Zināms, ar kādu slimību sirgst 47 gadus vecā igauniete, kura nolēmusi veikt eitanāziju

Portāls Jauns.lv jau rakstīja, ka pirmoreiz vēsturē kāds Igaunijas cilvēks saņēmis oficiālu atļauju eitanāzijai. Pareizāk gan būtu teikt, ka Jane saņēmusi atļauju labprātīgai pašnāvībai ar citu cilvēku (mediķu) palīdzību. Eitanāzija ir gadījumā, ja ārsts pacientam iešļircē nāvējošus medikamentus, bet pašnāvība ar mediķu palīdzību ir gadījumā, ja mediķis pacientam priekšā noliek nāvējošu medikamentu devu, kuru viņš izdzer. Tieši šo otro variantu arī izvēlējusies veikt Jane, vēsta Igaunijas televīzijas raidījums “Pealtnägija” (“Aculiecinieks”), kurš pēdējā gada laikā sekojis līdzi Janes dzīvei.

Visbriesmīgākais – būt pilnīgi paralizētam pie skaidras apziņas.

Sieviete būs pirmā eitanāzijas tūriste no Igaunijas, kura ieradīsies kādā klīnikā netālu no Cīrihes Šveicē, lai veiktu legālu pašnāvību. Šveice praktiski ir vienīgā valsts pasaulē, kur eiropieši var labprātīgi mediķu uzraudzībā aiziet no dzīves, lai izbēgtu nenovēršamai nāvei no neārstējamas slimības. Teorētiski šādi aiziet no dzīves pilsoņi no citām Eiropas Savienības valstīm var arī Beļģijā un Holandē, bet tur to neatbalsta un nepraktizē. Jane sirgst ar neārstējamu muskuļu slimību - Amiotrofā laterālā sklerozi jeb Šarko slimību, kas tā nodēvēta franču ārsta Žana Martina Šarko vārdā. Tā ir strauji progresējoša, vienmēr letāla neiroloģiska slimība, kuras laikā novēro augšējo kustību neironu sairšanu. Tā rezultātā rodas neiromuskulāro signālu pārvades traucējumi - muskuļu kustība kļūst aizvien grūtāka, līdz iestājas pilnīga ķermeņa, tai skaitā arī runas un elpošanas, paralīze. Tikmēr cilvēka intelektuālās spējas slimības laikā ir pilnīgi saglabātas, tāpat kā uztveres, redzes, dzirdes, taustes, ožas orgānu darbība, un tas pēc Janes teiktā esot visbriesmīgākais – būt pilnīgi paralizēts pie skaidras apziņas.

Amiotrofā laterālā skleroze pieder pie retajām slimībām. ALS slimnieki izdzīvo vidēji 39 mēnešus, tikai 4% nodzīvo ilgāk par 10 gadiem. Tomēr slavenais fiziķis Stīvens Hokings ar šo slimību nodzīvoja 55 gadus pēc diagnozes noteikšanas, kas ir unikāls gadījums. Vidēji šo slimību konstatē divos gadījumos uz miljons iedzīvotāju. Janei šo slimību konstatēja pirms diviem gadiem, un tas nozīmē, ka viņas nāves stunda varētu iestāties aptuveni pēc gada.

"Ir grūti, bet tieku galā"

Jane saka, ka nav drosmīga, bet viņu mierina doma, ka viņa nenomirs no šīs šausmīgās slimības. “Vienīgais, kas mani uztur pie dzīvības ir tas, ka man līdz galam nevajadzēs iet ar šo slimību, Ne mūsu sabiedrība, ne medicīna, ne sociālās sistēma nav gatava noņemties ar tādiem slimniekiem kā es,” saka nedziedināmi slimā sieviete un turpina: “Kad es pati par sevi vairs nespēšu parūpēties, tad būs manas dzīves robeža, cilvēka cienīga. Tas, kas man pašlaik visvairāk žēl ir tas, ka vasarā sāka pazust runas spējas. Atsevišķas skaņas un pati balss kļūst zemāka, monotona, klusa. Brīnumaini pie kā tik cilvēks nepierod! Protams, ir grūti, bet es tieku galā”.

Lai Austrumviru apriņķa iedzīvotāja varētu veikt legālu pašnāvībai viņai jāsavāc 10 000 eiro (tik maksā pati procedūra). Pusi sponsorē klīnika, jo runa ir par neārstējamu slimību, bet otra puse jāsavāc pašai Janai, kura teic, ka tas nebūs šķērslis, lai veiktu pašnāvību. Jau parakstīts līgums un tas notiks martā.
 
