seifā, kur grāmata pamazām saira apmēram tūkstoš sīkos fragmentos un praktiski pārvērtās trauslās putekļu plēvītēs (pirms tam grāmata tika nesaudzīgi pārvadāta dažādos koferos un pat uz vienu brīdi bijusi nozaga).

Tad ēģiptietim manuskriptu izdevās pārdod Šveices antīko lietu kolekcionāriem, kuri parūpējās, lai papirusa lapas, kurās senkoptu valodā bija pierakstīts Jūdas Iskariota stāstījums tiktu restaurētas un pārtulkots mūsdienu valodā. Darbs pie papirusa grāmatas atjaunošanas Šveices zinātniski pētnieciskajā institūtā ilga vairākus gadus un noslēdzās ar teksta tulkojuma publicēšanu pirms 2006. gada Lieldienām.

Nevainīgais Jūda

15% teksta bija neglābjami pazuduši – tie vārda burtiskā nozīmē bija pārvērtušies putekļos, bet saglābtais teksts kājām gaisā apgrieza Jaunās Derības vēsti. Īsumā evaņģēlija saturs, ar kura pilnībā var iepazīties žurnālā “Nedēļa” ir, ka Jūdas nodevība tiek pasniegta nevis kā noziegums, bet gan kā varoņdarbs.

Vēstījumā pēc apustuļa Jūdas Iskaritota vārdiem, tiek izklāstīta Jēzus zemes dzīves pēdējo dienu versija: Jēzus Kristus iemīļotākais un garīgi tuvākais māceklis, nodod Dieva Dēlu tiesāšanai un sodīšanai ar nāvi pēc Viņa pašas gribas – lai varētu notikt Dieva iecerētā pasaules grēku izpirkšana. Tāpat Jūda sevi pozicionē kā mīļāko Kristus mācekli. Jūda apgalvo, ka domu izdot Kristu romiešu karavīriem viņam iedvesusi “augstāka dievišķa vara”. Bez Kristus ciešanām nebūtu iespējams glābt pasauli, liecina Jūda Iskariots.

Sensācija vai profāna aizstāvības runa?

Jāteic, ka kristietības pirmsākumos nebija tikai četri evaņģēliji vien, kā pašlaik. Tādu bija vismaz 30. Tos bija sarakstījuši gan Jēzus mācekļi, gan viņa līdzgaitnieki un citi vēsturisko notikumi aculiecinieki. Katrs kristietības novirziens jeb sekta lietoja savu evaņģēliju, un bija arī tāda sekta, kas sekoja Jūdas evaņģēlijam.

Ir vēsturiskas liecības, kas liecina, ka Jūdas evaņģēlijs uzrakstīts vismaz ap 180. gadu un tā kopija tad arī tika atrasta Ēģiptē. Pirms tam nebija neviena saglabājušamies teksta no Jūdas evaņģēlija.

Kad tika publicēts Jūdas evaņģēlijs radikālākie reliģijas pētnieki steidza paziņot, kas tas radīs kultoroloģisku sensāciju, kas sašūpos kristietības pamatus. Savukārt tradicionālās baznīcas pārstāvji, paziņojot, ka dokumenta autentiskumu neapstrīd, uzskatīja, ka tas ir gļēva kolaboracionists profāns mēģinājums attaisnot savu nāves grēku.

Latvijas baznīcas autoritātes norobežojas no Jūdas evaņēģēlija
Arī Latvijā lielāko baznīcu vadītāji to steidza paziņot vēl pirms Jūdas stāstījuma tulkojama publicēšanas.

Katoļu kardināls Jānis Pujats teica: “Ir tikai četri evaņģēliji, kurus baznīca ir atzinusi un kanonizējusi”. Viņš uzsvēra, ka pasaulē ir daudz reliģiska satura publikāciju - “ticīgu cilvēku sarakstītu pasaku un leģendu ir daudz, taču tās visas nav baznīcas atzītas”. Pujats teica, ka Jūdas evaņģēlijam ir tikai literāra nozīme.

Arī Latvijas luteriskās baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags sacīja, ka Jūdas evaņģēlijs nav kanonizēts. Viņš atminējās, ka pasaulē ir vairāki desmiti šādu darbu, kas ir rakstīti, taču nav baznīcas atzīti. “Šis izdevums nav nekas ārkārtējs,” teica Vanags, piebilstot, ka nav zināms, kas šos darbus ir rakstījis un vai tie ir autentiski.

