Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Foto: russkije.lv

Kas noslepkavoja arhibīskapu Jāni? Atklāti par vienu no mīklainākajām slepkavībām starpkaru Latvijā 3

Kultūra
1. decembrī 06:25 2018. gada 1. decembrī 06:25
Andris Bernāts | "Patiesā Dzīve"
1934. gadā, naktī uz 12. oktobri, notika viena no baisākajām un mīklainākajām slepkavībām starpkaru Latvijā – bija nogalināts Rīgas un Latvijas arhibīskaps Jānis Pommers. Vispirms viņš tika spīdzināts, pēc tam sadedzināts. Par notikušo tika izvirzītas vairākas versijas, taču oficiāli vainīgos tā arī nenoskaidroja.

Pareizticīgā baznīca 2001. gadā Jāni Pommeru kanonizēja par svēto, un prese rakstīja, ka beidzot arī latviešiem ir savs svētais. “Mēs tikai pieskrienam pie Kristus, bet vajag staigāt kopā ar Viņu,” mēdza teikt Jānis. Pateicoties savam stingrajam un principiālajam raksturam, 35 gadu vecumā viņš kļuva par jaunāko bīskapu Krievijas impērijā.

Piedzīvojot boļševiku pēcrevolūcijas zvērības Krievijā, Pommers labi zināja, kas ir komunisti, tāpēc savu nepatiku pret sarkanajiem viņš neslēpa arī Latvijā. Arhibīskaps necieta ne komunistus, ne sociāldemokrātus. Nebija brīnums, ka pret viņu asi vērsās gan Saeimas kreisās partijas, gan Latvijas kreisā prese, kas izvērsa negantu nomelnošanas kampaņu.

Saeimas kreiso partiju deputātiem Pommers veltīja šādus vārdus: “Ļaudīm ar netīru sirdsapziņu viss šķiet aizdomīgs un draudīgs. Šie lepnie kungi, kas dzīvo uz nabaga tautas rēķina, sabūvējuši sev lepnas pilis, iekrājuši milzu kapitālus, nesaprot un nespēj saprast, ka es strādāju dienu un nakti pašos nelabvēlīgākajos apstākļos, staigāju noskrandis un nedodu iesniegumus plīstošajam valsts vai baznīcas budžetam tikai tāpēc, ka redzu simtus tūkstošus savas tautas brāļu, kas dzīvo vēl grūtākos apstākļos.”

Jāatzīst, Pommers tika sists no visām pusēm, jo nemācēja diplomātiski laipot. Piemēram, labējā spārna krievu emigranti – monarhisti – apsūdzēja Pommeru latviešu nacionālismā, bet tajā pašā laikā vietējie kreisie dēvēja viņu par monarhistu.

Krievijas nedalāmās impērijas aizstāvji viņam pārmeta baznīcas vienības graušanu, nošķirot Latvijas Pareizticīgo baznīcu no Maskavas. Galēji labējās emigrantu aprindas mēģināja nostiprināties Latvijas Pareizticīgajā baznīcā un pārcelt savu centru no Parīzes uz Rīgu, bet arhibīskaps bija kategoriski pret. Viņš uzsvēra, ka Latvijas Pareizticīgās baznīcas suverenitāti apdraud gan monarhisti, gan komunisti, kuriem baznīcas patstāvība saistās ar viņiem tik nepatīkamo Latvijas suverenitāti. Arhibīskaps bija nokļuvis paradoksālā situācijā – viņš nepatika ne Latvijas neatkarības atbalstītājiem, ne pretiniekiem.

Jau vēlāk Pommera brālis atzina, ka Jānis regulāri saņēmis draudu vēstules no sociālistiem. Viņš pie tādām vēstulēm viņš jau bija pieradis un vairs nav baidījies.

Gadu pirms nāves, atbildot uz vairākkārt anonīmi un atklāti izteiktiem draudiem, arhibīskaps no Saeimas tribīnes pavēstīja: “Kungi, esmu tajos gados, kad cilvēks ne no kādiem draudiem nebīstas. Īstenojiet savus draudus – es mierīgi atbildēšu ar Svēto rakstu vārdiem: Kungs, lai nu Tavs kalps aiziet mierā, kā Tu esi sacījis, jo manas acis Tavu pestīšanu ir redzējušas, ko Tu saviem ļaudīm esi sataisījis!”

