Lādzīgais nodevējs Kirhenšteins: cilvēks, kurš devās uz Maskavu, lai lūgtu uzņemt Latviju brālīgajā PSRS

Laikabiedri atzīst, ka Augusts Kirhenšteins bijis visnotaļ lādzīgs vīrs, kas savas vientiesības un godkārības dēļ piekritis vadīt valdību, kuras uzdevums bijis apbērēt Latvijas Republiku. Turklāt viņš bijis politisks analfabēts un naivs ideālists – piemērota figūra boļševiku specdienestiem, lai viņu apstiprinātu par kolaboracionistu valdības vadītāju, kas dara visu, ko prasa saimnieki.

1940. gadā jaunais amats agrāk cienījamo profesoru daudzu tautiešu acīs padarīja par izsmiekla un nievu objektu. Kā lai nenicina cilvēku, kurš dodas pazemojošā braucienā uz Maskavu un lūdz Staļinam uzņemt Latviju Padomju Savienībā? Par Kirhenšteinu sacerēja dažādus pantiņus, piemēram: “Pie Kremļa vārtiem stāv Kirhenšteins bāls /Ar lūgumu rokā pēc maizes un sāls. /Bet Staļins tik smaida – tas vecis ir traks, /Jo visiem tak zināms, ka Krievijā bads.”

Ir versija, ka Kirhenšteins piekritis kļūt par nodevēju savu mazvērtības kompleksa dēļ. Profesors bijis maza, sīka auguma, turklāt pēc pārslimotas balsenes tuberkulozes runājis spalgā sievietes balsī. Lai to kaut kā kompensētu, bijis nepieciešams ietekmīgs amats. Un Kirhenšteins tādu arī dabūja – par nodevības cenu.

Kad pēc padomju okupācijas tika sastādīta jaunā valdība, populārs kļuva teiciens, ka Latvijā valda mērkaķis un divi lāči. Ar mērkaķi bija domāts Kirhenšteins, ar lāčiem – toreizējais iekšlietu ministrs Vilis Lācis un tautas labklājības un izglītības ministrs Jūlijs Lācis.

Savu kolaboranta lomu Kirhenšteins nospēlēja līdz galam, par to saņemot sešus Ļeņina ordeņus un nodrošinot sev nosacītu vietu Latvijas PSR elitē. Svarīgs un nozīmīgs Kirhenšteins jutās līdz pat dzīves galam. Profesors bija iecerējis, ka pēc nāves viņa Mežaparka mājā tiks iekārtots memoriālais muzejs, taču tādu neierīkoja un diez vai jebkad ierīkos.

Klusais izmisums

Augusts Kirhenšteins piedzima 1872. gada 18. septembrī Mazsalacā pārcēlāja un piena vedēja Mārtiņa un viņa sievas Babas ģimenē. Kirhenšteiniem bija vienpadsmit bērnu, un Augusts bija vecākais. 1893. gadā viņš pabeidza Aleksandra ģimnāziju Rīgā un iestājās Tērbatas Universitātes Veterinārijas institūtā. Mācīdamies ar pārtraukumiem, 1901. gadā viņš institūtu absolvēja kā izcilnieks.

1905. gadā Kirhenšteins iesaistījās revolūcijas procesos, bet, sākoties reakcijai, bēga uz Šveici, jo dzimtenē tika aizmuguriski notiesāts uz nāvi. Papildinot savas zināšanas medicīnā, viņš klausījās lekcijas Cīrihes Universitātē, bet 1911. gadā sāka zinātnieka karjeru, kļūstot par asistentu tuberkulozes atklājēja Roberta Koha skolnieka Kārļa Špenglera Tuberkulozes pētīšanas institūtā. Trīs gadus vēlāk iznāca un pēc tam vēl četrus izdevumus piedzīvoja Kirhenšteina sarakstītā grāmata Lopārstniecība. Pirmā pasaules kara laikā viņš brīvprātīgi kā veterinārārsts iestājās Serbijas armijā, bet 1917. gadā atgriezās Latvijā.

