Mākslinieka Bikšes skulptūra - hermafrodīts - raisa asas diskusijas un it kā radot traumu bērniem

Autors ir Latvijas Mākslas akadēmijas profesors, tēlnieks Aigars Bikše, un darbs skatāms izstādē "A.Bikšes cīņa ar tukšumu". Pēdējās Saeimas vēlēšanās Bikše kandidēja "Attīstībai/Par!" Zemgales sarakstā ar otro numuru, un līdz iekļūšanai parlamentā daudz netrūka. Partiju apvienība pirms vēlēšanām viņu virzīja par kultūras ministru.

Savu sašutumu par izstādē redzēto „Facebook” pauž tētis Arnis Romans: „Biju aizvedis savu dēlu uz Latgales vēstniecību „Gors”. Lielu neizpratni radīja viena no skulptūrām, kurā bija sieviete ar vīrieša dzimumorgāniem, kuru dēls apskatot uzdeva jautājumu: „Kāpēc sievietei ir vīrieša dzimumorgāni?” Ar kādu mērķi šī skulptūra tika novietota Latgales vēstniecībā, kuru apmeklē bērni? Vai bērnu psihologs un profesionāļi var izskaidrot, vai tas bērniem nerada psiholoģisku traumu?”

Vai degradācijas augstākā pilotāža?

Par Hermafrodīta skulptūru savu neizpratni izsaka daudzi izstādes apmeklētāji, kuri to uzskata par nepieņemamu. Ir arī oponenti neapmierinātajiem. Izvērtusies asa diskusija. Lūk, tikai daži viedokļi:

Iveta Seimanova: „Ja tāds brīnums stāv medicīnas muzejā pie pataloģijām, tad viss OK. Jā tā ir māksla, nu lai izpaužas... bet cik gados bērns ar tādu jāiepazīstina, nudien nezinu...Varbūt mākslas darbam neveiksmīgi izvēlēta telpa? Jo teikt, ka tēvs tur nevar vest bērnu, arī absurdi”.

Kalniņš Aigars: „Tā ir zīme tam, ka Latvijā sāks vairoties transgenderisms uz pilnu jaudu”.

Gvido Skrubis: „Es nespēju saprast šo šedevru. Vai šī sievietes skulptūra priecājas, ka puse ķermenis sieviešu un otra puse vīrišķīgas dabas?”

Edgars Jakobovics: „Kas gan notiek tādu cilvēku galvās, kuri ir spējīgi radīt tādu vājprātu? Laikam smaga bērnības trauma. Bet ir tak arī tādi „prātnieki”, kas to idiotismu vēl nosauc par mākslu! Jājautā, kurš ir lielāks Idiots (idiots - cilvēks, kurš domā savādāk), tas, kurš veido, vai tas, kurš šajā vājprātā saskata mākslu un slavina to! Murgs!!!”

Liga Tomasa: „Degradācijas augstākā pilotāža”.

Karīna Mālniece: „Es gan šajā saskatu skarbo dzīves patiesību, par to, kā sievietes spēj visu, arī vīriešu lietas dara, un vīrieši tajā laikā kļūst ļoti sievišķīgi un trausli. Skatieties dziļāk. Un, mīļās sievietes, nekļūstiet par večiem, atļaujieties būt vājas, ļaujiet saviem večiem būt večiem”.

„Mākslas darbs izaicinošs ir pašam tēvam, viņš samulst un nezina, kā bērnam atbildēt”

Psiholoģe un psihoterapeite Diāna Zande portālam Jauns.lv izveidojušos situāciju komentēja: „Vecāki bieži raizējas par to, kas bērnam var radīt un neradīt traumu. Bērni psiholoģiskas traumas pārsvarā gūst tieši ģimenē, nevis izstādē, koncertā vai varbūt vēl kaut kur. Bet, protams, vecākiem pirms izstādes apmeklējuma jāizvērtē, vai tā ir paredzēta bērnam vai pieaugušajam. Tātad vecāki izvērtē tieši to, kur, kad un kā vest savu bērnu uz kādu pasākumu, atbilstoši viņa vecumam.