Kad neviens nejūtas drošs

Jānis Pommers piedzima 1876. gada 19. janvārī Madonas novada Praulienas pagasta pareizticīgo latviešu daudzbērnu ģimenē. Deviņu gadu vecumā viņš sāka skolas gaitas Lazdonas pareizticīgo Liseskalna skolā, tad Rīgas garīgajā skolā, bet 1891. gadā iestājas Rīgas Garīgajā seminārā, kuru pabeidza ar izcilību. Viņš bija skolotājs Lazdonā, Ļaudonā un Liepājā, bet tad sajuta nepieciešamību savu garīgo ceļu veidot vēl dziļāku un kļūt par mūku.  

1900. gadā Jānis atstāja dzimteni un iestājās Kijevas Teoloģijas akadēmijā. 1907. gadā jauno priesteri norīkoja par Lietuvas Garīgā semināra rektoru, kur viņš izpelnījās kolēģu respektu. 1912. gadā Viļenskij Vestņik rakstīja: “Arhimandrīts Jānis apveltīts ar izcilām gara un prāta spējām, patiesu inteliģenci un stipru gribu, ir uzrādījis arī lieliskus administratora dotumus, īsā laikā nostādīdams viņam pakļauto Lietuvas Garīgo semināru uz visaugstākās darbības pakāpes.”

Pommera stingrā rakstura izpausmes un principialitāte tika ievērota augstākās garīdzniecības aprindās, un viņu sāka virzīt pa baznīcas karjeras kāpnēm. Jānis kalpoja Minskas, Hersonas un Pieazovas katedrās, līdz notika revolūcija, kas apgrieza kājām gaisā visu agrāk ierasto kārtību. Boļševiku izvērsto teroru ar šausmām savulaik raksturoja patriarhs Tihons: “Neviens nejūtas drošs par sevi; visi dzīvo pastāvīgās kratīšanas, laupīšanas, izsūtīšanas, aresta, nošaušanas bailēs. Sagrābj simtiem neaizsargāto, veseliem mēnešiem pūdē cietumā, bieži bez kādas izmeklēšanas un tiesas soda ar nāvi – pat bez vienkāršotas tiesas. Soda ar nāvi bīskapus, priesterus, mūkus un mūķenes, kas ne pie kā nav vainīgi, vienkārši pēc vispārēja apvainojuma.”

Latvijas Pareizticīgās baznīcas Sinodes sēde 1928. gads (Foto: Foto: russkije.lv)

1918. gada 22. aprīlī Pommers tika nozīmēts par Penzas un Saranskas arhibīskapu. Vēlāk savās atmiņās viņš rakstīja: “Pašā pirmajā dienā pēc manas iebraukšanas Penzā man nācās saņemt represijas un draudus. Eparhijā trakoja no baznīcas izslēgtais arhibīskaps Putjata-Grinšteins, kas bija nodomājis izlietot Pareizticīgo baznīcu boļševiku vajadzībām. Viņš, gribēdams manu nāvi, vērsa pret mani visdažādākos terora aktus. Visu laiku, kamēr biju Penzas eparhijas galva, mana dzīvība bija apdraudēta.”

1918. gada 9. maijā pret Pommeru notika čekistu sankcionēts uzbrukums – uz viņu šāva un ievainoja. Pēc neveiksmīgā atentāta boļševiki tomēr neatmeta nodomu izrēķināties ar mācītāju – pēc kāda laika ar lielgabalu tika apšaudīts Apskaidrošanas klosteri, kur mitinājās arhibīskaps. Daži lādiņi sprāga cellē blakus garīdznieka miteklim, taču pašam mācītājam netrāpīja. Vēlāk arhibīskapu arestēja – ieslodzījumā viņš atradās 1918. gada septembrī un oktobrī, kā arī no 1919. gada novembra līdz 1920. gada februārim. Nav zināms, kā būtu beigušās arhibīskapa gaitas Krievijā, ja viņš netiktu nosūtīts uz Latviju. 

