Gada policists: „Dārgie vecāki, ļaujiet bērniem kļūdīties!”

Maļinovskis ir goda zīmes Gada policists jaunākais laureāts un, uzzinot, ka tieši viņš ir nominēts balvai, sākumā domājis, ka ir notikusi kāda kļūda. Noteikti kāds kaut ko ir sajaucis. Bet nekā. Lai gan savā jaunajā amatā viņš ir nedaudz vairāk par gadu, inspektora pūles jau ir atzītas un novērtētas.

Drošība, atbildība, vērtības

Rīgas pašvaldības policijas Bērnu likumpārkāpumu profilakses nodaļā ir ap 30 darbinieku, taču viņi nodarbojas ar nepilngadīgo lietu pārkāpumu izskatīšanu un lietvedību. Pašam Mārim un vēl saujiņai darbinieku ir citi uzdevumi: „Mans tiešais darba pienākums ir prevencija un nepilngadīgo izglītošana. Es konkrēti ikdienā esmu kā lektors un apmeklēju Rīgas skolas, kur skolēniem no 1. līdz 12. klasei pasniedzu mācību stundas.”
Ko stāstīs policisti, lielā mērā izlemj skolu vadība. Viņiem ir saprotama savas izglītības iestādes vajadzība. Bet tēmas ir dažādās – lekcijas var būt par praktiskām zināšanām par noteikumiem uz ielas, drošību interneta vidē, mājās un citur, līdz pat nopietnākiem tematiem par atkarību izraisošām vielām, cilvēku tirdzniecību un skolēnu atbildību un pienākumiem.

„Mēs klasēs izspēlējam dažādas sadzīves situācijas, kas var notikt gan skolās, gan uz ielas, gan ceļā uz mājām un skolu. No ceturtās līdz sestajai klasei, kur jau ir lielāki bērni, mēs runājam par atbildību, lai viņi saprot, kas tas ir,” par savu darbu stāsta inspektors.

Pavisam lielajiem – bērniem pēdējos skolas gados – tiek organizēts lekciju cikls Atgriešanās pie vērtībām, kur Māris cenšas bērnus sagatavot pieaugušo dzīvei, kas viņus gaida, skolas solus pametot: „Lai viņi paši apzinās, ka viņiem ir mīnusi un plusi, un lai šos plusus skolēni novērtē un izmanto pozitīvā virzienā.”

450 lekciju gadā

Nezinātājam no malas varētu šķist, ka nekas īpašs jau nav – aizbrauc uz skolu, parunā un brauc prom. Taču Rīgā ir aptuveni 150 skolu, un inspektors Māris noteikti nesēž rokas klēpī salicis, pērn viņš novadījis 450 izglītojošu lekciju.

Pašas lekcijas arī nav tādas, kurās inspektors klases priekšā monotoni nolasīs to, kas viņam jānolasa, un atvadīsies. Māra stundās tiek nodrošināta pastāvīga saite starp viņu un skolēniem: „Visu laiku abpusēji komunicējam savā starpā. Rādu arī vizuālos materiālus, kā izvairīties no problēmām.”

Protams, reizēm tas var nebūt nemaz tik viegli. Auditorija galu galā ir bērni un pusaudži, nebūtu jābrīnās, ja reizēm viņiem šķiet pavisam neinteresanti, ko tas onkulis uniformā tur stāsta. Tomēr tas nemaz nenotiek tik bieži. Inspektoram Mārim, šķiet, ir veids, kā noturēt skolēnu uzmanību, varbūt pat iegūt viņu cieņu: „Jaunieši, kas sasnieguši vai tūlīt sasniegs 18 gadu vecumu, jau uzvedas kā pieauguši cilvēki. Mēs runājām līdzvērtīgā līmenī. Neapšaubāmi. Bet es parasti skolēniem neļauju gulēt vai stundu laikā izmantot telefonu. Tos, kuri sāk migt, es tieši aicinu aktīvāk domāt un piedalīties sarunās.”

Atbildība pret sabiedrību

Policista karjeru Māris uzsācis 2013. gadā, kad kļuva par glābēju Drošības uz ūdens un civilās aizsardzības pārvaldē. „Vienā brīdī es sāku just atbildību pret sabiedrību, kurā atrodos. Cilvēkiem sev apkārt, šobrīd konkrēti rīdziniekiem. Man šķita, ka varētu kļūt par vienu no policistiem un pastiprināt Rīgas pašvaldības policiju kā tādu. Jaunībā man ir bijusi diezgan laba pieredze. Es esmu bijis divās armijās – padomju un Latvijas – un gribējās ar savu iepriekšējo darba pieredzi dot kādu ieguldījumu šeit,” par to, kas iedvesmojis kļūt par likuma sargu, stāsta inspektors.

Tā četri gadi pavadīti, sargājot atpūtniekus no nelaimes Rīgas pludmalēs. Taču, laikam ejot, vecums par sevi atgādina, un, lai gan Māris joprojām ir labā fiziskā formā, ātrāk par jaunajiem peldēt un skriet vairs nav spējis. Tā viņam piedāvāja samainīt posteņus: „Policijā, zinot to, ka man ir labas komunikācijas spējas, man piedāvāja nākt strādāt Bērnu likumpārkāpumu profilakses nodaļā. Šo piedāvājumu es izmantoju un absolūti nenožēloju.”

