"Kā cilvēku iedabūt ledainā ūdenī?" - trakais latvietis Valdis Ņujorkā peldas ziemā

Valdim šis ir jubilejas gads – paiet 30 gadi, kopš viņā nodarbojas ar ziemas peldēšanu. Latvijā viņus sauktu par roņiem, Krievijā – par moržiem (valzirgi). Angliski runājošajās zemēs ziemas peldētājiem dots balto lāču jeb polārlāču vārds.

Ar Mildu pie beretes

Valdis ir no Dobeles puses. Tur atradās veco Freimaņu mājas, un no turienes pasaulē devās arī abi dēli. Vecākais, Aivars, drīz devās uz Rīgu, kļuva par žurnālistu, pēc tam par slavenu kinorežisoru, rakstnieku. Mēs joprojām skatāmies un priecājamies par Latvijas varbūt visu laiku labāko filmu Puika, kam Aivars Freimanis bija scenārija autors un režisors. Tagad viņa īpašumā jau ir trīs augstākie Latvijas kino jomas apbalvojumi – Lielā Kristapa statuetes.

Valdis palika turpat Dobelē un arī darbojās mākslu jomā. Ik nedēļu pie Dobeles kinoteātra varēja redzēt viņa kino afišas – viena reklamēja kādu ārzemju filmu, otra – padomju kino ražojumu. Kārtību mainīt nedrīkstēja, lai cik neveiksmīgs būtu PSRS izstrādājums. Arī citām Dobeles kultūras iestādēm noderēja Valda mākslinieka noformētāja talants. Ienesīgs bija arī trešais Valda amats – sēru lenšu rakstīšana. Aizgājēju nekad netrūks, tātad par darba trūkumu žēloties nevarēja.

Par paraugzēnu gan Valdi saukt nevarēja – dažreiz gadījās par dziļu ieskatīties glāzītē, arī smēķis vienmēr rotāja lūpu kaktiņu. Lecīgs arīdzan: Latvijā vēl nepūta neviena Atmodas vēsma, kad Valdis jau staigāja pa Dobeli ar māksliniecisku bereti galvā, kam piesprausta no pirmskara laika pieclatnieka izgriezta Mildas galva. Kad astoņdesmito gadu otrajā pusē laiki sāka mainīties uz labo pusi, Valdis pirmais bija cīņai gatavs. Beidzamā lielformāta afiša Valda izpildījumā bija Lāčplēša cīkstēšanās ar Melno bruņinieku priekšplānā un sarkanbaltsarkano karogu, kas virs viņu galvām plīvoja aizmugurē. Dobeles kultūras noteicēji tādai krāsu kombinācijai vēl nebija nobrieduši, un sekoja ultimāts: vai nu pārkrāsosi karogu sarkanu, vai paliksi tikai pie savām sēru lentām. Valdis izvēlējās otro variantu un kļuva par vienu no pirmajiem dobelniekiem, kas atbalstīja Helsinku grupas 86 centienus. Drīz viņa vadībā Dobelē jau aktīvi darbojās Vides aizsardzības klubs, kas regulāri sagādāja galvassāpes vietējiem komunistiem: te viņi ar plakātiem rokās pieprasīja novākt no postamenta Dobeles slaveno padomju armijas tanku, te, Arvīda Ulmes aicināti, protestēja pret Zvārdes poligona pastāvēšanu.

Šiem biogrāfijas līkločiem it kā ir maz sakara ar Ņujorkas polārlāču klubiņa prezidentu, un tomēr tie lieliski parāda, kāds cilvēks bija šā stāsta galvenais varonis Valdis Freimanis.

Prīma pie lifta sienas

Ziemas peldēšanai Valdis pievērsās 1986. gadā. Patiesībā ziema vēl nebija iestājusies, tikai drēgns rudens. Tā ar cilvēkiem reizēm gadās – negaidot nāk kāda atklāsme, un gribas mainīt visu līdzšinējo dzīvi. Torīt Valdis dzirdēja pa radio, ka šī pasaulē esot izsludināta par nesmēķētāju dienu. Braucot liftā, Valdis pēkšņi izlēma: lai tā arī būtu – viņš vairs nesmēķēs! Un ne tikai šodien, bet vispār ne! Smēķim un arī spirtotajam dopingam ir jādara gals! Viņš izvilka no kabatas nule aizsākto Prīmas paciņu, pielipināja to pie sienas un izkāpa no pustumšā lifta kambara jau kā cits cilvēks.

Lai nostiprinātu pēkšņo apņemšanos, nākamajā rītā Valdis piecēlās tā paagrāk, kad visi ierindas pilsoņi vēl dus, uzvilka peldbikses un tumsas aizsegā aizlavījās līdz Bērzes upei – kas zina, vai izdosies ielīst aukstajā ūdenī, ja nu ar kaunu jāskrien atpakaļ uz māju? “Pirmo peldi atceros labi, bet nekādu īpašu izjūtu nebija. Vai ūdens bija auksts? Bija gan. Taču pēc tam pārņēma patīkams siltums. It kā es būtu noskrējis maratonu. Nu, labi, varbūt tikai krosiņu, bet tik un tā pēcgarša bija forša,” Valdis atceras. Galvenais bija turēties pie aizsāktā, nepalaisties siltās gultas vilinājumam un nākamajā rītā iet uz upi vēlreiz. Un tad vēl un vēl...