Jaunajā Latvijas valstī Kirhenšteins uzņēmās izveidot veterināro pārvaldi un bija arī viens no Latvijas Universitātes veidotājiem. 1923. gadā viņš aizstāvēja pirmo doktora disertāciju Latvijas teritorijā par tēmu Baktēriju iekšējā uzbūve un attīstība un kļuva par Universitātes pirmo agronomijas zinātņu doktoru. Disertāciju zinātnieks bija uzrakstījis franču valodā, jo latviešu valodā tai nevarēja atrast oponentu. 1923. gadā Mikrobioloģijas institūtā viņš izveidoja seroloģisko laboratoriju jeb serumstaciju un kļuva par tās vadītāju.

Kā norāda vēsturnieki, draudzēties ar boļševikiem profesors sācis jau 1930. gadā, kad kļuvis par aktīvu biedru organizācijā Kulturālās tuvināšanās biedrība ar SPRS tautām. Vietā atgādināt, ka šīs biedrības pirmais priekšsēdis bija Jānis Rainis un tā savos statūtos par prioritāti izvirzīja kultūras kontaktus un kultūras vērtību apmaiņu.

Padomju puse no sākta gala mēģināja šīs biedrības darbību politizēt un ideoloģizēt, kā arī centās savervēt Latvijas pārstāvjus, tāpēc nav brīnums, ka tieši šīs biedrības pajumtē idejiski un politiski izauga daudzi aktīvi 1940. gada okupācijas atbalstītāji. Turklāt šī biedrība bija vienīgā legālā sabiedriskā organizācija, kuras biedriem atsevišķi tika rīkotas draudzīgas iedzeršanas padomju sūtniecībā. Kirhenšteina funkcijas Kulturālās tuvināšanās biedrībā ar SPRS tautām trīsdesmito sākumā saistījās galvenokārt ar tā saucamo padomju izbraucamo profesoru – padomju drošības orgānu pārbaudītu personu – uzņemšanu un aprūpi.

1939. gadā pēc Maskavas biedru ielūguma profesors apmeklēja Vissavienības lauksaimniecības sasniegumu izstādi, bet pēc atgriešanās no Maskavas Jaunākajās Ziņās publicēja rakstu sēriju, ļoti atzinīgi izsakoties par Padomju Savienības sasniegumiem lauksaimniecībā un citās nozarēs.

Padomju specdienestu pārstāvji jau sen bija nolūkojuši personas, kas varētu spēlēt galvenās lomas 1940. gada notikumos, tāpēc Kirhenšteins padomju izvēlētajai misijai tika pietiekami nobriedināts, lai neradītu bažas par gatavību kolaborācijai. Vēlāk pats profesors paziņām stāstīja, ka padomju pārstāvju piedāvājums kļūt par Latvijas Ministru prezidentu viņam bijis negaidīts.

Kad Rīgā iebraukuši boļševiku tanki, viņš sēdējis Otto Švarca kafejnīcā. Pienācis kāds cilvēks un pavēstījis, ka profesoru gaidot krievu sūtniecībā. Viņš gājis un domājis, kas nu tagad būs – varbūt sūtīs uz Sibīriju? Taču viss izrādījies citādi – vēstniecībā jautāts, vai viņš negrib kļūt par Ministru prezidentu. Un Kirhenšteins uzreiz atbildējis, ka grib gan. Tiesa, viņam nebija nekādas pieredzes un spēju valsts pārvaldīšanā, taču tas arī nebija vajadzīgs, jo visu tāpat izlēma Maskavā.

Vēsturnieki pieļauj, ka sākumā Kirhenšteins, visticamāk, bijis ilūziju varā un cerējis, ka Latvijai izdosies saglabāt kaut kādu suverenitāti, taču vēlāk, redzot notiekošo, viņš samierinājies un klusējis. Kā savā atmiņu grāmatā Sen ziedējušas puķes atklāja Kirhenšteina sekretārs Vilis Stalažs, jaunizceptais Latvijas valdības vadītājs atradies nepārtrauktā Padomju Savienības sūtniecības uzraudzībā – gan darbā, gan mājās. Viņam visur sekojis sūtniecības trešais sekretārs Vetrovs.

