Rihards Kols: Latvijas ārpolitikas simtgades miju aizvadot
Atskatus uz aizgājušo gadu Latvijas un, šķiet, arī citu valstu ārpolitikas izvērtējumā jau tradicionāli sāk ar kādu no frāzes “bijis vētrains gads” variācijām. Un, patiesi, tāds arī bija pagājušais gads, gan iekšpolitikā, gan ārpolitikā, gan ģeopolitiski ne tikai mums, bet teju visai pasaulei. Bet šoreiz par ārpolitiku, jo tās primārais mērķis skaidrs – Latvijas neatkarības ilgtspējas nodrošināšana. Tas ir, spēja visu ārējo vētru vējos saglabāt valsts stabilitāti, spēju nostāvēt un saglabāt savas vērtības, turpināt aizstāvēt savas nacionālās intereses un savu neatkarību šajās brāzmās.
Ieejot Latvijas otrajā simtgadē jāsecina, ka mūsu lielākie ārpolitikas izaicinājums ir jau Hēraklīta izslavētais nemainīgais mainīgums (jeb “pastāvīgas ir tikai pārmaiņas”) – pārmaiņas starptautiskajā kārtībā, agresīvi centieni mainīt mūsu domas, priekšstatus un vērtības, mēģinājumi pārrakstīt vēsturi un tā izmainīt ne tikai tagadni, bet arī nākotni. Šādos apstākļos ir svarīgi apzināties gan savu vietu pasaulē, gan atcerēties par to, kā ir patiesībā.
Pēdējā gada laikā Latvija kļuvusi par vienu no visstraujāk augošajām Eirozonas ekonomikām un pat straujāk augošo ekonomiku Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) dalībvalstu vidū. Esam veiksmīgi izmantojuši Eiropas Savienības (ES) dotās iespējas krīžu pārvarēšanai, un turpinām sekmēt savu ekonomisko izaugsmi. Vienlaikus, Eiropas Savienība ir pārdzīvojusi vairākus satricinājumus un atrodas kārtējās krustcelēs. Lielbritānijas izstāšanās process no ES aktuālu uztur jautājumu par Eiropas Savienības nākotni. Lai arī ir vērojams progress cīņā ar migrācijas cēloņiem, joprojām jūtam tās radīto spiedienu. Daudzviet vērojama pieaugoša radikalizēšanās, eiroskepticisms, uzvaras gājienu piedzīvo populisms. Demokrātiskās sabiedrības cieš no leģitimitātes problēmām, kas saistītas ar zemu uzticēšanos politiskajiem spēkiem un demokrātiskajām institūcijām.
Kad pirms vairāk kā 15 gadiem balsojām balsoja “par” iestāšanos Eiropas Savienībā, mēs balsojām par vienu Eiropas projektu, kas balstīts uz vienlīdzības un līdzvērtības pamatprincipiem. Pa šiem gadiem paspējusi izaugt paaudze, kas atceras tikai to Latviju, kura ir Eiropas Savienībā ar visām tās sniegtajām iespējām. Ir skaidrs, ka mūsu nākotne ir cieši saistīta ar ES nākotni. Eiropas Komisijas prezidents Žans Klods Junkers 2017. gadā izvirzīja piecus attīstības scenārijus Eiropas Savienības nākotnei, no kuriem viens – vairāku ātrumu Eiropa, ar “Eiropas kodolu” – neatbilst Latvijas interesēm. Šis mītiem apvītais Eiropas Savienības kodols ir kā Lohnesa ezera briesmonis – ik pa brīdim it kā uzrodas, bet neviens to nav redzējis un kam īsti neviens arī netic.
