Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Kritušo vārdus noskaidro pēc identifikācijas žetoniem un pieraksta. (Foto: Meklēšanas vienības "Leģenda" arhīvs)

Latviešu karavīri atgriežas mājās: kā mūsējie Krievijas purvos izraka 236 leģionārus 6

Sabiedrība
16. martā 06:23 2019. gada 16. martā 06:23
Alekss Pjats | Kas Jauns Avīze
Deviņpadsmit vīri pašā vasaras karstumā dubļos līdz padusēm meklēja kritušos latviešu leģionārus – pēc teju 70 gadiem bija pienācis laiks viņiem doties mājās. Tā bija pirmā ekshumācijas ekspedīcija uz Krievijas purviem, un meklēšanas vienība "Leģenda" leģionārus atceras ne tikai 16. martā.

Piecās dienās izdevās atrast 236 karavīru mirstīgās atliekas. Šī bija pirmā arheologu ekspedīciju uz Voronkovas apkaimi Pleskavas apgabalā, un dalībnieks Māris Jurciņš to uzskata par svarīgāko.

Marodieri paspēj pirmie

Marodieru lielākais dārgums – krekla krāgas rūnas. Šīs palaiduši garām. (Foto: Meklēšanas vienības "Leģenda" arhīvs)

Nelielās krievu sādžas apkaimē bija uzieta 1943.–1944. gadā kritušo latviešu karavīru kapsēta. Meklēšanas vienība "Leģenda" turp devās 2013. gada vasarā. Nonākot apbedījumu vietā, vīrus gan sagaidīja nepatīkams pārsteigums. Nezinātājs no malas domātu, ka tās bija vienkāršas peļķes, jo apbedījumu vieta bija dubļaina un purvaina. Īstenībā –izlaupīta karavīru atdusas vieta. Bija redzams, ka kapsētu neviens ilgāku laiku nav apmeklējis, ja neskaita marodierus, kuri līķus aptīra līdz pēdējam.
“Bedres raktas krūšu daļā – kājas, galvas nebija aiztiktas. Jo kas ir pats svarīgākais? Zīmotnes, apbalvojumi, personīgās mantas, sprādzes un viss, kas atrodas uz pirkstiem – gredzeni un tamlīdzīgi. Tās ir lietas, ko marodieri atlasa,” skaidro Jurciņš. “Pogas, gredzenus, pat ķiveres, un zelta zobus rauj ārā. Nu, viņiem ētikas normu nav, tur mēs neko nevaram izdarīt. Diemžēl.”

Mantračiem cieņa pret mirušajiem sveša, jo ne tikai apbedījuma vietas ir iznīcinātas, bet arī kauli samesti, kur pagadās. Cits atpakaļ bedrē, cits blakus, dažreiz pat vairāku karavīru mirstīgās atliekas vienā kaudzē. “Skats, ko mēs tur ieraudzījām, lika mazliet aizdomāties. Taču degunus nenokārām un ķērāmies pie darba,” teic Jurciņš.

Dubļi, ūdens un dunduri

Pirms uz karavīru kapsētu devās latvieši, Voronkovu apciemojusi arī komanda no Nīderlandes, kas arī meklēja savus kritušos tautiešus (20 000 līdz 25 000 nacistu okupētās Nīderlandes vīriešu brīvprātīgi pievienojās Vācijas armijai).
Holandiešu meklētājiem esot paveicies – apbedījumi atradās kalniņā, kas kaut nedaudz pasargāja no ūdens un dubļiem. “Mums iznāca pa visām zampām meklēt savējos,” saka Jurciņš.
Kapsētai blakus tek upīte, apkārtne aizaugusi necaurejamiem brikšņiem. Vasaras tveicē Leģendas vīri pirmās divas dienas raka ārā kritušos ar lāpstām un arī rokām, no septiņiem rītā līdz astoņiem vakarā, dubļos, kas sasniedza līdz pat divu metru dziļumu.

“Darījām, ko varējām. Dienā izvilkām aptuveni 21 karavīru. Dubļi, ūdens, mušiņas un dunduri. Kamēr neesi nojaucies ar zampu, tikmēr odi kož un pastrādāt ir grūti,” atceras Māris.