Turklāt akadēmiskie kolēģi no viņa bija novērsušies kā no tautas nodevēja. Stalažs rakstīja: “Viņam it kā pakļautie ministri, labāk saprazdami situāciju, raudzījās uz savu premjeru ar slēptu ironiju vai – labākajā gadījumā – līdzjūtību. Praktiski šis Ministru prezidents bija tikai vēl pagaidām vajadzīga firmas zīme. Kirhenšteins to saprata, un tas viss viņu noveda gandrīz līdz klusam izmisumam.”

Ordeņi un vitamīni

Kirhenšteina valdības vienīgais uzdevums bija imitēt valstisko patstāvību līdz brīdim, kad Latvija iestāsies Padomju Savienībā. Jau 1940. gada 25. augustā Kirhenšteins tika aizbīdīts uz dekoratīvo LPSR Augstākās padomes priekšsēdētāja amatu, kuru ieņēma līdz pat 1952. gadam. Kirhenšteina bijušais sekretārs Vilis Stalažs savās atmiņās rakstīja: “Atzīmējot spožās sekmes Latvijas pārtaisīšanā, Rīgas pilī tika rīkots rauts. Pie visai bagātīgi klātā galda Baltajā zālē sēdēja viss varas nesēju augstākais slānis ar profesoru Kirhenšteinu kā mājastēvu galda galā. Kad jaunās sabiedrības elites prāti jau bija no rudzīša un Aldara pudelēm manāmi iesiluši, no savas vietas otrā galda galā piecēlās Latvijas kompartijas sekretārs Žanis Spure.

Viņš palēcās uz krēsla, uzkāpa uz galda un parādes solī, ar kājām apgāzdams dzērienu pudeles un šķaidīdams porcelāna traukus, devās uz otru galda galu. Pie profesora Augusta Kirhenšteina bālās sejas Žaņa Spures kurpes apstājās. Iestājās klusuma brīdis. Tad Spure pacēla galvu kā gailis pirms dziedāšanas un pār siekalainajām lūpām izkliedza: “Jums jāredz, kas ir cekas sekretārs!” Izbiedētie apkalpotāji saplēstos traukus gandrīz nemanot novāca, un dzīres turpinājās ar mūziku. Tās bija brīvās Latvijas bēres. Mūsu valsts jau bija nobendēta, nāca kārta latviešu tautai.

Otrā dienā profesors, būdams ne vien Ministru, bet arī Valsts prezidents, man bailīgi čukstēja: “Vai jūs zinājāt, ka tas Spure ir čekas sekretārs? Kas to būtu domājis!” Es jutos ārkārtīgi pārsteigts, ka profesors jauc ceku, tas ir, Centrālkomitejas nosaukuma saīsinājumu, ar čeku, kā saīsinājumā bija parasts dēvēt Viskrievijas Ārkārtējo komisiju – VČK. Krievu politiskie emigranti jau divdesmitajos gados šim biedējošam saīsinājumam bija devuši savu ironisko atšifrējumu Vsjakomu čeloveku kriška. Es atturējos profesoram viņa pārpratumu skaidrot, lai nepasvītrotu viņa gaužām vājo orientēšanos apstākļos, kuros tam uzdots spēlēt tik vadošu lomu.”

Kad profesors beidza savas komunistiskā režīma valstsvīra gaitas, viņš atkal varēja atgriezties pie vitamīniem – pie to izstrādes un propagandas. Pēc kara viņš kļuva par Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas prezidija locekli un Mikrobioloģijas institūta direktoru. Par nopelniem zinātniskajā laukā saņēma bioloģijas zinātņu doktora grādu un Latvijas PSR Nopelniem bagātā zinātnes darbinieka goda nosaukumu, kā arī daudzus ordeņus un medaļas. Līdz pat 1962. gadam Kirhenšteins bija PSRS Augstākās padomes un Latvijas PSR Augstākās padomes prezidija loceklis, piedalījās Latvijas Komunistiskās partijas kongresos.

