"Godīgi sakot, pirmajā nedēļā bija grūti" - 27 gadus vecā Lidija atbrauc no Nigērijas un plēš jokus Latvijā

Lidija Latvijā dzīvo jau vairākus gadus, taču plašāka sabiedrība par viņu, domājams, uzzināja no LTV raidījuma "Pusnakts šovs septiņos ar Jāni Skuteli". Viņa jokoja gan par saviem latviešu draugiem, kuri veduši afrikānieti uz mežu un likuši lēkt pāri ugunskuram, gan par sevi kā par svešinieci, kurai jāpierod pie vietējām tradīcijām. "Stand up" jeb stāvizrāde paredz, ka komiķis noteiktā laikā (piemēram, 15 minūtes) uz skatuves joko, nereti iesaistot klātesošos.

Lidija ar savām četrām māsām nāk no kristīgas ģimenes, kurai vienmēr paticis ceļot. Māte esot bijusi bargā audzinātāja, tēvam iedalīta brīvāka loma. Pati sevi Lidija dēvē par ģimenes melno avi. “Cilvēki, kuri pazīst mani un manu ģimeni, bieži domā, ka es esmu adoptēta,” smej komiķe. Sarunā Lidija atklāj, kā nonākusi Latvijā un kas pamudinājis viņu kāpt uz skatuves, lai smīdinātu.

Kam jānotiek, lai meitene no Nigērijas attaptos Latvijas humora šovā?
Kad mēs ar dvīņumāsu pabeidzām vidusskolu, bija jāmeklē iespējas turpināt izglītošanos, kas beigu beigās novestu pie karjeras. Vecāki kā ceļošanas entuziasti iedrošināja mūs doties ārpus valsts robežām. Viena no mūsu māsīcām tolaik studēja medicīnu Ukrainā un izstāstīja, ka tur esot diezgan forši. Lēmumu doties uz Ukrainu pieņēma mana dvīņumāsa – es vienkārši sekoju līdzi! Godīgi sakot, tobrīd pat īsti nezināju, par ko vēlos kļūt. Noteikti negribēju sekot māsas pēdās – man netīk asinis, esmu briesmonis, kad slimoju! (Smejas.) Mamma un tētis atbalstīja, ka mēs ar dvīņumāsu dzīvojam tuvumā viena otrai. Kad nonācām Ukrainā, apmetāmies Doņeckā un pavadījām pirmos sešus mēnešus, apgūstot valodu. Tas bija 2010. gads. Tur neviens – pat ne veikalnieces – necentās ar mani runāt angliski, lai arī cik acīmredzams bija tas, ka neesmu vietējā.

Doņeckā? Tu biji tur kara laikā?
Jā, pašā sākumā. Tas bija diezgan briesmīgi. Pirms kara tā bija ļoti skaista pilsēta, kurā dzīvoja atvērti un priecīgi cilvēki. Sākoties karam, dzirdējām sprādzienus, sekojām līdzi ziņām, notikumu attīstībai un ievērojām, ka cilvēki mums apkārt izmainās uz slikto pusi. Pazuda pilsētniekiem raksturīgais dzīvesprieks. Kādā brīdī sākām saņemt ziņojumus no vairākām vēstniecībām – mums ieteica pēc iespējas ātrāk pamest šo vietu. Mēs paklausījām, taču līdz tam šo to gadījās pieredzēt. Dzīvojām blakus hokeja arēnai, kuru vienā dienā vienkārši saspridzināja. Māja bija pilna ar dūmiem, valdīja apjukums. Drīz pēc tam apciemojām mājas Nigērijā un no turienes devāmies uz Kijevu. Jāteic, ka Ukraina, neskatoties uz tā laika situāciju valstī, ļoti labi spēja parūpēties par ārzemju studentiem. Netraucēti turpinājām mācības galvaspilsētā.

Bet kā nokļuvi Latvijā?
Ierados šeit pašā 2016. gada sākumā. Pēc tam, kad ieguvu bakalaura grādu savā jomā (informācijas tehnoloģijas, telekomunikācijas), meklēju iespējas turpināt studijas. Apsvēru vairākas Eiropas Savienības valstis, tostarp Poliju, zināju arī, ka ir tāda Latvija, taču domu uz šejieni braukt tolaik nebija.
Uzmanību gan piesaistīja Rīgas Tehniskās universitātes nemitīgās vēstules un aicinājumi braukt studēt uz Rīgu – joprojām līdz galam nesaprotu, kam viņiem mani tik ļoti vajadzēja! Viņi atšķirībā no citām skolām pat spēja piedāvāt dažādus datumus mācību uzsākšanai. Citiem variantiem dažādu iemeslu dēļ atkrītot, nodomāju – kāpēc gan nē?
Pēc mācību beigām un dažām pietiekami savādām darba intervijām atradu darbu. Cilvēki nemitīgi uzdeva jautājumu: “Kā tu šeit nokļuvi?” Pārsteigumu, ierodoties birojos, sagādāja arī mana āriene, jo pa telefonu, lai arī angļu valodā, taču pieteicos kā Lidija, kas viņiem, domājams, lika nospriest, ka esmu no kādas Eiropas valsts, nevis Āfrikas.