Pilnīgā izolācijā

Kopumā vienība strādāja teju nedēļu ar svelmainu sauli virs galvas un purvu zem kājām. Turpat arī dzīvoja, nometne atradās ap 20 metriem no darba vietas, teju pilnīgā izolācijā. Lai tiktu līdz kaut cik labam ceļam, jābrauc septiņi kilometri pa izdangātām meža takām. Tuvākā apdzīvotā vieta – pilsētiņa Puškina Kalni, nepilnus 50 kilometrus no nometnes.

Kamēr pārējie strādāja, viens katru dienu mēroja šos kilometrus, lai atvestu visu nepieciešamo. “Tālis Ešmits, mūsu vadītājs, katru dienu brauca uz turieni, veda mums pārtiku, tīru ūdeni. Tā mēs tur uz vietas dzīvojām bijušajā, pamestajā sādžā, kur no sādžas vairs nosaukums vien palicis,” stāsta Māris. Tīrais ūdens bija tikai dzeršanai, bet meklētāji ar dubļiem saķepuši katru dienu. Dzeramo ūdeni taču ārā nelies, bet kaut cik nomazgāties vajag. Māris smejot atminas: “Mazgājāmies purva rāvā. Mums nebija tīra ūdens, lai mazgātos, tāpēc gājām brūnajā ūdenī. Bija interesanti.”

Ko nozīmē diriģēt ekskavatoru

Pēc otrās dienas izdevās sarunāt vietējo traktoristu, kurš ar ekskavatoru varēja palīdzēt rakt mālaino zemi. Tiesa gan, sākumā viņam bijis bail braukt kapsētas teritorijā, jo bažījies, ka ar visu tehniku iegrims dubļos un ārā netiks. Beigās nolemts, ka būs jāzāģē koki un jāliek zem riepām, lai tām būtu vismaz kāds balsts. “Ja tā nebūtu, mēs ar rokām varētu kaut divas nedēļas rakt un pat tad visu visdrīzāk neizraktu,” atzīst Jurciņš. “Mani iesauca par diriģentu, dubļos bija jāsatausta karavīri. Jo ekskavators ņēma nevis visu dziļumu uzreiz, bet pakāpeniski. Ja palika kāds pusmetrs, es taustīju, kur ir karavīri, un tad ekskavatoru diriģēju, kur rakt.”

Daudz laika nevajadzēja, lai diriģents ar vietējo palīgu sastrādātos: “Līdz ekskavatora kausam man visu laiku bija aptuveni desmit centimetri. Jau tik tālu viens otram uzticējāmies, ka nebija bailes stāvēt tik tuvu.” Paši rakšanas darbi notiek apmēram šādi. Trīs vai četri vīri stāv apbedījumu malā un ar metāla detektoriem pārbauda izceltās dubļu pikas, pārējie rok un ceļ ārā kaulus, Māris ar speciālu instrumentu – taustu – meklē nākamā kritušā atdusas vietu. “Meklējām katru podziņu, katru monētiņu. Sijājām caur rokām visus tos kubikmetrus dubļu, lai atrastu visu iespējamo, kas karavīram ir bijis līdzās.”

Reizēm tikai saujiņa kaulu

Māris Jurciņš ar purvā atrastu galvaskausu. Vaigā caurums... (Foto: Meklēšanas vienības "Leģenda" arhīvs)

Izdevās atrast arī kādu vācu karavīru ar visu identifikācijas žetonu. “Tas, protams, priecē, ka karavīrs tiks atpazīts. Uz Latviju gan viņš nebrauks, bet paliks Krievijā, un tālāk tiks meklēti radinieki. Vai arī viņu apglabās Krievijas brāļu kapos.”
Lielākā daļa kritušo bija vienkārši salikti lielās bedrēs cits pie cita, taču uzieti arī pāris zārki. Tur, visticamāk, guldīti augstāka ranga karavīri. Diemžēl kapu izlaupītāji pie tiem bija tikuši agrāk. “Viss, ko es atradu, bija saujiņa kaulu. Galvas nebija, kāju nebija, tikai nedaudz ribu un mugurkauls. Marodieri bija izlaupījuši visu.”
Ne vienmēr izdevās uziet visu skeletu. “Kolēģis atrada žokli, viss, kas palicis no karavīra. Citreiz atradām tikai kādu kaudzīti kaulu, vairāk neko.”