Tā pakāpeniski pienāca brīdis, kad ūdens Bērzē aizsala. Nācās vien meklēt lauzni, lai izcirstu āliņģi. Pa to laiku arī pašapziņa bija pieņēmusies spēka. Nu vairs nevajadzēja uz upi lavīties slepus, gluži otrādi – gribējās padižoties apkārtējiem, ka tas nav nekas sevišķs. Drīz tāda iespēja radās, jo nezin kā ziņas par dīvaino peldētāju nonāca fotogrāfa Tabora ausīs.

Drīz pēc bildes publicēšanas Valdi kādu rītu upes krastā gaidīja Liepiņkungs ar interesantu piedāvājumu: “Līdīsim āliņģī kopā!” Izrādās, viņš ir ne vien pārliecināts ronis, bet arī ziemas peldēšanas sekcijas dibinātājs, var teikt – pats galvenais ronis Latvijā! Divi – tā jau ir kompānija. Labi, ka tā, jo viens pats bez morālā atbalsta Valdis to ziemu roņa ādā varbūt nepārciestu – dikti auksta tā bija gadījusies! Tālāk viss ritēja uz priekšu raiti – Evaldam Liepiņam bija kontakti ar citiem jocīgā hobija piekopējiem. Izrādījās Latvijā viņu ir gana daudz, tikai Valdis par šo aizraušanos neko nebija dzirdējis.

“Kad temperatūra ārā nokrita līdz 28 grādiem zem nulles, āliņģi plikām rokām izcirst vairs nevarēju, vajadzēja meklēt cimdus. Bet, kad ledū jau vīdēja prāvs caurums, atkal metos ūdenī. Nu, tā man jau līdzinājās savdabīgai narkomānijai: ja vismaz pāris reižu nedēļā neizdevās iemērcēties āliņģī, organisms deva signālus, ka kaut kā pietrūkst. Satraukums bija tikai par vienu: Bērze ir maza, sekla upīte, parasti tās ūdenslīmenis man sniedzās tikai līdz krūtīm, jo esmu padevies visai garš. Ja nu aizsalst līdz pat dibenam, kur tad lai peldos?! Taču toziem viss beidzās labi,” Valdis gremdējas atmiņās par savu pirmo roņa gadu.

Kā zoodārzā!

Vairākums cilvēku mēdz turēties baros. Arī Valdis sāka vilkt uz upi savu ģimeni, draugus, paziņas. Kopā jautrāk un pat it kā mazliet siltāk! Skatītāju netrūka, bet līdznācēji aukstajā ūdenī pagaidām neatradās. Kad ziema tuvojās pavasarim, Valdis izsludināja roņu pulcēšanos Anneniekos, ezera krastā. Tur būs vairāk vietas un mazāk ziņkārīgo. Gaidu spārnots, norunātajā rītā Valdis traucās uz Anneniekiem, taču īstenība viņu aplēja kā ar aukstu ūdeni: skatītāju pulks gan bija prāvs, bet ūdenī bez Valda sadūšojās ielīst vēl tikai divi potenciālie roņi... “Jutāmies gandrīz kā pērtiķi zooloģiskajā dārzā,” Valdis tagad atzīstas.

Sākums bieži vien ir grūts, taču Valdis nepadevās. Viens no pārbaudītiem stimuliem cilvēkiem ir sacensība – kurš ātrāk, tālāk, augstāk, dziļāk un tamlīdzīgi. Nākamajā tikšanās reizē atnācējus jau gaidīja divi ledū izcirsti divdesmit metrus gari paralēli celiņi – kurš pirmais būs otrā galā? “Sacensības iespēja iesilda prātus. Ir vēl arī citi psiholoģiski paņēmieni, kā dabūt cilvēku ledainā ūdenī. Vīrietim saki: “Tu esi vecis, vai neesi?” Tā teikt, spēlē uz vīrieša pašapziņu, izaicini viņu. Dāmām savukārt ir jāsaka komplimenti: “Citas to droši vien nespētu, bet tu... Un cik skaista un vesela tu kļūsi! Vai zini, cik brīnišķīgi aukstais ūdens attīra un padara svaigu ādu? Īsts jaunības eliksīrs!” Tādiem vārdiem grūti turēties pretī, jo vairāk tāpēc, ka tā ir taisnība,” ūsās smīn Valdis. Pārliecināt dāmas Valdim laikam padevās labāk, jo Dobeles roņu pulciņš bija visai sievišķīgs.

Ar katru gadu tas kļuva prāvāks. Valda vadībā Annenieku ezerā rīkoja sacensības un pat karnevālus. “Reiz es biju Neptūns, kas iziet krastā no ūdens ar dakšām rokās. Blakus nāra Vera Ulanova. Esmu dzirdējis, ka viņa joprojām nodarbojas ar ziemas peldēšanu. Braucām arī uz Latvijas čempionātiem, ko pirmajā gadā rīkoja Jūrmalas, vēlāk arī citas roņu sekcijas. Pa to laiku arī robežas bija vaļā, varējām piedalīties pasaules čempionātos. Pirmais, ko atceros, notika Somijā. Tie somi ir vieni traki ziemas peldētāji! Tur laikam ir vairāk roņu nekā vasaras peldētāju. Latvijā saka, ka bērnus atnes stārķis, bet Somijā – ka tos izvelk no āliņģa. Vai tik tā nebūs balta patiesība!” Valdis smejas.