"Visi taču redzēja, ka spēlēju uz firmas ģitāras" - Aivars Hermanis par to, kāpēc čekas maisos ir viņa vārds
foto: LETA
Mūziķis Aivars Hermanis.
Sabiedrība

"Visi taču redzēja, ka spēlēju uz firmas ģitāras" - Aivars Hermanis par to, kāpēc čekas maisos ir viņa vārds

Jauns.lv

Mūziķis, izcilais ģitārists Aivars Hermanis sarunā ar Latvijas Radio pastāstījis par laiku, kad darbojies Valsts drošības komitejas (VDK) izveidotajā sistēmā, un kāpēc viņa vārds atrodams nesen publiskotajos čekas maisos. Par tiem viņš saka: vajadzēja publiskot jau sen.

"Visi taču redzēja, ka spēlēju uz firmas ģitāras" ...

Sarunā ar Latvijas Radio Hermanis stāsta, ka viņa saistība ar čeku faktiski mērāma viena gada ietvaros. Latviešu mūziķi sistēmai skaitījušies "bīstami", jo klausījušies bītlus un "The Rolling Stones" - aktuālo Rietumu mūziku. "Nebijām cilvēki, uz kuriem padomju vara varēja paļauties. Viņi to labi zināja," saka Hermanis.

Lai spēlētu labi, vajadzējis labus instrumentus, kādu Padomju savienībā nebija. Mūzikas instrumentu iegūšana bija nelegāls rūpals, krimināla darbība, viņš skaidro. "Man legāli nevarēja būt tik daudz naudas, par kādu mēs pirkām šos instrumentus," Hermanis stāsta intervijā LR. Tie tikuši iegādāti caur jūrnieku, diplomātu un citu speciālistu starpniecību, un to norēķini bijuši caur valūtu, bet sākumā ar krievu rubļiem. "Klasiska kontrabanda. Es biju viens no tiem tajā ķēdē," atklāj Hermanis, piebilstot, ka tobrīd Latviju ar instrumentiem apgādājuši kādi pieci seši cilvēki.

Viss sācies ar braucienu uz Somiju

Mūziķis skaidro, ka 1979.gadā grupa padomju pilsoņu devušies uz Somiju - galvenokārt Rīgas filharmoniķi. Hermanis sapratis, ka tur jānopērk izcila ģitāra. Nācies "samenedžēt" vismaz 400 dolārus, bet pats pirkums jātur slepenībā, ko neviens, atskaitot tikai viņu, nezina. "Ja kāds nostučītu, tad jau varētu atrast, tāpēc neviens bez manis to nedrīkstēja zināt. Tad bija jāpaņem līdzi akustiskās ģitāras čehols. Jāpaņem divas ģitāras – viena galīgs draņķis, ko pēc tam varēs izmest ārā, otra – uz kuras spēlēt. Braucot ārā, jānodeklarē," vēsta portāls Lsm.lv. Naudu viņš satinis un iebāzis pastiprinātājā. 

Lai arī bijis nobijies, pirkums Somijas veikalā viņam izdevies. Jaunais guvums bija arī jānoslēpj no citiem līdzbraucējiem viesnīcā, jo tur esot bijuši vismaz trīs ar čeku saistīti cilvēki, spriež Hermanis. Bet viss izdevies: veco ģitāru viņš "sasmalcinājis" un izmetis miskastē un čeholā ielicis jauno labo instrumentu.

Dramatisks izvērties brauciens mājup ar kuģi no Somijas. Tallinas ostā saņemts ciet komponists Uldis Stabulnieks, pie kura atrada aiz muguras paslēptu žurnālu "Playboy", kas pēc padomju ideoloģijas standarta skaitījies pornogrāfisks izdevums. Pēc Stabulnieka aizturēšanas sākusies kratīšana visā ceļotāju grupā. Taču Hermaņa divas deklarētās ģitāras un gredzens pārbaudi izgājušas. 

"Visi taču redzēja, ka spēlēju uz firmas ģitārām. Kādā veidā tās varēja iegūt? Tikai šādā! Organizācijas zināja, kā tas notiek, abas puses zināja, kas ir kas," atklāj Hermanis.

Dimitera un Vijas Artmanes faktors

Mūziķis stāsta, ka nospiestība un neļaušana normāli strādāt mūziķu vidū lika izmantot sava "čoma" Kaspara Dimitera tiešos kontaktus ar kompartiju, proti, viņa māte aktrise Vija Artmane bija aktīva darbone, un caur viņas rokām mūziķi nodeva vēsti tābrīža kultūras ministrei Furcevai. Vēstījumā mūziķi sūkstījās par dramatiskajiem dzīves apstākļiem - ka viņi esot kā otrās šķiras cilvēki, kam traucē normāli strādāt un kam nepienākas nekādas padomju pilsoņu ekstras - dzīvoklis, auto utt. 

Un pēc neilga laika Hermanis izsaukts uz VDK. "Nostājos pozā: nē, ar savu vārdu nekādus papīrus neparakstīšu!," viņš teicis, bet vervētājs piedāvājis vienkārši parunāties. Bet arī parunāšanās tikusi fiksēta dokumentos, kurus Hermanim bijis jāparaksta, ka pēc viņa vārdiem viss pierakstīts. Tur tapis segvārds "Pēteris", kas uz ātru roku izgudrots un ar kādu viņš arī tagad figurē čekas maisos. 

Ar vervētāju ticies sešas reizes

Hermanis intervijā LR pauž, ka viņam sadarbojoties nekas nav bijis jādara, vien dažreiz jātiekas ar VDK darbinieku, ar kuru papļāpāts par filharmoniju. "Stāsts kopumā ir par gadu. Mēs tikāmies apmēram piecas sešas reizes," viņš teic, piebilstot, ka abas puses zināja, ka viņš veic kriminālas darbības, par kurām var piespriest reālu cietumsodu. Taču VDK šīs "nianses" īsti nemaz neesot interesējušas. "Ja es būtu izvairījies vai pasūtījis viņus trīs mājās tālāk, mani būtu varējuši piespiest [sadarboties]," skaidro mūziķis. Mūziķa karjera gājusi uz augšu, un sēdēt cietumā vairākus gadus nevienam nav gribējies. 

"Tas viss bija mūzikas vārdā," rezumē Hermanis. Par čekas aģentu Aivars Hermanis nekļuva. Pilnu interviju "Pašlustrācija. Aivars Hermanis" skaties portālā Lsm.lv.