Bet šajā gadījumā tēvs raizējas par to, ka tieši viņam jātiek galā ar šo situāciju. Tēvs raizējas par to, ka tieši viņš, nevis bērns, netiks galā ar šo mākslas darba analīzi. Un šis tad ir tas jautājums. Jā, vecākiem ir jāatbild uz bērnu visai sarežģītiem jautājumiem. Un mūsdienās bērni varbūt nokļūst citās situācijās nekā tas bija pirms 30 gadiem, kad vārdu „sekss” nepieminēja un kailķermeņi bija tikai klasiķu gleznās. Var teikt, ka mākslas darbs, iespējams, ir ļoti izaicinošs tēvam pašam, un viņš samulst un nezina, kā bērnam atbildēt. Ja vecāks nezina, ko atbildēt, tad tā arī saki – man ir grūti paskaidrot šo mākslas darbu.

Māksla iet pāri visām robežām un mākslā var attēlot ļoti dažādas lietas. Māksla attēlo ne tikai realitāti, bet arī fantāziju un arī mainīgo realitāti. Pirmām kārtām gribētu teikt, ka bērniem visbiežāk traumas radām mēs, vecāki, ar savu attieksmi pret kaut kādām norisēm, nekā varbūt pats bērns. Šajā gadījumā noteikti. Ja bērns uzdod jautājumus, tad atbildam veselīgi, sakarīgi un galu galā saprotam, ka ir dažādi cilvēki”.

- Bet ko jūs atbildētu savam bērnam, ja viņš jautātu – kāpēc sievietei ir „krāniņš”?

- Pirmkārt stāstītu, ka tas ir mākslas darbs. Un mākslas darbā var visdažādākā veidā attēlot cilvēku, dzīvnieku vai mašīnu, tajā var izpausties ļoti plaša fantāzija. Iespējams, ka mākslinieks ar šo darbu ir gribējis pateikt to, cik mūsdienās vienā un tai pašā cilvēkā – vīrietī vai sievietē (šeit jau nevar saprast, vai tā ir sieviete ar „krāniņu” vai vīrietis ar krūtīm) – var apvienoties tik daudz kā. Un to, iespējams, mākslinieks arī izpaudis šajā ķermenī. Mūsdienās taču vīrieši dara sievietēm tradicionālus darbus, un vīrieši – sievietēm raksturīgus. Es vienkārši aprunātos ar bērnu un uzprasītu: „Kā tu domā, kas tas ir?” Nedomāju, ka šī ir traumējoša situācija.

„Mākslas uzdevums jau sen nav izdaiļot baznīcas vai pilis”

Mežciema pamatskolas skolotāja Svetlana Gavrilko portālam Jauns.lv par diskusijas izraisījušo mākslas darbu saka: „Sākumā gribēju atbildēt ātri - ko tik mūsdienās nesauc par mākslu! - vai kaut kā tamlīdzīgi. Tad aizdomājos par šo tēmu dziļāk. Mākslas uzdevums jau sen nav tikai izdaiļot baznīcas vai pilis. Pat ne izdaiļot vienkāršo ļaužu mājokļus. Mūsdienās mākslā meklē vēstījumu un provokāciju. Man savā vecumā vēstījums liekas skaidrs - pati „vecenes ar pautiem” esmu satikusi vai cik. Cits noteikti saskatīs kaut ko citu, atbilstoši savai pieredzei.

Ir ko aizdomāties pieaugušai sievietei un pieaugušam vīrietim. Arī vecākam skolēnam, ja ir skaidrojums, droši vien būtu pat noderīgi aizdomāties. Taču jebkura vecuma bērniem pieejamā vietā (pēc manām domām) šādai mākslai tomēr nebūtu jāatrodas. Vai arī būtu jāpievieno izstādes apmeklētāju ieteicamais vecums. Lai tad vecāki izlemj, ieraugot šo informāciju, vai spēs savam bērnam izskaidrot, ko domājis mākslinieks”.

Darbs neaicina ne uz vardarbību, ne demonstrē seksuālās ainas

Latgales vēstniecības „Gors” Mārketinga nodaļas vadītāja Edīte Husare Jauns.lv pauda, ka sociālajos tīklos nav vienīgi mākslas darbu noniecinoši komentāri: „Ļoti daudz turpat sociālajos tīklos ir par vecāku un bērnu sarunām. Komentāru lielākā daļa pat nav par izstādi, bet gan par dzimumu, attiecību un sabiedrības jautājumiem kā tādiem. Izstāde “A. Bikšes cīņa ar tukšumu” ir Latvijā atzītā mākslinieka pēdējo desmit gadu laikā tapušo darbu retrospekcija. Izstādes koncepciju veidojis pats mākslinieks. Kā zināms, tēlnieks allaž ir aicinājis sabiedrību uz diskusijām. Aigara Bikšes darbs “Hermafrodīts” Latvijā netiek izstādīts pirmo reizi. Pirms tam tas bija aplūkojams arī Rīgā.