Lūsija, 1946. gads

“Lūk, rūnas. Tas, ko marodieri parasti meklē, tā ir viņu aktuālākā tēma. Zīmotnes uz krekla krāgas ir diezgan pieprasītas krievu vidū,” vienu no atradumiem rāda Jurciņš. Kopā atrasti arī pieci gredzeni. Viens no interesantākajiem atradumiem – zelta laulības gredzens ar uzrakstu iekšējā malā Lūsija 1946. gads. Uzieti arī krāšņāki gredzeni, ar akmeņiem vidū. Māris domā, ka tos, iespējams, frontē uztaisījis kāds latviešu karavīrs: “Visdrīzāk, jo latviešu zēni bija meistarīgi, Volhovā dzīvojot un karojot, visu ko taisīja.”

Purva mālos labi saglabājušies arī pāris maki, to sastāvs, šķiet, nemainās, laikiem ejot. Abos pa kādai ikonai, pāris monētām, gan krievu kapeikām, gan vācu feniņiem, arī prezervatīvi.
No kapeņu laupītājiem izglābusies viena siksnas sprādze. “Mans gods ir uzticība, rakstīts vācu valodā. Tā bija latviešu SS vienības frāze,” skaidro Māris. Interesants ir durklis, kas tā laika medicīnisko resursu trūkuma vai atkāpšanās steigas dēļ izmantots savainojuma ārstēšanai: “Čehu durklis ar nolauztu galu, kas bija karavīram piesiets pie ceļa. Tā mēs arī to atradām, piesietu klāt, izmantoja kā šinu.”

Dēls var beidzot atvadīties

Meklēšanas vienība pēc ekspedīcijas kritušo karavīru piemiņai uzslēja krustu. (Foto: Meklēšanas vienības "Leģenda" arhīvs)

Kopā nepilnas nedēļas laikā "Leģendas" vīriem izdevās atrast 236 kritušos latviešu karavīrus. Tiesa, viņu pīšļus pārveda mājās tikai 2015. gadā, jo pēc kara Ukrainā nebija viegli vienoties ar Krieviju. “Pašās beigās mēs uzstādījām baltu krustu par piemiņu. Atstājām arī bonusus marodieriem – naglas, ērglīšus no folijas, lai brauc, meklē un rok,” piebilst Māris.

Tagad kritušie atdusas savā zemē Lestenes brāļu kapos. Kad informācija par atrastajiem karavīriem bija nodota atklātībai, 22 cilvēki starp kritušajiem atklāja savus radiniekus. Viņu vidū bija Laimonis Laimis Brauns, kurš avīzē publicētā sarakstā ieraudzīja savu tēvu Ansi Viktoru Brambatu, zaudētu astoņu gadu vecumā. Viņš krita 1944. gada 11. aprīlī. Pateicoties "Leģendas"meklētājiem, dēls Lestenē varēja atvadīties no tēva. Taču meklējumi nebeidzas – 2016. gadā "Leģenda" otrajā ekspedīcijā Krievijā atrada vēl 42 karavīru pīšļus.

Citi šobrīd lasa

Atklāta intervija ar Akvelīnu Līvmani: "Man visas dienas ir laimīgās dienas!" 23
Stāsts par Tomsonu ģimeni, kas izveidojusi muižiņu ar 300 trušiem: "Nav vienkārši, taču ekskluzīvi un veselīgi" 3
FOTO: britu karaliskā ģimene karalienes Elizabetes dzimšanas dienā apmeklē Lieldienu dievkalpojumu 5
Skatīt visus komentārus

Принца Гарри и герцогиню Меган после рождения первенца на несколько лет отправят в Африку

Подробности жутких взрывов на Шри-Ланке: 207 погибших, более 520 пострадавших