Laikabiedri atzīmēja, ka, par spīti augstajiem amatiem Latvijas PSR, Kirhenšteins tomēr nav bijis ne komunistiski, ne pretlatviski noskaņots. Viņam arī nav patikuši no Krievijas iebraukušie latviešu komunistiskie funkcionāri, ieskaitot Arvīdu Pelši. Viņu nesaskaņu pamatā bija dzīves uztvere un stils. Kirhenšteins pēc savas būtības tomēr bijis eiropietis, nevis Šarikova tipa padomju cilvēks, turklāt bijis gana nacionāli noskaņots. 1945. gadā profesors pretojies burtu LPSR pievienošanai Zinātņu akadēmijas nosaukumam. Kad Arvīds Pelše aizliedzis svinēt Jāņus, Kirhenšteins tos turpinājis demonstratīvi atzīmēt, dedzinot mucas Jūrmalā.

Viņa vadītajā Mikrobioloģijas institūtā joprojām bija saglabājusies latviska vide, darbinieki cits citu uzrunāja par kungiem un kundzēm. Skaidrs, ka Arvīdam Pelšem nepatika Kirhenšteina aktivitātes, tāpēc viņš arī neskopojās ar kritiku un nosodījumu, ka, lūk, ar Kirhenšteinu atbalstu Mikrobioloģijas institūtā ieperinājušies buržuāziskie nacionālisti. Profesora nesaskaņas ar partijas funkcionāriem esot atspēlējušās viņa vadītajam institūtam – tas ticis uzraudzīts daudz rūpīgāk nekā citas zinātniskie institūti, arī finansējums tam bijis mazāks nekā citām līdzīgām iestādēm.

Boļševiku nobendētie brāļi

Par Kirhenšteinu dzirdēti arī atzinīgi vārdi, jo, cik nu amats atļāvis, viņš centies palīdzēt pazīstamiem cilvēkiem izbēgt no represijām, daudzus mēģinājis izpestīt no cietuma un Sibīrijas, bet tos, kuri atgriezušies no izsūtījuma, iekārtojis darbā Mikrobioloģijas institūtā.  

Vērtējot Augusta Kirhenšteina nozīmi Latvijas Republikas aprakšanā, vēsturnieki norāda uz vēl kādu būtisku aspektu. Kad profesors pieņēmis padomju sūtniecības piedāvājumu kļūt par Ministru prezidentu Latvijā, padomju Krievijā jau bija nobendēti četri viņa brāļi. Viņi tika noslepkavoti 1938. gadā, kad Josifs Staļins rīkoja lielo tīrīšanu.

Viens no brāļiem, Rūdolfs Kirhenšteins, savulaik Padomju Savienībā bija ietekmīga persona, trīsdesmitajos gados ieņēma sarkanās armijas izlūkošanas pārvaldes nodaļas priekšnieka amatu. Pārējie trīs brāļi, kuri gāja bojā represijās, bija saimnieciski darbinieki. Nav droši zināms, vai Kirhenšteins, saskandinot šampanieša glāzes ar boļševikiem un uzņemoties Ministru kabineta vadītāja amatu, zināja vai nezināja, ka čekistu noslepkavojuši viņa brāļus. Vairāki laikabiedri liecina, ka par abu brāļu traģisko likteni profesors esot uzzinājis jau pēc okupācijas – 1940. gada augustā.

Arī Kirhenšteina privātā dzīve nebija sevišķi izdevusies. Viņš bija precējies divas reizes, taču bērnu šajās laulībās nebija. Kā stāstīja zinātāji, pirmā sieva Kirhenšteinam bijusi kāda pusvāciete, otrā – latviete Olga Jansone, ar kuru profesors iepazinies paša vadītajā LU serumstacijā Kleistos. Precēšanās brīdī viņam bijis 61, bet Olgai – 31 gads.

Diemžēl profesora dzīvesbiedre gāja bojā Maskavā. Sākoties karam, abi kopā ar Padomju Latvijas valdību evakuējušies uz Maskavu un apmetušies Latvijas PSR pārstāvniecībā Čapligina ielā. Pašā pirmajā vāciešu uzlidojumā Maskavai 1941. gadā kāda bumba trāpījusi arī Čapligina ielas namam, un Olga no gūtajiem ievainojumiem mirusi. Atgriežoties Latvijā, profesors pārvedis urnu ar sievas pelniem un turējis to savās mājās Mežaparkā.