Atsaucoties uz autora skaidrojumu, darbs neaicina ne uz vardarbību, ne demonstrē seksuālas ainas, bet parāda situāciju, kāda arī var būt pasaulē ar cilvēkiem, tādēļ nav pamata, lai to līdz ar citiem darbiem nedrīkstētu skatīties arī bērni. Lai palīdzētu vecākiem, kuri paši nespēj izskaidrot vai negrib iedziļināties darba stāstā, par visiem izstādes darbiem informatīvajā stendā turpat izstādē ir pieejams mākslinieka ierunāts video skaidrojums par darba ideju”.

Tēlnieks Bikše: „Vecāki izjūt apdraudējumu sevis uzbūvētajai pasaulei”

Aigars Bikše portālam Jauns.lv sniedza savu komentāru par darbu un dažādajiem viedokļiem ap to: „Skulptūrā ietvertais vēstījums stāsta par to, ka cilvēki ir dažādi, mēs varam pieņemt vai nepieņemt, bet mēs nevaram izmainīt to, ka cits cilvēks atšķiras no tevis. Cilvēki ļoti bieži nav gatavi pieņemt atšķirīgo. Mēs ļoti labi zinām gadījumus ar bērniem, skolēnu vidē, kur klases vai kādas citas grupas ietvaros tiek nežēlīgi pazemoti atšķirīgie. Saskaroties ar šādu mākslas darbu bērni sastopas ar ideju par atšķirīgo. Mēs esam dažādi savās fiziskajās izpausmēs tomēr iekšējā garīgo pārdzīvojumu, izjūtu pasaule ir bezgalīga un vienojoša. Domāju, ka pieaugušo reakcija ir saistīta ar viņu pašu izveidotajiem priekšstatiem par to, kas viņuprāt, ir nerādāms un apslēpjams no sabiedrības. Šķiet, ka šie vecāki izjūt apdraudējumu sevis uzbūvētajai pasaulei, kurā citādajam nedrīkst ierādīt “goda” vietu izstāžu zālē. Citādajam jāslapstās pa tumšiem kaktiem, kur “īsto cilvēku” mestie akmeņi viņus vairs neizsniegs".

Aigara Bikšes cīņa ar tukšumu

Izstādē „A. Bikšes cīņa ar tukšumu” tās autors dalās savās pārdomās par dažādiem personiskiem un sociāli politiskiem procesiem. Tajā apkopoti darbi, kas pārstāv pēdējo desmit gadu periodu tēlnieka daiļradē un stāsta par atšķirīgām tēmām. Šis apkopojums izgaismo personas iekšējo pasauli un tās šķautnes. Vienlaikus tiek risināti autoram personīgi būtiski jautājumi un arī apšaubīts to būtiskums, teikts izstādes reklāmā:

„Izstāde vērš uzmanību uz to, ka cilvēka darbības nozīmība ir kontekstatkarīgs lielums - to nosaka situācija un perspektīva. Cilvēks var būt ļoti lepns par sevi, pēc tam saprast, ka tas nav nekas, un cilvēku pārņem skumjas, ka ceļš uz piepildījumu ir sarežģītāks nekā iecerēts vai arī pavisam citādāks.
 
Sevis pārvērtēšana nereti noved līdz apziņai par savu nenozīmību plašākā kontekstā. Šīs ir svārstības, kuru rezultātu summa, iespējams, ir nulle - tukšums. Tukšums, kas atbrīvo no pieņēmumiem un iedomām. Mēs būvējam priekšstatus, jaucam tos ārā un liekam no jauna, lai izveidotu pasaules modeli, kas būtu pēc iespējas harmoniskāks”.

Aigars Bikše (1969) absolvējis Latvijas Mākslas akadēmiju (1993), 2000. gadā ieguvis maģistra grādu, šobrīd ir akadēmijas profesors. Sarīkojis ap 20 personālizstādes Latvijā, Īrijā, Japānā un Somijā.