Tiklīdz nonācis jaunajā postenī, viņš devies komandējumos, lai mācītos no poļu un spāņu policistiem.  „Labāko paņēmu un izmantoju šeit. Mūsu sabiedrības labā,” stāsta Māris.
Policists ir draugs

Reizēs, kad Māris dodas uz bērnudārziem, līdzi tiek ņemts arī policijas suns. Talismans, kā to sauc pats inspektors. „Tas ļoti uzrunā pirmsskolas bērnus. Šajā vecumā svarīgi ir ielikt to emociju, ka policists ir draugs,” atzīst Māris.

Bērnam jāsaprot, ka likuma sargi vienmēr būs tie cilvēki, pie kuriem varēs vērsties gadījumos, ja notiek kāda nelaime un nepieciešama palīdzība. Ja iedzīvotājs kaut kāda iemesla dēļ policistam neuzticas, tas nelabvēlīgi ietekmē viņu spējas veikt savus uzdevumus un līdz ar to spēju pilsētas ielas padarīt drošākas.

„Jebkura policista pienākums ir palīdzēt. Tā ir tā galvenā vīzija, ko mēs cenšamies jauniešiem iedot. Es esmu ievērojis, ka stundas sākumā varbūt ir daži, kas uz to visu skatās ar skepsi, bet pēc mācību stundas viņi nāk klāt un vēl prasa padomu, ko kādā konkrētā situācijā darīt,” par bērnu attieksmi stāsta inspektors.

Drošības busiņš

Viens no neparastākajiem projektiem pērnā gada septembrī uzsākts sadarbībā ar SIA Rīgas satiksme. Uzņēmums policistiem sagādā vienu no saviem transportlīdzekļiem – īpaši aprīkotu Drošības busiņu, kur Māris iepazīstina skolēnus ar drošības noteikumiem un pienākumiem sabiedriskajā transportā.

„Mums ir divi īsti kontrolieri, un mēs braucam uz kādu no Rīgas skolām. Bērni par to neko nezina, tikai skolotājs. Es vēroju, kā bērni sakāpj autobusā, iekāpj kontrole un pārbauda visiem biļetes. Tad es iepazīstinu ar sevi un informēju, ka šodien viņiem mācību stunda nenotiks klasē, bet autobusā,” par Drošības busiņu darbībā stāsta Māris.

Ar bērniem tiek izrunāti personīgās drošības jautājumi, noteikumi, kā pareizi lietot sabiedrisko autobusu, kāpēc vajadzīgi kontrolieri un ka no viņiem nav jābaidās. Tāpat uzaicinātie kontrolieri pastāsta par sevi un savu darbu. Tiek arī izspēlētas dažādas situācijas, kas, braucot sabiedriskajā transportā, varētu rasties. „Bērni pēc 40 minūtēm negrib iet prom, un es turpinu runāt,” smejas inspektors.

Kopā Māris novadījis 17 mācību stundas 395 otro līdz ceturto klašu skolēniem. Iniciatīva nav palikusi nepamanīta: „Rīgas satiksme arī novērtējusi mūsu darbu un no šī gada busiņu mums aizdos jau divas reizes mēnesī. Pirms tam bija tikai viena.” 
Spēlēs teātri

Vēl viena interesanta, pat neparasta ideja ir inspektora izdomātā policijas teātra trupa, kuras radīšanas ideju viņš aizguvis no kolēģiem Spānijā un Polijā. „Scenārijs ir jau uzrakstīts. Rādīsim teātri, izspēlēsim dažādas sadzīves ainiņas un šo situāciju risināšanā ļausim piedalīties arī pašiem bērniem,” atklāj Māris.
Pašlaik aktuāla tēma ir drošība interneta vidē, tāpēc sākumā teātris uz to arī koncentrēsies. Plānots izspēlēt un izrunāt lietas, kas saistītas ar drošību un pāridarījumiem internetā, kā arī laika pavadīšanu telefonos un datoros. Taču teātris ļauj izplesties un eksperimentēt neierobežotos virzienos – kas zina, ko inspektors Māris vēl izdomās.

 „Ceram, ka pēc mēnešiem diviem šo izrādi laidīsim gaisā. Es tikai gaidu no saviem policistiem lielāku aktivitāti. Daudzi kautrējas,” entuziasmu neslēpjot, smej Māris.

Dinamiska darba meklējumos

„Negribu apvainot glābējus, Rīgas pašvaldības policijā glābēji ir ļoti spēcīgi, bet man noslēgumā tas likās vienmuļš darbs, nedaudz rutīna,” godīgi saka inspektors.

Nezinātājam varētu šķist otrādi, bet Māris stāsta, ka tagad, strādājot Bērnu likumpārkāpumu profilakses nodaļā, viņa darbs ir daudz dinamiskāks – pašam jāplāno pienākumi, jākomunicē ar skolas vadībām un pat jāpiedalās vecāku sapulcēs: „Šeit, bērnu nodaļā, ir lielāks apjoms. Es lasu no trim līdz piecām lekcijām dienā.”