Kas interesanti – mans pilnais vārds ietver Kehinde, kas Nigērijā nozīmē, ka es esmu viena no dvīņu māsām. Tur šāds apzīmējums dvīņiem ir norma. Šo vārdu bieži izrunā līdzīgi angļu vārdam candy [konfekte], bet ticiet man – kad mani tā mēģina sasaukt, man tas nemaz nešķiet seksīgi.

Vai ir viegli dzīvot pie mums? Tev nepatīkot aukstā zupa...
Tā ir auksta! Kas tur var patikt?! Man patīk gaļa – vista, zivs, vēl arī siers. Jūsu kotletes ir labas, īpaši ja tām pa virsu izklāj ceptu olu. Kad piezemējos Rīgas lidostā, sākumā nodomāju, ka esam ieradušies kādā starpposmā, lai paķertu vēl dažus cilvēkus līdz Rīgai... (Smejas.)

Godīgi sakot, pirmajā nedēļā bija grūti. Uzdevu sev jautājumu: ko es šeit daru? Cilvēki man šķita tik ļoti noslēgti sevī, viņi nesmaidīja. Iepazinos ar savu istabas biedreni kojās šādi – viņa ienāca telpā un atrada mani snaužam. Pēc sejas izteiksmes sapratu, ka šis viņai ir bijis pārsteigums visādos veidos.
Saprotams, ka tobrīd neizskatījos īpaši labi, turklāt viņa pati bija ļoti kautrīga un sākumā nevēlējās runāt ar mani angļu valodā, jo neesot to darījusi ilgu laiku. Iepazināmies, un sapratu, ka viņa tomēr ir forša meiča! Viņa mani bieži veda uz klubu "Piens" – bijām studenti un meklējām, kur lētāk.

Tā bija mana pirmā saskarsme ar latvieti. Taču ne visas reizes izvērtās tik veiksmīgi. Reiz man bija nepieciešams no Brīvības pieminekļa nokļūt līdz skolai, un cilvēki uz ielas vienkārši atteicās ielaisties ar mani sarunās! Pēc kāda laika manī iesakņojās kaut kas līdzīgs skumjām – nespēju atrast draugus, īsti līdz galam nesapratu vietējo attieksmi. Viss bija tik citāds. Cilvēki domāja citādi, neizrādīja emocijas, negribēja smieties, un es nesapratu, kādēļ tā?

Bieži jutu latviešu izbrīnu par to, ka esmu šeit nonākusi, un regulāri sekoja jautājums: “Un kad tu domā braukt prom?” Vairumā gadījumu tā bija neizpratne, kādēļ esmu izvēlējusies Latviju kā valsti, kurā dzīvot. Sarunās ar mani vietējie ik pa laikam ne pārāk glaimojoši izteicās par Latviju. To man bija ļoti grūti saprast. Šī taču ir jūsu valsts, jūsu mājas! Kādēļ lai kāds cits to cienītu, ja jūs paši to atsakāties darīt? Kādu dienu izstāstīju par savu pašsajūtu labam draugam, Edgaram, ar kuru kopā dzīvojām Doņeckā un kuru tobrīd apciemoju Vācijā. Viņu smīdināja maniere, kurā es sūdzējos par savām nedienām, un vienā brīdī viņš teica: “Varbūt tu gribi pamēģināt stand up?”

Tātad līdz jokošanai tevi aizveda puisis no Doņeckas vārdā Edgars?
Jā, ukraiņu Edgars! Sākumā viņš ieteica ievietot smieklīgus monologus "YouTube". Es tiešām nesapratu viņa domu gājienu... Taču tad mēs noskatījāmies ASV komiķa Edija Mērfija leģendāro 1983. gada uzstāšanos "Delirious". Mani tas uzrunāja. Atgriezos Latvijā un nospriedu, ka mēģināšu. Sazinājos ar stand up izrāžu organizatoriem "Comedy Latvia", kuri rīko šādus pasākumus dažādos sadarbības bāros, un man tika dota iespēja.

Kā tu gatavojies pirmajam uznācienam?
Stāvizrādes un humoristiski šovi Nigērijā ir populāri, taču joki ir ļoti specifiski – piemēroti tieši šai kultūrai. Lai Latvijā mani saprastu, man bija nepieciešami joki, kuri būtu saistoši Latvijas iedzīvotājiem. Pavadīju laiku, tiešsaistē mācoties no profesionāļiem, un uz savu pirmo uzstāšanos sagatavoju materiālu piecu minūšu garumā. Ar atsevišķiem labojumiem un ieteikumiem palīdzēja arī vietējie komiķi.
Pirmajā reizē viss, protams, negāja tik gludi. Daudzi joki, īpaši viens negants jociņš par to, cik ļoti latviešiem nepatīk citi cilvēki, nenostrādāja tā, kā gribētos (smejas). Mans repertuārs kopš tā laika gan ir manāmi izmainījies, taču cenšos turēties pie jokiem, kuri liek kaut nedaudz aizdomāties. Manuprāt, humora priekšnesuma uzdevums ir mijiedarboties ar cilvēka intelektu. Treniņi arīdzan ir svarīgi, bieži vien spoguļa priekšā. Man ir koka karote, kura tādos brīžos kalpo kā mikrofona butaforija. Vispār pagāja diezgan ilgs laiks, līdz es biju apmierināta ar to, kā man sanāk. Sajūta pēc pirmā veiksmīgā uznāciena bija fantastiska!