Vēlāk sevišķi tuva draudzība profesoram izveidojusies ar skatuves karalieni Antu Klinti, kuru viņš pat bildināja, bet saņēmis atteikumu. Neskatoties uz kurvīti, Kirhenšteins joprojām bijis galants pret aktrisi – regulāri sūtījis viņai grozus ar visādiem cienastiem, turklāt Klints bijusi ielūgta katrās Kirhenšteina rīkotajās viesībās.

Vai rupjāk vari parunāt?

Laikabiedri stāsta, ka Kirhenšteins bijis diezgan ekscentrisks un neprognozējams cilvēks. Bijis grūti paredzēt, kā viņš reaģēs dažādās situācijās. Piemēram, Zinātņu akadēmijas sēdēs profesoram bijis grūti nosēdēt klusu – bieži no viņa puses nākušas dažādas replikas un izsaucieni, piezīmes un jautājumi.

Paziņu atmiņās uzsvērtas gan aristokrātiskās manieres un galantā uzvedība, gan arī piparotie izteicieni. Piemēram, savās lekcijās profesors urīnskābi konsekventi saucis mīzalskābi, bet, kad reizēm uzpīpējis, atzinis, ka mājīgumu nevar uztaisīt tikai ar bezdeļiem, nepieciešams arī papirosa dūms. Paziņām un kolēģiem Kirhenšteins regulāri lielījies, ka viņa sūds nesmird, jo viņš lieto pareizu uzturu.

Interesanti, ka zinātnē Kirhenšteinam bieži vien paticis būt opozīcijā. Kopš pagājušā gadsimta četrdesmitajiem gadiem zinātnieki daudz sāka pētīt antibiotikas un atzina to ietekmi dažādu slimību ārstēšanā, taču profesors Kirhenšteins tās neatzina neparko.

Kad viņš saslima ar plaušu karsoni, institūta darbinieces šļircināja viņam penicilīnu, mānoties, ka tie ir vitamīni. Viņš neatzina arī ziepes – uzskatīja, ka tās iznīcina uz ādas izveidojošos tauku aizsargkārtu, kas cilvēkam ir tik ļoti nepieciešama, tāpēc mazgājās tikai ar ūdeni, kā arī lietoja īpašas eļļas.

Profesors varējis būt arī loti kašķīgs. No viņa garastāvokļa svārstībām visvairāk cietuši studenti. Kirhenšteins varējis ielikt neapmierinošu atzīmi nevis par zināšanām, bet par uzvedību vai izskatu, piemēram, varējis izgāzt studentus eksāmenā, ja tie apsēdušies, kad viņš stāvējis kājās. Lietainā un mitrā laikā viņu mocīja reimatisms, tāpēc tajās dienās nav bijis jēgas pie viņa kārtot eksāmenu.

Līdzās virknei dīvainību vislielākā profesora īpatnība bija viņa balss. Pārslimotā kakla diloņa dēļ Kirhenšteina balss bija neierasti smalka. Lekcijās viņš reizēm runāja čukstus, vietām diktāk iespiegdamies. Runājot pa tālruni, profesoru varēja noturēt par sievieti. Sabiedrībā baumoja, ka ārsti viņa balsenē ievietojuši sudraba detaļu, lai uzlabotu balss tembru. Ne velti viņam bija iesauka Sudraba rīkle. Viņš pats gan apgalvoja, ka tās ir pilnīgas muļķības – nekāda bleķa viņa rīklē neesot. Klīda anekdote, ka reiz Kirhenšteinam jautāts, vai viņš nevar parunāt rupjāk. “Varu gan. Ej dirst!” atcirtis profesors.