Pašlaik Jane dzīvo kopā ar 16 gadus veco meitu Marleēnu un iztiek no 430 eiro valsts pabalsta. Lai Autrumviru apriņķa iedzīvotāja varētu veikt legālu pašnāvībai viņai jāsavāc 10 000 eiro (tik maksā pati procedūra). Pusi sponsorē klīnika, bet otra puse jāsavāc pašai Janai, viņas radiem un draugiem. Sieviete teic, ka nauda nebūs šķērslis, lai veiktu pašnāvību – līgums ar Šveices klīniku jau ir noslēgts un liktenīgais lēmums realizēsies šī gada martā.

Slavenais brits Hokings ar Šarko slimību sadzīvoja 55 gadus

Slavenais angļu zinātnieks Stīvens Viljams Hokings (1942-2018) gan ar Šarko slimību sadzīvoja 55 gadus un to laikā veica izcilus zinātniskus atklājumus, publicēja zinātniskus rakstus un uzstājās daudzskaitlīgu auditoriju priekšā. Viņš aktīvi piedalījās zinātniskajā un sabiedriskajā dzīvē, lai arī bija smagi slims. Amiotrofo laterālo sklerozi viņam diagnosticēja 21 gada vecumā. Ārsti apgalvoja, ka viņš nenodzīvošot vairāk kā pāris gadu. Tomēr Hokingam izdevās nodzīvot daudz ilgāk, lai arī, slimībai progresējot, viņš zaudēja spēju runāt un gandrīz nespēja pakustēties. Viņš pārvietojās ar elektriska braucamkrēsla palīdzību. Saziņā ar apkārtējiem tika izmantots dators, kas bija aprīkots ar īpašu programmu, kas atskaņoja to, ko Hokings vēlējās teikt. Hokings mira pērnā gada martā savās mājās Kembridžā.

Hokings darbojās teorētiskajā fizikā un matemātikā, īpaši pievērsās laika un telpas īpašībām, kā arī laiktelpas neregularitātēm, ko dēvē par singularitātēm. Kembridžas Universitātē Hokings ieguva grādu kosmoloģijā. 1974. gadā viņš tika pasludināts par Karaliskās biedrības goda locekli, bet 1982. gadā kļuva par Britu impērijas ordeņa kavalieri. Trīsdesmit gadus (no 1979. līdz 2009. gadam) viņš bija Kembridžas Universitātes matemātikas goda profesors. Fizikā Hokings pārsvarā nodarbojās ar teorētisko kosmoloģiju un kvantu gravitāciju. Būtiski ir viņa ieguldījumi melno caurumu izpētē un termodinamikā. Viņš secināja, ka melnie caurumi var kļūt mazāki ar procesa, ko dēvē par Hokinga starojumu, palīdzību.

Par labu nāvi – eitanāzijas legalizēšana

Pašreiz Igaunijā ne eitanāzija, ne labprātīga aiziešana no dzīves ārstu uzraudzībā nav atļauta. Šobrīd eitanāziju ar dažādiem priekšnoteikumiem (galvenokārt šo valstu iedzīvotāji un ar īpašu mediķu konsilija lēmumu speciālās medicīniskajās iestādēs) iespējams veikt Nīderlandē, Beļģijā, Šveicē, Francijā, Zviedrijā, Kanādā, ASV, Austrālijā, Luksemburgā, Dānijā, Austrijā, Japānā un Izraēlā.

Tikmēr Latvijā jau teju divus gadus sabiedrības iniciatīvu portālā “Manabalss.lv” vāc parakstus, lai pie mums legalizētu eitanāziju. Līdz šim brīdim zem iniciatīvas “Par labu nāvi – eitanāzijas legalizēšana” savākti 3192 paraksti nepieciešamo 10 000 vietā, lai to varētu iesniegt izskatīšanai Saeimā. Toreiz - 2017. gada pavasarī veselības ministre Anda Čakša pauda, ka eitanāzija nebūtu jālegalizē. Viņasprāt, nedrīkst tik vienkārši lemt par dzīvību. Tā vietā jāuzlabojot paliatīvā aprūpe nedziedināmi slimiem cilvēkiem.

Eitanāzijas legalizācijas jautājums Latvijā tika aktualizēts 2016. gadā, kad sabiedrība saziedoja visu nepieciešamo summu - 10 000 eiro, lai nedziedināmi ar rīkles vēzi slimais Viesturs Bundža piepildītu savu pēdējo vēlēšanos un viņš varētu doties uz Šveici veikt eitanžaiju. Tomēr viņš savu vēlēšanos neīstenoja un no dzīves aizgāja ātrāk – 2016. gada novembrī, Rīgā, Latvijas Onkoloģijas centrā, dienu pirms savas 47. dzimšanas dienas.