Kopš šo attīstības scenāriju izvirzīšanas, Junkera plāns par vairāku ātrumu Eiropu ir faktiski “norakstīts”, negūstot atbalstu no dalībvalstīm. Tagad, dažādos formātos redzam fokusu uz šo mītisko kodolu. Par spīti tam, ka neviens nezina, kas tad īsti tajā kodolā ietilpst, daudzi jau pasteigušies paziņot, ka mums tajā noteikti jāatrodas. Vai kodolu veidos Eirozonas valstis, par ko, cita starpā, izdarīti mājieni arī šī gada ārlietu ministra ziņojumā? Ja tā, vai tad , piemēram, Polija, Zviedrija vai arī Dānija nebūs Eiropas Savienības kodolā? Katrā ziņā šā brīža norises Eiropas līmenī liecina, ka šo mistisko kodolu mēģinās ieviest dažādos formātos ar kvalificēto vairākumu, argumentējot, ka tās valstis, kuras to vēlas, varēs sadarboties dziļākas integrācijas veidošanā. Šādu darbības politiku ir grūti tulkot jebkā citādāk kā mēģinājumus “caur sētas durvīm” virzīt ES uz federalizāciju, lai gan ES līgumos ir stingri noteiktas kopīgās, dalītās un ekskluzīvās kompetences starp ES institūcijām un dalībvalstīm. Jāsaprot, ka ES iekšpolitika ir Latvijas ārpolitika. Eiropas Savienības kopējā ārpolitika veidojas tikai un vienīgi uz dalībvalstu consensus pamata un nav pieļaujams, ka Latvijas ārpolitiku ietekmē atsevišķu dalībvalstu panāktais kvalificētais vairākums – tad mēs zaudējam jebkādu suverenitāti. Un šajā principā arī slēpjas ES “Ahileja papēdis” – mēģinājumi aizmuguriski “bīdīt lietas” ilgtermiņā vienmēr ir neveiksmīgi, jo nekāda veida ārpolitika, lai vai cik ģeniāla, nebūs veiksmīga, ja to radīs daži, un neatbalstīs neviens.
Nākotnes Eiropas Savienību veidos nākamais, šogad ievēlētais Eiropas Parlaments un tā izraudzītā Komisija. Šīs vēlēšanas būs nozīmīgs pieturas punkts, kurā jau daudz skaidrāk iezīmēsies ES, arī Latvijas, pilsoņu redzējums par to, kādai tai būtu jāizskatās nākotnē un ļoti būtisku lomu spēlēs ES pilsoņu aktivitāte šajās vēlēšanās, jo to rezultāti kalpos būs kā katalizators mūsu pašu un arī ārējo spēku uztverei par ES demokrātisko institūciju leģitimitāti un tām sniegto politiskās uzticības kredītu. Nešaubīsimies ne mirkli, ka šo vēlēšanu rezultātus jau cenšas ietekmēt ārēji spēki, izmantojot Eiropas Savienības demokrātiju un tajā ietilpstošās vērtības pret pašu Eiropas Savienību. Te slēpjas vēl viens no lielākajiem Eiropas izaicinājumiem – vēsturē jau esam pieredzējuši, kā demokrātiju izmanto, lai apkarotu pašu demokrātiju vai veicinātu nedemokrātiskas pārmaiņas. Paradoksāli, ka par šiem izaicinājumiem visbiežāk atceramies tikai vēlēšanu gadā. Bet. Demokrātijas leģitimitāte pieprasa nepārtrauktu, abpusēju dialogu starp varu un sabiedrību. Pretējā gadījumā zūd paši pamati.
Latvijas prioritātei ES kontekstā ir jābūt iespēju izmantošanai. Mums ir iespējas precīzi formulēt savas nacionālās intereses, nostājas un meklēt sabiedrotos, lai veidotu kopīgu ES politiku virzienā, ko mēs uzskatīsim par optimālu sev un Eiropai. Latvijai ir jāiestājas par esošo līgumu ievērošanu un mums pašiem ir jāatceras, ka nevienai valstij ES ietvaros nav vairāk tiesību vai privilēģiju tikai tāpēc, ka tā ir bijusi starp dibinātājvalstīm vai kādu citu iemeslu dēļ. Mums jāuzstāj uz vienprātību, uz tiem principiem, kas noteikti ES līgumos – tieši tāpēc runas par kvalificēto vairākumu ir tik bīstamas, jo tad vienotā politika tiek reducēta uz vairākuma vai mistiskā kodola redzējumu. Jo ES kā politisks veidojums ir vai nu vienots – vienlīdzīgs, līdzvērtīgs, līdztiesīgs – vai arī tas vienkārši neeksistē. Latvijas interesēs ir turpināt līdzšinējā Eiropas Savienības integrācijas modeļa formātu – turpināt veidot sadarbības ar dažādām valstīm noteiktās politikas jomās visdažādākajos ģeogrāfiskajos izvietojumos. Apzinoties, ka ES dalībvalstu intereses nekad nebūs un nemaz nevar būt viendabīgas, ar šādu bloku palīdzību mums ir iespēja virzīt tos jautājumus, kas Latvijai ir būtiski – teiksim, skaidri formulēto mērķi apturēt un pārtraukt Nord Stream II projektu.