Attiecības ar valsti

1921. gada 21. jūnijā Maskavas un visas Krievijas patriarhs Tihons piešķīra Latvijas Pareizticīgajai baznīcai autonomiju Krievijas Pareizticīgās baznīcas sastāvā, savukārt Latvijas Pareizticīgās baznīcas garīdzniecības un laju pārstāvju kongresā tika pieņemts lēmums uzaicināt arhibīskapu Jāni uz Latviju, lai viņš vadītu bez vadības palikušos Latvijas pareizticīgos.

Pēc Pirmā pasaules kara daudzi pareizticīgo dievnami bija izpostīti un draudzes pašķīdušas. Daļa baznīcas īpašuma – svētbildes, zvani, grāmatas, baznīcu arhīvi – bija evakuēta uz Krieviju un tur arī palikusi. Baznīcas materiālie līdzekļi bija niecīgi, bet garīgā dzīve panīkusi. 

Ierodoties Latvijā, Jānis Pommers daudzus pārsteidza ar savu askētismu. Viņš apmetās Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrālē, kas atrodas Esplanādē, un dzīvoja dievnama pagrabā. Tā bija tumša un drēgna istabiņa, kuras sienas klāja pelējuma plankumi. Katedrāles pagrabā viņš pieņēma arī ārzemju viesus – tur pabija igauņu, somu un angļu bīskapi. Neraizējoties par sadzīves apstākļiem, arhibīskaps savu pagrabu mīļi dēvēja par alu.

Dzirdot līdzjūtības izpausmes par savu trūcīgo stāvokli, viņš norādīja: “Var jau būt, ka dzīvošana pagrabā tik tiešām liek man novecot un nelāgi ietekmē manu veselību, laupa spēkus un saīsina mūžu. Taču, kad tauta un vēsture sāks vētīt un izvērtēt faktus, spriežot pagātnei tiesu, esmu pārliecināts, ka ne pareizticīgo baznīcai, ne arī man šis pagrabs netiks likts par vainu, bet gan gluži otrādi – par nopelnu. Mēs necēlām pilis uz tautas nabadzības rēķina. Mans pagrabs uz visiem laikiem paliks tā stāvokļa piemineklis, kādā atradās Pareizticīgā baznīca mums lemtajos grūtajos laikos.”

Pamazām daudzi kara un revolūcijas laikā izlaupītie un pamestie dievnami tika atjaunoti. Vairākus desmitus dievnamu uzcēla no jauna, nodibināja jaunas draudzes un atjaunoja mācības garīgajā seminārā.

Viens no arhibīskapa galvenajiem uzdevumiem bija sakārtot baznīcas attiecības ar Latvijas valsti. Viņam izdevās panākt, ka baznīcai piešķir juridisku statusu, tātad arī īpašuma tiesības. Pagājušā gadsimta divdesmitajos un trīsdesmitajos gados Latvijā dzīvoja aptuveni 170 000 pareizticīgo.

Pareizticīgā baznīca bija trešā lielākā baznīca pēc draudzes locekļu skaita un viena no ietekmīgākajām reliģiskajām organizācijām valstī. Latvijā nebija vispārīga likuma par reliģiskajām organizācijām, tāpēc katrai konfesijai atsevišķi vajadzēja panākt, lai tiktu pieņemts speciāls nolikums par tās tiesisko statusu valstī.

Pommera vadībā tika izstrādāts dokuments, kas turpmāk noteica Pareizticīgās baznīcas stāvokli Latvijā. Tas paredzēja, ka Latvijas Pareizticīgā baznīca savā iekšējā dzīvē ir patstāvīga un neatkarīga, bet hierarhiskā ziņā uztur garīgus sakarus ar Maskavas patriarhātu.

Foto: Foto: russkije.lv

Arhibīskaps Jānis respektēja sava ganāmpulka abas daļas – krievu un latviešu draudzes. Sprediķus draudzei un uzrunas baznīcas sinodēs viņš bieži teica divās valodās, runājot pamīšus te vienā, te otrā. Pareizticīgie viņu raksturoja kā ļoti vienkāršu un saskarsmē pieejamu cilvēku. Viņa vienkāršība izpaudās gan ikdienā, gan dažādos pasākumos, piemēram, pēc Pashas svētku dievkalpojuma arhibīskaps pēc sena paraduma kopā ar trūcīgajiem baudīja svētku mielastu. Viņš nešķiroja cilvēkus pēc sociālās izcelsmes. Reizēm viņu apmeklēja tikko no apcietinājuma iznākuši ieslodzītie, kuriem viņš centās palīdzēt sākt jaunu dzīvi.