Savukārt Romas pāvesta Bībeles komisijas pārstāvis paziņoja, ka Vatikāns neuzskata Jūdas evaņģēliju par draudu tradicionālajai kristietības mācībai. Katoļu baznīca ir apstiprinājusi kanoniskos Jaunās Derības tekstus un negatavojas atspēkot katru jaunu atklājumu.

Jūdas evaņģēlija noraidījums rada antisemītismu

Tomēr ar Jūdas evaņģēlija “izmešanu mēslainē” saistās viens no lielākajiem mūsdienu civilizācijas nesmukumiem – antisemītisms un vēlāk jau pagājušajā gadsimtā tam sekojošais holokausts. Te jāpiebilst, ka viens no ebrejus raksturojošajiem vārdiem “jūdi” un “jūdaisms” ir cēlies tieši no Jūdas vārda, kas vēsturiski saistās ar visu kristiešu un “modernās Eiropas” nelaimi.

Jau pirmajās desmitgadēs pēc Jēzus mokošās krusta nāves, kristieši centās norobežoties un pasargāties no ebreju praktizētās ticības, kura neatbalstīja savu tautasbrāļu konvertāciju kristietībā. Tad arī tika izdomāts “ļaunais ebrejs” un par tādu kļuva apustulis Jūda. 

Ap 170.-200. gadu tika sastādīts tā saucamais Muratorija kanons, kurā tika kanonizēts Bībelē iekļaujamo grāmatu saraksts, no tā izslēdzot “kaitīgos” jeb neautentiskos tekstus, tostarp arī Jūdas evaņģēliju. Viena no versijām pieļauj, ka ne jau satura dēļ Jūdas teksts netika kanonizēts. Tas notika tieši autora vārda dēļ, jo politiski vajadzēja rast antivaroni, lai kristieši varētu vērsties pret ebreju reliģiju. Iesākumā tā gan bija tikai ideju cīņa, bet drīz vien tā pārauga ebreju grautiņos, ko mēs pazīstam arī kā holokaustu, ko Otrā pasaules kara laikā nacisti īstenoja arī Latvijas teritorijā.

Pēc kara beigām atsevišķi teologi, sevišķi Vācijā, nosodot holokaustu vēlējās panākt Jūdas reabilitāciju. To centās panākt arī kāda jezuītu kopiena (starp citu, pie jezuītiem pieder arī pašreizējais pāvests Francisks), kura rosināja katoļu baznīcu Jūdu pasludināt par svēto. Tomēr tas neizdevās un drīz vien arī pēc Jūdas evaņģēlija tulkojuma publikācijas tā teksts vairs interesē tikai īpaši aizrautīgus reliģijas pētniekus. Taisnības labad gan jāsaka, ka Jūdas evaņģēlijs gluži aizmirsts nav. Šī gadsimta sākumā tika panākta vienošanās, ka Jūdas evaņģēlijs glabāsies Ēģiptes koptu muzejā.

Ir pat tādi, kuri Jēzu Kristu aizstāj ar Jūdu. Apmēram pirms mēneša parādījās ziņas, ka kaut kur Turcijas galvaspilsētā Ankarā esot uziets aptuveni 1500 gadu vecs manuskripts – Varnavas evaņģēlijs, kurā tiekot apgalvots, ka krustā patiesībā neesot vis piesists Jēzus Kristus, bet gan Jūda Iskariots. Te gan jāteic, ka šis atradums (ja tāds patiešām eksistē, jo pārliecinošu pierādījumu tam nav), nekādu dižu sensāciju, atšķirībā no Jūdas evaņģēlija neradīs. Pirmām kārtām, Varnavas evaņģēlijs esot uzrakstīts itāliešu valodā, kas nav senā valoda, kurā rakstītas Bībeles grāmatas. Otrām kārtām, nevienu nelaižot Varnavas svētumu apskatīt – šī “alternatīvā Bībele” glabājoties Ankaras Tiesu pilī un to apsargājot bruņota sardze. Visdrīzāk šī ir viltus ziņa vai preses pīle.,