Raugoties pasaules kontekstā, šodienas ārpolitikas izaicinājumi – Irānas hegemonijas ambīcijas Tuvajos Austrumos, Ķīnas pozīciju pieaugums, Krievijas nihilisms, Sīrijas pilsoņu karš, starptautisko organizāciju vājināšana, organizētā noziedzība un transnacionālais terorisms, kiberdraudējumi – iezīmē izaicinošāko laiku mūsdienu ārpolitikā.
Joprojām konfrontācijas kursu turpina Krievija, sadarbības vietā priekšroku dodot destruktīvai rīcībai, īstenojot valstu suverenitātes un starptautiski atzīto robežu ignorēšanu un pārkāpšanu, uzņemto starptautisko saistību nerespektēšanu. Viss liecina, ka uzņemto politisko kursu Krievija plāno turpināt, tāpēc Latvijai arvien jāturpina iestāties par nepieciešamību vēl vairāk stiprināt NATO kolektīvās aizsardzības funkcijas, lai tā īstenotu atturēšanas politiku. Papildus mums stingri jāiestājas par starptautisko sankciju politikas uzturēšanu pret Krievijas Federāciju tik ilgi, cik tas nepieciešams, līdz tā atgriežas pie starptautisko tiesību, līgumu un diplomātijas principu ievērošanas. Latvijai būs svarīgi spēt objektīvi atspoguļot realitāti, tā parādot, ka šobrīd Kremlis nav uzskatāms par ģeopolitisku partneri un ka mūsu kopējais primārais uzdevums ir nodrošināt maksimālu ekonomisko neatkarību no attiecībām ar Krieviju, īpaši Eiropas Savienībā un jomās, kur tā ir viegli ievainojama, piemēram, enerģētikā. NATO jābūt gatavam atbildēt uz Krievijas hibrīdkara radītajiem izaicinājumiem. Krievijas īstenotajā hibrīdkarā lielāks uzsvars likts uz asimetriskām un netradicionālām militārajām spējām, kas līdz šim nopietni apgrūtinājis NATO spēju cīnīties pret informatīviem uzbrukumiem, kiberuzbrukumiem, dezinformāciju, propagandu un psiholoģiskajām operācijām. Šāda veida hibrīdkarš turpinās radīt drošības izaicinājumus ne tikai Baltijas valstīm, kas atrodas uz “frontes līnijas”, bet arī visām NATO dalībvalstīm.
Nobeiguma vietā
Ārpolitikā Latvijas reputācija līdz šim ir bijusi solīda, taču pārāk daudz riskējam – bieži paļaujamies, ka norises iekšpolitikā, problēmas nacionālā līmenī neatsauksies uz mūsu tēlu un pozīcijām starptautiskajā telpā vai ka tās gluži vienkārši nepamanīs. Bet pamana. Un šie riski netiek efektīvi pārvaldīti.
Latvijas ārpolitikai šogad jāmainās atbilstoši pārmaiņām pasaulē. Kopš neatkarības atgūšanas ar savas ārpolitikas definēšanu mums ir gājis samērā viegli. Bet, mainoties starptautiskajai situācijai, arī ārpolitikā jāmainās orientieriem. Sarežģītākā starptautiskā situācija prasa Latvijas ārpolitikas lomas paplašināšanu, jaunu virzienu un sadarbības formu meklēšanu – piemēram, sadarbojoties ar tām, valstīm, ar kurām mums saskan intereses, un par savām interesēm jāiestājas stingri un pārliecinoši. Jāatceras, ka 20. un 21. gadsimta ārpolitikas sasniegumi ir ne tikai mūsu diplomātu paveiktais, bet arī rezultāts ciešai un veselīgai sāncensībai un sadarbībai starp Baltijas valstīm. Mums šis sadarbības formāts ar Lietuvu un Igauniju ir jāturpina un jāizmanto pēc iespējas efektīvāk.
Pārāk bieži esam palikuši pasīvā pozīcijā, tās pakārtojot diplomātiskajai neitralitātei. Neapšaubāmi – ir jomas, kurās Latvijai ir rūpīgi jāstrādā pie savas reputācijas uzlabošanas. Bet vēl svarīgāk ir saprast, ko mēs vispār vēlamies panākt. Kāds ir mūsu mērķis, kāpēc mēs vispār kaut ko darām? Domāju, jāsāk ar to, un tas jādefinē jaunajā nacionālās attīstības plānā 2021.-2027. gadam.
Mēs esam tieši tik lieli, cik mēs vēlamies būt. Latvija starptautiskajā telpā var būt spēcīga un pārliecinoša, un mēs varam sevi pārstāvēt visaugstākajā līmenī. Vajag tikai darīt.