Bez ieroča un apsardzes

Lai pareizticīgo interesēs spētu pēc iespējas labāk ietekmēt lēmējvaru, Jānis Pommers nolēma pats kļūt par tās pārstāvi. Viņu ievēlēja 2., 3. un 4. Saeimas sasaukumā, un līdz pat 1934. gadam viņš bija likumdošanas varas pārstāvis. Saeimā viņš pārstāvēja Pareizticīgo vēlētāju un krievu apvienoto organizāciju bloku.

Arhibīskapa rosīšanās Saeimā daudziem nepatika, it sevišķi kreiso partiju deputātiem. “Ko viņš lien politikā? Šeit garīdzniekam nav vietas!” viņi iebilda. Savukārt Jānis Pommers bija citos ieskatos: “Vēsturisko datu kopums ļauj mums pilnā mērā apgalvot: visā kultūras pasaulē gan baznīcas, gan pilsoņu likumu skatījumā garīdzniecības tiesības piedalīties valstiski sabiedriskajā dzīvē ir bijušas un arī tagad ir neapstrīdama lieta, kas pilnībā atbilst gan kristīgajam, gan veselīga tautiskuma garam. Šo tradicionālo kārtību gan baznīca, gan valsts vienmēr ir atzinušas par normālu, uzskatot, ka tā tam arī ir jābūt.”

Kreisie deputāti viņam pārmeta simpātijas pret monarhistiem un norādīja, ka viņa vadītā baznīca uzskatāma par cara vecajiem zābakiem.  Uz to Pommers atbildēja: “Es neņemšos apgalvot, ka mūsu sociāldemokrātija līdzinās Ļeņina smirdošai zeķei, bet Pareizticīgajai baznīcai nav nekā kopīga ar cara zābakiem, jo mēs zinām, ka tos jau sen valkā sociālisti, kuru rokās ir nākušas visas cara noliktavas. Varbūt daži no mūsu sociālistiem valkā cara apģērba piederumus, mēs gan ne.”

Arhibīskapa un sociāldemokrātu konflikts saasinājās 1928./1929. gada valsts budžeta likumprojekta apspriešanā, kad sociāldemokrāts Bruno Kalniņš paziņoja, ka “ir liels kauns būt vienā koalīcijā, būt vienā rindā ar šo krievu monarķistu”. Arhibīskaps tika apvainots krievu nacionālisma paušanā, uz ko atbildēja, ka viņš atbalsta gan latviešu nacionālās tieksmes, gan krievu, jo nevienai nacionālajai tieksmei nevarot likt šķēršļus ceļā.

Savas dzīves pēdējos gadus arhibīskaps aizvadīja Ozolkalna vasarnīcā pie Ķīšezera. Tas bija vecs koka nams ar vairākām istabām pirmajā stāvā un galdnieka darbnīcu otrajā. Vasarnīcai līdzās atradās neliels dārzs, kur Pommers reizēm raka zemi, pļāva sienu, skaldīja malku un veica amatnieka darbus. Ņemot vērā, ka ik palaikam arhibīskaps saņēma draudus, viņam piedāvāja apsardzi, bet viņš no tās atteicās, tāpat atteicās no ieroča. “Nevēlos, lai manis dēļ kāds tiktu apdraudēts. Pistoli nēsāt mūkam neklājas. Dieva griba ir visā!” pavēstīja arhibīskaps. Vasarnīcas teritorijā atradās arī vienstāva koka mājiņa. Tajā mitinājās trīs vecas mūķenes, kuras palīdzēja arhibīskapam saimniecībā.

Vēlāk prese rakstīja, ka tajā liktenīgajā vakarā viņš gaidījis ciemiņu – senu draugu, izcilo tenoru Leonīdu Sobinovu, kas pa ceļam no Padomju Savienības uz Vāciju bija nolēmis iegriezties Rīgā un apciemot eminenci. Naktī kāds no kaimiņiem pamanīja, ka arhibīskapa vasarnīcas jumtu apņēmušas liesmas. Kad ieradās ugunsdzēsēji un vēlāk arī policisti, viņu skatienam pavērās īsta posta aina.