Savu necilo ārieni viņš vienmēr centies kompensēt ar eleganci apģērbā. Šajā ziņā profesors bijis ļoti rūpīgs. Galvā viņam vienmēr bijusi platmale, mugurā garš mētelis. Nevar nepieminēt, ka profesoram bez iesaukas Sudraba rīkle bija vēl citas – Ķirķis un Vitamīns. Pēdējo viņš dabūja trīsdesmitajos gados, kad laikrakstā Jaunākās Ziņas bija Tautas Veselības Pielikuma redaktors. Kirhenšteina raksti par vitaminoloģiju parasti tika ievietoti avīzes sestdienas numuros, kas bija divreiz apjomīgāki nekā citās dienās. Tā kā profesors bija ļoti dedzīgs vitamīnu popularizētājs, viņš ātri vien ieguva attiecīgu iesauku.

Kirhenšteins pievērsa pastiprinātu uzmanību ne tikai vitamīniem, bet arī veselīgam uzturam un nereti savās lekcijās uzsvēra, ka palielināts vārāmā sāls daudzums uzturā ir kaitīgāks nekā nikotīns un alkohols mērenās devās. No ārstiem viņš respektēja tikai ķirurgus, kam jāiejaucas ar skalpeli, turpretī terapeitus neatzina, jo tie ar zāļošanu bieži vien nodarot organismam vairāk ļauna nekā laba.

Balles, liķieri un diriģēšana

No 1946. līdz 1962. gadam Kirhenšteins bija Mikrobioloģijas institūta direktors. Tā kā profesors bija īsts džentlmenis, viņš paģērēja, lai arī padotie ievēro smalkas manieres. Piemēram, ja telpā ienāca sieviete, vīriešiem bija jāpieceļas un jāstāv kājās, kamēr dāma apsēžas. Viņš bieži citiem aizrādīja – nesauciet mani par biedru vai akadēmiķi, sauciet par profesoru. Šī uzruna viņam patika vislabāk.

Kirhenšteinam patika ne tikai strādāt, bet arī labi izklaidēties. Dažādos pasākumos viņš bija tas redzamākais dejotājs un dziedātājs. Turklāt profesoram piemita nepārvarama tieksme diriģēt – viņš bieži kāpa uz krēsla vai galda, lai vadītu kopīgu dziedāšanu. Padomju gados Kirhenšteins pie sevis mājās regulāri rīkoja vērienīgas balles, kurās piedalījās gan zinātnieki, gan inteliģences pārstāvji – aktieri, dzejnieki, mākslinieki. Parasti balles notika 3. augustā, kad profesors svinēja vārdadienu, un 18. septembrī, viņa dzimšanas dienā. Šie pasākumi vienmēr beidzās ar viņa diriģētu dziesmu Pūt, vējiņi!.

Profesoram bijusi vēl kāda kaislība – liķieru brūvēšana. Tie bija spirta uzlējumi uz dažādām ogām un zālītēm. Katrās viesības bija liela minēšana, no kā kurš liķieris gatavots. Kaut dzeramā uz profesora viesību galda netrūka, viņš vēlējās, lai tiktu ievērota pieklājība un smalkas manieres. Ja kāds viesībās piedzērās, to nākamreiz vairs neaicināja.

Saviesīgie pasākumi ar vērienu notika profesora lielajā Mežaparka mājā, kuru viņam pēc kara piešķīra padomju valdība. Nams Poruka ielā 10 agrāk piederēja rūpniekam Žanim Celmam, kurš kara beigās bija devies bēgļu gaitās. Kā var noprast no laikabiedru izteikumiem, Kirhenšteins savā Mežaparka mājā taisījies dzīvot teju saules mūžu. Par to liecina kāds amizants notikums.

Reiz Kirhenšteins žēlojies, ka kādam svarīgam pasākumam esot nepieciešama nauda, bet viņam tās neesot. Kolēģe ieteikusi paņemt no prāvajiem iekrājumiem, taču 90 gadu vecais profesors kategoriski noraidījis šo iespēju, jo iekrātā nauda esot paredzēta vecumdienām. Kaut arī zinātnieks pievērsa pastiprinātu uzmanību veselīgam uzturam un lietoja vitamīnus, ilgāk par 91 gadu viņam neizdevās nodzīvot. Augusts Kirhenšteins devās mūžībā 1963. gada 3. novembrī, viņu apglabāja Raiņa kapos.