Daudzi leģendāri komiķi teikuši, ka humoram nav robežu. Kā domā tu – vai ir tēmas, kurām uz skatuves nepieskaries?
Es piekrītu, ka robežām un liekai cenzūrai šajā lauciņā nevajadzētu eksistēt, taču komiķim ir jāspēj pareizi un adekvāti pievērsties īpaši jutīgiem tematiem. Komiķa uzdevums ir likt smieties, justies labi, nevis primāri nosodīt. Pasaulē ir politiķi, kuri bieži kāpj uz skatuves, lai paustu savu nostāju specifiskos jautājumos, kas mēdz izvērsties par tiešu vai netiešu nosodījumu pret citiem. Man nešķiet, ka tā ir labākā pieeja – uz tavu šovu taču nāk dažādi cilvēki, tavs uzdevums ir izklaidēt. Izvairos no politikas un... jā, arī feminisma.

Bet ja tomēr tu jokotu par feministēm?
Laikam tomēr jāatzīstas, ka līdz šim ir sanācis iesmiet par feministēm. Es saprotu feminisma jēgu un nepieciešamību, redzu nopietnu pusi šim visam. Taču reiz kādā šovā pašā priekšā sēdēja sieviete, kuras pārlieku nopietnā, nemainīgā sejas izteiksme pakāpeniski izveda mani no pacietības – todien biju savā elementā, cits pēc cita sekoja tiešām labi joki! Tad nu es kādā brīdī uzjautāju, vai viņa ir feministe vai vienkārši pēc dabas nelaimīga. Viņa smējās, paldies Dievam (smejas).

Par ko tu visbiežāk joko?
Pamatā cenšos jokot par sevi. Pasaulē netrūkst vienveidīgu joku par teju jebkuru tēmu. Ja smelies idejas no savas personīgās pieredzes, tev ir lielāka iespēja būt oriģinālam savā izpildījumā.

Kā ir ar Latvijas kultūru – vai jūties kā vietējā? Vai zini, kas ir Andris Kivičs un Liene Skulme?
Jā. Kontroversiāli cilvēki (smīn). Sekoju līdzi notiekošajam, pazīstu mūziķus. Dzirdēju vienu grupu Skuteļa šovā, un man ļoti patika. Nesapratu ne vārda, taču skanēja okay. Esmu tikusies ar dziedātāju Markusu Rivu – viņš man rādīja savas dziesmas, nebija ne vainas.

Vai ir kas tāds, ko pa šiem gadiem esi pārmantojusi no latviešiem?
Viena uzvedības nianse, ko ātri novēroju latviešos un zināmā mērā esmu pārmantojusi – jūs daudz domājat, pirms runājat un darāt. Agrāk es to par sevi nevarēju teikt.

Vai tu plāno turpināt dzīvi Latvijā, iemācīties valodu?
Godīgi sakot, šajā valstī ir iespējams dzīvot, nezinot jūsu valodu, taču vai tas ir pareizi? Es tā nedomāju. Jāteic gan, ka jūs paši nemaz nepalīdzat, jo visbiežāk, ieraugot mani, cilvēki automātiski pāriet uz sarunu angļu valodā vai arī izmanto mani, lai paslīpētu savas angļu valodas prasmes! Manuprāt, šāds paradums kopā ar to, ka latvieši bieži mēdz skarbi aizrādīt par kļūdām tiem, kuri cenšas runāt latviski, noved pie tā, ka cilvēku vēlme turpināt apgūt valodu mazinās. Ja par mani, tad – nodoms mācīties latviešu valodu ir. Reiz to biju mēģinājusi ar meiteni vārdā Baiba, kura kļuva par manu draudzeni, kā rezultātā mūsu nodarbības pārtapa par siera kūkas ēšanas pasākumiem. Viņai gan ir pilnas slodzes darbs, un man ir nepieciešams ļoti stingrs skolotājs, kurš spēj veikt brīnumus! Par dzīvi Latvijā – šobrīd nevēlos nospraust konkrētus mērķus. Dzīvoju, izbaudu tagadni un vēlos pavērot, kur tas ved!

***

Tiem, kuri vēlas redzēt Lidiju uz skatuves, der zināt, ka viņas nākamais priekšnesums plānots 15. aprīlī Kaņepes Kultūras centrā Rīgā.