Vasarnīcas pirmais stāvs bija izvandīts, bet rakstāmgalds uzlauzts. Pa grīdu bija izmētāti papīri, avīžu izgriezumi un pieraksti, un krāsnī bija kaut kas dedzināts. No dzīvokļa bija pazuduši dokumenti, tostarp liecības lietā pret vairākiem kreisā spārna deputātiem, kuri bija apsūdzēti par pretvalstisku darbību. Nākamajā dienā, 12. oktobrī, arhibīskapam ar šiem dokumentiem būtu jāierodas tiesā kā lieciniekam.

Otrajā stāvā durvis uz darbnīcu no ārpuses bija aiztaisītas ar šķērskoku. Tās atverot, atklājas šaušalīgs skats. Arhibīskapa ķermenis ar stiepli bija piesiets pie durvīm, kas bija izņemtas no virām un uzliktas uz ēvelsola. Garīdznieka kājas bija tik stipri apdegušas, ka ceļgalos atdalījušās no ķermeņa, taču āda uz muguras bija palikusi neskarta. Nebija šaubu, ka viņš ticis spīdzināts. Arhibīskapam ar lodlampu bija nodedzināti roku un kāju gali. Pēc spīdzināšanas ķermenis no visām pusēm bija aplikts ar salmiem, kas pēc tam aizdedzināti.

Nākamajā dienā sekcijā atklājās, ka arhibīskaps ievainots ar lodi. Tā izgājusi cauri vēdera augšdaļai un aknai, bet pēc tam iestrēgusi mugurkaulā. Šāviens, kas izraisījis iekšējo asiņošanu, bijis nāvējošs, tomēr nāve nav iestājusies acumirklī. Nelaiķa elpošanas orgānos tika atrastas ogļu daļiņas, un tas norādīja, ka viņš sadedzināts vēl dzīvs.

Un vēl kāda būtisks aspekts – arhibīskapa drauga Leonīda Sobinova līķi nākamajā dienā atrada viesnīcā Petrograda, turklāt PSRS vēstniecība neatļāva veikt sekciju, lai noteiktu nāves cēloni.

Arhibīskapa bēres izvērsās par iespaidīgu ceremoniju – pēdējā ceļā viņu izvadīja ap 100 000 cilvēku. Pavadītāju vidū bija gan pareizticīgo draudžu, gan dažādu organizāciju pārstāvji. Sēru kolonna stiepās vairāku kilometru garumā no Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrāles līdz Pokrova kapsētai.

Versijas un baumas

Pēc arhibīskapa Jāņa Pommera nežēlīgās slepkavības ierosināja krimināllietu un uzsāka izmeklēšanu. Atklājot, ko arhibīskaps darījis savas dzīves pēdējā dienā, viņa brālis Antons Pommers liecināja: “Ap pulksten 14 es aizbraucu uz Ozolmuižu, lai viņu satiktu, kaut gan noteikta iemesla man nebija. Pie dzelzceļa pārbrauktuves brālis mani panāca taksometrā, ar kuru atgriezās no pilsētas ar iepirkumiem. Viņš atveda arī vienu petrolejas kannu, ko es ienesu mājā un novietoju kabinetā zem galda pie loga.

Starp citu, brālis man teica, ka sociālisti arī Latvijā gribot sarīkot atentātus un sākšot ar viņu, jo viņš esot bijis pirmais, kurš pret viņiem sācis asi izrunāties. Man likās, ka viņš šīs ziņas neuzņēma kā drošas, un arī es pie tamlīdzīgām biju pieradis, jo brālis jau vairākkārt bija saņēmis draudu vēstules un apmēram pirms gada arī kādu torti, ko vispirms deva nogaršot savam sunītim, kas saindējās un nobeidzās. Lielāks skaits draudu vēstuļu parādījās pēc tam, kad brālis jau bija ierosinājis zināmās Dorina un Zaica lietas.

Vēstules es pats neredzēju, bet brālis stāstīja, ka tajās bijuši draudi viņu nošaut, noindēt un tamlīdzīgi. Uz manu jautājumu, kādā stāvoklī tagad atrodas Zaica lieta, brālis atbildēja, ka viņš šajā lietā 12. oktobrī pulksten 10 esot aicināts uz nopratināšanu pie prokurora Karčevska un svarīgu lietu izmeklēšanas tiesneša Martinsona. Materiālus viņš esot savācis, un, pēc visa spriežot, viņš tiešām pratināšanai bija sagatavojies, jo šo lietu ņēma ļoti nopietni.