Dinamiska darba meklējums un izvairīšanās no rutīnas, šķiet, Māri raksturo samērā labi. To pierāda viņa krāšņā darba pieredze – bijis desantnieks padomju armijā, bijis arī daļa no Latvijas karaspēka, tad kļuvis par miesassargu tā laika prezidentam Guntim Ulmanim.

„Nebiju ilgi, tikai piecus gadus. Kāpēc aizgāju? Jo jauniem cilvēkiem ir raksturīgi mēģināt kaut ko jaunu. Nedaudz iestājās tā rutīna,” par miesassarga karjeru smīnot pačukst inspektors.
Citam varētu šķist dīvaini pamest darbu, kas it kā liekas prestižāks, stilīgāks. Tomēr jāsargā taču pats prezidents. Bet kas ir svarīgāk? Sargāt vīru dārgā uzvalkā vai audzināt nākamo paaudzi?

„Es gūstu ļoti lielu gandarījumu no tā, ko es daru un ko man vadība ir atļāvusi darīt. Respektīvi – strādāt ar mūsu skolām, plānot pašam savu darbu un informēt, izglītot mūsu jauniešus. Es no tā gūstu lielu gandarījumu,” prieku par darbu neslēpj Māris.

Analizēt savas darbības

„Es viņiem dodu impulsu katram domāt līdzi par savu izvēli. Jo katram no viņiem tāda ir. Lai viņi vairāk paanalizē savas darbības un to, kur tās var novest,” stāsta inspektors.
Māris atzīst, ka redz pa gabalu tos bērnus, kuri potenciāli varētu tuvākā vai tālākā nākotnē kļūt par likumpārkāpējiem. Tāpēc ir svarīgi, lai viņi saprot, ka katrai darbībai ir sekas un sliktas darbības novedīs pie sliktāk sekām.

Inspektors cer, ka likumpārkāpēju, pateicoties viņa darbam, būs mazāk, un nākotnē skatās ar cerīgu aci: „Jūtu, ka tā arī būs.”
Par to viņš pārliecinās, beidzot katru lekciju, kad bērni kļūst atvērtāki un draudzīgāki: „Vairāk bērnu nāk klāt pēc stundām un paši kaut ko jautā. Viņiem no policijas vairs nav bail. To arī akcentēju, ka esmu viņu draugs.”

Nesēdēt bezdarbībā

Bērnu likumpārkāpumu profilakses nodaļā ir tikai ap 30 darbinieku, un lielākā daļa no viņiem nodarbojas tieši ar pārkāpumu lietu izskatīšanu. Tas nozīmē, ka Māris darbojas ar saujiņu policistu un viņi var izdarīt pavisam nedaudz, lai bērni nepārkāptu likumu.

Pats inspektors to saprot un saka, ka pašiem pieaugušajiem ir pienākums pret savām atvasēm: „Vecākiem vajadzētu lielāku uzmanību pievērst viņu bērniem. Jo viss pamats, ko nepilngadīgajam ieliek turpmākajai dzīvei, ir no mājām, ģimenes, vecākiem.”

Protams, ja tas netiek darīts uzreiz, pašus vecākus vainot nevar. Tomēr ir jāstrādā, bieži vien garas stundas, un, pārnākot mājās, gluži vienkārši nav laika vai enerģijas vēl kādām aktivitātēm.
„Pieaugušajiem vajadzētu bērnus ievirzīt tā, lai tērētu šo svarīgo laiku lietderīgāk. Nezinu, kaut dejošana, sports, sevis attīstīšana, jebkas, lai viņiem ir mazāk brīvā laika, kad nav ko darīt. Ja tiek tērēts daudz laika bezdarbībā, tad prāts arī nesas uz visādām muļķībām un blēņām,” novērojis inspektors Māris.

Ļaut kļūdīties un krist

No otras puses, policists ir saskāries arī ar tādu lietu, ko pats dēvē par hiperaprūpi. Vienā no Drošības busiņa mācību stundām Māris saticis trešās klases skolnieci, kura pirmo reizi savā mūžā iekāpusi sabiedriskajā transportā un nav sapratusi, kas tagad būs.

Līdzīga situācija bijusi, kad vecāki bērna vietā sakārto skolas somu un pats bērns nemaz nezina, kas tajā iekšā. Pārnākot mājās, izrādījās, ka mamma bija sagatavojusi maizītes, kas visu dienu nebija aiztiktas.

Inspektors uzskata, ka nedrīkst ļaut bērnam sēdēt bezdarbībā, bet jauniešiem pasaule tomēr ir jāpiedzīvo pašiem. To Māris sapratis, audzinot pats savus bērnus: „Dārgie vecāki, lūdzu, ļaujiet bērniem pašiem darīt un kļūdīties. Tas nekas, ka nepaņems dažas grāmatas. Toties viņš no pieredzes sāks rūpēties par sevi. Lai krīt un lai saņem tos punus, zilumus. Tā ir mūsu pieredze.”