Viņš bija gatavs atteikties no amata, ja lieta pret Zaicu tiktu izbeigta. Kad bijām ar brāli ēdamistabā, mēs arī ēdām. Uz galda bija šķiņķis, nēģi. Pēc tam dzērām kafiju un pa glāzītei konjaka. Brālis man izteicās, ka vakarā pie viņa ieradīsies daži cilvēki, un es sapratu, ka tie nāks Zaica lietā, tādēļ arī ap pulksten 16 aizgāju.”

Diemžēl ierosinātā krimināllieta beidzās ne ar ko – pierādījumu trūkuma dēļ to slēdza. Sākumā tika pieļauts, ka notikušāaj vainojami sociāldemokrāti, pret kuriem Pommers it kā bija savācis atmaskojošus dokumentus, taču šis pieņēmums neguva apstiprinājumu. Lai nu ko, bet ar politiskām slepkavībām sociāldemokrāti nenodarbojās.

Kaut gan nebija pierādījumu, bija dažādas versijas. Piemēram, tika izteikts pieņēmums, ka slepkavības cēlonis meklējams Pommera konfliktā ar radikālajiem krievu monarhistiem jautājumā par Latvijas Pareizticīgo baznīcas attiecībām ar Maskavas patriarhiju. Vēl tika izteikta versija, ka vainīgie meklējami baznīcas iekšienē.  Tā kā arhibīskaps savā nostājā allaž bija principiāls, viņš asi vērsās arī pret tiem, kas savtīgās interesēs izsaimniekoja draudžu īpašumus.

Tomēr galvenā versija, kurai vislielāko uzmanību pievērsa arī prese, bija pieņēmums, ka arhibīskapu noslepkavojuši čekas aģenti. Daudzi šo versiju uzskatīja par pašu ticamāko. Klīda runas, ka policijas virsnieku grupa jau bija ieguvusi neapgāžamus pierādījumus, ka Pommeru noslepkavojušas personas, kuras saistītas ar padomju sūtniecību, tirdzniecības pārstāvniecību un Latvijā iebraukušiem speciāliem čekas aģentiem.

Slepkavības organizēšanā bijušas iesaistītas vairākas personas, kas Latvijā ieradušās no komunistiskās Krievijas. Taču, nevēloties izraisīt starptautisku skandālu un sabojāt attiecības ar Padomju Savienību, Latvijas varas pārstāvji nolēma slēgt skandalozo krimināllietu. Vietā piebilst, ka 1985. gadā Londonā izdotajā grāmatā The Latvian Orthodox Church mācītājs Aleksandrs Černijs piemin kādu notikumu, kas norāda, ka Pommera slepkavība tomēr bijusi čekas noorganizēta.

2001. gadā Latvijas Pareizticīgā baznīcas augstākā lēmējvara – Maskavas patriarhija – Pommeru kanonizēja par svēto. Pēc kanonizācijas Latvijas Pareizticīgās baznīcas vadība nolēma viņa mirstīgās atliekas un relikvijas no kapličas Pokrova kapos pārnest uz Kristus Piedzimšanas katedrāli. Kā apliecināja baznīcas pārstāvji, Jāņa Pommera mirstīgās atliekas atrastas bez trūdēšanas pazīmēm, lai gan šķirsts zemē bijis 70 gadu. Tas tikai vēlreiz apliecinot, ka arhibīskaps Jānis patiesi ir svētais.

Citi šobrīd lasa

"Ejiet ar savu tizlo grūtniecību, kur gribat!" - sieviete ieraksta sarunu ar Daugavpils ārsti, pēc kuras "embrijs nāca pa gabaliem ārā" 126
VIDEO: blondīne cenšas iepildīt degvielu "Tesla" elektromobilī 22
Mihaēls Šūmahers ir piecēlies no gultas, ziņo mediji 11
Skatīt visus komentārus

На каблуках и с огромным животом: герцогиня Меган посетила дом престарелых в Лондоне

Юрий Лоза о предстоящем грандиозном концерте Аллы Пугачевой: "Я не думаю, что в 70 лет надо изображать "девочку-припевочку""